Noslaucīt pasaulei degunu
Ar šampanieša šļakatām sejā un Latvijas vārdu
uz krūtīm, TV saukli – mēs lepojamies! Tādā zīmē dzīvojam jau nedēļu –
Latvijas bobsleja četrinieks uzvarējis Pasaules kausa izcīņas posmā olimpiskajā
Vankūverā, Vistleras jaunajā trasē. Turklāt sasniegts līdz šim bobsleja pasaulē
nepiedzīvots ātrums – 153, 03 km/h! Kopvērtējumā pirms pēdējiem diviem
posmiem Jāņa Miņina četrinieks atrodas otrajā vietā.Kā veidojās tik
zīmīgais panākums? Saruna ar Jāni Miņinu.– Vai cerējāt uz tādiem panākumiem?– Grūti pateikt.
Protams, ka pēc ne pārāk veiksmīgā sezonas sākuma reiz gribējās izšaut. To, ka
tas notiks olimpiskajā trasē, neprognozēju. Bobslejā vispār ar minējumiem
nevajadzētu steigties. Pietiek kādā treniņbraucienā nokrist, un dienas trīs pēc
tam pat normāli trenēties nevari. Šobrīd spēki daudzām ekipāžām ir tik līdzīgi,
ka visu laiku jāriskē un uz startu jāiziet pēc formulas 50:50. Izdosies vai ne.– Kāds iespaids par nākamās sezonas epicentra
vietu?– Jaunā trase ir
visai smaga. Neteikšu, ka tā uzcelta kļūdaini, taču tik lieliem ātrumiem
virāžas ir pa īsu. Ja sākumā kaut kur kļūdies, lejā vairs neko nesavāksi.
Treniņbraucienā augšā neatradu pareizo līniju un jau zināju, ka pēc divām
virāžām būs jākrīt. Tā arī bija. Par laimi, kritiens nebija pārāk smags, taču
Daumantam Dreiškenam bija jācieš, un varam tikai apbrīnot viņa gribasspēku, lai
pēc dienas cīņu turpinātu.Skaidrs, ka trasi
vairs neviens nepārbūvēs. Vienīgos labojumus var izdarīt ar ledus biezumu.
Sākumā kanādieši visai vienaldzīgi noraudzījās uz sportistu centieniem. Vienīgi
pēc mūsu kritiena viņi sarosījās, nāca pie trenera Sanda Prūša un prasīja
ieteikumus. Palīgā atsauca arī vācu speciālistus, kas ir krietni pieredzējušāki
par vietējiem.– Vai uzvara šogad dos kādas priekšrocības
olimpiādē?– Varbūt, bet, kā jau
teicu, bobslejā viss nemitīgi mainās. Iespējams, ka mēs vinnējām arī tāpēc, ka
esam drosmīgāki. Jaunajā trasē, kad visi vēl minstinājās, mēs jau trešajā
treniņbraucienā laidām uz pilnu klapi. Kopā ar otrās komandas pilotu Edgaru
Maskalānu (nebūtu krituši, arī viņi būtu augstā vietā) daudz konsultējamies un,
iespējams, ātrāk nekā citi atradām pareizās līnijas. Bet uz vietas nekas nestāv,
un nākamgad arī citi atradīs pareizās trajektorijas. It sevišķi mājinieki, kuriem
būs vairāk iespēju trenēties olimpiskajā trasē.
– Vai ar tehniku viss kārtībā?
– Bobsleja kamanas
nekad nebūs galīgi pabeigtas – visu laiku kaut kas jāuzlabo. Ar četrinieku
viss daudzmaz ir kārtībā, jauno divnieku mēs saņēmām tikai ap gadumiju, tāpēc
arī to testējam sacensībās. Pamazām ejam uz augšu arī divniekos. Esam
sakārtojuši slieču jautājumu – tagad mums ir trīs labi pāri un brīžiem
jāzīlē, ar kurām ies labāk.
– Priekšpēdējais posms notiks Soltleiksitijā.
Tā tev ir laba trase?
– Ne pārāk. Visai rupja,
un galvenais ir nenokrist. Tiesa, te ir arī veicies un divas reizes esam
iekļuvuši arī trijniekā. Runā, ka šogad tā vairs nav tik bīstama kā agrāk. Ja
visu pareizi uzķersim, tad jābūt kārtībā. Treniņbraucienos (sarunā notika
trešdienas rītā – red.) gan man,
gan Edžam gāja labi. Bet vispār būs smagi, jo četriniekos sacentīsimies divas
dienas pēc kārtas – jāizspēlē arī pērn atliktais posms.
– Ko dara rezervists Mihails Arhipovs?
– Daudz palīdz –
filmē, iepazīstas ar trasēm. Ja šoreiz līdz braukšanai viņš vēl netiek, tas
nenozīmē, ka reiz viņš nebūs vajadzīgs. Paldies Miham.
– Kāds noskaņojums komandā?
– Daudzi laiza brūces
(Dreiškens, Podnieks, Broks), bet kopumā esam gatavi sisties līdz pēdējam. Kas
mums cits atliek? Ja reiz esam izvēlējušies šo ceļu, tad jācīnās. Ekonomiskā
krīze arī mums krietni iebliezusi, un naudas dažkārt nepietiek pat kārtīgiem
treniņiem, jo par visu jāmaksā.
Vispār es apbrīnoju
puišus. Kad veicam pārbraucienus no trases uz trasi, brīžiem apskrienas dūša un
gribas mierīgi sēdēt mājās, nevis dauzīties pa pasauli. Nauda te nav nekāda
motivācija, lai arī kā cenšas LOV, federācija, mūsu atbalstītāji, dažs labs pat
nesaņem 200-300 latus. Vai tas ir normāli komandai, kas nopietni gatavojas
olimpiskajām spēlēm? Ceram, ka situācija uzlabosies, jo citādi…
Bet, kad atkal ieraugām
trasi, viss aizmirstas. Nesmejies, bet tas uzraksts Latvija spēlē lomu – gribas pierādīt, ka mēs – letiņi –
varam pasaulei noslaucīt degunu. Pēc iespējas biežāk.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Trijnieks nav
aizmirsts
Ne tik labi
olimpiskās trases piešaudē veicās skeletonistiem, kuri finišēja otrajā desmitā.
Stāsta Martins
Dukurs:
– Trase ir ātra un
viltīga. Virāžas ir samērā apaļas un grūti prognozējamas. Izskatās, ka tā
vairāk piemērota bobslejam nekā skeletonam. Iespēju robežās kanādieši gan
cenšas kaut ko labot, bet neko daudz jau izdarīt nevar – jāpierod. Jābūt
maksimāli koncentrētam, jo katra mazākā kļūdiņa finišā var sāpīgi atspēlēties.
Protams, ja tiec līdz finišam, jo pirmajos treniņbraucienos bija ļoti daudz
kritienu. Man mazliet neizprotami bija laika apstākļi – ļoti mainīgi, ar
stipru gaisa mitrumu. Iespējams, ka tieši tāpēc Tomass kļūdījās ar slieču
izvēli, jo treniņbraucienos viņam veicās labāk nekā man.
Kopumā brāļi Dukuri
turējās godam. Kā pieklājas, ātrākie bija mājinieki – kanādieši Džons
Montgomerijs un Džefs Peins, starp kuriem iespraucās pieredzējušais šveicietis
Gregors Štēli. Martins palika 12., Tomass – 16. vietā.
Pirms pēdējiem
posmiem Martins ir piektajā pozīcijā, bet punktu summa vairākiem sportistiem ir
tik blīva, ka iespējas cīnīties par vietu uz pjedestāla nepavisam nav zudušas.
ATTĒlos:
Beidzot
smaids. Jāņa Miņina apņēmība un drosme olimpiskajā trasē veica savu
Pasaules rekordisti. Tik ātri kā (no kreisās) Jānis Miņins,
Daumants Dreiškens, Oskars Melbārdis un Intars
Dambis vēl nav traucies neviens bobslejists pasaulē
