No gaisa krīt tikai sniegs
Pirms 33 gadiem Ingrīda Amantova, deviņpadsmitgadīga cēsniece, olimpiskajās spēlēs Leikplesidā izcīnīja bronzas medaļu kamaniņu sportā, bet par čempioni kļuva mūsu Vera Zozuļa. Vēl pēc četriem gadiem Sarajevā Ingrīda finišēja ceturtā, bet uz olimpiskajām spēlēm 1988. gadā Kalgari netika, kaut arī tobrīd PSRS sportistu konkurencē bija ātrākā (par PSRS čempioni Ingrīda kļuvusi trīs reizes), jo gaisā jau virmoja runas par latviešu centieniem atjaunot savu Olimpisko komiteju un Maskavā uz baltiešiem raudzījās arvien atturīgāk. Tā paša gada rudenī Ingrīda Amantova kopā ar domubiedriem šo aicinājumu arī parakstīja, tā pārvelkot svītru savai karjerai Padomju Savienības izlasē. Vēl pēc gada Ingrīda kļuva par māmiņu, un sacensībās startēt zem Latvijas karoga viņai tā arī neizdevās. To tagad dara viņas audzēkņi.
Ingrīda AMANTOVA
Dzimusi 1960. gada 21. jūlijā Cēsīs.
STATUSS
Toreiz LVFKI studente, instruktore Latvijas Sporta komitejā (toreiz PSRS profesionālu sportistu nedrīkstēja būt, taču labākajiem visādos veidos kaut ko maksāja), PSRS izlases dalībniece.
Tagad Murjāņu sporta ģimnāzijas struktūrvienības Bērnu un jauniešu kamaniņu sporta skolas vadītāja un trenere, Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes Kamolītis sporta skolotāja, Ropažu sporta centra interešu izglītības trenere, Latvijas Olimpiešu kluba viceprezidente, Ropažu novada domes deputāte, studē LSPA doktorantūrā, divu meitu māte.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: 1,70 m, 69 kg.
Tagad: Augums apmēram tāds pats, svars — kāds kilograms klāt jau nācis.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Sīki neuzskaitīšu, bet starp kamaniņu braucējām gandrīz visos svarīgākajos vingrinājumos biju pasaules klases līmenī. Sevišķi spēcīga es biju startā.
Tagad: Joprojām kustos savu jauniešu treniņos, Ropažos mācu kundzītēm aerobiku un pati daru visu līdzi. Ar kamanām pēdējo reizi trasē izbraucu pirms gadiem septiņiem. Nekas, traucos kā vējš, jo tās iemaņas jau nezūd.
Atceros, kad desmit gadus strādāju skolā, liku puikām pievilkties pie stieņa, bet viņi smīkņāja — kā tas jādara? Parādīju, un visiem mutes ciet.
Kad mazliet pārforsēju, mans vīrs Auseklis, kas ir sporta ārsts, mani saved kārtībā, taču vienmēr aizrāda, lai netrakoju, personas koda pirmā daļa esot jāatceras. Pa trasi vairs gan nebraukšu, to es apsolīju.
MĒRĶI
Toreiz: Sportot sāku 13 gados Cēsīs. Atceros, kad vasarā tiku skrituļkamanās (braucām pa asfaltētu ceļu), tad pa grāvjiem vien stūrēju. Mainīju vienas kamanas pēc otrām, bet visas vilka sānis. Treneris Andris Miezītis man ielika divnieku. Tas bija trieciens manam pašlepnumam, un ar milzu enerģiju metos atzīmi labot. Kad 15 gadu vecumā tiku PSRS jauniešu izlasē, tad turpmāk bija viens mērķis — būt starp labākajām Latvijā, Eiropā, pasaulē.
Interesanti, ka pirmsākumos labu laiku par manu aizraušanos mamma neko nezināja un treniņus es ilgi maskēju ar papildu nodarbībām… klavierspēlē. Tiesa, Cēsu bērnu mūzikas skolā es trīs gadus arī nomācījos, taču kamaniņas guva virsroku, un mammai turpmāk nācās samierināties ar manu izvēli.
Tagad: Visu laiku kustēties. Kad kāds mērķis ir sasniegts, tad tas man vairs tā neinteresē un es jau domāju par nākošo. Visu laiku izvirzu sev jaunus uzdevumus. Mans sapnis ir, ka Ropažos reiz būs kamaniņu starta estakāde ar vairākām virāžām.
Centienus kļūt labākajiem Latvijā, pasaulē cenšos ieaudzināt savos audzēkņos, taču dzirdīgu ausu nav tik daudz. Sevišķi žēl, ka šādus mērķus sev neizvirza tie, kuriem ir visi dotumi kamaniņu sportam.
Jāteic, ka mūsdienu dzīve bērnu prātos bieži vien ieliek domu — kas man par to būs? Zuduši arī atsevišķi stimuli — piemēram, manā laikā sports bija lieliska iespēja redzēt pasauli, jo PSRS laikos tikt pāri robežai nebija tik vienkārši, praktiski neiespējami. Tagad jau daudziem tā ir ikdiena. Tomēr kopumā ik pa laikam atrodas tādi, kas sev uzliek visaugstākos mērķus un nežēlo sevi, lai tos sasniegtu. Uz tiem arī turamies.
Šobrīd ļoti svarīga loma ir vecākiem, jo sportošana vairs nav gluži bez maksas. Bez vecāku atbalsta es sekmīgu sportošanu, vismaz kamaniņu sportā, nevaru iedomāties. Atceros, cik bieži savas meitenes uz treniņiem, sacensībām veda māsu Tīrumu tēvs, tāpat brāļu Šicu tēvs, daudzi citi. Paldies, jo kopīgas pūles mūs vieno.
Tas vien, ka jaunajiem braucējiem reizēm uz trim jādala pat vienas kamanas, nav normāli sporta veidā, kur mēs iegūstam medaļas olimpiskajās spēlēs. Domāju, ka latviešiem tik nozīmīgā sporta veidā vairāk vajadzētu darboties tiem, kas atbild par kamaniņu sporta attīstību Latvijā, federāciju ieskaitot.
Ja es nemācētu rast atbalstu pašvaldībās, nesagādātu vienu otru sponsoru, tad daudziem maniem bērniem vispār nebūtu iespēju nodarboties ar šo nepavisam ne lētāko sporta veidu. Nedomāju, ka vecākus motivē iespējamās medaļas. Galvenais, ka bērns kļūst mērķtiecīgs, atbildīgs par savu rīcību, spējīgs pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tas viņus padara spēcīgus turpmākajai dzīvei.
INVENTĀRS
Toreiz: Mūsējais ir ļoti tehnisks sporta veids, un inventāram vienmēr bijusi liela nozīme. Manā laikā kamaniņas bija vienkāršākas, taču tas nemazināja mehāniķu un treneru, arī pašu sportistu ieguldījumu. Kamaniņu būvēšana vienmēr bijusi darbietilpīga un piņķerīga padarīšana.
Atceros, kā stundas neskaitīdams, mans treneris Valdis Tiliks, pēc izglītības inženieris, Jūrmalā ņēmās pa laivu fabriku Dzintars un būvēja vienas kamanas pēc otrām. Kamaniņu braukšanā braucamrīkam jābūt piemērotam katra sportista augumam, svaram, un iespējas tehniku pilnveidot ir lielas. Jo augstākas klases sportists, jo pieeja individuālāka.
Tagad: Kamanas kļūst arvien aerodinamiskākas, kaut arī paši principi un shematiskā uzbūve nav mainījusies. Attīstību stipri veicina lielās kamaniņu sporta valstis — Vācija, Krievija, ASV —, kur kamaniņu būvē lielākas iespējas. Mūsējiem jābūt īsteniem savas lietas fanātiķiem, lai neatpaliktu.
Tagad, kad cīņa norit par tūkstošdaļām, nevis sekundēm, kā tas vēl bija manā laikā, mehāniķu loma ir milzīga. Man žēl, ka mūsu sporta skolā tāda meistara nav (nevaram atļauties) un mums, treneriem, pašiem par visu jādomā. Man jābūt gan vadītājai, gan trenerei, gan mehāniķei, gan autovadītājai, jo savus bērnus no Ropažiem un apkārtnes pati vedu uz treniņiem Siguldā.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Ja kaut kas neizdevās, vienmēr mēģināju atrast izskaidrojumu. Tas vien, ka es, meitene būdama, stundām un dienām varēju ķimerēties ar visādiem gultņiem, atsperēm, skrūvītēm, lika man neapstāties pie pirmajām neveiksmēm.
Vienmēr esmu uzskatījusi, ka visu izšķir neatlaidība un darbs. Varat mani saukt par darbaholiķi.
Tagad: Uzstādījumi tie paši — meklēt risinājumus katrā situācijā. Un visu laiku mācīties. Pati beidzu LVFKI, tad iestājos LU, kur pabeidzu gan bakalaura kursu, gan maģistrantūru. Tagad mācos LSPA doktorantūrā. Visas manas izglītības saistītas ar sportu, izglītības zinātnes vadību.
Ikdienā gan reizēm raksturs jāparāda vecajā dzīves gudrībā — ja tevi izliek pa vienām durvīm, ej atpakaļ pa citām, lien kaut vai pa logu. Tas darbojas, jo reizēm cilvēki, no kuriem daudz kas atkarīgs, nemaz neiedziļinās tavās problēmās, un no tā, kā tu savu domu pierādi, daudz kas atkarīgs. Nevarētu teikt, ka es savā dzīvē būtu sastapusies ar īpašiem nelabvēļiem.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Protams, ka olimpiskā medaļa. Ne fakts, ka biju trešā, jo reizēm es pasaulē biju arī augstākā vietā, bet tieši tas, ka to spēju olimpiskajās spēlēs. Redzu, cik daudzi spēcīgi sportisti tieši svarīgākajās sacensībās sadeg, jo kaut kas nav bijis kārtībā ar gara spēku, psiholoģisko sagatavotību. Tā ir izdevība, kas rodas reizi četros gados.
Tagad: Protams, ka manas meitas — Andra un Arita, jo viņu gaidīšana man nebija vienkāršs pasākums. Paldies vīram, kas, mediķis būdams, daudz palīdzēja kopprodukta radīšanā.
Jau kopš bērnības esmu sapratusi — lai būtu veiksmīga, man daudz jāstrādā. To daru joprojām, beidzu vienu darbu, jau sāku nākošo. Ja kaut kas man nokristu no gaisa, tad tikpat viegli tas arī pazustu. Tam nebūtu vērtības.
Nav tādas lietas, ko tu nevari izdarīt, ja domā, patiesi cīnies, meklē domubiedrus, ej līdz galam.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Uzskatu, ka mans sportistes mūžs kopumā bija veiksmīgs. Mazliet žēl, ka netiku uz trešajām spēlēm, kad jutos patiesi spēcīga.
Par neveiksmi varētu runāt arī olimpiskās bronzas spēlēs Leikplesidā, kad no četriem braucieniem divos man saplīsa maskas gumija. Tā kā braucienā trasē pēc noteikumiem neko pazaudēt nedrīkstēja, jo par to draudēja diskvalifikācija, tad masku es noturēju ar zodu, to piespiežot pie kakla. Nieks par zilumiem, taču cik daudz laika es tā zaudēju? Varbūt sudraba medaļu, jo Verai Zozuļai, kas bija lieliskā formā, es tobrīd laikam neko izdarīt nevarēju… Tomēr es pati esmu vainīga, ka neparūpējos par drošāku maskas nostiprinājumu. Mans starts bija nedaudz īpatnējs, ar ļoti spēcīgu rāvienu, radot pārslodzi standarta stiprinājumam. Eh, toreiz biju jauna un dumja, pat divdesmit gadu vēl nebija… Vēlāk tā man vairs negadījās.
Tagad: Vienu otru neizdošanos nevaru uzskatīt par neveiksmi, jo parasti tām visām ir izskaidrojums. Varbūt pati visu neesmu izdarījusi, varbūt nav bijis lemts.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Sports un mācības.
Toreiz, noteikti vairāk nekā tagad, braucām uz nemitīgām treniņu nometnēm pa visu Padomju Savienību, mājās biju pavisam maz. Arī sacensības Krievijā bija daudzos posmos, jo trases toreiz bija sešas, astoņas. Reizēm sacensības bija dramatiskas, jo trases katrā vietā tika būvētas pēc savas izpratnes. Tās stipri atšķīrās no pārējām pasaules trasēm. Domāju, ka tam bija arī savs pluss, jo mēs iemācījāmies piemēroties un izdzīvot visdažādākajās situācijās.
Tagad: Esmu savā ikdienas maršrutā — Ropaži (kur mēs dzīvojam pašu celtā mājiņā) — Rīga — Sigulda — Ropaži. Vēl Olimpiešu klubs, deputātes pienākumi, ceru, ka drīz atsāksim programmu, ko aizsāka olimpiskā čempione Inese Jaunzeme, par bērnu stājas koriģēšanu, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti aktuāla. Saku — brīva esmu sestdienas vakaros (tieši tad Ropažos omulīgā namiņā risinās arī šī saruna) un svētdienās.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Ar Ausekli apprecējos 23 gadu vecumā. Arī tas nenotika bez piedzīvojumiem. Vīrs laulību ceremonijas datumu pārlika trīs reizes, nekādi nevarēja salāgot ar manu sacensību un treniņu grafiku. Apprecējāmies 1986. gada 31. decembrī. Dienu iepriekš vēl biju Kanādā, tad Aeroflotē pa pazīšanos sarunāju ātrāko reisu uz Rīgu caur Maskavu un no rīta ielidoju, pārģērbos Ausekļa sagādātajā kleitā, un pēcpusdienā kļuvām vīrs un sieva.
Tagad: Joprojām precējušies. Divas meitas, gaidu mazbērnus.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Vienmēr patikusi mūzika, kustības, daudz lasīju.
Tagad: Kad dzima meitas, iemācījos adīt. Vīrs vēl tagad saglabājis dažus tā laika darinājumus. To darītu arī tagad, bet laika pamaz.
Cik iespējams, rosos pa dārzu, puķes patīk. Pagaidām daudz ko atlieku uz mierīgākām vecumdienām.
