Prezidenta hokeja pavasaris
Māra Juršvica
Hokejs ir vienīgais sporta veids, kurā vienlaikus šomēnes notiek trīs pasaules čempionāti un kuros piedalās Latvijas trīs izlases. Federācijas prezidentam Kirovam Lipmanam darāmā gana ne tikai saistībā ar šīm sacensībām.
Saules un ēnas puses
– Nesen beidzās Latvijas čempionāts, kas pirmoreiz notika ar Samsung premjerlīgas vārdu.
– Šogad play-off izcīņa apliecināja, ka Latvijas hokeja čempionāts izdevies (ja nerunājam par pēdējo cīņu, kas beidzās ar sportā nepieņemamām darbībām). Nevienā spēlē nebija fiksēts graujošs rezultāts. Vairākkārt bija papildlaiks, divos mačos arī bullīši. Sen nav bijis tā, ka Latvijas čempions ir ievērojami pārāks par pārējām komandām. Šogad bija nopietna cīņa arī par bronzas medaļām. Esmu ļoti apmierināts. Vienību dalībnieku meistarība līdzsvarojusies. Nav tā, ka vienā komandā sapulcināti visi stiprākie. Atcerēsimies, kā sākās čempionāts. Piemēram, jaunajiem Rīgas 20 spēlētājiem tas bija visai neizteiksmīgs. Viņi zaudēja arī spēkos visvājākajiem – lietuviešiem. Toties jau pavasarī rīdziniekiem bija it kā pavisam cita komanda ar tiem pašiem spēlētājiem – daudz pārdomātāks izpildījums, augstvērtīgāka prasme un daudz kas cits.
— Klubiem finanses atšķirīgas, tomēr nauda nereti izšķir, kādus spēlētājus iepirkt.
— Iegādājoties spēlētājus, gadās veiksme un arī neveiksme. Piemēram, arī Latvijas izlases hokejisti ļoti atšķiras viens no otra. Mums ir ļoti maza valsts, un nav liela vietējo sportistu izvēle. Klubi nav tik bagāti, lai varētu nopirkt izcilu, augsta līmeņa spēlētāju. Tos, kurus varēja iegādāties, dzīve un čempionāts parādīja, ka viņi neko daudz neatšķiras no mūsu vadošajiem hokejistiem, kuri palika Latvijā. Leģionāri bija Daugavpilī, Ogrē, Rīgā 2000 un Liepājā.
— Nākamajā sezonā ir domāts mainīt pieļaujamo leģionāru skaitu katrā komandā?
– Arī šogad mums bija ierobežojumi. Drīkstēja pieteikt piecus, bet laukumā varēja iziet trīs. Direktorātā, kurā ir visu klubu pārstāvji, tieši par to arī runāsim. Eiropas Savienības valstu, kurā ir arī Latvija, hokejisti nav leģionāri. Tāpēc, piemēram, Čehijas, Slovākijas, Austrijas vai Vācijas spēlētāji ir savējie. To perfekti izmantoja daugavpiliešu Latgale, iepērkot čehus. Tiesa, viņi nebija ievērojami spēcīgāki par vietējiem.
– Kā, jūsuprāt, jaunajā sezonā paplašināsies Samsung premjerlīgas čempionāts?
— Nav tik daudz Latvijas hokejistu, lai uzreiz varētu izveidot vairākas jaunas komandas. Toties vismaz pagaidām Lietuvas komanda Energija ļoti vēlas turpināt spēlēt mūsu čempionātā. Interesi izrāda arī igauņi. Pieļauju, ka jaunajā sezonā varētu startēt astoņas komandas.
– Pēdējā finālspēle beidzās ar masveida kautiņu un uzbrukumu konkurentam pēc mača beigu signāla.
– Federācija pieņēmusi bargus lēmumus – ASK/Ogre spēlētājs Aleksejs Lavrenovs diskvalificēts uz diviem gadiem, uz gadu – viņa komandas biedri Dmitrijs Korņilovs un Māris Grāvītis. Visi bez tiesībām spēlēt jebkurās hokeja sacensībās. Vainīgo klubs sodīts ar 1000 latiem. Par līdzdalību kautiņā līdz šā gada 15. oktobrim diskvalificēti Rīga 2000 hokejisti Edijs Brahmanis, Renārs Valters un Ronalds Ozoliņš. (Tobrīd vēl nebija zināms, ka Rīga 2000 vadība iesniegusi visus nepieciešamos dokumentus par krimināllietas ierosināšanu pret Lavrenovu. Ja spriedums būs notiesājošs, vainīgais tiks diskvalificēts uz mūžu. – M. J.) Vieniem mūsu lēmumi šķiet par bargiem, citiem – par piekāpīgiem. Gribu stingri teikt, ka nepieļausim klaju vardarbību sportā. Jo ātrāk uz to reaģēsim, jo lielāka garantija, ka nākotnē vairs nepiedzīvosim ainas, kas bija vērojamas sestajā finālspēlē.
– Tāpat kā pērn, sezonai beidzoties, Latvijas čempionvienības īpašnieki izsaka versiju par spēlēšanu Krievijas līgā.
— Pagaidām tās ir tikai runas. Protams, svarīgi bija uzvarēt mūsu čempionātā. Ja Rīga 2000 grib spēlēt Krievijas augstākajā līgā, ar šādu sastāvu, kāds ir pašlaik, nez vai viņi būs līderos. Turklāt finansējumu vajadzēs pavisam citu nekā ar to pietika mūsu valsts meistarībā. Man ir informācija, ka uzsāktas runas par iespējamo sponsorēšanu no Air Baltic puses. Tas būtu ideāli, taču nezinu, vai tas rīdziniekiem izdosies. Vai ir vērts piedalīties citvalstu čempionātā, ja nav izredzes konkurēt ar vadošajām augstākās līgas komandām? Krievijas vietējās vienības cīnās par tikšanu Superlīgā. Pieņemsim, ka Latvijas komanda tur startēs, paliks kādā astotajā vai devītajā vietā. Kas ar to tiks sasniegts? Latvijā var cīnīties par medaļām, turklāt nākamā gada Kontinentālā kausa izcīņas fināls notiks Rīgā. Tas nozīmē, ka laukuma saimnieki automātiski cīnās Vecā kontinenta stiprāko četriniekā!
– Jūs arī sasniegušas baumas, kas virmo kopš ziemas – vairāku komandu spēlētāji it kā liekot likmes uz rezultātiem totalizatorā.
– Biju šokā, kad to uzzināju. Nespēju noticēt. Taču, redzot, kas notiek futbolā… Tiesa, kamēr pie rokas neviens nav pieķerts… Ja tiešām kādi hokejisti iesaistījušies šajā spēlē, tas nebūtu negodīgi. Pieļauju, ka futbolā, pierunājot divus aizsargus un vārtsargu, pietiek, lai nokārtotu vēlamo rezultātu. Hokejā tā nevar. Ir taču vairāku maiņu spēlētāji. Tomēr baumas ar negodīgiem rezultātiem diemžēl klīst.
Apliecinājums bosiem
– Tuvojoties pavasarim, jūs kopā ar valstsvienības galveno treneri Oļegu Znaroku devāties pāri okeānam, lai tiktos ar NHL komandu treneriem un ģenerālmenedžeriem, kuru vienībās spēlē Latvijas hokejisti. Cik, jūsuprāt, produktīvs bija šis brauciens?
– Amerikā ir pavisam cita attieksme pret spēlētājiem. Viņiem ir daudz leģionāru, izvēle milzīga. Tautas interese par hokeju fantastiska. Pat uz spēlēm, kuras neko īpaši neizšķir, tribīnes ir gandrīz pārpildītas. Skatītāji mīl hokeju, un tā ir īpaša attieksme. No agras bērnības visi zina, ka viens no galvenajiem sporta veidiem ir hokejs. Protams, ļoti svarīgi bija klātienē tikties ar atbildīgiem cilvēkiem, lai izrunātu iespējas par mūsu hokejistu startu Latvijas izlasē pasaules čempionātā. Viss ir atkarīgs no tā, cik tālu tiks latviešu pārstāvētās komandas. Jo tālāk, jo mazāk izredžu redzēt viņus izlasē. Taču pats būtiskākais bija latviešu pārstāvēto komandu vadītājiem apliecināt, cik nozīmīgi mums ir savi spēlētāji.
– 17. aprīlī Latvijas izlasē izbraukuma pārbaudes mačā ar slovākiem vieta paredzēta arī Raitim Ivanānam. 30. aprīlī viņam bija intervija ASV imigrācijas dienestā zaļās kartes iegūšanai. Raitim tas neapšaubāmi ir svarīgi, ja ņem vērā, ka viņa sieva ir amerikāniete un amerikāņi viņam ir darba devēji.
– Kopā ar izglītības ministri un federāciju gatavojam lūguma vēstuli ASV imigrācijas dienestam pārcelt paredzēto interviju uz vēlāku laiku sakarā ar pasaules čempionātu, kurā Raitim ir izredzes piedalīties. Ceru, ka tiksim uzklausīti. Cita situācija ir Kārlim Skrastiņam. Viņš saārstējis ceļgala traumu un jau atgriezies ierindā. Skatīsimies, vai Avalanche tiks play-off izcīņā. Te gan jāpiebilst, ka Skrastiņa kluba vadība pēc sezonas beigām varētu vēlēties, lai viņam uzreiz tiktu veikta operācija. Skatīsimies, kā risināsies visi notikumi. Komandā noteikti būs Mārtiņš Karsums, kurš spēlē AHL, toties no Floridas Panthers esam saņēmuši vēstuli, ka klubam nepieciešams Jānis Sprukts un izlasei viņš nevarēs palīdzēt.
Trīs vienā mēnesī
– Hokejs ir vienīgais sporta veids Latvijā, kurā aprīlī pasaules čempionātos startē trīs mūsu izlases.
— Šis gads tiešām ir ļoti grūts. Iepriekšējās sezonās čempionāti tomēr bija atšķirīgos mēnešos. Šogad federācijai izdevumi ir daudz lielāki. Piemēram, sieviešu čempionāts notika Japānā, kur no sešām vienībām piecas bija no Eiropas. Starptautiskajā federācijā sapratuši, ka kļūdījušies čempionāta vietas izvēlē, lai arī ļoti vēlējušies apliecināt visai pasaulei, ka ir atvērti pret Āzijas valstīm. Ziemeļkorejā notiek pasaules meistarība II divīzijā! Visi ir šokā, jo šajā valstī komandas no lidostas uz viesnīcu, no viesnīcas uz arēnu pavada bruņota apsardze, notiekot komandu dalībnieku pamatīgas kratīšanas…
– Kam jānotiek, lai mūsu U20 un U18 izlases, reiz tikušas augstākajā grupā, spētu tur noturēties arī nākamajā sezonā?
– Katru gadu gandrīz puse no šo komandu sastāviem mainās, jo spēlētāji kļūst vecāki un vairs nevar palīdzēt savai izlasei. Ja puse izlases hokejistu paliek arī nākamajā sezonā, tā jau ir laime. Šogad jauniešiem ir labas izredzes saglabāt vietu augstākajā grupā, jo mūsu spēlētājiem ir pa spēkam pieveikt vāciešus un slovākus. Nākamgad klāt nāktu virkne perspektīvu spēlētāju. Tagad esam izveidojuši arī sešpadsmitgadīgo izlasi Vjačeslava Nazarova vadībā. Viņi jau veiksmīgi startējuši starptautiskā turnīrā. Nākotne ir visai daudzsološa.
– Neilgi pirms pasaules čempionāta U18 komandām mūsējiem bija iespēja divreiz samērot spēkus ar somiem, kuriem ir viena no stiprākajām izlasēm.
– Cerēju, ka šīs spēles varēsim rīkot Arēnā Rīga, jo skatītāju būtu
tikpat daudz, kā tas bija pērn, kad mūsējie tika elites grupā. Sporta pils atkrita tādēļ vien, ka tā tik ļoti nolaista, un neviena viesu komanda tur neriskē spēlēt. Nolēmām iepriecināt provinces skatītājus, lai tur rastu vēl lielāku interesi par hokeju. Tukumā halle bija pārpildīta. Visi saprot, ka somiem ir viena no vadošajām komandām pasaulē. Viņi vienmēr pretendē uz spožākajām medaļām. Līdz šim mūsu astoņpadsmit gadu vecajiem hokejistiem sparingpartneri labākajā gadījumā bija baltkrievi vai poļi. Tagad pirmo reizi vēsturē bija divas spēles ar somiem un pirms pasaules čempionāta jau Raumā – ar slovākiem. Mūsējiem bija lieliska iespēja sevi salīdzināt ar stiprākajiem. Salīdzinājums Latvijas izlasei noteikti nāca par labu.
Vēl vienu čempionātu?
– Apetīte, kā zināms, rodas ēdot. Tēmējat uz vēl viena pasaules čempionāta rīkošanu.
– Šoreiz tā nebija mana iniciatīva. Nebiju domājis pieteikties pasaules čempionātam, jo pārāk daudz nācās pārdzīvot, rīkojot iepriekšējo. Ar šīm emocijām pietiks visam atlikušajam mūžam. Premjers Aigars Kalvītis ļoti vēlas pasaules čempionātu Rīgā, un viņš lūdza, vai iespējams pieteikties tā rīkošanai. Atbildēju, ka 2012. gadā nav iemesla cerēt, jo tas tiks zviedriem, kuri desmit gadu cīnījušies, lai čempionātu atkal dabūtu. Skandināvi cerēja, ka mēs netiksim galā Rīgā, tad viņiem tiktu mūsu čempionāts. Tā nenotika. 2013. gadam kopā ar mums paliek konkurenti somi, čehi un ungāri, kuriem A grupā nav komanda un kad būs, nav zināms. Sāncenši mums nopietni, taču cīnīties var. Ja nesanāks 2013. gadā, reāli ir nākamajā tikt pie tā organizēšanas. Taču tas nenozīmē, ka ar to nodarbošos.
– Tiklīdz Starptautiskās federācijas prezidents Fāzels atbrauca uz Rīgu, aktuālākā tēma bija galvaspilsētas otra, starptautiskiem standartiem atbilstoša ledus arēna. Un atkal visas runas griezās ap Rīgu. Jūsu skats uz Liepājas pusi nepavērtos?
– Mums ir ļoti maza valsts. Galvaspilsētā ir gandrīz 800 000 iedzīvotāju, citur knapi pāri 100 000. Līdz ar to citur nav tik nepieciešamās infrastruktūras. Skaidrs, ka liepājnieki naudu atrastu, visu sakārtotu un ar lielu prieku halli uzceltu. Viesnīcu ir par maz, izklaides iespējas ierobežotas. Ja visu uzceltu, kas notiktu pēc čempionāta? Nebūs vēlamā pielietojuma. Man prieks, ka tagad cilvēki prot novērtēt, cik nozīmīgi bija Rīgā uzcelt lielo arēnu. Gan basketbola maču laikā, gan koncertos halle ir skatītāju pilna. Tas vien pierāda, ka nepieciešama vēl viena arēna ar 8000 līdzjutēju vietām, kas būtu piemērota arī pasaules čempionātam. Nav šaubu, ka arī šī halle vienmēr būs pieprasīta. Es jau premjeram stāstīju, ka Arēna Rīga primāri tika būvēta hokejam, bet tagad tur hokejisti ar lielām pūlēm var aizvadīt vien pāris mačus. Labi, ka vismaz pieaugušo valstsvienības trīs pārbaudes spēles redzēsim Rīgā. Izmaksas ir astronomiskas, taču patīkami sporta cienītājiem sagādāt prieku.
– Vai jaunajai arēnai vienīgais variants vietas izvēlē ir bijusī sporta manēža?
– Ir trīs varianti. Nezinu, cik tas nopietni, bet vēl viens tiek minēts Mežciemā, Biķernieku trases tuvumā. Trešais variants ir Torņakalna stacijas tuvumā, kur neskaitāmi mazdārziņi ar pussagruvušām būdiņām.
– Latvijas hokeja slavas gadus piedzīvojusī Rīgas Sporta pils atbaida ikvienu vieskomandu, vien mūsu pašu spēlētāji, kavējoties nostaļģiskās atmiņās, turpina treniņus. Bet Sporta pils taču ir Nacionālā sporta bāze, daudzus gadus saņemot arī valsts finansējumu. Tagad vien tiek nosaukti dažādi datumi, kad tā tiks nonesta no zemes virsas…
– Kad sākās runas par Sporta pils iespējamo privatizāciju, visiem spēkiem centos panākt, lai tas nenotiktu. Diemžēl viss notika apbrīnojami strauji, un procesu aizkavēt, nerunājot nemaz par apturēšanu, neizdevās. Turklāt nekādas acīm redzamas investīcijas pilī nav ieguldītas, un patlaban tā atgādina drausmīgi nolaistu celtni. Gribēju tikties ar jaunajiem saimniekiem, taču tas nav izdevies. Arī es esmu redzējis šā kvartāla apbūves projektu, taču neticu, ka te kādreiz būs arī starptautiskiem noteikumiem atbilstoša ledus arēna. Nožēlojami, ka tā nebūtībā aizies Nacionālā sporta bāze.
– Pilnā sparā rit Latvijas izlases gatavošanās pasaules pieaugušo čempionātam. Ar kādu mūsu valstsvienības izcīnīto vietu jūs būtu apmierināts?
– Ne zemāk kā astoto. Mums paveicies ar grupas izlozi. Pienācis laiks beidzot vinnēt šveiciešus. Ar zviedriem var cīnīties, un itālieši ir jāuzvar. Skaidrs, ka viegli nebūs. Taču viss ir iespējams.
Māra JURŠEVICA
