Nacionālas nozīmes vērtība
Pēdējo divu sezonu Latvijas čempions hokejā un 2014. gada vērtīgākais čempionāta spēlētājs Henrijs Ančs jauno sezonu iesācis izcili. HK Mogo vārtsargs Latvijas meistarsacīkšu pirmajās piecās spēlēs ielaidis tikai sešus vārtus. Lieliska statistika — 1,29 ripas spēlē un attiecīgi Latvijas hokeja čempionāta septembra labākā spēlētāja balva.
Domājams, ka vidusmēra Latvijas sporta līdzjutējam 25 gadus vecā vārtsarga vārds daudz neizsaka, jo tikai pēdējos gados Latvijas hokeja čempionāts iznācis saulītē no Rīgas Dinamo ēnas. Pats Anču pazīstu — vienu rudeni Ķekavā kopā spēlējām florbolu.
Lai arī starp 1990. gadā dzimušajiem hokejistiem nav daudz talantīgu vārtsargu, Ančs nav ticis pie šprices nedz U-18, nedz U-20 valstsvienības vārtos. Tiesa, allaž izturējis visus junioru izlašu sagatavošanās posmus, taču diskutablu apsvērumu dēļ izlasēs nav laists pie teikšanas.
PĀRĪ AR ROBERTU BUKARTU
Ančs hokejā sāka trenēties sešu gadu vecumā brālēna ietekmē. Ivo Rubļevskis spēlēja Latvijas bērzā, kas tolaik bija Rīgas Dinamo otrā komanda. "Kā mani aizveda uz hokeju, tā tur paliku," nosvērti stāsta Ančs. Pirmie treniņi aizvadīti stadionā Daugava pie Ginta Bisenieka, vēlāk komandas stūri pārņēma Ralfs Bukarts.
Pirmos trīs gadus Ančs bija aizsargs. Turklāt aizsardzībā (!) spēlējis pārī ar izveicīgo uzbrucēju Robertu Bukartu. Vārtos augumā raženais rīdzinieks nonāca tikai apstākļu sakritības dēļ. "Komandas otrais vārtsargs paziņoja, ka vairs negrib sargāt vārtus. Tā kā biju labākais aizsargs, treneri vārtos ielika mani. Tā no vārtiem vairs neesmu izgājis."
Kādu laiku Ančs aizrāvies ar futbolu, braukājis pat uz treniņnometnēm un stažējies pie amerikāņu treneriem. Savukārt 16 gadu vecumā paralēli hokejam Ančs sāka spēlēt florbolu, pamanoties FK Rīga sastāvā kļūt par Latvijas čempionu jauniešiem. "Nospriedu, ka florbols ir vislīdzīgākais hokejam. Taču arī nolēmu — florbolā vārtos nestāvēšu," atceras Ančs, kurš aizvadījis četras sezonas Rīgas lauvu, Rīgas un Ķekavas buldogs sastāvā.
LATVIJAS VĀRTSARGU KAUTIŅĀ
Retais hokejists uzaug bez elkiem. Viens no lielākajiem Anča iedvesmas avotiem bijis Rons Hekstāls, kuru Ziemeļamerikā dēvē par trako Ronu. "Viņš piesaistīja uzmanību ar agresīvo spēli un rīcību!" iespaidos dalās Ančs (ierakstiet YouTube meklētājā Ron Hextall, un viss taps skaidrs).
Tieši Hekstola skola devusi drosmi 2011. gada 19. februāra spēlē, pēc kuras Anča vārds ar blīkšķi izskanēja Latvijas medijos. Spēlējot Daugavpilī pret vietējo Latgali pilnu tribīņu priekšā, Rīgas/Prizmas vārtsargs Ančs emociju uzplūdā izaicināja uz dūru cīņu daugavpiliešu mūri Ruslanu Kurelasu.
"Spēles rezultāts jau bija prognozējams pirms mača," stāsta Ančs. "Pilno tribīņu dēļ Daugavpilī vienmēr kaifs spēlēt. Kurelass ir mana auguma vienaudzis. Trešā perioda 7. minūtē emocijas sita tik augstu vilni, ka metu izaicinājumu kautiņam. Tiesa, Kurelass manas raidītās zīmes nemanīja. Tad pāris asumi pie maniem vārtiem, un Kurelass pieņēma izaicinājumu, tiklīdz viņam pamāju. Bet kas tas par kautiņu, ja tiesnesis paņem aiz spranda un nogāž gar zemi?" Ančs sūkstās, ka arbitri nav ļāvuši līdz galam izvicināt dūres. Pēc spēles abi vārtsargi viens otram paspieduši roku un draudzīgi aprunājušies.
Leģendāra epizode Latvijas hokejā!
"KOTLETE" PRET VIETU VĀRTOS
Ančs spēlē ar 33. numuru. "Vēlāk, kad sekoju līdzi Sandim Ozoliņam Kolorādo Avalanche komandā, man iepatikās Patrikā Ruā sniegums vārtos. Martina Brodēra spēles stils man nekad nav paticis, jo viņam ir tipiska stand-up tehnika un viņš daudz izmet kājas uz sāniem, bet Ruā ir plastiskāks un tehniskāks. Tādēļ arī izvēlējos spēlēt ar Ruā numuru." Laikā, kad Ančs spēlēja hokeja klubā Prizma, viņam starpsezonu periodā bija sagatavota vesela taktika, lai dabūtu kāroto numuru. Izdevās!
Par to, kādēļ Ančs nav spēlējis junioru izlasē, hokejists izsakās skarbi. "Biju visos U-18 izlases un U-20 izlases sagatavošanās posmos, bet visur apakšā bija nauda. Nezinu, kā ir tagad, bet tolaik esot bijis tā — ja tavs tēvs noliks uz galda kotleti, tu spēlēsi," piebilstot, ka neviens no tiem vārtsargiem, kuri tika izbīdīti, vairs nespēlē. Skumji, bet loģiski.
Kotletescena esot bijusi mērāma līdz pat vairākiem desmitiem tūkstošu latu. Un ne jau par sezonu, bet — turnīru. "Tā vismaz runāja," teic Ančs.
Ančs uzskata, ka viņš bija pelnījis vietu U-20 vārtos. "Toreiz notika traģēdija talantīgā vārtsarga Artūra Dzelzs ģimenē. Viņš vairs nevarēja spēlēt, bet iespēja tika dota citam — ne man." Un tā, paliekot uz soliņa, Ančam paslīdēja garām skautu skatiens.
"Tādēļ Latvijā daudziem talantīgiem hokejistiem karjeras pēc U-20 vecuma aiziet nebūtībā. Piemēram, Nauris Enkuzens bija tik plastisks spēlētājs, ka varēja būt Latvijas hokeja top vārtsargs, bet neviens viņu nepamanīja. Kā tas var būt?" neizpratnē ir Ančs.
ANČS UN GUDĻEVSKIS
Ančs nebaidās runāt arī par savām kļūdām — slinkumu strādāt. Bieži vien netaisnīga spēlētāju izvēle vai nu salauž, vai, tieši pretēji, motivē pierādīt sevi vēl vairāk.
"Reiz Miļūns man pavaicāja, kāpēc Gudļevskis ir pie NHL sliekšņa, bet es — ne. Atbildēju, ka pietrūka centības. Miļūns daļēji piekrita, bet atgādināja, ka treniņos nestrādāju pat uz pusslodzi. Es stāvēju labi ja ar 40 % atdevi. Savukārt Gudļevskis bija Pērkona otrais vārtsargs, tātad mūsu kluba nomināli ceturtais vārtsargs. Čalis no Aizkraukles laukiem… Bet viņš centās noķert visas ripas. Arī tās, kuras nebija ne mazākās cerības atvairīt. Un arī Miļūns to izcēla. Gudļevskis cīnījās par visām ripām līdz galam, bet es noskatījos, kā šķietami netveramie metieni ieslīd vārtos," Ančs sapratis, ka viena no panākumu atslēgām ceļā uz progresu ir censties paveikt šķietami nepaveicamo.
Savulaik Ančs bija aizsūtīts apostīt gaisu Zviedrijas 4. līgā. "Kad uzzināju, ka komandas vārtos būs jākonkurē ar kluba īpašnieka dēlu, nodomāju, ka man tas nav vajadzīgs, un aizbraucu prom. No manas pagātnes nevajag ņemt piemēru," atzīst Ančs un aicina jaunos spēlētājus meklēt treniņu un spēļu praksi ārzemēs.
Ančam daudzi teikuši, ka viņam piemīt īpašs talants. "Taču mūsdienās talants ir mazākais — mūsdienās viss notiek ar darbu!" Ančs vēlu apjauta, ka ar pliku talantu nekur tālu nevari tikt. "Ir nemitīgi jāpilnveidojas. Es to sāku apzināties tikai 17 gados."
Ja kādam jaunajam hokeja talantam pavaicāsiet, kur viņš nākotnē grib spēlēt, lielākoties saņemsiet banālu atbildi — NHL. Savukārt Ančam pusaudža gados skatījums uz dzīvi bija citāds: "Man negribējās spēlēt Amerikā, bet gan kādā Eiropas labākajā līgā." Ančs atgādina par likumsakarību: lieli mērķi — lieli rezultāti, mazi mērķi — mazi rezultāti. "Es pats sev ticēju, bet šķita: uz Ziemeļameriku nav jēgas braukt — tur priekšā tūkstotis tādu kā es."
EPISKĀ MIĻŪNA SKOLA
Vaicāts, no kura trenera mācījies visvairāk, Ančs atbild: "Ja es viņu nepieminētu, droši vien apvainotos — Ēriks Miļūns!" Jāpiebilst, ka Miļūns arī bija vārtsargs. Artūra Irbes vienaudzis — abi jaunībā cīnījās par vietu vienos vārtos. "Nekad neesmu redzējis, kā Miļūns pats jaunībā sargāja vārtus, bet vārtsargiem viņš ir daudz iemācījis."
Ančs tūlīt min piemēru: "Tas notika 2013./2014. gada sezonas izšķirošajā finālspēlē starp manis pārstāvēto Prizmu un Kurbadu. Episka epizode — rezultāts 1:0, septiņas sekundes pirms spēles beigām noķēru ripu tvērējcimdā, un nostrādāja Miļūna mācītais — nevis ripu piespiedu, bet iemetu to laukuma stūrī, lai nosistu laiku. Visi gaidīja, ka tiesnesis pārtrauks spēli… Treneris mācīja: ja ir vajadzība un iespēja pavilkt laiku, tas jādara!" Tās bija dažas sekundes līdz Anča pirmajam čempiona titulam — kļūdīties nedrīkstēja.
"Pēc tam, kad atskanēja spēles beigu signāls, tā bija t-ā-ā-ā-da eksplozija! Aiz prieka palēcos, arī pārējā komanda piesteidzās klāt, apskāvās un piespieda mani pie laukuma apmales. Varenas emocijas!"
Ančs uzskata, ka tas bijis viņa hokejista karjeras spilgtākais brīdis: "Neviens no mums to negaidīja! Man pēc tam stāstīja, ka visos totalizatora kantoros mēs bijām play-off četriniekā pārliecinoši lielākie pastarīši."
Runājot par Anča 2014. gada trakā pavasara panākuma atslēgu, viņš stāsta par saliedēta kolektīva spēku. "Tādā kolektīvā, kāds bija togad, es nekad neesmu spēlējis. Varbūt kādās komandās nacionalitāte spēlē kādu lomu, bet Prizmā latvieši ar krieviem un vēl šveicieti — visi bijām kā viena ģimene." Lūdzu, sportisti, klasiskā komandu sporta panākumu recepte!
BIKARA OŽA
Lielā mērā saliedētais kolektīvs bijis arī trenera Ginta Bikara nopelns, kurš spējis uztaustīt to, ko kolektīvam vajag un kā komandai atvieglot psiholoģisko nastu. "Viņš mūs iedrošināja un deva brīvības sajūtu. Mums bija komandas saliedēšanas pasākumi. Čempiona titula svinībās piedalījās visa komanda. Tolaik bija tradīcija, ka čempioni uzvaru svin bārā Tequila boom. Atceros, ka iegāju iekšā un visa komanda sēž — visi tik smaidīgi…" uz mirkli Anča vaibstos iezogas senas emocijas.
"Es nezinu, kādas emocijas ir, kad iegūsti Stenlija kausu, bet, kad tu esi ieguvis pirmo čempiona titulu, tas ir sasniegums. Tās emocijas varētu būt līdzīgas!"
UZ MOGO!
Pērn iegūtais otrais čempiona tituls Mogo sastāvā arī bijis patīkams sasniegums, taču tas bijis citādāk — jo Mogo spēlētāji bija favorīti un viens tituls Ančam jau azotē. Piepeši Ančs izmet komentāru par pagājušā gada čempionāta finālsēriju pret HK Kurbads: "Kurbadam bija ļoti laba komanda, bet, manuprāt, viņiem bija perebors* — viņi pēdējā brīdī sāka vākt spēcīgāku sastāvu. Komanda bija pateikusi, ka varbūt pievienosies viens spēlētājs, bet tad paņēma otru, trešo, ceturto pēc kārtas. Viens labāk nospēlē, otrs — sliktāk," Ančs netieši norāda, ka pretinieki paši samaisījuši komandas spēli.
Pašreizējā klubā Ančs nonāca visnotaļ sadzīviskā ceļā. Spēlējis amatieru turnīrā kopā ar savu sāncensi Renāru Kazanovu, kurš sargāja sīvāko konkurentu Kurbada vārtus. 2014. gada vasarā no Renāra padzirdējis, ka Latvijā tiek veidota jauna komanda HK Mogo, kurā savu piekrišanu spēlēt Kazanovs jau bija devis. "Nodomāju — es arī varētu pamēģināt uzspēlēt kur citur. Komandā bija aizvadīti daudzi gadi un beigu beigās izcīnīts čempiona tituls — gribēju pamēģināt ko jaunu. Mogo menedžeris Elviss Želubovskis bija padzirdējis, ka esmu izrādījis interesi par spēlēšanu Mogo, un sekoja zvans," — tā Ančs nonāca jaundibinātajā hokeja klubā.
Ančs, kā parasti, viegli iekļāvās jaunajā kolektīvā. Daudzas jauno partneru sejas jau esot bijušas pazīstamas. Taču pagājušās sezonas sākumu viņš raksturo kā traku.
"Likās, ka nekas mums nesanāks," atminas vārtsargs. "Sākumā visas spēles zaudējām pēc kārtas — atceros zaudējumu 1:5 Jelgavai. Mums to maču novadīja viens no komandas rezervistiem. Treneris Oļegs Sorokins nevarēja komandas vadīšanu apvienot ar darbu televīzijā. Tad komandai pievienojās Mihails Beskašnovs. Sākumā man likās, ka viņš mani noēdīs…"
Pēc tam Ančs Beskašnovam pierādījis, ka nav zemē metams. Un vienlaikus lēnā garā komanda nonāca uz uzvaru takas. "Pēc tam mums sekoja 13 (!)uzvaru sērija. Panākumi saliedēja un nostabilizēja komandu. Savukārt izslēgšanas spēlēs visi bijām viens par visiem un visi par vienu," stāsta Ančs.
1,29 RIPAS
Ančs pēc Latvijas čempionāta 7. kārtas ar vidēji spēlē ielaistām 1,29 ripām (6 zaudēti vārti 5 spēlēs, nospēlētas 279 minūtes) bija čempionāta labākais spēlētājs. "Arī Kazanovs man jautāja: tu redzēji savu statistiku? Pēdējo piecu gadu laikā nevienam tādu neesmu redzējis," ar to lepojas un tam piekrīt arī pats Ančs.
"Šoruden sezonas sākums sanācis ļoti labs, vairākās spēlēs ir izdevies pavilkt komandu, tā man pēc mača sacīja treneris Sorokins. Bijušas vairākas spēles, kurās esam pelnījuši zaudējumu, bet vārtus izdevies glābt. Arī spēlē pret Prizmu. Tā bija viena no manām labākajām spēlēm. Spēles 9. sekundē, pats kļūdoties, ielaidu vārtus, bet pēc tam mačs aizgāja no rokas un jutos labi. Ceru, ka man tādas spēles būs arī Kontinentālajā kausā. Gribu tur nospēlēt savā vislabākajā līmenī!"
LATVIJAS ČEMPIONĀTS AUG
Starp Latvijas hokeja čempioniem ir bobslejista Sanda Prūša dēls Rūdolfs, kurš spēlē labā līmenī, Oļegs Sorokins, Agris Saviels, Roberts Lipsbergs, Rustans Begovs, Ronalds Cinks un Elviss Želubovskis. Kurbadā spēlē Rodrigo Laviņš, Juris Štāls un Atvars Tribuncovs.
Ančs uzskata, ka Latvijas hokeja čempionāts ir progresējis un turpina progresēt. "Pirms četriem gadiem līgā bija viena vai divas komandas, kas savā starpā konkurēja, ja Rīgas Dinamo uz fārmklubu nenosūtīja spēlētājus. Kad Dinamo vienu pavasari nosūtīja uz Liepāju visus savus labākos spēlētājus, ko gan Latvijas čempionāta līmeņa komanda varēja viņiem likt pretī? Patlaban līgā ir piecas spēkos līdzvērtīgas komandas."
Pērn bija trīs spēcīgas komandas, ar kurām pārējās nevarēja konkurēt. "Šogad progresējusi ir Jelgavas HK Zemgale/LLU, kas starpsezonu periodā saglabāja komandas kodolu un pastiprināja sastāvu ar Raimondu Vilkoitu un Sandi Zolmani — ar spēlētājiem, kas ir citur spēlējuši augstā līmenī un spēj pacelt komandu virsotnē."
Ančs norāda, ka, izejot cauri Latvijas čempionāta komandu sastāviem, klubos galvenokārt spēlē hokejisti no Rīgas’2000 laikiem, kas konkurēja Rīgas’2000, ASK/Ogres un Liepājas metalurga sastāvos. "Daudzi nu jau ir veterāni, bet klāt nākuši jaunie. Čempionāta meistarības līmenis lēnām, bet pārliecinoši ceļas," uzskata Ančs.
Viņš pozitīvi vērtē arī jauniešu komandas HS Rīgas spēlēšanu virslīgā. "Tas ir labi, ka jauniešu komandas specklaseir piesaistīta virslīgai. Dažās spēlēs viņi zaudē ar divciparu skaitli, bet dažās var aizķerties. Un jauniešiem ar to bieži vien pietiek, lai viņi saprastu, ka nākotnē var spēlēt augstā līmenī."
KONTINENTĀLAIS KAUSS
"Grūti pateikt, kuri ir Latvijas čempionāta nenovērtētākie spēlētāji. Mūsu vidū ir hokejisti, kuri spēlējuši Ungārijas un Slovēnijas čempionātos. Es tur neesmu spēlējis, tādēļ līmeni nevaru salīdzināt. Bet zinu, ka tur labi maksā."
Hokeja līdzjutēji no 23. līdz 25. oktobrim varēs pārliecināties, uz ko Henrijs Ančs un HK Mogo ir spējīgi šādā līmenī. Mogo 2015./2016. gada sezonā Kontinentālā kausā startēs no otrās kārtas. A grupā latvieši cīnīsies ar slovēņu Acroni Jesenice, Ungārijas Miskolci Jegesmedvek un Spānijas čempioni CH Jaca.
Ančs cer sevi apliecināt arī šajā līmenī, īpaši pret ungāriem un poļiem. "Papētīju ungāru sastāvu — tur spēlē vairāki ļoti spēcīgi ziemeļamerikāņi. Savukārt Slovēnijas klubam cauri ir izgājis viss šīs valsts hokeja zieds — sākot ar Kopitaru."
Latvijas hokeja čempionātā nav neviena hokejista, kurš tikai ar spēlēšanu varētu nopelnīt iztiku. Daudzi hokejisti strādā par treneriem.
Ančs uzskata, ka Latvijas hokeja līmeni celt var arī, epizodiski piesaistot pašu zvaigznes. "Vasarā vienu treniņu Kurbadam novadīja Harijs Vītoliņš," atceras vārtsargs. "Lai arī tas bija tikai viens treniņš, treneri un spēlētāji varēja pamācīties, kā viņš vada Maskavas Dinamo, kādus vingrinājumus izmanto. Visiem bija interesanti!"
"Vajag vairāk tādu cilvēku Latvijas hokejā kā Māris Martinsons, kas ir gatavi sponsorēt klubus un zina, kā to darīt," Ančs patiesi aizrautīgi slavē Mogo šefu — komandas izveidošanas iniciatoru un prezidentu.
Šķiet, hokejā Ančs ir apēdis pudu sāls. Kļūdas izanalizējis un izdarījis secinājumus, par ko liecina Henrija rezultāti: "Es uzskatu, ka varu spēlēt labā Eiropas līmenī," teic Ančs. Varbūt Latvijas hokeja izlases treneriem ir vērts pamēģināt? Ančs neslēpj: "Tas ir mans sapnis…"
Henrijs ANČS
Hokeja vārtsargs
Dzimi: 1990. gada 27. martā Rīgā
Augums, svars: 182 cm, 99 kg
Pirmais treneris: Gints Bisenieks
Izglītība: Rīgas 47. vidusskola
Ģimenes stāvoklis: draudzene Krista, meitiņa Kimberlija
Lielākie sasniegumi: AEHLjauniešu līgas čempions un vicečempions,divkārtējs Latvijas čempions (2013./2014. un 2014./2015.), 2013./2014. gada sezonas Latvijas hokeja čempionāta vērtīgākais spēlētājs, 2015./2016. gada sezonas septembra vērtīgākais Latvijas hokeja čempionāta spēlētājs
Citi sporta veidi: florbols, basketbols
Mūzika: noR&B līdz smagajam metālam
Filma Likumpaklausīgs pilsonis
*Perebor (krievu val.) — par daudz visa kā.
