Nesamierināmais

Māra Jurševica

Hokeja pasaulē
neatradīsiet nevienu, kurš būtu gatavs samierināties ar otrā vārtsarga lomu.
Pat tad, ja dzīve piespiedusi. Izņēmums nav arī rīdzinieks Edgars Masaļskis.

Var jau teikt: ko
vairāk var vēlēties, ja startēts divās olimpiskajās spēlēs, sešos pasaules
čempionātos, kuros pārkāpta piecdesmit maču robeža. Izmēģināta roka trīspadsmit
klubos. Taču ikviens vārtu sargātājs reiz grib arī kļūt par valstsvienības
pirmo numuru. Edgaram līdz šim tā īsti tas nebija izdevies.

Turklāt īpašu
optimismu neviesa aizvadītā sezona. It kā cerīga likās spēlēšana Baltkrievijas
atklātajā čempionātā. Taču spēlējot
Minskas Dinamo tika laukumā
vienā mačā, Minskas Junostj rindās –
trijos. Kad Edgars vairs nebija
nepieciešams nevienai no šīm komandām, steigšus tika meklēts darbs citās zemēs.
Izdevās parakstīt līgumu ar vācu Freiburg.
Tiesa, šajā klubā izdevās pacīnīties sešpadsmit spēlēs, taču tas arī bija viss.
Rīgā vēl nebija sācies pavasaris, kad Edgars jau bija mājās. Labi, ka izlases
galvenais treneris Oļegs Znaroks deva iespēju viņam trenēties kopā ar savu
komandu Rīga 20. Taču kas gan ir
treniņi, ja netverami zūd spēļu prakses. Tieši tādēļ skeptiķu runas nebija
īpaši glaimojošas, redzot, ka valstsvienības treneris tomēr stūrgalvīgi
neatsakās no Masaļska pakalpojumiem.

Plus punktus Edgars
pelnīja, piedaloties izlases pārbaudes turnīros, arī pārbaudes spēlēs pirms
pasaules čempionāta. Tomēr, jau dodoties uz Krieviju, nebija absolūtas
pārliecības un ticības, ka nenāksies visu sacensību laiku aizvadīt uz bankas, vien no malas noskatoties, kā
vārtus sargā kolēģis Sergejs Naumovs. Čempionātā iesākumā būris pamīšus tika uzticēts vienam un otram. Mūsu komandā arvien
vairāk, arvien ilgāk vārtos stājās Edgars Masaļskis.

Cik gan nav bijušu
stāstu par to, ka uzbrucēju un aizsargu kļūdas nereti paliek nepamanītas, toties, ja neprecīzi
spēlē vārtsargs, tas nereti var izšķirt cīņas likteni. Kā nekā viņš ir
pēdējais, kurš vēl var kaut ko glābt, ja kolēģiem kaut kas misējas. Edgars arī
pieder pie tiem sportistiem, kurš vainu vispirms meklēs sevī un, iespējams, pēc
tam varbūt citos. Viņam, tāpat kā ikvienam amata brālim, ja labi meklē,
atrodami arī caursitami punkti vārtos. Taču valstsvienības treneri viņa spēli
atzina par labu esam, ja reiz ļāva sargāt vārtus čempionāta 220 minūtes.
Spēcīga aizmugure vieš lielāku paļāvību laukuma spēlētājiem. Par to liecina arī
atzinība. Edgars Masaļskis Latvijas izlasē bija viens no trijiem labākajiem
hokejistiem.

Spēlēt izslāpušais

Laurim Dārziņam pasaules čempionātā arī tika labākā spēlētāja
tituls mūsu komandā. 22 gadu vecā uzbrucēja stāsts ir ļoti līdzīgs iepriekš
aprakstītajam, ja runa ir par aizvadīto sezonu. Cipars 13 Laurim sanācis ļoti
zīmīgs. Sācis sezonu Tamperes Ilves,
viņš nospēlēja velna duci, un ar to viss bija beidzies. Treneri laukumā vairs
nelaida, taču no komandas arī neatbrīvoja, lai varētu turpināt spēlēt citā
klubā. Pēc ilgiem kreņķiem beidzot izdevās rast darbu klubā Vsetin, kas cīnījās Čehijas Ekstralīgā.
Tur gan izdevās izjust vārtu gūšanas garšu, tomēr īpašu gandarījumu saraustītā
sezona nesniedza.

Labi, ka laikus
sekoja uzaicinājums uz izlasi, lai varētu izmēģināt un arī apliecināt spēkus
valstsvienības rindās. Galvenajam trenerim Laura spēle nav sveša, jo viņš bija
viens no tiem, kas veidoja Latvijas jauniešu un vēlāk arī junioru izlases
kodolu. Tobrīd nez vai Lauris pat uzdrīkstējās iztēloties, ka tik drīz pienāks
diena, un viņš kopā ar saviem vienaudžiem nu jau būs toņa noteicējs pieaugušo
izlasē.

Jau pavasara
treniņnometnē Rīgā pirms gaidāmā pasaules čempionāta pat aklais pamanītu, ka
Lauris izslāpis pēc spēlēšanas. Mūsu sarunās viņš vienmēr uzsvēris, ka vislabāk
spēle iet no rokas, ja vienā maiņā ir vienaudži. Un steigšus piebilda, ka
kopēju valodu spējot atrast ar ikvienu kolēģi. To, protams, pamanīja arī
izlases treneri, izveidojot uzbrukuma trijnieku, kur centrā bija Armands
Bērziņš, malās Miķelis Rēdlihs un Lauris Dārziņš.

Jau pārbaudes mačos
viņi katrā nākamajā cīņā darbojās arvien saskaņotāk, arvien pārliecinošāk.
Čempionātā visbiežāk izrādījās, ka tieši šis trijnieks gandrīz kļuvis par
triecienmaiņu, no kuras gaidīja brīnumus tad, kad šķita, puišu spēki jau uz
izsīkuma robežas, jo laukumā pavadītās minūtes bija arvien vairāk un vairāk. Pa
trijiem gūti pieci vārti un izdarītas piecas rezultatīvas piespēles. Laurim
vienam 3+2! Daudzi treneri vēl un vēl reizi uzsver, ka Dārziņš ir viens no
izcilākajiem domājošajiem jaunās
paaudzes hokejistiem. Tas katram nav dots, taču Laura intelekts arī laukumā ir
ātri vien pamanāms, kad viņš bieži nonāk uzbrukuma smailē un rada vislielākās
problēmas konkurentu vārtsargiem.

Pirms četriem gadiem
Lauri Dārziņu draftēja Nacionālās Hokeja līgas klubs Nešvilas Predators. Divus gadus viņš spēlēja
viņpus okeānam Kelounas Rockets
rindās. Pārliecinošā spēle pasaules čempionātā varētu būt labs tramplīns
tālākam un augstākam lidojumam.

Par spīti

Labākais aizsargs
Latvijas izlases rindās bija 33 gadu vecais Oļegs Sorokins. Viņa spēlētāja biogrāfija ir raiba kā dzeņa vēders.
Paspējis cīnīties piecpadsmit komandās. Oļegs ir viena dzimšanas gada ar Kārli
Skrastiņu, Rodrigo Laviņu un Igoru Bondarevu. Arī visi šie vīri cīnījušies
Latvijas izlases rindās. Lasot šos uzvārdus, nav grūti iedomāties, kāda
konkurence jāiztur, lai iekarotu savu vietu zem saules. Un kur tad vēl izcili
šā amata pratēji gadu jaunāku vai gadu vecāku spēlētāju vidū…

Valstsvienības
treneri Oļega spēli savulaik jau bija ievērojuši, tomēr bija visai piesardzīgi
atvēlot viņam vietu komandā. Viņš uzticību vispirms iemantoja, kad pie galvenā
trenera kuģa stūres bija Haralds Vasiļjevs. Tomēr visvairāk pie vārda aizsargs
tika, kad izlasi vadīja zviedrs Kurts Lindstrēms. Toreiz, kā salika Oļegu pārī
ar Rodrigo Laviņu, tā arī viņi kopā cīnījās ne vienu vien gadu.

Daudziem neizprotamas
attiecības izveidojās, kad par galveno kļuva Leonīds Beresņevs. Viņš vienubrīd
bija Oļega skolotājs jauniešu vecumā, arī vēlāk vairākkārt uzaicināja uz
izlasi. Tomēr vienubrīd abu ceļu laikam pārskrēja melns kaķis, un Beresņevs
vairs nesaskatīja Oļega vietu izlases zīmējumā. Pats sportists tobrīd kļuva
ļoti uzmanīgs, arī izteicienos, žurnālistus lūdzot pagaidīt ar intervijām,
kamēr nebūšot skaidra viņa nākotne. Skaidrības meklējumos pagāja viens pasaules
čempionāts, arī olimpiskās spēles Turīnā, kur dalībnieku vidū nebija atrodams
Sorokina uzvārds.

Ilgās karjeras laikā
paspējis nodemonstrēt prasmi gan viņpus okeānam, gan Slovākijā, Krievijā,
Latvijā, Somijā, Oļegs Sorokins aizvadītajā sezonā cīnījās vispirms Austrijas Linz, pēc tam Zviedrijas Sodertalje.

Viss nāk ar
gaidīšanu, arī ar spītu. To pilnībā var teikt par Oļegu Sorokinu. Pēc sezonas
beigām Zviedrijā arī viņš uzsāka treniņus kopā ar izlasi. Oļega spēle vienubrīd
nebija tik pārliecinoša kā varbūt daudzi vēlētos. Nelabvēļi jau gudri sprieda,
ja nu kurš palikšot mājās, tas noteikti būšot Sorokins.

Izlases treneri lēma
citādāk. Atkal vienā pārī bija azartiskais, reizēm arī avantūriskais Oļegs
Sorokins un ārēji varbūt flegmatiskais, taču acīgais un spēli labi lasošais
Rodrigo Laviņš. Duets, kurš saprotas no pusvārdiem, citkārt pat klusējot. Pasaules
čempionātā rīdzinieks vienubrīd bija pat piecu rezultatīvāko aizsargu vidū. Kad
mūsu komanda beidza cīņas, Oļegs Sorokins ar septiņiem punktiem (21+5) vēl bija
labāko divdesmitniekā. Tas vien liecina, ka izlases treneru izvēle bijusi
pareiza.

Māra JURŠEVICA