Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Latvijas izlases vienīgais juniors

Latvijas hokeja izlases sastāvā pasaules
čempionātā Šveicē spēlēja divi debitanti – aizsargs Kristaps Sotnieks un
uzbrucējs Roberts Jekimovs. Deviņpadsmit gadus vecais Jekimovs mūsu komandā
bija vienīgais junioru vecuma spēlētājs. Šosezon Roberts sevi apliecināja jau
pasaules čempionātā junioriem Kanādā, kur bija Latvijas vienības
rezultatīvākais spēlētājs. Pavasarī Jekimovs izcīnīja savu pirmo nopietno
titulu, kļūstot par Zviedrijas junioru čempionu.

 

Roberts Jekimovs jau
17 gadu vecumā sāka spēlēt Latvijas junioru (U-20) izlasē. Viņš piedalījies gan
jauniešu (U-18), gan junioru pasaules čempionātos elites grupā. 2007. gada
decembrī pasaules junioru čempionātā pirmajā divīzijā tieši Jekimovs guva uzvaras
vārtus izšķirošajā mačā ar Baltkrieviju (3:1), nodrošinot Latvijas hokejistiem
ceļazīmi uz elites grupu. Pagājušā gada decembrī pasaules junioru čempionātā
Kanādā Roberts kļuva par Latvijas komandas rezultatīvāko spēlētāju (7 punkti, 4
vārti + 3 piespēles), palīdzot Andreja Maticina trenētajai vienībai vēl uz gadu
nosargāt vietu elitē. Kanādā Jekimovs kopā ar vārtsargu Nauri Enkuzēnu un
uzbrucēju Robertu Bukartu tika iekļauts Latvijas junioru izlases trīs labāko
spēlētāju vidū.

Šo sezonu Jekimovs
aizvadīja Zviedrijā, spēlējot kluba Brynas
junioru komandā, kas izcīnīja valsts meistarsacīkšu zelta medaļas, bet ar
hokeju Roberts sāka nodarboties sešu gadu vecumā.

– Hokejs nebija mans
pirmais sporta veids, jo pirms tam spēlēju tenisu. Mans četrus gadus vecākais
brālis trenējās tenisā, tāpēc arī es pamēģināju. Tomēr man ne pārāk patika,
tāpēc visu laiku prasījos uz hokeju. Mans tētis spēlēja hokeju amatieru
turnīros, bet es skatījos viņa spēles. Sešu gadu vecumā sāku trenēties pie Edmunda
Vasiļjeva. Jau no pirmā treniņa hokejs ļoti iepatikās, tāpēc tēvam nebija aiz
rokas jāved uz treniņiem. Mani uzreiz ielika uzbrukumā. Pirmie treniņi bija
grūti. It īpaši slidošanas uzdevumi, jo daudzi puikas slidoja jau ilgāku laiku,
taču lēnām tā lieta aizgāja.

– Vai jau bērnībā sāki sapņot par profesionāļa
karjeru?

– Bērnībā jau visi grib
sasniegt to maģisko NHL, bet, kļūstot vecākam, sāc reālāk skatīties uz lietām.
Saproti, cik daudz vēl ir jāstrādā. Lai gan, protams, mērķis ir spēlēt
profesionālu hokeju labā līmenī. Ideālā variantā – NHL, bet varbūt kādā labā
Eiropas klubā.

– Vai tev bērnībā bija kāds hokeja elks?

– Mans elks visu
dzīvi bijis Sergejs Fjodorovs. Man arī patika NHL komanda Detroitas Red Wings, kur viņš savulaik bija viens
no vadošajiem spēlētājiem. Vienmēr esmu mēģinājis viņam līdzināties.

– Kurš treneris visvairāk devis tavā spēlētāja
izaugsmē?

– Uzskatu, ka
visvairāk devis Oļegs Znaroks, kura vadībā spēlēju trīs gadus. Ne tikai hokeja
ziņā, viņš ieaudzinājis arī raksturu. Znaroks licis uz daudzām lietām skatīties
mazliet citādi. Bērnībā daudz deva arī Edmunds Vasiļjevs, pie viņa bija ļoti
labi slidošanas uzdevumi.

– Znaroks spēlētāja karjeras laikā bija
slavens ar aso spēli un karstasinīgo raksturu. Vai arī tagad ģērbtuvēs iet
karsti?

– Viņš ir kļuvis
daudz mierīgāks. Varbūt kādreiz, kad komanda nav saņēmusies, viņš ar īstiem
vārdiem sapurina komandu. Kā treneris Znaroks tiešām ir ļoti labs. Viņš prot
saliedēt komandu, arī šogad bijām kā viens vesels – gājām viens par visiem un
visi par vienu.

Zviedrijas skola

– Kā radās variants ar spēlēšanu Zviedrijā?
Parasti jaunieši izvēlas doties meklēt laimi uz Ziemeļameriku.

– Pirms pāris gadiem
biju Zviedrijā, kad tur spēlēja Rodrigo Laviņš. Viņš pieteica, ka atbrauks
juniori no Latvijas. Aizbraucām kopā ar Jāni Straupi, četras dienas paslidojām
kopā ar viņu junioru komandām, zviedri solīja vēlāk piezvanīt. Pēc diviem
gadiem zviedri arī atsūtīja uzaicinājumu un savus līguma nosacījumus.
Iespējams, ka viņiem patika mana statistika junioru čempionātā un Latvijas Samsung premjerlīgā. Mani viņu
piedāvājums apmierināja. Uz Ziemeļameriku ir jēga braukt tikai tad, ja aicina
uz Kanādas labākajām junioru līgām. Tā kā tādu piedāvājumu man nebija, tad bija
jāmeklē varianti Eiropā.

– Vai nebija bail tik agrā vecumā vienam pašam
doties dzīvot uz ārzemēm?

– Protams, tas bija
jauns pārbaudījums, bet Zviedrijā mani ļoti labi sagaidīja, tur visapkārt bija
draudzīga gaisotne, tāpēc pamazām iejutos. Brynas
junioru komandā biju vienīgais ārzemnieks, bet pāris leģionāru spēlēja Brynas lielajā komandā. Dzīvoju viens
pats dzīvoklī netālu no halles, bet apkārt bija iebraucēji no citām pilsētām. Brīžiem
varbūt bija garlaicīgi, toties sezonas laikā varēju pilnībā koncentrēties
hokejam un laiku veltīt papildu treniņiem. Tas nāca tikai par labu.

– Kāds ir Zviedrijas junioru līgas līmenis?

– Tas ir viens no
labākajiem Eiropā. Viņiem ir lielas ambīcijas un emocijas, jo visi grib sevi
pierādīt, tāpēc cīņai atdod visus spēkus. Junioru līgā varbūt spēlē pat asāk
nekā pie lielajiem. Salīdzinot ar Samsung
līgu, Zviedrijā bija grūtāk, jo Latvijā viss bija labi zināms, bet Zviedrijā
tomēr spēlē nedaudz atšķirīgāku hokeju, tāpēc sākumā bija grūti pierast pie
viņu spēles. Sezona Zviedrijā man daudz devusi, jo izlases treniņnometnes laikā
biju labā formā, tāpēc tiku uz pasaules čempionātu.

– Vai viegli pārdzīvo zaudējumus?

– Ja ir daudz spēļu,
tad nevar ilgi pārdzīvot par zaudējumiem vai priecāties par uzvarām. Nākamajā
dienā jau viss ir jāaizmirst un jākoncentrējas gaidāmajam mačam. Toties, ja
zaudējums piedzīvots kādā svarīgā spēlē, piemēram, finālā, tad to ilgi
pārdzīvoju. Pēc grūtām spēlēm jūtos emocionāli iztukšots.

– Kā spēlēšanu Zviedrijā izdevās apvienot ar
mācībām Latvijā?

– Pumpuru vidusskolā
ir ļoti atsaucīgi skolotāji, vienmēr man palīdz, viņi man sūtīja darbus uz
Zviedriju, lai varētu pabeigt vidusskolu.

– Ko dari brīvajā laikā? Vai klubiņos esi
biežs viesis?

– Pa diskotēkām man
pārāk nepatīk staigāt. Labāk ar draugiem savākties mājās uzcept gaļu, man kā
jūrmalniekam patīk pastaigāt gar jūru.

– Kādi ir nākamās sezonas plāni?

– Par nākamo sezonu
nav skaidrības. Tagad pēc čempionāta vairāk atpūšos un vēl nedomāju par nākamo
sezonu. Jāskatās, kādi būs piedāvājumi, kur būs labāki nosacījumi un vairāk
spēles laika. Vismaz divas nedēļas atpūtīšos, tad sākšu individuāli gatavoties
nākamajai sezonai – skriešu krosu, aiziešu uz zāli.

– Tagad arī Latvijā ir nopietns klubs – Rīgas Dinamo? Vai viņi neaicina pie sevis?

– Pagaidām Dinamo man neko nav teikuši. Ja būs
piedāvājums, tad skatīšos. Pirms pagājušās sezonas man piedāvāja divvirzienu
līgumu ar Rīgu-2000, bet es jau biju
nolēmis, ka braukšu uz Zviedriju.

Junioru prieki

– Vairākus gadus esi spēlējis jauniešu un
junioru izlasēs. Kādas ir atmiņas par to laiku?

– Pirmajā U-18 čempionātā
man bija tāds uztraukums, ka no pirmajām spēlēm neko nesapratu. U-18 un U-20
augstākās līgas ļoti atšķiras. Protams, arī mēs paši paaugāmies, tāpēc mums
bija vieglāk spēlēt. Junioru čempionāta A grupā ļoti atšķiras stiprāko un
vājāko komandu līmenis. Labi, ka mums ir iespēja spēlēt ar stiprajiem, jo tad
arī paši progresējam.

– Hokeja faniem vēl ilgi atmiņā būs 2007. gada
decembra pasaules junioru čempionāta pirmās divīzijas izšķirošā spēle ar
Baltkrieviju, kad mača izskaņā tu guvi uzvaras vārtus, nodrošinot Latvijas
komandai ceļazīmi uz elites grupu?

– Izšķirošās spēles
vienmēr ir uz nažiem, visi baidās
kļūdīties, jo viena kļūda var izšķirt visu. Piecas minūtes pirms mača beigām
iemetām uzvaras vārtus, kad ripa veiksmīgi atlēca vārtu priekšā. Tajā brīdī
biju laimīgākais cilvēks pasaulē. Atceros, kā uzsprāga pārpildītā Arēna
Rīga
. To brīdi es nekad neaizmirsīšu.

– Pagājušajā decembrī pirms pasaules
čempionāta elites grupā

Kanādā reti kurš ticēja, ka Latvijas junioriem
izdosies nosargāt vietu elitē, bet jums tas izdevās. Turklāt tu kļuvi par
komandas rezultatīvāko spēlētāju.

– Izredzes ir
vienmēr. Labi nospēlējām kā komanda, glāba arī vārtsargs. Varbūt kaut kur mums arī
paveicās, bet saka jau tā, ka veicas stiprākajiem. Man bija daudz spēles
laika – gan vairākumā, gan mazākumā. Ar Jāni Straupi un Jāni Ozoliņu spēlējam
kopā ne jau pirmo gadu, tāpēc labi saprotamies un varam izveidot momentus. Galvenais
jau nav tas, kurš gūst vārtus, galvenais ir komandas rezultāts. Tur jau jebkurš
cits varēja samest tos golus.

– Vai nav grūti pārorientēties no junioru
hokeja uz pieaugušo spēli?

– Protams, ir grūti,
jo tur ir cits ātrums, nav tik daudz laika padomāt, kā tas ir junioru hokejā.
Fiziskajā ziņā arī ir smagi cīnīties pie apmalēm, tāpat arī vārtsargi ir daudz
labāki, aizsargus grūtāk apvest, tāpēc ir grūtāk gūt vārtus. Pirmais brīdis
bija ļoti grūts, bet ar katru spēli arvien vairāk pierodu. Vecajiem arī ir
daudz lielāka pieredze, viņi labi lasa spēli, tāpēc te neiet cauri tie triki,
kas varbūt izdevās pie junioriem. Lielajā izlasē man arī bija citi spēles
uzdevumi – mūsu maiņai galvenais bija neielaist.

– Vai redzi savā spēlē vājās vietas, kas būtu
jāizlabo, lai kļūtu par labāku spēlētāju?

– Masu vairāk vajag
dabūt, un fiziskā spēle nav mana stiprā puse.

Šveices laiks

– Kad ieradies uz Latvijas izlases
treniņnometni, vai ticēji, ka aizbrauksi uz pasaules čempionātu Šveicē?

– Biju priecīgs jau
par to vien, ka mani uzaicināja uz izlases treniņnometni. Braucu ar apziņu, ka
nevaru neko zaudēt, bet varu tikai iegūt. Pārbaudes spēlēs ļoti centos, cīnījos
par visiem simt procentiem, izdevās arī gūt vārtus, bet nekādas pārliecības nebija.
Protams, braucu ar cerību, ka tikšu uz čempionātu, bet sapratu arī, ka nebūs
nekas traks, ja šogad vēl netikšu izlasē. Tāpēc vienkārši gāju laukumā un
spēlēju. Pārbaudes spēlēs mums ar Gunti Džeriņu daudz kas izdevās, veidojām
momentus un cīnījāmies.

– Kādi ir spilgtākie iespaidi par čempionātu
Šveicē? Vai netrīcēja kājas, kad pretī stājās daudzi pieredzējuši meistari?

– Lielākais prieks
bija par uzvaru pār Zviedriju. Latvijas izlasei tas izdevās pirmo reizi
vēsturē. Man arī bija īpašs gandarījums, jo pagājušo sezonu aizvadīju
Zviedrijā. Sākumā bija maza mandrāža,
bet jo vairāk uztrauksies, jo lielākus podus
savārīsi
. Uztraukums jau ir vienmēr, bet gāju laukumā, nedomājot par to,
kas nāk pretī. Vienkārši darīju to, kas man jādara.

– Vai esi apmierināts ar savu spēli?

– Vienmēr gribas
labāk nospēlēt. Varbūt dažos momentos varēja būt mazāk kļūdu, bet jāskatās arī
kopbilde – ja rezultāts ir labs, tad viss kārtībā.

– Kā tavu spēli novērtēja treneri?

– Treneri teica, ka
izdarījuši pareizu izvēli – Šveicē nebija neviena cilvēka, kuru nevajadzēja
ņemt. Individuāli spēlētājus viņi nevērtēja, bet uzsvēra, ka labi spēlējām
tieši kā komanda.

– Tu izgāji laukumā četros no septiņiem
mačiem. Vai nebija vilšanās, ka dažās spēlēs jāpaliek malā?

– Man nebija škrobe, jo tāpat biju ar komandu. Sēdēju
tribīnēs un pārdzīvoju. Tribīnēs ir daudz grūtāk sēdēt, nekā atrasties laukumā.
Man nekādu iebildumu nebija, jo zināju, ka mums ir vēl labi spēlētāji, kuri var
nomainīt. Treneris jau labāk redz, kuram jāiet laukumā.

– Kuri spēlētāji mūsu komandā bija labākie
šajā čempionātā?

– Visi nospēlēja
labi, bet pirmām kārtām jāuzteic Edgars Masaļskis, kurš vilka komandu uz
priekšu. Kārlis Skrastiņš bija īsts kapteinis, kurš ar savu spēli rādīja
piemēru, kā jācīnās un jāatdod sevi spēlei par visiem simt procentiem.
Uzbrukumā labi darbojās maiņa Aleksandrs Ņiživijs – Herberts Vasiļjevs –
Mārtiņš Cipulis.

– Nākamais gads ir īpašs, jo Latvijas izlase
spēlēs ne tikai pasaules čempionātā, bet arī olimpiskajās spēlēs?

– Jebkura sportista
sapnis ir aizbraukt uz olimpiādi. Redzēs, kādā būšu formā, vai treneri atkal
aicinās. Pasaules čempionātā mums būs visai nepatīkama grupa (Kanāda, Šveice,
Itālija), jo tās visas ir kanādiešu stila komandas. Visi jau redzēja, cik grūti
mums šajā čempionātā gāja mačā ar šveiciešiem.

Vizītkarte

Dzimis           1989. gada 11.
novembrī Rīgā

Augums, svars        1,83
m, 80 kg

Ģimene          mamma Irina, tētis
Igors, brālis Deniss

Pirmais treneris      Edmunds
Vasiļjevs

Pārstāvētie klubi     LSPA/Rīga,
Brynas (Zviedrija, junioru komanda)

Mācās            Pumpuru vidusskolas 12. klasē

Sasniegumi  Zviedrijas junioru
čempions, piedalījies 2009. g. pasaules čempionātā elites grupā

Pasaules čempionāts Šveicē

Ceturtdaļfināls

Kanāda – Latvija 4:2 (0:0, 3:1, 1:1)

26:37 (1:0) Hītlijs
(Rojs, Vēbers), 34:03 (2:0) Hamhuiss (Stemkoss, Dotijs vair.), 37:30 (2:1)
Galviņš (Vasiļjevs maz.), 37:47 (3:1) Stemkoss (Hamhuiss), 41:27 (3:2)
Vasiļjevs (Ņiživijs, Širokovs), 43:07 (4:2) Lombardi (Ārmstrongs, Koburns).
Vārtsargi: Meisons – Masaļskis. Metieni – 48:23. Soda minūtes – 26:24.
Skatītāji: 8042.

Somija – ASV 2:3 (0:0, 2:3, 0:0)

Zviedrija – Čehija 3:1 (0:0, 2:0, 1:1)

Krievija – Baltkrievija 4:3 (0:0, 3:3, 1:0)

Pusfināls

Krievija – ASV 3:2 (0:0, 2:2, 1:0)

Kanāda – Zviedrija 3:1 (1:0, 2:0, 0:1)

Spēle par 3. vietu

Zviedrija – ASV 4:2 (0:0, 2:1, 2:1)

Fināls

Krievija – Kanāda 2:1 (1:1, 1:0, 0:0)

05:37 (0:1) Speca
(Douns, Vēbers), 12:59 (1:1) Saprikins (Atjušovs, Kaļiņins vair.), 34:30 (2:1)
Radulovs (Gorovikovs, Saprikins). Vārtsargi: Brizgalovs – Rolosons. Metieni –
17:38. Soda minūtes – 4:6. Skatītāji: 11 454.

Vietu sadalījums

1. Krievija

2. Kanāda

3. Zviedrija

4. ASV

5. Somija

6. Čehija

7. Latvija

8. Baltkrievija

9. Šveice

10. Slovākija

11. Norvēģija

12. Francija

13. Dānija

14. Austrija

15. Vācija

16. Ungārija

Rezultatīvākie spēlētāji: Martijs Senluī (Kanāda) – 15 (4+11), Iļja
Kovaļčuks (Krievija) – 14 (5+9), Matiass Veinhandls (Zviedrija) – 12 (5+7), Šī
Vēbers (Kanāda) – 12 (4+8), Džeisons Speca, Stīvs Stemkoss (abi Kanāda) – 11
(7+4), Niko Kapanens (Somija) – 10 (7+3), Denijs Hītlijs (Kanāda) – 10 (6+4),
Petrs Čajaneks (Čehija) – 10 (5+5), Aleksandrs Radulovs (Krievija) – 10 (4+6).

Čempionāta labākie spēlētāji

Vērtīgākais spēlētājs: Iļja Kovaļčuks (Krievija)

Vārtsargs: Andrejs Mezins (Baltkrievija)

Aizsargs: Šī Vēbers (Kanāda)

Uzbrucējs: Iļja Kovaļčuks (Krievija)

Simboliskā zvaigžņu izlase

Vārtsargs: Andrejs Mezins (Baltkrievija)

Aizsargi: Šī Vēbers (Kanāda), Kenijs Junsons (Zviedrija)

Uzbrucēji: Iļja Kovaļčuks (Krievija), Martijs Senluī, Stīvs Stemkoss (abi
Kanāda)

Pasaules čempioni

(kopš PSRS
sabrukšanas)

2009. Krievija

2008. Krievija

2007. Kanāda

2006. Zviedrija

2005. Čehija

2004. Kanāda

2003. Kanāda

2002. Slovākija

2001. Čehija

2000. Čehija

1999. Čehija

1998. Zviedrija

1997. Kanāda

1996. Čehija

1995. Somija

1994. Kanāda

1993. Krievija

1992. Zviedrija

2009. gada pasaules čempionāts Vācijā

A grupa

Krievija

Baltkrievija

Slovākija

Kazahstāna

B grupa

Kanāda

Šveice

Latvija

Itālija

C grupa

Zviedrija

Čehija

Norvēģija

Francija

D grupa

Somija

ASV

Vācija

Dānija

Fotoparaksti

Čempionu eksāmens. Roberts Jekimovs mačā ar pasaules
čempionvienību Krieviju (foto: Aivars Liepiņš, Diena/LETA)

Uzvaras prieki. 2007. gada 18. decembris. Latvijas junioru
izlase gavilē pēc iekļūšanas pasaules čempionāta elites grupā. Izšķirošajā mačā
ar Baltkrieviju Roberts Jekimovs guva uzvaras vārtus