Neticamās prognozes piepildīšanās. 1984. — 1988. gads
Izdevniecība Jumava laidusi klajā Daiņa Caunes un Māra Zemberga grāmatu “Latvijas bobsleja olimpiādes” (redaktors Guntis Keisels). Publicējam fragmentus.
SPOŽAS DĀMAS, KOREKTI KUNGI
Sacensībām vajadzīga ne tikai trase, inventārs un sportisti, bet arī tiesneši. Pirmajām sacensībām Cīrulīšu trasē 1981. gada martā arbitru dāmu komandu jeb sekretariātu bija uzdots noorganizēt VEF sporta kluba priekšsēdēta vietniecei Anitai Dūdiņai. Karine Šekojane šajā klubā spēlēja badmintonu un, būdama šī sporta veida federācijas atbildīgā sekretāre, prata operēt ar skaitļiem. Tā teikt, īstais cilvēks tepat deguna galā. Turklāt Karine piecus gadus bija strādājusi Murjāņu Sporta internātskolā par vēstures skolotāju un ārpusklases darba organizatori. Ķipurs, Poikāns un vēl citi bobsleja murjānieši bija Šekojanes skolnieki. Nu viņi tikās atkal. Un uz ilgu laiku.
Bobsleja sekretariāta dāmām uzticīgas palika kamaniņnieces Sandra Zaķe-Balode, Irēna Stārastīte-Bērza, Silvija Gogule, pievienojās Antra Baškere…
Vīru arbitru komandā autoritatīvākais bija futbola aprindās pazīstamais Vilnis Kļaviņš — regulārs vissavienības maču galvenais tiesnesis. Visplašāk bija pārstāvēti pašu ļaudis — gan bobu būvētāji Harijs Švanks, Ivars Jansons, Uldis Miglāns, gan treneri Tālivaldis Miķelsons, Aivars Dekmeijers, Jānis Vanuška, Aldis Putns, Valdis Obulders, Rihards Kotāns, savulaik reizumis pat Rolands Upatnieks. Arbitru darbos piedalījās arī VEF sporta kluba priekšsēdētājs Jevgeņijs Kisiels, kurš iesaistīja arī cīņas meistaru Pēteri Aļeksašinu un dakteri Juri Jansonu. Palīgā nāca Jānis Jēkabsons no kamaniņu sporta, Ēriks Grīnbergs un citi.
Pirmā PSRS čempionāta otro kārtu 1982. gada martā Cīrulīšos centās izgāzt gan ļeņingradieši, gan atkusnis, jo pēc pirmās kārtas sacensībām Meleuzā ar minimālu pārsvaru pār Ķipuru/Šnepstu vadībā atradās Ščavļevs/Paškovs. Jau pirmajā treniņbraucienā 31 ekipāža no augšējo virāžu baļkiem čākstīgo ledu neglābjami nodauzīja nost, un galvenais tiesnesis Jevgeņijs Kisiels, tiepīgi neklausoties nekādos Krievijas treneru iebildumos, starta vietu pārcēla krietni zemāk. Tika noorganizēta brigāde, kas tuvākajos dīķos lauza ledu un veda uz trasi, lai naktīs, kad temperatūra noslīdēja vismaz līdz nullei, to iesaldētu plānajā virāžu segumā. Pūles attaisnojās, latvieši kļuva par pirmajiem PSRS čempioniem.
„Starts tika dots pa rāciju ar hop!, finišu fiksēja divi trīs tiesneši ar rokas hronometriem, pēc tam izrēķinot aritmētiski vidējo rezultātu,” par pirmo sezonu sacensībām Meleuzā stāsta Šekojane. Tādējādi bobslejistiem startā būtiskas bija ne tikai sprintera dotības, bet arī reakcijas ātrums.
Līdz 1986. gadam, kad bobslejыpirmo reizi bija iekļauts arī Tautu spartakiādes programmā, mūsu tiesnešu brigādes darbība bija gan noslīpējusies, gan ieeļļojusies, gan autoritāti iekarojusi, un Meleuzas trasē bija ierīkota arī elektroniska starta iekārta. Šo trases neprofesionālās konfigurācijas dēļ sarežģīto un lielo sacensību norise lielā mērā bija latviešu rokās. Vilnis Kļaviņš bija galvenā tiesneša vietnieks, Harijs Švanks vadīja tehnisko komisiju, kuras pienākums bija arī pēc katra kritiena pārbaudīt, vai braucēju kamanas ir tādā tehniskā stāvoklī, ka tajās var sacensības turpināt. Savukārt Karine Šekojane bija spartakiādes galvenā sekretāre, sekretariātā darbojās arī Anita Dūdiņa, Jevgeņijs Kisiels bija žūrijas komisijas loceklis… Un viņi nebija vienīgie, kas fiksēja, mērīja, svēra, rēķināja un izšķīra.
Astoņdesmito gadu vidū daudziem Latvijas tiesnešiem ziemās ne viena nedēļa vien pagāja Meleuzā, apkalpojot visdažādākās Vissavienības sacensības. Paradoksāli, ka pēc Siguldas trases atklāšanas pieprasījums pēc viņiem samazinājās, jo pašu mājās vairākos posteņos, kas abos sporta veidos līdzīgi, dominēja kamaniņu braucēju arbitri. Atgūstot neatkarību, šis process kļuva vēl straujāks, jo Siguldas trase ātri iekļāvās kamaniņu sporta starptautisko sacensību apritē, bet bobslejā pat pašmāju sacensības tajā notika arvien retāk. Tikai šajā tūkstošgadē, neskatoties uz ierobežotajiem parametriem, atrasts veids, kā bobslejam un skeletonam sekot kamaniņu sporta piemēram. Iepriekš vienīgā starptautiskā pieredze tika gūta trijos Dzintara boba mačos, kas triju vasaru nogalēs risinājās Daugavas stadiona mākslīgā ledus starta estakādē. Uz pirmajām Dzintara boba sacensībām ieradās arī FIBT vadība, un tika izmantota izdevība, autoritatīvas komisijas priekšā nokārtojot eksāmenus, trim vīriem — Harijam Švankam, Rolandam Upatniekam un Jevgeņijam Kisielam — kļūt par starptautiskās kategorijas tiesnešiem. Viņus aicināja arī uz visprestižākajām sacensībām Rietumos, bet Maskavai vienmēr atradās kāds cits cilvēks, kas šādu ceļojumu bija vairāk pelnījis.
Tikai 1984. gada jūnijā Latvijā bobslejs atdalījās no kamaniņu sporta, nodibinot savu — Latvijas PSR Bobsleja federāciju, par kuras prezidija priekšsēdētāju tika ievēlēts VEF ģenerāldirektors Oļegs Ļeņovs, bet vietnieku — Jevgeņijs Kisiels. Savukārt Tiesnešu kolēģijas vadīšanu uzticēja Karinei Šekojanei. Pēc gadiem desmit viņu nomainīja Harijs Švanks, kurš līdz pat 2014. gadam bija nemainīgs Latvijas čempionātu galvenais tiesnesis.
Pēc 2010. gada Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas, kas tagad saucas IBSF, žūrijas darbā sāka iesaistīties Gatis Gūts. Viņš vadījis žūrijas vairākos Eiropas kausa izcīņas posmos, divos pasaules junioru čempionātos, kā arī II Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs 2016. gada februārī Lillehammerē. IBSF žūrijas locekļi ir arī aizsaulē aizgājušā Riharda Kotāna dēls Kristaps Kotāns, kas galvenokārt darbojas parabobslejā, un sacensību direktora statusā — Normunds Grava.
STABILITĀTE UN DRUDZIS
Olimpiskās sezonas sākumā Jānis Ķipurs ar savu jauno pārinieku Vladimiru Kozlovu bez kavēšanās un pārliecinoši nostiprināja savu PSRS pirmās ekipāžas statusu. Pirmajās divās Pasaules kausa izcīņas kārtās Altenbergā un Vinterbergā Induļa Rukuta dizainētās, Jāņa Akolova un pārējās Bobsleja institūta brigādes būvētajās jaunajās olimpiskajās kamanās Ķipurs/Kozlovs piekāpās tikai olimpiskajiem dubultčempioniem Hopem/Šauerhammeram no VDR. Trešajā kārtā Īglsā, kur austrumvācieši nepiedalījās, mūsējie uzvarēja, kļuva par PK izcīņas līderiem un ar trešo vietu Kēnigszē šo trofeju arī ieguva.
Māris Poikāns Altenbergā ieradās ar Rolanda Upatnieka komandas pa vasaru uzlabotajiem Īsā Purna modeļiem. Divniekā Māris kopā ar Ivaru Bērzupu finišēja cienījami — ceturtie. Zintis Ekmanis un Aivars Trops nu jau vefiešu kamanās — sestie. Būvējot olimpiskos bobus, Ķipuram, loģiski, bija pirmā roka. Bet Ekmaņa divnieka kamanu rāmim rūpnīcā pietrūka cauruļu ar divus milimetrus biezām sieniņām. To sametināja no četrmilimetrīga metāla. „Līdz ar to bobs sanāca smagāks, jo īpaši aizmugures daļā, un neelastīgāks,” vērtē pilots. „Līdz kādiem 100 kilometriem stundā tas gāja okei, bet pēc tam pienācīgi strauji neaudzēja paātrinājumu. Tam traucēja liekā vibrācija. Man bija jābrauc izcili labi, lai būtu konkurētspējīgs.”
Īsā Purna četriniekā Altenbergas trases lielajā aplī, nesoties ar 120 kilometriem stundā, Poikāns pēkšņi sajuta, ka viens stūres rokturis paliek pilnīgi brīvs… Nevadāmās kamanas ietriecās virāžas augšmalā, gar to izšķaidot dēļus piecu sešu metru garumā, raujot nost saulessargu troses, līdz, zaudējis ātrumu, pēc metriem trīsdesmit nogāzās uz braucēju galvām lejup ledus renē. Poikāns, atguvies slimnīcā, aptvēra, ka trūkusi stūres trose. Upatnieks Rīgā tam neticēja: „Katrs troses milimetrs spēj noturēt tonnu, trose ir trīs milimetrus resna, kur tev radās trīstonnīgs spēks?! Trose trūka pēc tam, kad ielikies apmalē.” Bet vaina bija nepareizā troses stiprinājumā pie stūres sviras. Upatnieks savu kļūdu atzina tikai tad, kad Siguldā bez vadības Īsā Purna divniekos bija palicis gan Prūsis, gan Batarags.
Upatnieka brigādei Altenbergā sadauzīto kamanu vietā rekordtempā bija jābūvē jauns četrinieks, bet Mārim Poikānam gar degunu gāja arī nākamās divas Pasaules kausa izcīņas kārtas divniekiem. Cīņu par vietu zem olimpiskās saules turpināja Ekmanis/Trops, kas Īglsā finišēja pat trešie. Uz īsu brīdi tajā ļāva iesaistīties arī Olafa Kļaviņa un Jura Jaudzema ekipāžai. PK otrajā posmā Vinterbergā šie Upatnieka vīri Ekmaņa ekipāžai zaudēja tikai četras sekundes simtdaļas, izcīnot devīto vietu.
BLĒDĪBAS ATSLĒGA KALGARI DURVĪS
Pirmsolimpiskās sezonas sākumā pēc sestās vietas Veltina kausa izcīņā smagās Kalgari durvis sāka vērties arī Voldemāram Bataragam un Sergejam Pavlovskim. Bet pēc mēneša Rolands Upatnieks vairs nebija PSRS izlases vecākais treneris un viņa uzticamākie audzēkņi arī izlasei vairs nebija sevišķi vajadzīgi. Tomēr uz pirmsolimpiskajām sacensībām — Pasaules kausa izcīņas posmu Kalgari — Voldemāru Bataragu, kas ar saviem 100 kg no pilotiem vienīgais svarā varēja samēroties ar leģendāro Hopi, līdzi vēl paņēma. Treniņbraucienos viņš rādījās itin sekmīgs četrinieka pilots. Sacensībās Bataraga sastādītais kvartets, kurā stūmēja pozīcijā bija arī Ekmanis, pirmo mēģinājumu beidza ar sesto rezultātu, bet tūlīt tika diskvalificēts par svara pārsniegšanu.
Tomēr kā četrinieka pilotam Bataragam olimpiskie solījumi netika liegti. Vajagot tikai Eiropas čempionātā Sarajevā būt labākajiem no PSRS. Izskatījās, ka viņa galvenais konkurents ir Ščavļevs. Voldemārs Siguldā trenējās, iedvesmas spārnots, un duetā ar Otomāru Rihteru ļeņingradiešiem spēja atmērīt pat sekundi vienā braucienā.
Bet… Padomju Savienībā joprojām visi ceļi uz ārzemēm veda caur Maskavu, kur nereti ceļotāji tika aplaimoti ar negaidītām atklāsmēm. Dodoties uz Sarajevu, Bataragam Maskavā tika paziņots, ka viņam esot pozitīvas dopinga analīzes. Kalgari durvis tika aizcirstas, neatstājot ne mazāko spraudziņu. Paradoksāli, ka no PSRS izlases Voldemārs netika izslēgts, pēc spēlēm atzīstot, ka notikusi kļūda, ar dopinga analīzēm viņam viss esot kārtībā. Batarags turpināja trenēties, piedalīties vietējās sacensībās, sekmīgi izturot izlases testus, bet, tiklīdz vajadzēja doties uz sacensībām ārzemēs, tā viņa dokumentos pēkšņi kāda paraksta pietrūka vai kāds fakts bija kļūdaini ierakstīts. Voldemārs par to vairs nebrīnījās. Pār viņu jau bija nākusi atklāsme — PSRS izlases sapulcē, kas bija sasaukta Upatnieka nomelnošanai, viņš vienīgais treneri bija aizstāvējis.
Gandrīz visiem bobslejs pēc vieglatlētikas, peldēšanas vai kalnu slēpošanas ir gala sports. Voldemāru Bataragu bobslejs bija sagatavojis ilgai un cienījamai karjerai regbijā. Šajā spēlē viņš Miesnieka komandā ne tikai kļuva par daudzkārtēju valsts čempionu, bet arī gadus piecpadsmit bija viens no Latvijas izlases balstiem, piedaloties daudzos starptautiskos turnīros. Regbijā savas sporta gaitas turpinājuši vēl daži bobslejisti.
PAREIZĀ TRAJEKTORIJA ASTEI
Pirms Kalgari spēlēm, mainoties PSRS izlases vadībai, samazinājās Poikāna izredzes. Viņš palika Rolandam Upatniekam uzticīgs audzēknis. Iepriekš Poikāns bija pats jaunākais pilots, kas regulāri spēja līderiem uzmīt uz papēžiem. Tomēr par Upatnieka luteklīti Mazo, kā Poikānu dēvēja izlasē, uzskatīt nevarēja. „Man pat ne reizi nebija iespēja uzlikt tās pirmās uzmetinātās slidas, ar kurām Ķipura un Ekmaņa divnieki kļuva par Eiropas čempioniem,” norāda Poikāns. „Lai gan visas slidas skaitījās komandas īpašums. Tiesa, jutu, ka Upatnieks mani atbalsta, tic man. Kad Upatnieku nometa, vadības attieksme pret mani diametriāli mainījās.”
Tomēr Poikāns vienīgais anketās kā savu treneri turpināja rakstīt Rolandu Upatnieku. Par to viņu nepaņēma uz dažu ārzemju treniņnometni. Bet jaunpienācēji neko dižu demonstrēt nespēja un nācās vien Poikānu aicināt atpakaļ. Turklāt ap to laiku viņš beidzot sajuta īsto braukšanas garšu.
Māris Poikāns par astoņdesmito gadu kļūdu uzskata, ka netika speciāli gatavoti četrinieku piloti. „Zinča divniekos dažās trasēs brauca ideāli kā profesors, bet nekad neizsprāga četriniekos,” argumentē Poikāns. „Mums vienmēr bija jācīnās divnieku atlasēs, lai tiktu arī pie četrinieka pilotēšanas. Divnieka kamanu savākšana prasīja tik daudz laika, ka četriniekam tā vairs nepietika. Pirms Kalgari jutu — man iet četrinieks! Bet vairāk visu laiku bija jādomā, kā saglabāt savu pozīciju divnieku konkurencē. Jā, ar četrinieku trasē noturēt konkrētu līniju ir vieglāk, bet tas ir ne tikai ātrāks un bīstamāks, bet arī savādāks. Visu laiku arī aste jādabū pa pareizo trajektoriju un jādomā par tiem trijiem aizmugurē. Divnieks ir kompaktāks.”
Olimpiskajā sezonā līdz Ziemassvētkiem Poikāns ar visām kamanām paguva atgriezties ierindā un īsi pirms Jaunā gada PK izcīņas ceturtajā posmā Kēnigszē paspēja izcīnīt biļeti uz Kalgari. Divniekos viņa ekipāža finišēja vienpadsmitā, Ekmaņa duets — devītais. Četriniekos Poikāns/Bērzups/Kļaviņš/Jaudzems izcīnīja astotu vietu, Ekmanis/Miņajevs/Rihters/Trops — piecpadsmito. Ārpus konkurences bija abas Ķipura ekipāžas.
CĪŅAS PIRMS ĪSTĀS KAUJAS
Maskavā tika izveidots PSRS galvenā trenera postenis bobslejā un kamaniņu sportā, kuru ieņēma kamaniņām piederīgais maskavietis Sergejs Aleksandrovs. Tieši par bobsleju atbildēja Šilovs. Izlasē Poikāns būtībā palika bez trenera. Vienīgais padomdevējs viņam bija Dainis Dukurs, kurš pats piedalījās Īsā Purna bobu būvniecībā un ārzemju tūrēs tika ņemts līdzi kā mehāniķis. „Tieši ar mani Dainis sāka strādāt arī kā treneris,” uzskata Poikāns. „Pats bijis sportists, pabeidzis Politehnisko institūtu, piedalījies bobu būvē, viņš visu labi saprata un ar saviem padomiem spēja koriģēt arī manas trajektorijas trasē.”
Olimpiskajās spēlēs vienu valsti drīkst pārstāvēt tikai divas ekipāžas. Uz Kalgari devās visas trīs, lai pēdējā brīdī izšķirtos, kurām divām dāvāt padomju bobsleja funkcionāru uzticību. Spēļu treniņbraucienos Poikāna divnieks burtiski lidoja, vai katru dienu iekļūstot labāko trijniekā. Bet oficiāli viņš skaitījās trešais numurs. Un atkal tāpat kā Sarajevā tika sarīkots atlases mačs starp Māri Poikānu/Ivaru Bērzupu un Zinti Ekmani, kura stūmējs tagad bija Aivars Trops.
„Pirmajā braucienā mēs Zinčam vinnējam 13 simtdaļas, visai pārliecinoši,” šos notikumus Māris Poikāns joprojām atceras ar rūgtu precizitāti. „Otrajā braucienā, ielēcis kamanās, spiežu pedāli, ar kuru novāc rokturi, bet pedālis… nolūst. Nākas laist vaļā stūri, rokturi raut lejā aiz troses. Protams, bobs iesitas bortā. Liekas, nu viss! Tomēr lejā finišā mēs Zinčam zaudējam… precīzi tās pašas 13 simtdaļas! Pēc tam komandas sapulcē formāli lemj, kurš startēs. Jūtu, ka es tur neesmu vajadzīgs. Vajadzīgas manas slieces, kuras sev dabūju no Vanuškas, un tās tiešām bija ļoti labas. Aleksejevs, atgādinot, ka viņš te ir galvenais, nepārprotami velk uz Zinčas pusi, soloties kā pionieris: „Ekmanis mačos brauks labāk, Trops stiprāk stums!” Es oponēju, norādot uz mūsu potenciālu. Priekšnieki man prasa: „Dosi puišiem slieces?” Atbildu: „Ķipuram došu.” Nu, lūk, Ķipurs ar manām sliecēm vinnēja olimpiādi. Tām bija jābūt manām spēlēm, es tām biju gatavs, bet figu… Mani tur salauza. Es neko nepārmetu ne Zinčam, ne Ķipuram, mēs katrs cīnījāmies par sevi, bet pret mani nostājās PSRS izlases vadība, kurai biju svešais, kam joprojām treneris bija Upatnieks.”
Arī Zintis Ekmanis piekrīt, ka Kalgari divniekos startēt vajadzējis Poikānam. Bet… Jānis Ķipurs tad varbūt nebūtu olimpiskais čempions! Ķipurs tolaik pasaulē bija stabils otrais numurs aiz Hopes. Spēlēs trijos braucienos viņš zaudēja, bet vienā pārliecinoši vinnēja, un ar to pietika. Bet… Ja uzvarētāju varētu noskaidrot, saskaitot iepriekšējos panākumus, sports neeksistētu.
MIRKLIS, KAS NEAPSTĀJAS
Kalgari, 1988. gada 20. februāris, 41 divnieku ekipāža no 23 valstīm — tādi ir izejas dati cīņas sākumam par XV ziemas olimpisko spēļu medaļām bobslejā. Par šo olimpisko ciklu, kā arī gala notikumiem žurnālists Guntis Keisels saraksta grāmatu Mirklis, kas neapstājas, kura, sākoties juku laikiem, tā arī netiek izdota. Iespējams tāpēc, ka tajā runa ir par PSRS bobsleju, bet mums jau aktuāla neatkarīga Latvija! Revolucionārai tuvredzībai ir mazsvarīgi, ka šo PSRS bobsleju radījuši latvieši, ieliekot ārkārtīgi stingru pamatu atjaunojamās Latvijas sportam.
Saule visiem laikapstākļiem atklātajā trasē bez žēlastības kausē vaļā ledu. Bet… „Izloze ir kopīga,” raksta Keisels. „Tomēr favorīti — Hiltebrands, Lēmanis, Vēders, Ķipurs startē gandrīz cits pēc cita. Labāko laiku no viņiem sasniedz Jānis, gan pieļaujot kļūdu trasē. Bet kopumā tas ir tikai ceturtais rezultāts. Priekšā ir Hope, austrietis Kīnasts un kanādietis Haidenluks, kuri startēja sākumā. Atstarpe līdz līderim — 0,37 sekundes. Citos laikapstākļos tas būtu daudz, bet tagad — nekā nevar zināt…
Otrajā braucienā Ķipura laiks ir par sekundi sliktāks nekā Hopem pirmajā, bet vācietis pats sev zaudē vairāk nekā divas sekundes. Viņa kaujas slieces labi slīd nelielā salā, bet tagad temperatūra jau ir krietni plusos. Un, vai nu pārdzīvojot, ka bobs lāga neslīd, vai apzinoties, ka ierastā stūmēja Dītera Šauerhammera vietā aiz muguras stāv pieredzējušais, bet startā par sekundes simtdaļām lēnākais Bogdans Muziols, Hope sāk nervozēt un pieļauj sev neraksturīgas neprecizitātes trasē.
Braukšana pa izdangātu ledu nevedas ne Apeltam, ne Haidenlukam. Ķipurs/Kozlovs — līderi! 0,84 sekundes priekšā Hopes un Lēmaņa ekipāžām, kurām divu braucienu summā ir vienāds laiks.”
Tālāk Guntis Keisels raksta, ka Zintim Ekmanim un Aivaram Tropam pēc pirmā brauciena no boba nemaz negriboties kāpt ārā — desmitā vieta. „Otrais brauciens iznāk lēnāks, bet konkurenti tabulā tiek izmētāti gluži kā pa trases grambām. Divu braucienu summā — sestā vieta. Ceturtā turpat deguna priekšā. Jābūt vismaz trešajam, jāatgūst 0,75 sekundes.”
LEDUS, SAULE, SMILTIS, ZELTS
„Svētdiena, 21. februāris. Ja neskatās kalendārā, var domāt, ka Kalgari sākusies vasara. Spīd saulīte, zaļo zāle,” turpina Guntis Keisels. „No paša rīta trases saldējamās iekārtas siltumam vēl turas pretim. Labi nobrauc Hiltebrands, sliktāk — Lēmanis, bet pavisam slikti — Ķipurs. Jau ieskrējienā zaudēta viena sekundes desmitdaļa (vienubrīd Jānim pat licies, ka Kozlovs kaut kur pazudis — tik smagi slīdējis bobs), no lielā pārsvara vairs palikušas tikai 15 sekundes simtdaļas. Kaut kas nav kārtībā ar trasi. Smiltis…”
Tās tajā sanesis tradicionālais vietējais vējš činuks, kuru pamodinājis pavasarīgais siltums. Daudzu komandu pārstāvji piekrīt PSRS delegācijas vadītājam Daumantam Znatnajam — brauciens jāatceļ, bet protestu beigu beigās raksta tikai latvietis. Pārējiem tas pēkšņi vairs nav nemaz tik būtiski, jo sevišķi austrumvāciešiem. „Protests ar 50 dolāru drošības naudu pusstundas laikā jāiesniedz galvenajam tiesnesim. Bet viņu nekur nevar atrast. Tas arī ir austrumvācietis!” Kalgari aizkulišu cīņas ar padomju draugiem no VDR joprojām labi atceras Znatnajs. „Pēdējā brīdī attapāmies par viltīgu gājienu. Devāmies pie trases informatora, kas skaļruņos ziņoja, ka padomju delegācija meklē galveno tiesnesi protesta iesniegšanai. Tas nostrādāja.” Protesta izskatīšana ilgusi kādu stundu un beigusies ar trešā brauciena anulēšanu un sacensību turpinājuma pārcelšanu uz nākamo dienu. Znatnajs varējis atviegloti nopūsties un dabūt arī atpakaļ no kāda ārzemju paziņas aizlienētos 50 dolārus.
„Pirmdiena, 22. februāris,” lasām tālāk Gunta Keisela grāmatu. „Izskatās, ka saules dēļ sacensības netiks pātrauktas — no rīta temperatūra ir zem nulles. Aukstums silda mūsu sportistu sirdis. Poikāna slieces, ar kurām tagad brauc Ķipurs un Kozlovs, slīd labi visādos laika apstākļos, bet krasnojarskiešu slieces, kuras pirms pēdējiem braucieniem savam bobam piemontē Ekmanis un Trops, der tieši nelielā salā.
Dalībnieki jau ieradušies starta vietā, kad tiek paziņots — stiprā vēja dēļ sacensības tiek atliktas uz vēlāku laiku. Zintis apstaigā trasi — nekur vairs ne miņas no smiltīm. Sacensību saimnieki pat aplaistījuši tuvējos paugurus ar ūdeni, lai atkal nerastos smilšu mākoņi. Zināt jau nevar, bet aizdomas ir — 0,84 sekundes Ķipurs Hopem aukstā laikā zaudēt nevar, Bet VDR pārstāvjiem ir spēks rokās — kā tie teiks, tā tam jābūt (Starptautiskajā federācijā, tehniskajā komitejā, pat trases sagatavošanas galenais konsultants ir no VDR). Cerība, ka sals nerimsies, nepiepildās — trešais brauciens sākas, kad ir jau +15.
Bet līdz tam sacensības vēlreiz tiek atliktas. Jānim un Vladimiram doma ir viena — nepārdegt. No vienas puses pastāv varbūtība, ka braucieni nemaz nenotiks un viņus pasludinās par čempioniem. No otras puses — pārsvars ir tik liels, ka to zaudēt nu nekādi nedrīkst, un tieši tāpēc bailes no rupjas kļūdas var likt kļūdīties pat visdrošākajā vietā. Vēlāk Jānis teiks, ka galvenais tobrīd bija darīt visu kā parasti — pārbaudīt bobu un slieces, iesildīties. (..)
Trešais brauciens iznāca lēnākais no visiem. Pēc izlozes Hopem atkal iznāk priekšroka. Viņš arī uzvar, bet Jānis atpaliek tikai par 0,07 sekundēm. Pirms pēdējā brauciena paliek 0,77 sekunžu liels pārsvars. Toties Zintim visas cerības vējā — nobrauciena vidū viņa bobs taisnē sitas gar apmalēm. Labi, ka bobslejistu ķiveres nav radioficētas un neviens nedzird, ko īsti viņš tajā brīdī saka. Pēc finiša viņu neinteresē ne rezultāts, ne vieta. Kāda starpība — sestais vai desmitais?
Hopes rezultāts ceturtajā braucienā atkal atgriež nemieru — jā, laiks kļuvis vēsāks, ledus — labāks, taču nobraukt par sekundi ātrāk nekā trešajā braucienā… Taču brauc citi — un rezultāti ir gandrīz tikpat augsti. Tātad trase tiešām ir labā stāvoklī.
„Viens, divi,” Jānim aiz muguras basā rūc Kozlovs (šajā brīdī viņam pat jāpārskaņo balss tembrs, lai pilots jūt, ka aizmugurē ir vīrs ar spēku kaulos). „Trīs!” abi sportisti no pirmā soļa ieslēdz visu ātrumu un spēku. Bobā tiek ielekts precīzi, un tālākais jau ir Jāņa rokās. Neiztiek gluži bez sīkām neprecizitātēm, bet finišā rezultāts tikai par 0,06 sekundēm sliktāks nekā Hopem. Starpā paliek 0,71 sekunde. Vesela mūžība. Olimpiskais sapnis piepildījies…”
Zintim Ekmanim un Aivaram Tropam augstāk par devīto vietu pakāpties neizdodas, un abi jūtas kā pasaules galu piedzīvojuši. Kaut gan šai neveiksmei ir arī objektīvi iemesli. Būvējot olimpiskos bobus, Ķipuram loģiski bija pirmā roka. Bet Ekmaņa divnieka kamanu rāmim rūpnīcā pietrūka cauruļu ar divus milimetrus biezām sieniņām. To sametināja no četrmilimetrīga metāla. „Līdz ar to bobs sanāca smagāks, jo īpaši aizmugures daļā, un neelastīgāks,” skaidro pilots. „Līdz kādiem 100 kilometriem stundā tas gāja okei, bet pēc tam pienācīgi strauji neaudzēja paātrinājumu. Tam traucēja liekā vibrācija. Man bija jābrauc izcili labi, lai būtu konkurētspējīgs.”
BRONZAS PUNKTS UN DAUDZPUNKTE
Četriniekos komandai nebija labu slieču, un šoreiz savstarpēja cīņa notika vairāk nekā godīgi. Sacīkšu braucienos abas padomju ekipāžas pat brālīgi mainījās slieču komplektiem. Par Poikāna tiesībām startēt spēlēs ar uzlaboto Īsā Purna četrinieku šaubu nebija. Viņa ekipāžai tika piešķirts pirmais numurs.
„Pirmajā braucienā savu klasi apstiprina Hope, aiz viņa — šveicietis Fasers,” cīņas sākumu par otro medaļu komplektu apraksta Guntis Keisels. „No mūsējiem labāk nobrauc Ķipurs/Osis/Tone/Kozlovs — ceturtā vieta, 0,59 sekundes zaudējot Hopem. Poikāns/Bērzups/Kļaviņš/Jaudzems sasniedz par 0,03 sekundēm sliktāku rezultātu un paliek sestie. Bet otrajā braucienā Ķipurs sešas sekundes sešas simtdaļas „ieliek” pat Hopem un izvirzās otrajā vietā. Taču, zinot starta kārtību otrajā sacensību dienā, skatiens jāvērš nevis uz tabulas augšu, bet gan aizmuguri. Tur ir šveicieši Fasers un Hiltebrands, tur ir amerikānis Rušlo. (..) Un tur ir Poikāna kvartets — tikai par 0,41 sekundi atpaliekot no otrās vietas. (..)
Trešajā braucienā Fasers sasniedz sacensību absolūti labāko laiku, gandrīz par sekundi apsteidz Hopi un izvirzās par līderi. Ātrāks par vācieti ir arī Ķipurs, tomēr kopvērtējumā jāatkāpjas uz trešo vietu. Toties Poikāns — jau piektais. (..)
Pēdējais brauciens. Trase pamatīgi izdangāta, un ar katru brīdi braukt kļūst arvien grūtāk. Hope rāda stingru raksturu, bet Fasers vēl stingrāku — braucot aiz vācieša, viņš no pārsvara 0,16 sekundēm zaudē tikai 0,09 un jau var saņemt apsveikumus kā olimpiskais čempions. Labāko rezultātu šajā braucienā sasniedz Poikāna kvartets, taču kopvērtējumā Rušlo vadītie amerikāņi ir par 0,07 sekundēm priekšā. Bronzu var saglābt tikai Ķipurs.”
Tālāk stāsta olimpiskais čempions: „Pēdējā braucienā vairs nebija, ko zaudēt. Pateicu: „Darām visu kā parasti, bet līdz galam!” Puiši izdarīja. Pirmais, ko pēc finiša jutu, bija milzīgs gandarījums. Zināju, ka labāk nobraukt nebūtu varējis ne par simtdaļu. Tad trases malā kāds no mūsējiem parādīja trīs pirkstus. Tātad tomēr trešie! Par sekundes divām simtdaļām priekšā amerikāņiem. Ticiet vai ne, bet man šī medaļa ir tikpat dārga kā čempiona zelts divniekā.”
„Te nu ir mana labā olimpiāde… tikai piektā vieta,” savas sajūtas atceras Māris Poikāns. „Toreiz tā likās traģēdija. Bet, cik gadiem bija jāpaiet, līdz Prūsis neatkarīgajai Latvijai izcīnīja pirmo vietu labāko sešniekā!”
Pēc spēlēm Siguldā, kad tiek svinēta oficiāla un publiska trases atklāšana, Poikāns kļūst par Latvijas un PSRS čempionu gan divniekos gan četriniekos.
Bet ir jau sākusies nākamā olimpiskā četrgade, kurā mazāk mainīsies bobslejs, daudz vairāk — visa pārējā pasaule.
FAKTI
1987./1988. gada sezona
Novembris
Sākums. Pasaules kausa izcīņas I posms Altenbergā.Divniekiem: 1. Hope/Šauerhammers (VDR) 3:57,53, 2. Ķipurs/Kozlovs (PSRS) 3:58,43, 3. Lēmanis/Bartolomeu (VDR) 3:59,53, 4. Poikāns/Bērzups (PSRS) 4:00,27, 5. Apelts/Vinklers (Austrija) 4:00,87, 6. Ekmanis/Trops (PSRS) 4:01,05.
Četriniekiem: 1. VDR I (Hope) 3:52,02, 2. Austrija II (Apelts) 3:52,16, 3. VDR II (Lēmanis) 3:52,53. PSRS nepiedalījās.
Jaunas sacensības, jauni vārdi. Siguldas kausa izcīņa Siguldā. Divniekiem (36 ekipāžas): 1. J. Zāle/A. Grundis (Rīgas Dinamo) 216,259, 2. V. Ščavļevs/A. Golovins (Ļeņingrada) 216,379, 3. V. Batarags/J. Tone (Rīgas ASK) 218,652, 4. S. Prūsis/A. Grundmanis (Rīgas ASK) 218,652, 5. U. Veliks/A. Plūksna (Dinamo) 220,618, 6. M. Stalgevičs/A. Intlers (Rīgas Daugava) 220,866.
Pasaules kausa izcīņas II posms Vinterbergā. Divniekiem: 1. Hope/ Šauerhammers (VDR) 233,18, 2. Ķipurs/Kozlovs (PSRS) 234,05, 3. Hiltebrands/Kisers (Šveice) 234,45, 4. Lēmanis/Hojers (VDR) 234,53, 5. Pihlers/Poltera (Šveice) 234,70, 6. Apelts/Vinklers (Austrija) 234,89,8. Ekmanis/Trops (PSRS) 235,03, 9. Kļaviņš/Jaudzems (PSRS) 235,09.
Četriniekiem: 1. Austrija (Apelts) 228,30, 2. VFR (Fišers) 229,11, 3. Austrija (Kīnasts) 229,23, 4. Šveice (Hiltebrands) 229,39, 5. Šveice (Pihlers) 229,64, 6. VFR (Špērs) 230,04, 9. PSRS (Ķipurs/Suhoručenko/Kozlovs/Āboliņš) 230,69.
Decembris
Vissavienības olimpisko centru sacensības Siguldā. Divniekiem (29 ekipāžas): 1. V. Batarags/D. Doršs (Rīgas ASK, Dinamo) 214,528, 2. O. Suhoručenko/M. Holodnijs (ACSK) 216,372,3. U. Veliks/A. Plūksna (Dinamo) 216,911, 4. J. Zāle/J. Ģērmanis (Dinamo) 217,046, 5. M. Stalgēvičs/A. Intlers (Daugava) 218,188, 6. J. Cekuls/J. Zvoskovs (Daugava) 219,631.
Četriniekiem (11 ekipāžas): V. Batarags/G. Timma/A. Teteris/D. Doršs (ASK, Daugava) 173,503, 2. G. Losbergs/A. Riekstiņš/ J. Zāle/J. Ģērmanis (Dinamo) 173,512, 3. U. Veliks/J. Cekuls/B. Artemjevs/A. Plūksna (Dinamo, Daugava) 174,203.
Ķipurs kļūst par PK līderi. Pasaules kausa izcīņas III posms Iglsā. Divniekiem:1. Ķipurs/Kozlovs (PSRS) 3:34,81, 2. Pihlers/Dīče(Šveice)3:34,85,3. Ekmanis/Trops (PSRS) 3:35,30, 4. Fišers/Langens(VFR) 3:35,72, 5. Fazers/Maijers (Šveice) 3:35,94, 6. Apelts/Vinklers (Austrija) 3:36,19. Kļaviņš/Jaudzems diskvalificēti.
Četriniekiem: 1. Austrija (Kīnasts) 3:31,35, 2. Šveice (Hiltebrands) 3:31,70, 3. Austrija (Apelts) 3:31,71, 4. PSRS (Ķipurs/Osis/Tone/Kozlovs) 3:32,38, 5. VFR (Fišers) 3:32,50, 6. Itālija (3:33,28), 20. PSRS (Ekmanis/Miņajevs/Rihters/Trops).
Ķipurs priekšlaicīgi izcīna Pasaules kausu. Pasaules kausa izcīņas IV posms Kēnigszē. Divniekiem: 1. VDR (Lēmanis) 1:40,14, 2. VFR (Fišers) 1:40,32,3. PSRS (Ķipurs/Kozlovs) 1:40,68, 4. Šveice (Barači) 1:40,74, 5. VFR (Špērs) 1:40,77, 6. Šveice (Vēbers) 1:40,88, 9. PSRS (Ekmanis) 1:40,96, 11. PSRS (Poikāns) 1:41,35.
Četriniekiem: 1. Austrija (Kīnasts) 1:37,86, 2. VDR (Rihters) 1:38,16, 3. Austrija (Apelts) 1:38,45, 4. PSRS (Ķipurs/Kozlovs/Osis/Tone) un VFR (Špērs) 1:38,57, 6. VFR (Fišers) 1:38,60, 8. PSRS (Poikāns/Bērzups/Kļaviņš/Jaudzems) 1:38,92, 15. PSRS (Ekmanis/Miņajevs/Rihters/Trops).
Janvāris
Godalgas tikai latviešiem. PSRS kausa izcīņa Siguldā. Divniekiem (34 ekipāžas):1. U. Veliks/A. Plūksna (Rīgas Dinamo) 213,524, 2. J. Zāle/A. Grundis (Rīgas Dinamo) 213,992, 3. M. Stalgēvičs/A. Intlers (Daugava) 214,069, 4. A. Rozenbergs/J. Ģērmanis (Rīgas Dinamo) 214,092, 5. G. Losbergs/D. Doršs (Rīgas Dinamo) 214,263, 6. J. Rezins/A. Jansons (Daugava) 215,282.
Eiropas meistarsacīkstes Sarajevā. Divniekiem: 1. Dītrihs/Forsters (VDR I) 3:26,28, 2. Barači/Aklins (Šveice I) 3:26,59,3. Ščavļevs/ Golovins (PSRS) 3:27,43, 4. Ēblijs/Morels (Šveice III) 3:27,63, 5. Čudajs/Kerners (VDR II) 3:27,64, 6. Džobelina/Gerbers (Šveice II) 3:27,67.
Četriniekiem: 1. VFR II (Šēbics) 2.30,72, 2. VDR I (Dītrihs) 2:31,37, 3. Šveice I (Džobelīna) 2:31,39, 4. Austrija II (Paulvēbers) 2:31,97, 5. Rumānija I (Nadži) 2:32,48, 6. VFR I (Daubers) 2:32,71.
Februāris
Olimpiskais zelts un bronza! XV ziemas olimpiskās spēles Kalgari.Divniekiem (41 ekipāža): 1. J. Ķipurs/V. Kozlovs (PSRS I) 3:53,48, 2. V. Hope/B. Muziols (VDR I) 3:54,19, 3. B. Lēmanis/M. Hojers (VDR II) 3:54,64, 4. G. Vēders/D. Aklins (Šveice II) 3:56,06, 5. I. Apelts/H. Vinklers (Austrija I) 3:56,49, 6. H. Hiltebrands/A. Kisers (Šveice I) 3:56,52, 9. Z. Ekmanis/A. Trops (PSRS II) 3:56,92.
Četriniekiem (26 ekipāžas): 1. Šveice I (E. Fazers) 3:47,51, 2. VDR I (V. Hope) 3:47,58, 3. PSRS II (J. Ķipurs/G. Osis/J. Tone/V. Kozlovs) 3:48,26, 4. ASV I (B. D. Rušlo) 3:48,28, 5. PSRS I (M. Poikāns/O. Kļaviņš/I. Bērzups/J. Jaudzems) 3:48,35, 6. Austrija I (P. Kīnasts) 3:48,65.
PSRS junioru čempionāts Siguldā.Divniekiem (30 ekipāžas): 1. G. Losbergs/G. Timma (Rīgas Dinamo) 214,008, 2. U. Veliks/A. Plūksna (Rīgas Dinamo) 214,197, 3. A. Rozenbergs/J. Ģērmanis (Rīgas Dinamo) 215,082, 4. M. Stalgēvičs/A. Intlers (Daugava) 215,513, 5. J. Zāle/A. Grundis (Rīgas Dinamo) 215,964, 6. R. Lodziņš/A. Riekstiņš (Rīgas Dinamo) 216,047.
Marts
Latvijas čempionāts Siguldā. Divniekiem (21 ekipāža): 1. M. Poikāns/I. Bērzups (Rīgas Dinamo) 211,546, 2. A. Rozenbergs/J. Ģērmanis (Rīgas Dinamo) 212,503, 3. Z. Ekmanis/A. Trops (Daugava) 212,559, 4. V. Batarags/A. Teteris (Rīgas ASK, Daugava) 212,846, 5. M. Stalgēvičs/A. Intlers (Daugava) 214,037, 6. O. Kļaviņš/N. Rožkalns (Rīgas ASK, Daugava) 214,161.
Vienos vārtos. PSRS čempionāts un Siguldas trases atklāšana.Divniekiem (33 ekipāžas): 1. M. Poikāns/I. Bērzups (Latvija) 211,612, 2. V. Batarags/O. Rihters (Latvija) 212,978, 3. A. Rozenbergs/J. Ģērmanis (Latvija) 213,016, 4. O. Kļaviņš/J. Jaudzems (Latvija) 213,378, 5. S. Prūsis/A. Gruntmanis (Latvija) 213,804, 6. J. Zāle/A. Grundis (Latvija) 213,945.
Četriniekiem: 1. M. Poikāns/O. Kļaviņš/I. Bērzups/ J. Jaudzems (Latvija) 172,608, 2. Z. Ekmanis/G. Osis/J. Tone/A. Trops (Latvija) 172,845, 3. U. Veliks/J. Feldmanis/Ā. Āboliņš/A. Vucāns (Latvija) 173,477, 4. V. Batarags/G. Timma/O. Rihters/A. Teters (Latvija) 174,020, 5. G. Losbergs/A. Riekstiņš/J. Zāle/J. Ģērmanis 174,375, 6. M. Stalgēvičs/A. Jansons/N. Maļinovskis/A. Intlers (Latvija) 174,461.
Drauds vai draugs? Presē uzvirmo diskusija par Siguldas kamaniņu un bobsleja trases ietekmi uz apkārtējo vidi.
