Piemērīšana beigusies
Mūsu labākais skeletonists Martins Dukurs reiz
teica, ka ziemas sezonas viņiem ir kā modes skate – visam jābūt kārtībā kā
pēc laba drēbnieka apmeklējuma. Mērīšana, piegriešana, šūšana skeletonistiem
notiek vasarā. Runājot par aizvadīto
treniņvasaru, Martins un viņa brālis Tomass atzīst, ka tik daudz un nopietni
viņi līdz šim nebija trenējušies. Rezultāti dažādos vieglatlētu vingrinājumos
auguši abiem. Tagad puiši dodas uz austriešu Īglsas un vācu Altenbergas trasi,
kur tiks aizvadīti pēdējie treniņbraucieni, lai 24. novembrī sāktu startu
Pasaules kausa pirmajā posmā Vintenbergā (Vācija). Slieces – laimes spēle Runājot par tehniku,
puiši teic, ka vēl ir daudz nezināmā. Abiem iegādātas jaunas kamanas, kuras
gatavo viņu tēvs Dainis Dukurs, sarūpēti vairāki slidu pāri. Darba kārtībā arī
vecais inventārs, jo jaunās kamanas vēl jāizmēģina un jāsalīdzina ar vecajām.
Tad arī jāizšķiras, ar kurām startēt. Martins skaidro, ka jaunās kamanas vēl
jāregulē, ko var darīt tikai pēc pirmajiem treniņbraucieniem. Lielākās
problēmas sagādā slieces. Kā zināms, pēdējās sezonās noteikumi ir visai strikti –
visiem skeletonistiem (tāpat arī bobslejistiem) slieces jāgatavo no viena,
oficiāli piegādāta, materiāla. Bet arī tas var būt no dažādiem lējumiem, katrs
ar nedaudz atšķirīgu cietuma pakāpi, kas cīņā par sekundes simtdaļām bieži vien
ir noteicošais. Bagāto valstu sportisti pērk daudz un dažādus izejmateriālus un
tad ar zinātniskām metodēm nosaka piemērotāko. Minējumu līmenī valda uzskats,
ka daži ar kosmiskajām tehnoloģijām spēj mainīt pat metāla struktūru. Meklējumi jābeidz
pirms oficiālās sezonas sākuma, jo tad sportistiem jāpaziņo, ar kuriem sliežu pāriem
viņi brauks pirmajās piecās sacensībās, un neko vairs mainīt nevarēs. Dukuri
cer, ka pieredze (varbūt arī veiksme) ļaus izvēlēties labāko variantu. Treneris – konkurents? Pavasarī jau
rakstījām, ka pieredzējušais šveiciešu skeletonists Gregors Štēli, beidzis
aktīvā sportista gaitas (bijis čempions un medaļnieks visās lielākajās
sacensībās), nodibināja internacionālu skeletonistu vienību SIKA, kurā iekļāva
arī perspektīvos brāļus Dukurus. Līdz tam abus brāļus trenēja viņu tēvs,
piepalīdzot bijušajam skeletonistam Ivo Pakalnam. Par iespējām trenēties pie
pieredzējušā šveicieša abi puiši ir sajūsmā – kāri tvēruši katru atziņu, sekojuši
trenerim kā pielipuši.Abi atzīst, ka
sezonas nobeiguma panākumi lielā mērā ir nākuši, pateicoties šveicieša
padomiem.Šosezon komanda
saglabājas, bet šveicietis Štēli nolēmis… atgriezties ledus trasē. Gregors ir
goda vīrs, bet vai izdosies ar pilnu atdevi trenēt sev konkurentus, turklāt no
citas valsts?… Jācer, ka abi Dukuri
ir pietiekami pieredzējuši un no kopdarbības jau paņēmuši to labāko.
Ne naudas dēļ
Abi sportisti veiksmīgi
ir beiguši augstākās mācību iestādes, bet skeletonu neuzskata par naudas
pelnīšanas veidu. Kamēr braukšana sagādās prieku, puiši nopietnā biznesa
pasaulē negrasās mesties.
Pēdējās sezonās gūtās
uzvaras pasaules kausu posmos, kā arī Martina augstā piektā vieta pasaules
čempionātā ļauj ar cerībām raudzīties uz olimpiskajām spēlēm Vankūverā. Brāļu
darbošanās jāuzskata par tēva Daiņa Dukura veiksmes stāstu, kas sākumā tikai
par personiskajiem līdzekļiem prata dēlus ievirzīt nepavisam ne vienkāršajā
skeletona pasaulē. Ar godprātīgu attieksmi, uzcītīgu darbu treniņos, ar patiesu
līdzdarbošanos, tagad arī ar Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu Martins un
Tomass izgājuši visaugstākajā skeletona apritē. Ar mūsējiem rēķinās.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
