Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Mēs saprotamies bez vārdiem

– Jau rudenī, braucot prom uz Krieviju,
acīmredzot zināji, ka saņemsi uzaicinājumu spēlēt Latvijas izlasē?
– It kā jau zinu, bet
uzaicinājumu vienmēr gaidu ar nepacietību. Man liels prieks un gods aizstāvēt
Latvijas krāsas pasaules čempionātā. Tā ir viena no retajām iespējām pārbaudīt
sevi, salīdzināt savu spēlētprasmi ar konkurentēm. Sacensības pasaules
čempionātā ir kā saldais ēdiens, jo visu sezonu trenējos ar domu, kā labāk
sagatavoties atbildīgākajam startam. Katrai izlases dalībniecei savs stāsts. Bet
kā tu nonāci hokejā?
– Līdz desmit gadu
vecumam spēlēju hokeju ar puikām uz ezera. Tētis man daudz ko iemācīja, jo pats
agrāk arī spēlēja atklātā ledus laukumā. Negribēju būt skatītājos, gribēju pati
spēlēt. Un tad viņš mani aizveda uz Daugavas
stadionu, kur tobrīd trenējās sieviešu hokeja kluba Laima dalībnieces. Tomēr tē diena nebija no labākajām, jo treneris
Uldis Opits mani neuzņēma komandā, jo biju par jaunu. Otrais mēģinājums bija
pēc diviem gadiem, kad mana māsīca ar draudzeni izdomāja izmēģināt kaut ko
jaunu un pieteikties Laimā. Šoreiz
treneris teica jāvārdu. Vēl
priecīgāka biju, kad jau pēc nedēļas man izsniedza pirmo hokeja formu.

– Arī tev lielākā vēlēšanās bija kļūt par
uzbrucēju?

– Kad mani uzņēma
komandā, pat nepieļāvu domu, ka treneris varētu ielikt aizsardzībā. Vienmēr
zināju, ka mana vieta ir uzbrukumā, tur, kur visbiežāk tiek gūti vārti, atdotas
skaistas piespēles, izveidotas skaistas kombinācijas. Turklāt mani fiziskie
dotumi (ne īpaši stalts augums), slidošanas ātrums ir vairāk piemērots malējās
uzbrucējas pozīcijai.

– Tik daudz gadu aizvadīts šajā spēlē. Šodien
vari pateikt, kas patīk un kas varbūt nepatīk hokejā?

– Patīk ātrs,
rezultatīvs hokejs. Lieliskas ir Eiropas komandu spēles, kad ir gudras
kombinācijas un skaists ripas lidojums vārtu tīklā. Toties nepatīk, ka tiek
izdomāti noteikumi, kur pēc katra niecīgākā pārkāpuma komanda paliek mazākumā.
Tā, kā notika pasaules čempionātā Rīgā, kad mūsu vīriešu izlase mačā pret
Kanādu aptuveni pusi sacīkstes laika bija mazākumā. Tas jau vairsd nav hokejs.
Un vēl nepatīk smagās hokeja somas!

– Izlasē esi daudzus gadus. Ar kurām
spēlētājām ir lielākā sapratne?

– Agrāk mums bija
lielisks uzbrukuma trijnieks: Inese Geca-Miljoni, Adrija Radziņa un es. Laukumā
zinājām, kur katra no mums būs ikvienā brīdī, kas katrai ir pa spēkam. Arī
sadzīvē vienmēr izbraukumos dzīvojam kopā, izklaidējamies kopā, mums ir kopīgas
intereses. Žēl, ka Adrija traumas dēļ nevarēs spēlēt pasaules čempionātā. Jau
pērn viņas vietā laukumā gāja Laila Štotle. Tas deva vēlamo rezultātu. Ar lailu
divas sezonas spēlējām Krievijas klubā vienā maiņā.

– Pastāsti par savu Tornado komandu.

Kluba
bāze ir Maskavas apgabala pilsētā Dmitrovā. Komanda aizvada piekto sezonu.
Pirmajās divās sezonās tai bija sudraba medaļas, divās nākamajās – zelta
Krievijas čempionātā. Toties šogad esam zaudējušas iespēju kļūt par
uzvarētājām. Tornado ir viens no
bāzes klubiem lielvalsts izlasei. Te spēlē deviņas izlases dalībnieces. Otrs
bāzes klubs ir Ņižņijnovgorodas SKIF,
kas ir galvenais mūsu sāncensis. Šī man ir trešā sezona Krievijā. Sākumā bijām
četra sno Latvijas: arī Jūlija Mihejenko, kurai pateicoties nonācu šajā klubā,
Aina Mihejeva un Laila Štolte. Otrajā sezonā palikām vien ar Lailu, toties kopā
ar mums cīnījās olimpisko spēļu čempione kanādiete Izabella Šartraha.
Pagājušajā sezonā Eiropas čempionu kausa finālā zaudējām daudzkārtējām balvas
ieguvējām no zviedru kluba AIK.

– Bijuši arī piedāvājumi no citiem klubiem?

– Kad studēju LSPA 3.
kursā, man piedāvāja spēlēt vienā no Amerikas koledžu komandām. Negribēju
pamest mācības, tāpēc atteicos. Sieviešu komandu vadītāji ar piedāvājumiem
īpaši nemētājas.

– Esi viena no Latvijas izlases stabilākajām
dalībniecēm. Mūsu valstsvienības plusi un mīnusi?

– Plusi: komandas
spēle, cīnāmies viena par visām, visas par vienu. tad arī varam uzvarēt
komandas, kuras meistarības ziņā ir pat pārākas. Mums ir augstas klases
vārtsardze Lolita Andriševska. Nezinu nevienu spēlētāju, kura tik daudz
trenējas pati un vienlaikus arī trenē bērnu komandu. Vēl pluss mums ir savi
skatītāji, savs laukums. Mīnusi: salīdzinot mūsu izlasi ar pārējām, tomēr
nedaudz atpaliekam slidošanā, piespēļu precizitātē. Šos trūkumus kompensējam ar
paveiktā darba apjomu, palīdzot viena otrai. Mums ir neliela starptautisku
spēļu pieredze, salīdzinot ar citām vienībām.

– Kas nepieciešams mūsu izlasei, lai iegūtu
pirmo vietu divīzijā?

– Veiksme, spēlējot
kā saliedētai komandai. Kazahstāna ir pretendente uz panākumu šajā čempionātā.
Ja pratīsim izmantot nedaudzās iespējas uzbrukumā un pārvērst tās vārtu guvumā,
kā arī pacietīgi un taktiski pareizi spēlēsim aizsardzībā, nepoelnot daudz
noraidījumu, mums ir iespēja uzvarēt. Taču nekāda pastaiga negaida arī mačos ar pārējām komandām, jo ikviena no tām
var būt gan pirmajā, gan pēdējā vietā. Būs jāparāda raksturs, cīņasgriba un
vēlme uzvarēt.

– Kad Latvijas izlase bija vistuvāk
augstākajai grupai?

Pagājušā
gada pasaules čempionātā Japānā, kad ieguvām otro vietu.

– Zinot konkurentes čempionātā Ventspilī, tev
ir ērtākas un neērtākas konkurentes?

– Sacenšoties ar
francūzietēm, jūtos brīvāk, jo viņas tik cieši nesedz pretspēlētājas. Līdz šim
pret viņām esmu bijusi visai rezultatīva. Visgrūtāk ir ar čehietēm, jo viņas
spēlē diezgan netīru hokeju, viņām
patīk āķēšana, pretinieču bakstīšana ar nūju, kad tiesnesis neredz. Viņas
uzspiež spēka spēli, kas no pretiniecēm prasa daudz enerģijas.

– Kad bija visu laiku stiprākā Latvijas
izlase?

– Veiksmīgākais
sastāvs mums bija pērn. Uzvaras neizcīna atsevišķas spēlētājas, bet gn komanda.
Un tā mums bija lieliska: spēlētājas palīdzēja treneriem, treneri – spēlētājām.
Treneris Andrejs Zaķis, veidojot maiņas, cenšas darīt tā, lai pirmajai maiņai
taisītu spēles rezultātu, gūtu vārtus, bet trešajai maiņā jānotur rezultāts,
nedrīkst zaudēt vārtus, lielāka uzmanība jāpievērš aizsardzībai. Otro gadu
izlasē spēlēs Amerikas latviete Sarma Pone. Nezinu, ar ko viņa spēlēs kopā,
taču Sarma ir meistarīga hokejiste, un viņas maiņa noteikti parūpēsies par labu
rezultātu.

– Kuru mūsu vīriešu valstsvienības hokejistu
spēle tev patīk?

– Simpatizē Tambijeva
slidošanas ātrums, Kerča pauzes, Beļavska piruetes, Sanda Ozoliņa māka
pieslēgties uzbrukumam īstajā brīdī, viņa tiekšanās gūt vārtus.

– Kas nepieciešams, lai spēlētu augstas klases
hokeju?

– Galvenais tomēr nav
talants, bet hokejista darba spējas. Tikai ar smagiem treniņiem, visu spēku
veltīšanu šai spēlei, var cīnīties pasaules labākajās līgās. Ir redzēti
talantīgi spēlētāji, kuri beigu beigās neko īsti nav sasnieguši, jo
iedomājas,ka visu prot, ka nav cītīgi jātrenējas. Tāpēc arī šādi talanti pazūd.
Svarīgi arī, kādā vecumā sāc spēlēt, jo pārāk vēla specializācija vairs nevar
atklāt to, kas pazaudēts. Tiesa, bijuši arī izņēmumi.

– No hokeja paspēj atpūsties?

– Pat vasarā, kad nav
hokeja, tomēr cenšos sevi uzturēt formā. Paskrienu, braucu ar riteni, peldu.
Man patīk aktīva atpūta. Nespēju daudz stundu gulēt pludmalē, neko nedarot. Bet
starp spēlēm vienmēr risinu krustvārdu mīklas, tās palīdz novērst domas no
mačiem. Es neesmu pilsētas cilvēks. Man patīk klusumā, līdzās ezeram,
norobežolties no cilvēku burzmas.

– Kura dāvana bijusi visjaukākā?

– Pagājušās sezonas
beigās mūsu hokeja kluba sponsori mums apmaksāja ceļojumu uz Ēģipti. Tā bija
viņu pateicība par labi aizvadīto sezonu. Ļoti gribētu kādreiz aizbraukt uz
Parīzi, Romu, Ņujorku, Dienvidamerikas valstīm. Bet pagaidām manm viena no
skaistākajām pilsētām ir Toronto, kur biju pirmajā ārzemju hokeja braucienā.

– Kā raksturosi uzbrucēju Ivetu Koku?

– Man ir labs slidošanas
ātrums, laba nūjas, ripas pārvaldīšanas tehnika, pārredzu laukumu, laba
piespēle. Metiens varētu būt precīzāks, vairāk pašai censties uzņemties
iniciatīvu un mest pa vārtiem. Nepatīk spēka spēle. Bet, lai spēlētu augstākajā
divīzijā, jātrenējas daudzkārt vairāk un cītīgāk.

Vaļasprieki   aktīva atpūta, krustvārdu mīklu minēšana,
grāmatu lasīšana

Pasaules sieviešu hokeja čempionātā 1.
divīzijā Ventspilī nākamnedēļ viena no Latvijas izlases uzbrukuma līderēm atkal
būs 25 gadu vecā Iveta Koka. Viņa ir vienīgā no valstsvienības dalībniecēm,
kura sezonu aizvada kādā no Krievijas klubiem.

Vizītkarte

Iveta Koka

hokejiste

Dzimusi         1982. gada 9. martā
Rīgā

Augums, svars        1,58
m, 62 kg

Izglītība         Rīgas 7.
pamatskola, Rīgas 28. vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija

Hokejā           slido kopš 5 gadu
vecuma, hokeja komandā no 12 gadu vecuma

Pirmie treneri           Uldis
Opits, Andrejs Zaķis

Pašreizējie treneri  Andrejs
Zaķis, Ģirts Ūdris

Spēlējusi       Latvijas sieviešu
hokeja klubā Laima, Krievijas
sieviešu hokeja klubā Tornado

Sasniegumi  Latvijas sieviešu hokeja
izlases sastāvā pasaules čempionātā 1. divīzijā 2. vieta, Krievijas sieviešu
hokeja kluba Tornado sastāvā Eiropas
čempionu kausa izcīņā 2. vieta

Māra JURŠEVICA