Ledus gaišreģe

Vislielākiem burtiem savu vārdu šorttreka ledū Evita Krievāne iegrieza, kļūstot par Turīnas spēļu olimpieti. Uz slidām viņa sastopama joprojām. Tikai tagad galvenokārt ledus celiņa malā treneres ampluā.

Tomēr vēl pērn viņas vārds bija atrodams arī sacensību rezultātu protokolos. Tāpēc ar pirmo jautājumu Evitai Krievānei mēģinām noskaidrot lietu kārtību.

— Tu joprojām esi arī sportiste?

— Nē, mani pierunāja beigt savas aktīvās sporta gaitas.

— Tevi pierunāja?

— Tieši tā. Pa īstam savu karjeru beidzu jau 2009. gadā. Tolaik savām traumām nespēju tikt pāri ne psiholoģiski, ne fiziski. Tādējādi ar sportu intensīvi nenodarbojos, bet no 2010. gada janvāra strādāju par treneri.

Sports gan nekur nav pazudis. Pēc šorttreka trenējos hokejā. Tagad gan kādu laiku neesmu gājusi uz treniņiem, jo ļoti daudz jāstrādā.

Godīgi sakot, šovasar biju domājusi beigt arī savas trenera gaitas, jo nekam neredzēju jēgu. Šorttrekā esmu kopš 1996. gada, un nekas daudz 20 gadu laikā nav mainījies. Kopš 2006. gada, kad biju Turīnā, mēs neesam izauguši. Mēs esam turpat, kur toreiz. Pa vienam vien mēs aizsūtām kādu trenēties uz ārzemēm, bet Latvijā šorttreks neattīstās.

— Tev bija plāns B, ko darīt?

— Cilvēki saka, ka esmu kā atomreaktors. Man ir ļoti daudz enerģijas, un, ja to ievirza pareizajā gultnē, tad varu sadarīt brīnumlietas. Esmu strādājusi dažādās vietās: svaru zālē par treneri, Sportlandā veidojusi skrituļslidu iepirkumu.

— Pieminēji hokeju. Ļauj minēt, esi uzbrucēja?

— Loģiski, jo man ir ātrums.

— Labi, bet kāpēc tevi pierunāja pamest šorttreku?

— Paralēli trenēju bērnus. Man teica, ka tas nav nopietni. Dažkārt mēs braucām uz vienām sacensībām: es gan kā trenere, gan kā sportiste. Pat pagājušogad, janvārī es startēju Eiropas un pasaules čempionātā. Eiropas čempionātā vienā distancē pat biju labākā no Latvijas sportistiem kopumā.

Neuzskatu, ka dzīve ir cīņa. Manuprāt, var dzīvot arī vienkārši un harmoniski. Tāpēc turpināju sportot. Es mīlu sportu. Citi saka, ka sports ir viņu dzīvesveids, es uzskatu, ka sports ir mana dzīve. Un man ir žēl par to, kāds šorttreks Latvijā ir šobrīd. Tas vairs nav foršs.

— Kādā ziņā, nav foršs?

— Kādreiz kopā ar Haraldu Silovu 15 gadu vecumā divatā braucām uz ārzemēm. Mēs bijām bērni. Bet mēs dzīvojām Francijā. Mums bija maza istabiņa, divguļama gulta, un tā mēs dzīvojām un trenējāmies ar Francijas izlasi. Tas bija forši.

Varbūt tas skan skarbi, bet ar ziemas sportu nevar nodarboties cilvēki, kam nav naudas. Savā ziņā šorttreks ir elitārs. Mēs vienmēr dzīvojām trīszvaigžņu viesnīcās. Kā es saku — mēs nebomžojāmies. Bet šobrīd šorttreks ir nolaists tik tālu, ka Latvijas izlasei pat nav vienotu tērpu. Viens staigā Pekinas olimpiskajā tērpā. Kādā sakarā?

Lūk, šo iemeslu dēļ vasarā biju 99 % droša, ka metīšu visam mieru. Kā es saku — tad labāk naudu pelnīt, strādājot par biroja administratori.

— Un kas mainījās?

— Kopš 2001. gada katru gadu Ventspilī notiek starptautisks treneru seminārs. Šajā seminārā viesojās arī Stjuarts Horspūls — treneris no Anglijas, ar kuru es iepazinos pagājušā gada martā. Eiropas kausa izcīņas finālā bērniem viņš ievēroja vienu manu audzēkni. Vēlāk treneris man atzinās, ka no visiem 30 bērniem ievērojis tieši viņu. Anglis uzmeklēja mani un jautāja: „Ko tu ar viņu dari?” Atbildēju: „Neko, tikai tehniku dragājam. Pa īstam mēs vēl netrenējamies, viņš ir jauns.”

Pēc trim dienām, kad šis mans puika — Reinis Bērziņš — bija vinnējis visu iespējamo, cilvēks, kurš gadu no gada pieraksta sportistu apļu rezultātus, secināja, ka Reinis savā vecuma grupā visus apsteidz par sekundi.

Pēc sacensībām anglis jautāja, kāds ir mūsu treniņu grafiks maijā. Viņš gribot uz četrām dienām atbraukt un paskatīties, ko es daru. Bet sanāca tā, ka angli atlaida no darba, kurā viņš strādāja pēdējos 20 gadus, līdz ar to viņš maijā neatbrauca.

Tomēr augustā Stjuarts bija klāt. Šoreiz viņš uzrunāja Edvīnu Silovu, mani un Māri Birzuli un pateica: „Vai nu jūs sākat strādāt visi kopā, vai arī jums nekad nekas nebūs.”

Pēc šīs sarunas anglis man pateica — tagad ir īstais brīdis, lai beigtu slidināties un nopietni pievērstos trenera amatam. Es piekritu arī tāpēc, ka pēc statistikas manam audzēknim 2022. gadā Pekinas spēlēs ir 95 % potenciāls izcīnīt medaļas.

— To tik tiešām var izrēķināt?

— Protams, es pati to esmu pārbaudījusi. Ja strādā pēc sistēmas, var paredzēt pat apļa laikus. Bet čempions nav tikai kājās. Tā ir arī galva un sirds. Bet, ja tas viss nav savienots, tad nekas neizdosies.

— Tātad mums ir potenciāls olimpiskais medaļnieks!

— Reinim Bērziņam ir kājas, galva, un arī sirdī viņš zina, ko grib. Reinis zina, ka var kļūt par labāko. Pie manis viņš trenējas no pirmās dienas, tūliņ apritēs seši gadi. Reini es pazīstu pa vīlēm. Mums ir gājis visādi. Reinim ir bijušas traumas, kurām kopīgi jātiek pāri. Es viņu motivēju ar piemēriem, sakot, ka grūtības ir kā akmens, kuram jāpārrāpjas pāri.

— Tu esi gados jauna trenere. Kā tavi puikas pieņem šo lomu spēli — trenere un audzēknis?

— Mēs par to esam runājuši. Ir brīži, kad esam nometnēs un starp mums valda māsas un brāļa attiecības. Bet es viņiem saku, šīs lomas var mainīties. Man būs jābūt kā jūsu mammai, tad kā tētim, būs jābūt arī stingrai, ja mēs kopīgi gribam veidot šorttreka nākotni. Man būs jākļūst citādākai, bet tas nenozīmē, ka es iekšēji mainos. Tā būs tikai loma.

— Tu pati šo lomu spēli esi piedzīvojusi?

— Kad mēs ar Haraldu trenējāmies ārzemēs, jutāmies kā piedēklīši. Nenotiek tā, ka aizsūti talantīgu sportistu uz ārzemēm, un viņš uzreiz kļūs par čempionu. Kāpēc Roberto Puķītis vēl nav čempions? Ir jāsaprot, ka mēs tur esam astītes. Tevi tajā īstajā sistēmā neielaiž, jo neesi vietējais.

Man 2012. gadā bija izdevība strādātkopāar Ivo Lakuču. Es redzēju, kā trenē BMX čempionus. Ikviens vispirms ir cilvēks un tikai tad čempions. Ja rīkojas tam atbilstoši, tad iznāk garīgi veseli, attīstīti cilvēki.

— Gribi teikt, ka sports var sakropļot morāli?

— Varu pateikt godīgi — ir pagājuši 10 gadi, kopš cīnījos ar traumām, kurām netiku pāri, un tikai tagad jūtos o.k. Esmu bijusi sporta gaļas mašīnā. Es parasti saku, ka mani samala, iemeta atpakaļ, samala, iemeta vēlreiz un vēlreiz samala.

— Es nezinu, kas ar tevi notika. Pastāsti!

— Nekas nopietns. Man izoperēja menisku un…

— Un tev bija ambīcijas.

— Esmu arī skaitļu cilvēks. Biju izrēķinājusi, kas notiks Turīnā, kas notiks Vankūverā un Sočos. Ņemot vērā manu tā brīža attīstību, varēju kandidēt uz medaļu Sočos.

Pēc ceļgala problēmām sākās muguras problēmas, jo sasteidzu treniņus. Pēc tam pusgadu bija rehabilitācija pie Viktora Lāča. Man sāpēja tik ļoti, ka nevarēju pat galvu pagriezt. Pēc rehabilitācijas atgriezos Kanādā. Pirmais mēnesis treniņos aizritēja labi, bet otrajā mēnesī ieslēdzās bloks. Es vairs nespēju paslidot. Domāju, tas bija kāds emocionāls bloks. Kā mēs izanalizējām ar manu psihoterapeitu, tad vienlīdz ar manu ķermeni, salauza arī sirdi. Kopš tā laika neesmu spējusi slidot ātrāk, par to, ko biju sasniegusi.

— Daudzu sportistu vājā vieta ir galva…

— Es nesaukšu vārdos, bet Latvijā daži man teica — tev nav ne spēka, ne izturības, ne uzrāviena. Man visu laiku stāstīja, ka esmu teju tizla. Bet rezultāti sacensībās bija labi.

Mamma man vienmēr teica — tu tāpat esi labākā. Bet tad, kad aizbraucu uz ārzemēm, vecāki man vairs nevarēja palīdzēt.

— Tev ir tikai 28 gadi, bet izklausās, ka esi uzkrājusi pamatīgu pieredzi.

— Es piedzimu daudzbērnu ģimenē. Un man jau no bērnības pašai ar sevi bija jātiek galā. Tāpēc sešu gadu vecumā, ja vajadzēja, es varēju pagatavot vakariņas visai ģimenei.

Bet, runājot par pieredzi, jāsaka, ka man piemīt spēja just, kas notiks, ja cilvēks izdarīs tādu vai citādu izvēli.

— Es tomēr gribu zināt, kas notika Kanādā.

— Godīgi sakot, man dzīvē bija četrus gadus ilgs periods, kad es vispār neredzēju dzīvei jēgu. Es ļoti pārdzīvoju, ka cilvēki manī ir ieguldījuši naudu, ticējuši, bet es vairs nevaru atlīdzināt.

— Jāpriecājas, ka neieslīgi psihotropo vielu atkarībā.

— Tas nenotika tāpēc, ka nebiju saskārusies ar to. Par narkotikām es uzzināju tikai 21 gada vecumā. (Iesmejas)

Man ir līdzīgs piemērs ar kādu audzēkni. Pirms viņš sāka trenēties pie manis, puika nezināja, ka dzīvē viss var būt arī skaisti un ka pats tādu dzīvi var veidot. Kad mēs kopīgi aizbraucām uz Ameriku, viņš teica, ka nezinājis, ka arī tā var notikt.

—Saki, ar tevi strādāja arī kāds psihologs?

— Ja tu jautā par agrīnajiem gadiem sportā, tad ne. Apzinos, kāds potenciāls netika izmantots. Manī nav palicis aizvainojums, bet zinu, varēja būt citādāk.

— Lasīju, ka tev patīk teātris.

— Jā, ļoti bieži eju uz teātri, gribētu arī spēlēt. Bērnībā pat gāju improvizācijas teātrī.

— Tev labāk patīk drāmas vai komēdijas?

— Man patīk nopietnas izrādes. Ļoti patika Frankenšteins. Tā ir viena no labākajām pēdējā laika izrādēm Dailes teātrī.

— Kā ar līdzībām starp teātri un dzīvi?

— Dzīve, tāpat kā teātris, var būt bezjēdzīga. Gadās izrādes, pēc kurām paliek tukšums. Bet ir reizes, kad izej no teātra iedvesmots.

Pēc Frankenšteina jutos pacilāta. Izgāju no teātra un domāju —, lūk, tas ir spēcīgi! Mēs nekad nezinām, kas otrā cilvēkā slēpjas. Varbūt kāds liekas pilnīgi bezjēdzīgs, nekāds, bet patiesībā viņam ir ļoti dziļa dvēsele.

— Teici, ka tavs draugs spēlē hokeju Amerikā. Saki, kā tas ir — būt vienai. Tev patīk?

— Man bieži sanāk būt vienai. Lai gan ikdienā ir treniņi un es komunicēju ar cilvēkiem, bieži esmu viena.

Man šķiet, būt vienai ir forši. Tev ir tik daudz brīva laika, lai kaut ko darītu. Ļoti daudz lasu. Mēnesī cenšos izlasīt vismaz divas grāmatas. Pirms dažiem gadiem piedalījos seminārā, tas notika svaru zālē, bet lektors nerunāja tikai par muskuļu kačāšanu. Viņš runāja arī par vidi, kuru veidojam mēs paši, un pasauli, kurā dzīvojam. Viņš teica, ka gudrie un veiksmīgie izlasa vienu grāmatu nedēļā, kas nozīmē 52 grāmatas gadā. Es vienmēr esmu daudz lasījusi. Kad sportoju, pārbraucienos man vienmēr līdzi bija grāmatu kaudze.

— Tu esi visai netipiska sportiste…

— Ivo Lakučs arī man teica, ka, iespējams, esmu aizgājusi par tālu. Mēs abi smejamies — lai nodarbotos ar sportu, ir jābūt drusku dumiņam. Tas tamdēļ, lai sportistu varētu ieregulēt rezultātam. Ja sportists ir pārāk gudrs, tu no viņa nevari izspiest maksimumu.

— Ko tu lasi? Romānus?

— Nē, nē, nē! (Noraidoši krata galvu) Izlasīju vienīgi visas Krēslas daļas un 50 Shades of Grey. Parasti lasu angliski. Tagad — par realitātes transērfingu. Pārsvarā lasu ezotērisku literatūru.

— Tev dzīve laikam nav tāds — ļa, ļa, ļa.

— Nav gan. Man ļoti patika tas, ko teica Raimonds Elbakjans. Kādā intervijā viņam jautāja, kāpēc viņš dara tieši to, ko dara. Un Raimonds paskaidroja — mani bērni dzīvo šajā pasaulē, un es dzīvoju šajā pasaulē. Tas, ko es daru, ir man un maniem bērniem, jo es gribu dzīvot labākā pasaulē.

Es domāju tāpat. Labi, es kādu dienu nomiršu, bet manā vietā nāks citi, kas turpinās. Tas, ko es mācu cilvēkiem, ir — tev jāturas kopā ar tiem, kas tevi velk uz augšu. Bet tie, kuri ir zemāki par tevi un nepavelkas tev līdzi, tie ir jāmet pār bortu. Varbūt tas izklausās skarbi, bet es tā domāju. Iedomājies, ja tava dzīve ir medus muca, bet kāds tajā iepilina pilienu darvas, visa muca ir beigta.

— Pirms tikāmies, aplūkoju tavu Facebook profilu un pamanīju, ka esi vairākās vegānu domu grupās.

— Es nevarētu teikt, ka esmu īsts vegāns, jo man ir Bufalo ādas soma, kājās ādas zābaki, jakā — dūnas. Es jau 18 gadu vecumā dakterei Līgai Cīrulei jautāju, vai var kaut kā aizvietot gaļu. Viņa atbildēja — ja esmu sportiste, gaļa ir jāēd.

— Kā tu aizstāj olas, pienu?

— Es neko neaizstāju. Es ēdu to, ko ķermenis prasa. Piena produktus nelietoju. Organisms tos nepanes. Kā jau teicu, uzticos ķermenim. Viņš ir visgudrākais. Ja viņš saka, ka ir jāēd kāposti, ēdu kāpostus.

Un, ja šajā dzīvē es visu izdarīšu pareizi, ķermenis būs tīrs, tad nākamajā dzīvē, iespējams, uzreiz piedzimšu par olimpisko čempioni.

Bet līdz vegānismam es nonācu, pateicoties tam, ka man ir suns. Pat ja es nenodzīvošu ilgāk par visēdājiem, jo ir pierādīts, ka vegāni nedzīvo ilgāk, es vismaz ik gadu nebūšu nogalinājusi 85 dažādus dzīvniekus.

— Saki, šorttrekistiem ir kādas kopīgas rakstura iezīmes?

— Tu jau nevari būt normāls, ja katrā treniņā un sacensībās riskē.

— Ar ko?

— Ar dzīvību!

— Es negribētu nokļūt zem tā slidas asmeņa.

— Praktiski katrās sacensībās ir vismaz viens nopietns negadījums. Nav nevienas lielās sacensības, kurās iztiktu bez lūzumiem, grieztām brūcēm un slidu caurdurtiem muskuļiem.

— Tevi tas nebiedēja?

— Nē, jo mana vienīgā patiesā atkarība ir ātrums.

— Bet kā ātruma deficītu var kompensēt ikdienā?

— Strādājot piecos darbos… (Smejas) Bija laiks, kad es strādāju piecos darbos. Lai trenētu šortrrekā, vajadzēja arī pelnīt.

— Nereti esi kopā trenējusies un arī sacentusies ar vīriešiem. Saki, kā atšķiras cīņa starp sievietēm?

— Man sievietes vispār liekas dīvaini radījumi. Es no viņām neko nesaprotu. Vīrieši ir konkrēti uz ledus. Viņi dara to, kas jādara. Sievietes uz ledus taisa intrigas, raustās, bakstās. Es pie sevis domāju — nu ko jūs darāt? Man ir bijis gadījums, kad pasaules čempionātā ķīniete pie kājas pieķeras. Šādiem gadījumiem treneris man sniedza padomu, sakot — be a bitch out there. Sieviešu šorttreks ir netīrāks. Un vispār šorttreks ir palicis daudz ekstrēmāks.

— Tev ir draudzenes?

— Man nav tādu draudzeņu, ar kurām es sēdētu, dzertu kafiju un klačotos. Man ir draudzenes, bet viņas ir tikpat trakas, cik es. Viena no manām draudzenēm ir mammas vecumā, bet viena nedaudz vecāka par mani. Viņas ir biznesa lēdijas, ar kurām kopīgi kaļam stratēģijas. Tad man ir draudzene, kurai ir divi bērni, viņa nestrādā, bet fīrēlietas. Un vēl man ir draudzene no hokeja laikiem.

— Teici, ka labi paredzi iznākumu attiecīgajai izvēlei. Saki, tu mēdz arī riskēt, izvēlotiesceļu, par kuru neesi droša?

— Es esmu ideju reaktors. Dienā varu ģenerēt no 10 līdz 100 idejām. Es tās varu izstāstīt ar iedvesmu, bet tad galvā ieraugu, ka tas beigsies slikti un šo domu atmetu. Vēlāk man kāds saka — re, kā tu toreiz, cik dedzīgi runāji par to ideju, bet nerealizēji. Un tad es atbildu — jā, jo nebija jēgas. Tur nebūtu iznākuma.

— Bet kā tu zini, ka ideja piedzīvotu sakāvi?

— Es negribu to saukt par gaišredzību, bet zinu. Pat tad, kad mani puikas iziet uz starta, es zinu, kā tas beigsies. Man nav tā, ka jūtos pārsteigta par rezultātu.

— Kāda narkoloģe man teica, ka atkarīgo cilvēku lielākā nelaime ir tā, ka viņi sevi neredz savā dzīvē. Saki, tu sevi redzi? Un kā tas izskatās?

— Ir izrādes, kuras es skatos no malas, bet ir izrādes, kurās es spēlēju galveno lomu. Ja dzīvi salīdzina ar teātri, tad es sevi redzu gan kā skatītāju, gan kā aktieri. Kā kuru reizi.

— Ir tāds teiciens, ka dzīve ir teātris bez mēģinājumiem.

— Tā gan nav. Vismaz sportista dzīvē mēģinājumu ir daudz.

— Teici, ka viss ir paredzams. Saki, kāds būs šorttreks Latvijā pēc 10 gadiem?

— Ja īstenosies plāns A, mums būs olimpiskā medaļa un izveidota sistēma, kurā cilvēki ticēs, ka tam, ko viņi dara, ir nākotne un jēga. Pēc plāna B mums nebūs medaļas, bet būs radīta bērnu un jauniešu sistēma, kurā veidosies nākotnes potenciāls.

Evita KRIEVĀNE

Šorttreka trenere Krievānes slidošanas skolā, Jelgavas Ledus sporta skolā

Dzimusi: 1987. gada 11. jūnijā

Izglītība: LSPA 1. līmeņa profesionālā augstākā izglītība, B kategorijas šorttreka trenere, turpina studijas LSPA, papildinājusies dažādos kursos Latvijā un ārzemēs

Augums, svars: 162 cm, 59 kg

Sportā: kopš 9 gadu vecuma

Pirmā trenere: Lāsma Kauniste

Lielākie sasniegumi          : 4. v. 500 m pasaules junioru čempionātā (2006), 12. v. 500 m pasaules čempionātā (2007), 19. v. 1000 m ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā (2006)

Vaļasprieki: suņa skološana, hokejs, teātris, grāmatas, ceļošana, SPA apmeklējumi, kino, dzejas rakstīšana

Autori: Ralfs Dravnieks