PROPAGANDA. MATEMĀTIKA. IESPĒJA…
1980. gads sākās ar PSRS iebrukumu Afganistānā, sakāvi Leikplesidas ziemas olimpiskajās spēlēs, kā arī ASV prezidenta Džeimsa Kārtera aicinājumu atbildēt uz padomju agresiju ar vasarā gaidāmo Maskavas olimpisko spēļu boikotu.
Kopš PSRS piedalīšanās ziemas olimpiskajās spēlēs (1956) uzvara neoficiālajā komandu vērtējumā, kas padomju propagandai bija ļoti būtiska, lai radītu ilūziju par impērijas varenību, tika zaudēta tikai reizi — 1968. gadā Grenoblē mazajai Norvēģijai. Visās pārējās spēlēs PSRS sportisti uzvarēja pārliecinoši, nereti izcīnot pat divreiz vairāk zelta medaļu nekā tuvākie konkurenti, par kuriem septiņdesmitajos gados kļuva austrumvācieši jeb Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) sportisti. Arī 1980. gadā Leikplesidā padomju atlēti guva visvairāk uzvaru — 10, bet austrumvācieši jau nostājās turpat blakus — deviņi zelti. Turklāt neoficiālajā komandu vērtējumā tolaik skaitīja ne tikai medaļas, bet punktus par pirmajām sešām vai pat astoņām vietām, un, šādi rēķinot, VDR par puspunktu bija pārāka par PSRS!
Tiek uzskatīts, ka šis fakts Maskavā mudināja pieņemt lēmumu par vēl viena olimpiskā sporta veida — bobsleja — attīstīšanu. Tajā bija zināma loģika. 10 gados entuziasti Latvijā, ne no kā uzbūvējot trasi Gaujas senlejas mežā pie Cīrulīšiem, bija radījuši kamaniņu sportu, kas Leikplesidas spēlēs rezultējās ar zelta un bronzas medaļām. Bija skaidrs, ka, lai šo sportu noturētu tikpat augstā līmenī, valstī nāksies būvēt mākslīgā ledus trasi. Bet, kur nopietna kamaniņu trase, tur arī otrs olimpiskais sporta veids — bobslejs. Ar vēl diviem medaļu komplektiem.
Tolaik Latvijas kamaniņu sportā bija izveidojušās divas skolas. Valda Tilika audzēknes no Leikplesidas pārveda medaļas — Vera Zozuļa olimpisko zeltu, Ingrīda Amantova bronzu, bet Rolanda Upatnieka trenētā Astra Rībena finišēja astotā, kas uz abu medaļnieču fona neizskatījās izcils rezultāts. Tomēr, sezonai beidzoties, PSRS pieaugušo un jauniešu izlasēs tika iekļauti 11 Upatnieka audzēkņi. "Darbs jau ir saplānots 10 gadus uz priekšu!" aprīļa vidū Rolands Upatnieks lepni paziņoja intervijā laikrakstam Sports, piebilstot: "Gribas padarīt daudz vairāk, bet neredzam iecerētā tālāku atrisinājumu, ja republikā nebūs mākslīgā ledus trases."
Jau pēc nedēļas šajā pašā laikrakstā Upatnieks, vēl gan parakstoties kā republikas izlases vecākais treneris kamaniņu sportā, aicināja uz pirmajiem bobslejistu atlases testiem Murjāņos.
PIRMĀ VIJOLE VAIRĀKOS ORĶESTROS
Pirms diviem gadiem PSRS Tautu spartakiādē Sverdlovskā principiālais Upatnieks ne tikai nodrošināja Latvijas kamaniņu braucēju komandas uzvaru, bet arī ar savu inženiera prātu trasē atklāja un iznīcināja vadošo Krievijas treneru blēdības ar rezultātu fiksēšanas iekārtām, tādējādi šajās aprindās kļūstot par neieredzētu personu. Tolaik šķietami bezcerīgā padomju bobsleja dzemdināšana bija iespēja Upatnieku dabūt prom no putras maisīšanas kamaniņu sportā, kurā jau ar vienu principiālu latvieti Valdi Tiliku bija par daudz. Tā ir viena no iespējamām versijām, kāpēc tieši Rolands Upatnieks kļuva par PSRS izlases galveno treneri bobslejā. Turklāt pirmajos gados bobslejs tika attīstīts Kamaniņu sporta federācijas paspārnē, un Maskavas kamaniņnieku funkcionāriem bija vērā ņemama teikšana.
Neapšaubāmi jauna, valstī pilnīgi nepazīstama, būtībā tehniska sporta veida ieviešanai bija vajadzīgs ne vien azartisks treneris, bet arī spēcīgs menedžeris. Rolands Upatnieks bija ne tikai divi, bet vismaz trīs vienā. Jo vispirms viņš bija diplomēts inženieris. Bet… "Es nekad neesmu bijis tikai inženieris," Upatnieks 1986. gadā teiks intervijā žurnālam Liesma. "Vienmēr esmu bijis arī sportists. Un sports mani virzījis, jo tajā allaž mans mērķis bijis maksimālais, visaugstākais. Strādājot pusvadītāju rūpnīcā, aizrāvos ar ūdensmotosportu. 15 reizes laboju PSRS rekordu tikai tāpēc, lai beidzot iegūtu arī pasaules rekordu. Cik daudz cilvēku neko nesasniedz, jo viņi nemaz nevēlas sasniegt! Neuzdrošinās sev izvirzīt mērķi!"
Starp citu, Upatnieka pirmais sporta veids bija bokss. "Man likās, ka esmu pietiekami spēcīgs, lai pret netaisnību ietu tikai taisni. Bet tādējādi nereti nonācu vēl dziļākā konfliktā ar realitāti." Nekur tālu šī studenta laika taisnprātība no Rolanda dzīves nebūs aizgājusi un vēl sāpīgi sitīs gan citiem, gan pašam.
Rolands Upatnieks gribēja būt kopā ar vēl dažiem "ne tikai inženieriem" — Valdi Tiliku, Juri Rozi, Māri Ozolu, Ojāru Rībenu, Ivaru Brantu, kuri spēlēja pirmo vijoli tajā milzīgajā un grūti diriģējamajā entuziastu orķestrī, kas sešdesmito gadu beigās gluži sabiedriskā kārtā būvēja kamaniņu trasi Cīrulīšos. Jau tad Upatnieks bija pārliecināts, ka viņš spēlē vispareizāk, un, lai to apliecinātu, ar domubiedriem uzbūvēja savu kamaniņu trasi Pārogrē, kas gan bija pārāk īsa un popularitāti neguva. Cīrulīšos viņš turpināja izpausties sacensībās, sasniedzot arvien labākus rezultātus arvien oriģinālākās paškonstruētās kamanās, līdz 44 gadu vecumā (tālaika padomju sportā nebijis gadījums!) kļuva par olimpieti un kopā ar Valdi Ķuzi 1976. gada ziemas spēlēs Īglsas trasē izcīnīja devīto vietu divnieku konkurencē. Protams, kamanas bija pašu būvētas un to vadīšanas stils tāds kā nevienam citam.
Pēc tam Latvijas kamaniņnieku sagatavošanai viņš bija radījis savdabīgus trenažierus, pie Murjāņu sporta internātskolas uzbūvējis unikālu koka trasi vasaras treniņiem ar skrituļkamanām. Kur Upatnieks ķērās klāt, tur darbi šķīlās un lēca rezultātu dzirksteles. Inženieris, sportists, treneris, organizators…
1980. gada pavasarī par Latvijas Sporta komitejas (FKSK) priekšsēdētāju tika iecelts pragmatisks, bet pietiekami ambiciozs un nepiekāpīgs vīrs — Daumants Znatnajs, kam arī būs nozīmīga loma dažos turpmākajos notikumos. Savukārt VEF sporta klubu vadīja enerģiskais Jevgeņijs Kisiels, kas bobsleju bija pamanījis TV pārraidē no 1980. gada Leikplesidas olimpiskajām spēlēm, nospriežot, ka "tas nu gan ir viens neparasts sporta veids", kurā "no kalna pa reni brauc kaut kādas grabošas, rībošas kastes".
BRĪVDOMĪGA PASKATA GAIŠMATIS
Lielākā daļa nākamo bobslejistu virāžu augšmalās centrbēdzes pielīmētas bobsleja kamanas bija redzējuši tikai fotogrāfijās. Galvenokārt Čehoslovākijā izdotos žurnālus Stadion un Start, kas daudziem tolaik bija vienīgais vizuālais logs uz to Rietumu sportu, ko nerādīja Maskavas televīzija un par ko nerakstīja padomju prese. Padomju televīzija no sporta notikumiem ārzemēs, izņemot sīkus ziņu sižetus, translēja vienīgi olimpiskās spēlēs, pasaules čempionātus daiļslidošanā, hokejā un futbolā. Varbūt vēl vieglatlētikā un distanču slēpošanā. Patiesajai sporta dažādībai un daudzveidībai, dzīvojot komunistu mucā, bija grūti izsekot. Padomju jaunietim valsts noteiktais galvenais uzdevums bija ķīniešu kedām kājās kārtot GDA normas, lai būtu gatavs darbam un aizsardzībai (patiesībā gan — uzbrukšanai), bet, ja viņš nopietni pievērsās sportam, tad ļauties mašinērijai, kas no iespējami lielākas masas līdz 18 gadu vecumam izsijāja visspējīgākos, kas varētu pretendēt uz vietu PSRS izlasē, kuras pienākums bija uzvarēt vienmēr un visur. Diezgan daudzos sporta veidos tas arī izdevās, un iekļūšana impērijas izlasē apliecināja gatavību cīņai par vietu pašā pasaules elites spicē.
Zintis Ekmanis šo kritisko vecumu, kurā galvenokārt funkcionāri noteica, vai esi cienīgs turpināt tiekties uz lielā sporta virsotnēm, bija pārsniedzis. Viņš jau bija 21 gadu vecs brīvdomīga paskata gaišmatis, kurš studēja Rīgas Politehniskajā institūta (tagad — RTU) 5. kursā mašīnbūvi un ekonomiku, bet joprojām cerēja kļūt arī par vieglatlētikas stadionu lauvu. Viņš nupat (1980. gadā) bija uzvarējis Latvijas ziemas čempionātā trīssoļlēkšanā, sasniedzot 15,50 m, un vistuvākajā laikā gatavojās lidot tālāk par cienījamajiem 17 metriem vai vismaz tuvu tiem. Viņš bija izrēķinājis, ka šī ir pateicīga disciplīna — trīs soļi, katru pat nedaudz pilnveidojot, kopumā rezultātam var pielikt daudz. Zintis startēja arī tāllēkšanā un augstlēkšanā, bija piedalījies daudzcīņnieku sacensībās, apliecinot labu vispārējo fizisko sagatavotību.
Pirmo sludinājumu laikrakstā Sports ar aicinājumu atlētiskiem puišiem ierasties uz bobslejistu testiem Ekmanis pamanīja, bet uz to nereaģēja. Izmantot nākamo iespēju viņu pamudināja patmīlības dzirksts, kuru uzšķīla treniņu biedrs, lepni paziņojot, ka ir uzņemts PSRS izlasē! "Kā, es viņam stadionā ielieku, bet nu viņš ir izlasē?!" Nebija vajadzīgas nekādas cīņas un uzvaras sacensībās, pietika vienreiz testos demonstrēt savu ātrumu un spēku, un tu uzreiz esi tur, kur no Padomju Latvijas spēj iekļūt tikai retais — PSRS izlasē!
Maija sākumā, kad tika organizēts otrais iesaukums, Murjāņu vieglatlētikas manēžā arī Zintis Ekmanis kļuva par bobslejistu. Starp citu, jau tad testos bija jāstumj improvizēta ķerra. "Tobrīd biju baigā mietā!" atceras Ekmanis. "Es taču gatavojos lēkt ļoti tālu." Viņu trenēja Ilmārs Lapiņš — pirmais latvietis, kas augstlēkšanā pārvarēja divus metrus. Turklāt par spīti savam nelielajam augumam (176 cm) un darot to paša izdomātā stilā — vilnītī! 1959. gadā vēlāk populārā pārvēliena tehnika vēl tikai sāka savu uzvaras gājienu. Lapiņa piemērs arī 20 gadus vēlāk viņa audzēkņus mudināja uzskatīt, ka gribai nav šķēršļu.
Murjāņu manēžā Ekmanis pirmo reizi ieraudzīja tādus vīrus kā Rolands Upatnieks, Jānis Akolovs un Tālivaldis Miķelsons, kuri vadīja pārbaudes sacensības. Pretendentu lielākā masa nāca no vieglatlētikas, bet bija arī citu sporta veidu pārstāvji — riteņbraucēji Aigars Bārenis, Normunds Noreiko, daži airētāji…
IV KATEGORIJAS APMETĒJS NO ZZTOP
Šai atlētu drūzmai īpatnējā, mazliet lēkājošā gaitā ar koferīti rokā, pagariem gaišiem matiem un tumšu bārdu līdz krūtīm kā amerikāņu popgrupas ZZTop līderim Bilijam Gibonam, vērīgām acīm pētot apkārt notiekošo, tuvojās vēl kāds vīrs… Tas taču Ķipurs! Lodes grūdējs, kas nu jau kādu laiku sacensībās nebija manīts.
"Mana bārda bija tieši 18 centimetrus gara!" atceras Jānis Ķipurs — tolaik vienkāršs strādnieks, IV kategorijas apmetējs lielā Rīgas celtniecības trestā, kas vēl iepriekšējā dienā bija cītīgi darbojies ar ķelli kādā daudzstāvu dzīvojamā nama jaunceltnē tagadējās Valdemāra un Zirņu ielas rajonā. Viņa labo roku klāja vairākas rētas, bet rādītājpirksts bija kļuvis nekustīgs un saliekts kā āķis. Bija neiespējami šajā vīrā saskatīt nākamo olimpisko čempionu, vēl neiespējamāk — Šveices vai ASV bobsleja izlases galveno treneri.
Bet neviens vēl tad nepazina Ķipura raksturu, aiz visai noslēgtās izturēšanās slēpto zinātkāri un mērķtiecību. Viņš tiešām visu vēroja, iegūto informāciju analizēja, pats pieņēma lēmumus un pats nereti pārsteidzīgi tos arī realizēja. Dzīve viņam bija to mācījusi.
Janča bērnība pagāja Lietuvas pierobežā — Kurmenē. Mātei vienai nācās uzturēt divus bērnus, un dēls skolotiestika sūtīts uz Valles astoņgadīgo internātskolu. Lai arī cik devīga gribēja būt mātes sirds, dēls ātri saprata, ka atšķirībā no turīgāku ģimeņu atvasēm viņam būs tikai tas, ko pats spēs dabūt.
Mācoties Vecumnieku vidusskolā un atkal dzīvojot internātā, viņš sāka nopietnāk trenēties vieglatlētikā pie Ivara Zilgalvja, grūda lodi, meta disku, skrēja 400 metrus, piedalījās daudzcīņā — rajona un arī republikas mačos startēja vairākās disciplīnās. Turklāt darīja to tik sekmīgi, ka 10. klasi jau pabeidza Murjāņu sporta internātskolā, kur Alda Tetera vadībā Ķipurs specializējās lodes grūšanā un diska mešanā, vienīgi garumā nestiepās. Lai arī cik ašiem, bet neliela auguma (178 cm) puišiem šajās disciplīnās uz lieliem sasniegumiem bija grūti cerēt.
Tāpēc vidusskolas diplomam loģiski bija likt klāt nākamo, un jaunais atlēts devās uz Fizkultūras institūtu kārtot iestājeksāmenus. Tolaik konkurence bija pamatīga — uz vienu vietu vismaz trīs reflektanti. Ķipuru sakrātais punktu skaits nolika tieši uz robežas, no kuras dažus vēl ieskaitīja studentu kārtā, citus — ne. Laikam nebija neviena, kas viņā saskatītu trenera vai skolotāja dotības, bet, visticamāk, aizliktu par viņu labu vārdu eksaminatoriem vai ieslidinātu kaut ko kabatā. Ķipurs palika pirmais aiz svītras.
Tālākais ceļš bija skaidrs un nepielūdzams — divi gadi armijā. Tiesa, pēc pusgada Kaļiņingradas kazarmās ierindnieks Ķipurs nokļuva sporta rotā Rīgā. Padomju armijai bija sava sporta un sacensību sistēma, kura ar iesaukšanas pavēstēm ērti varēja papildināt savas rindas ar citās biedrībās sagatavotiem atlētiem. Par pasaules militārpersonu čempionātiem tad neviens te neko nebija dzirdējis. Varšavas pakta jeb sociālistisko valstu armijnieki gan savā starpā šad tad sacentās. Bet vissvarīgākie bija PSRS čempionāti, kuros CSKA (latviski — Armijas centrālais sporta klubs) atlēti patiesi dominēja daudzos sporta veidos.
Zemākā līmenī par maizes mačiem devēja PSRS Bruņoto spēku un kara apgabalu čempionātus, kuri risinājās, šķiet, itin visos olimpiskajos sporta veidos. Tāpēc armijā sportistiem nereti nācās kļūt daudzveidīgiem. Zaldāts Ķipurs ne tikai sasniedza savus labākos rezultātus lodes grūšanā (15,53 m) un diska mešanā (47,98 m), bet arī kļuva par Baltijas kara apgabala vicečempionu brīvajā cīņā. Turklāt svara kategorijā līdz 100 kg, kaut gan pašam nebija pat 90.
DZĪVES RINGS PAGALMĀ
Jānis bija nolēmis pēc 18 gadu sasniegšanas no mātes neprasīt ne kapeikas. Lai sevi uzturētu, pēc armijas vajadzēja meklēt darbu, vietu, kur dzīvot, un domāt arī par kādas profesijas apgūšanu. Celtnieku skolas piedāvājums bija itin pieņemams — bezmaksas kopmītne Rīgā, aroda apguve gada laikā un vēl 70 rubļu stipendija ik mēnesi. Lauku puisim, kas nebaidās darba, tas jau bija itin solīds glābšanas riņķis, uz kā veidot nopietnāku pamatu dzīvei.
Ja reiz Ķipurs pie kaut kā ķeras, tad nopietni. Mācībās viņš bija līderis un vienīgais arodskolu beidza ar augstāko — IV krāsotāja-apmetēja kategoriju. Pieredzējuši celtnieki neticēja, ka jauneklis jau iepriekš nav strādājis uz būvēm. Tik veikli viņš klāja javu uz sienām un špaktelēja ciet spraugas. Sports arī nebija aizmirsts. "Trenējos savā nodabā," atceras Jānis. Mērķis, apsverot reālās iespējas, nebija debesīs iekārts — kļūt par sporta meistaru.
Juglas tekstilkombināta Rīgas Manufaktūra sieviešu kopmītnes bija strops, kas vilināja tādu pašu iebraucēju tranu spietus. Savukārt pretējā piecstāvenē mita celtnieki, kam arī bija gluži dabiska interese par savām kaimiņienēm. Pagalms nereti pārvērtās ringā, kurā risinājās cīņas bez noteikumiem.
Kādu vakaru četri pieci sveštautieši ar naglainiem kokiem bruka virsū Jāņa istabiņas biedram Vitautam no Dobeles puses. Viņš glābties varēja, tikai atkāpjoties uz kopmītņu kāpņu telpu, kur pa trepēm palīgā jau joza Jānis. Pēc viņa sitiena pirmais pretinieks sabruka, bet smago lodes grūdēja dūri inerce iztrieca cauri kāpņu telpas loga dubultstiklam, kura šķēpeļu asmeņi grieza pušu vēnas, saites, artēriju… Asinis izšļācās pa sienām, bet cīņu vēl vajadzēja turpināt arī šādā stāvoklī ar pārējiem uzbrucējiem, kas nu jau sāka atkāpties.
Jāni kopā ar smagāk cietušo pretinieku uz slimnīcu veda vienā ātrās palīdzības mašīnā. Operācija ilga piecas stundas, tomēr pilnībā atjaunot visas pirkstu funkcijas neizdevās. Par lodes grūšanu un diska mešanu varēja aizmirst. Nu ko mēs tagad vakaros darīsim — nīksim un šņabīti metīsim? Jānis ar Vitautu pēcāk apsprieda jauno situāciju un secināja, ka labāk tomēr turpināt būt vīriem, kas paši spēj kontrolēt notikumus. Krosiņi, vingrošana un jo īpaši spēka iemaņu attīstīšana Šmerļa mežā turpinājās.
Tieši Vitauts vēlreiz nospēlēja liktenīgu lomu Jāņa dzīvē. Viņš bija tas, kurš, apspriežot Sportiņā izlasītu Upatnieka atkārtotu aicinājumu tiem, kam ātrums kājās un spēks muskuļos, nākt uz bobslejistu testiem, piebikstīja Jāņa pašapziņai: "Tu tak esi stiprs čalis. Aizej!" Kas tas tāds — bobslejs — abiem nebija nekāda priekšstata, bet, ja vajadzīgi stipri puikas, viņš var arī aiziet apskatīties. Kaut gan kas nu viņš vairs par puiku — 22 gadus vecs patstāvīgs vīrs.
BĀRDA VAI BOBSLEJS
"Latvietis nekad nevarēs 100 metrus noskriet ātrāk par 10 sekundēm, bet viņš spēs ar kartupeļu maisu plecos šo distanci pieveikt 11 sekundēs," iespējams, ka vēlāk šo tik populāro tēzi Rolands Upatnieks toreiz vēl skaļi nebija izteicis, bet viņš pēc tās vadījās. Te nu vieglatlētiem, jo sevišķi daudzcīņniekiem, konkurentu nebija.
Protams, bobslejā vajadzēs ne tikai skriet un stumt, bet arī saglabāt orientāciju telpā un laikā situācijās, kad smadzenes šķiet pielipušas galvaskausam. Tāpēc pretendenti tika pārbaudīti arī paša Upatnieka vēl kamaniņu braucēju vajadzībām konstruētā centrifūgā. Viņus sēdināja uz motocikla aizmugurē vadītājam, kurš meta asus līkumus, cenšoties noteikt pasažiera līdzsvara izjūtu. Pēc testiem labākos aicināja uz individuālām pārrunām atsevišķā kabinetā.
"Tev tiešām ir tikai 22 gadi?!" pacēlis acis no saraksta, kas liecināja, ka Ķipurs, kam bārdas dēļ nezinātāji nedeva mazāk par 30, ir trešais labākais, brīnījās Rolands Upatnieks. Pārliecinājies, ka celtnieks tiešām ir gatavs mainīt profesiju, Upatnieks, aizbildinoties ar aerodinamikas īpatnībām šajā sporta veidā, brīdināja: "Tev jāizšķiras — vai nu bārda vai bobslejs!" Tajā pašā vakarā Jānis Ķipurs paņēma šķēres, nemaz nenojaušot, cik šī simboliskā rīcība kardināli mainīs viņa dzīvi.
Vienlaikus atlases sacensības notika arī Krievijā, kur savukārt priekšroka tika dota tiem, kam jau bija kāds priekšstats par ledus trasēm. Tā bobslejistu pirmajā izlasē iekļuva krievu kamaniņu braucēji Hailovs, Šavļevs. Upatniekam tomēr bija jākomplektē nevis Latvijas PSR, bet PSRS izlase, kurai jāgatavojas iespējami labākam startam nākamajās olimpiskajās spēlēs. Jā, pat Upatnieka solītajai medaļai, kurai gan neviens tā īsti neticēja. Bet, lai jau tas trakais latvietis pūlas, lai dzen pirmo vagu, nākamajiem pa to pēc tam būs vieglāk vadīt arklu.
Uz pēdējo izšķirošo, nu jau Vissavienības atlases kārtu Murjāņos ieradās gandrīz visa PSRS desmitcīņnieku izlase ar olimpisko čempionu (1972) Nikolaju Avilovu priekšgalā. "Plītiņas arī bija paņēmuši līdzi," smejot atceras Zintis Ekmanis. "Adatas jau bija jāvāra, vienreizējo šļirču toreiz nebija." Par spīti iespējamai dopinga klātbūtnei latviešu kartupeļu maisu nesēji atkal bija pārāki. "Tā bija vēl viena grandatlase, kuru es vinnēju," turpina Ekmanis.
IESILDĪŠANĀS UZ MIRŠANU
Vasaras otrajā pusē PSRS bobsleja izlase, kas vēl nebija redzējusi bobsleju, bija nokomplektēta. Tajā dominēja latvieši — Jānis Ķipurs, Zintis Ekmanis, Aivars Šnepsts, Agris Blauss, Roberts Leja, Imants Karlsons, Juris Īviņš, Jānis Vanuška, Igors Volkinšteins, Aldis Cimdiņš, Rihards Kotāns, Jānis Skrastiņš… Vienīgi Aleksandrs Hemijs nenāca no vieglatlētikas. Bija arī Krievijas sportisti — Sergejs Hailovs, Vjačeslavs Šavļevs, Aleksandrs Paškovs, Maskavas olimpisko spēļu bronzas laureāts 110 m barjerskrējienā Aleksandrs Pučkovs, krasnojarskietis Vladimirs Aleksandrovs…
Visi kopā tikās pirmajā treniņnometnē, uz kuru Zintis Ekmanis neaizbrauca, jo viņam bija jāprecas. Kamēr Daina un Zintis svinēja savas kāzas, pārējie Aluštas stadionā Krimā "vemdami mira, pildot praporščiku vingrinājumus". Šos bezjēdzīgos izdzīšanas treniņus vadīja Sergejs Jegorovs, bijušais modernais pieccīņnieks, nu pēkšņi PSRS bobsleja izlases fiziskās sagatavotības treneris.
Diena sākās septiņos no rīta ar stundu garu treniņu stadionā. Vispirms, lai pamostos, 10 apļi, tātad četri kilometri bija jānoskrien 15 minūtēs. "Tā bija iesildīšanās uz miršanu," ar šausmām atceras Jānis Ķipurs. "Šajā normā varēja iekļauties trīs četri sportisti. Tā bija skriešana kā sacensībās — vai nu ir, vai nav. Ja nebija, tad par sodu sekoja pumpēšanās atspiedienā uz rokām. Es biju uz robežas, drīzāk aiz tās. Pēc tam sekoja lēcienu sērijas — uz vienas kājas pa pakāpieniem tribīnēs augšup, tad uz otras kājas, piesēdieni uz vienas kājas, uz otras, vēdera preses kačāšana, atspiedieni uz rokām, daudzsoļi… Pēc stundas knapi varēja kājas pavilkt."
Tā skaitījās tikai rīta rosme, kurai sekoja divi īstie treniņi, katrs vismaz divu stundu garumā. Pirmajā galvenokārt tika izmantoti vieglatlētikas vingrinājumi, otrajā — nežēlīgs darbs ar svariem. Neviens gan īpaši spēkus netaupīja, drīzāk katrs gribēja sevi parādīt, jo bija skaidrs, ka cilvēku te ir vairāk nekā PSRS izlasei vajadzēs. Viņi visi zināja, ka ir tikai kandidāti. Turklāt kaut kam joprojām īsti nezināmam.
Šajā jautājumā visgudrākā rādījās masiere Irina, kas, iepriekš strādājot ar PSRS izlases kamaniņu braucējiem, ārzemju trasēs bobslejistu sacensības bija ne tikai vērojusi, bet pat fotografējusi un puišiem varēja demonstrēt tajās uzņemtos diapozitīvus. Protams, savās PSRS izlases kamaniņu braucēja gaitās bobsleju bija redzējis arī Rolands Upatnieks. Pat ne tikai redzējis… Gatavojoties Insbrukas spēlēm, pirmsolimpiskās ziemas treniņnometnē Oberhofā viņš slepus bija pierunājis kādu rumāņu bobslejistu un trasi izbaudījis no stūmēja pozīcijām. Īglsā abi ar Ķuzi prātojuši, ka derētu izmēģināt arī skeletonu, bet šis nodoms nācis ausīs izlases vadībai, kas brīdinājusi, ka tā var tikt novērtēta kā "padomju sportista necienīga rīcība" ar attiecīgām sekām.
Aluštas nometnē piektā bija atpūtas diena, bet pirms tās pirts un masāža, kuras laikā sportisti, nereti bļaudami, lēca nost no fizioterapeita galda. Muskuļi bija tā piedzīti, ka sāpēja no jebkura stingrāka pieskāriena. Pirtī, kur visi kā no Dieva nākuši, arī sarunas risinājās atklātākas. Treneri parasti uz lāvas sēdās pēdējie un reiz, nepamanījuši, ka turpat blakus vēl karsējas arī Ķipurs, sāka apspriest savu padoto izredzes. "Ja no šitā trīsdesmitnieka divi trīs aizvilks līdz Sarajevai, es būšu apmierināts," paziņoja Upatnieks. Jānis vispirms gandrīz vai saguma — tātad tikai katrs desmitais! — bet tūlīt izrieza plecus un, slīdot nost no lāvas, viņam uzdevums bija skaidrs.
FITIPALDI SENČU SILĀ UN MURJĀŅU MUCĀ
Ragavu taisīšana vasarā, neredzot pašas ragavas, turpinājās ne tikai ar apstulbinošu jaudu, bet arī ar oriģinālu izdomu. Upatniekam bija skaidrs, ka puiši jāpieradina pie ātruma un centrbēdzes spēka efektiem. Šim nolūkam tika izmantots daļēji pamestais Senču sila dzelzsbetona velotreks un kāda norakstīta padomju formulas sacīkšu mašīna. Zēni, no kuriem, šķiet, nevienam nebija autovadītāja apliecības, mauca galvās ķiveres un mēģināja apjēgt, ko īsti mašīnas kokpitā dara tādi vīri kā Emmersons Fitipaldi vai Nikijs Lauda (tālaika F-1 pasaules čempioni). Adrenalīns tika gūts pamatīgs, un beigas bija laimīgas.
Vienīgi Hailovs reiz no virāžas, ko īsti vīri nu jau ņēma uz izslīdēšanas robežas, pēkšņi aizlidoja kā katapultas mests kopā ar visiem apmales dēļiem. Treniņbiedriem acis palika lielas un mutes vaļā, bet neredzamās mašīnas motors gaudoja skaļiem kaucieniem kaut kur zem varenajām priedēm. Par laimi, automobilis bija piezemējies starp kokiem un uz riteņiem, Hailovs joprojām sēdēja pilota vietā un vienīgi uztraukumā, mēģinot izslēgt motoru, nezin kāpēc izmisīgi spaidīja gāzes pedāli. Pēc neilga laika mašīna atkal bija lietošanas kārtībā un varēja riņķot pa treku pamīšus motocikliem, kas arī tika izmantoti kartupeļu maisu nesēju audzināšanā par bobslejistiem.
Dažus gadus iepriekš, kļuvis par Latvijas izlases galveno treneri kamaniņu sportā, Rolands Upatnieks ar sev raksturīgo iedvesmu un vērienu Murjāņu sporta internātskolā iekārtoja šī sporta veida vasaras poligonu, kurā bija arī centrifūgas un dažādi citi agrāk neredzēti trenažieri vestibulārā aparāta darbības uzlabošanai. Lojas upītes kraujā tika uzcelta unikāla koka trase braukšanai ar skrituļkamanām. Nu to visu varēja izmantot arī bobsleja ābečnieku skološanai.
Virāžas bobsleja un kamaniņu trasēs ir vienādas. Vienīgi braucamie tiek stūrēti dažādi. Bet sajūtas virāžu ieejās, izejās un trajektorijās ir līdzīgas. Skrituļkamanās varēja sākt apjēgt, kas tajās ar ātruma nestu ķermeni notiek. Pāris reizes noripinājuši pa pustrasi, vīri pamazām kāpa arvien augstāk. Ķipurs bija viens no pirmajiem, kas uzdrošinājās stāvo dēļu līkloci veikt visā garumā, viņš arī pirmais no topošajiem bobslejistiem trasē guva nopietnu traumu.
Trases vidusdaļā bija apaļīga virāža ar lielu kritumu, saukta par Mucu. Tā Ķipuru aizlidināja pa gaisu kā svaigi raudzēts alus spundi, pa ceļam ar skaļu krakšķi kājas pēdu apgriežot par 180 grādiem uz otru pusi. Kad neveiksminieks aiznākamajā virāžā piezemējās, abām kājām pirkstgali atkal bija vienā virzienā, tikai viena potīte strauji pieņēmās resnumā, sportistam liekot stenēt neciešamās sāpēs. Lai arī lūzumi netika konstatēti, Ķipurs labu laiciņu varēja pārvietoties tikai uz kruķiem. Bet treniņnometni viņš nepameta. "Līdz Sarajevai aizvilks divi trīs…" Ķipurs atcerējās Upatnieka vārdus, ciešāk sakoda zobus un centās visos treniņos piedalīties, lecot uz vienas kājas. Šīs traumas sekas viņš juta vēl vairākus gadus.
STŪMĒJS ATVED PILOTU
Vairākkārtējs desmitcīņas čempions Jānis Skrastiņš, 1979. gada vasarā Lužņiku stadionā sekmīgi pārstāvējis Latviju, cītīgi gatavojās nākamajai sezonai. Kaut gan lielu izredžu iekļūt PSRS izlasē un izbaudīt pasaules sporta elpu nebija, rencēnietis trenējās sev raksturīgajā punktuālajā neatlaidībā. Lai arī treniņi šajā daudzveidīgajā un smagajā vieglatlētikas disciplīnā bija patiesi nogurdinoši, Fizkultūras institūtu viņš bija absolvējis bez īpašiem mācību kavējumiem un plānotajā laikā — 1977. gadā.
Bet 1980. gada pirmajos mačos Kauņā Skrastiņš izmežģīja potīti un viņam nācās izlaist PSRS kausa izcīņu, kuras dēļ mēnešiem ilgi tik cītīgi bija lējis sviedrus. Tagad vajadzēja atkopties atvieglotā treniņu režīmā Daugavas stadionā, kur vieglatlētu sarunās virmoja mistiskais bobsleja vārds.
"Tev arī jānāk!" mudināja līdzšinējais cīņubiedrs Rihards Kotāns, kas jau bija iekļuvis Upatnieka audzēkņu pulkā. Tur jau esot Vanuška, vēl vairāki vieglatlēti, ziemā braukšot uz pasaules čempionātu Itālijā, pirms tam trenēšoties Austrijā… Tikt uz pasaules čempionātu un vēl trenēties ārzemēs, turklāt kapitālistiskajās valstīs! Tas vieglatlētam, kuru tāpat kā ikvienu padomju pilsoni no Rietumu pasaules norobežoja totalitārisma dzelzs priekškars, bet nokļūšana PSRS izlasē līdzinājās uzkāpšanai Everestā, bija gluži neticams vilinājums. Kāpēc gan neaiziet paskatīties, vai tas patiesi ir reāli?
Topošie bobslejisti tobrīd trenējās Senču velodromā. "Es te atvedu sev pilotu," lepni paziņoja Kotāns. "Ja-a?!" Upatnieks jutās mazliet pārsteigts, ka kāds te lomas dala viņa vietā. "Nu tad sēsties pie stūres," viņš nosmīnēja, norādot uz tobrīd brīvo sacīkšu mašīnu. Ar tehniku Jāni nobiedēt nevarēja. Vēl skolnieks būdams, viņš tēvam kolhozā bija palīdzējis vākt labību un stundām viens pats stūrējis kombainu, kas, salīdzinot ar šo rotaļlietu, bija daudzkārt nopietnāks aparāts. Tiesa, arī daudzkārt lēnāks. Bet, ātri aptvēris vadīšanas sistēmu, Skrastiņš pa betona ovālu drīz riņķoja bez bēdu.
Turpinājumā topošajam pilotam savu stūmēju pa treku vajadzēja vizināt uz milzīgā krievu ielas motocikla Ural. Arī tandēmā abiem sevišķu problēmu nebija, līdz, izejot no virāžas, viņiem priekšā pēkšņi nobremzēja sacīkšu mašīna. Skrastiņš smago moci rāva sānis, bet pilnībā izvairīties nepaspēja. Uz sāniem izvirzītais motocikla motora cilindrs aizķēra formulas riteni, un abi motobraucēji pārvērtās lidotājos. Pēc kūleņiem skandāls bija liels. Mašīnai bija nolauzts ritenis, dakteris lipināja klāt norauto ādu Skrastiņa kājas apakšstilbam, otrais treneris Jegorovs pārmeta galvenajam, ka viņš jau sen esot teicis, ka nedrīkst vienlaikus trekā laist moci un mašīnu, galvenais auroja, ka te neesot nekāds bērnudārzs…
POTĒTS PRET BAILĒM
Kad Skrastiņš kaunīgi jau bija savācis savas mantiņas un pazudis aiz bāzes žoga, Upatnieks bargi uzbrēca Kotānam: "Kur tas tavs pilots palika?! Lai rīt viņš būtu Murjāņos!" Nākamajā dienā ar visu nosaitēto kāju Skrastiņš individuālajos testos spēja sasniegt atzīstamus rezultātus, bet kopā ar Kotānu vagonetes stumšanā bija pat labāki par citu iepriekšējiem sasniegumiem. Varbūt patiesi te ir atradums, ko vajag slīpēt tālāk? Upatniekam nebija grūti iztēloties pēc parametriem visai ideālu ekipāžu. Priekšā pilota pozīcijā augumā mazais (tikai 176 cm), bet tādēļ ne mazāk stiprais un ātrais Skrastiņš, stūmēja postenī plecīgais un krampīgais Kotāns, kurš savas fiziskās īpašības jo spilgti bija apliecinājis daudzcīņas sacensībās sprintā (10,9) un lodes grūšanā (14,22).
Bet kā tas mazais desmitcīņnieks varētu justies, braucot pa trasi no kalnu lejup? Nav, ko zīlēt, jāpārbauda! Un visa kompānija devās uz Murjāņu dēļu kamaniņu trasi. Tāpat kā visi arī Skrastiņš iepazīšanos ar kamaniņu sportu sāka skrituļkamanās no Egles — tā bija iedēvēta vieta lejpus trakākās virāžas Muca. Pirmais brauciens bija sekmīgs. "Tu no augstākas vietas arī varēsi?" treneris painteresējās. Protams, ja vajag, Skrastiņš varēs. Kad jau kādas piecas reizes viņš bija pa solītim dzīts uz augšu, Jānis pats piedāvājās: "Varbūt uzreiz man braukt no pašas augšas?" Šī lielība naudu nemaksāja — Muca Skrastiņu aizmeta pa gaisu, bet bez nopietnām sekām. Toties Upatnieks sāka lauzīt galvu, kā PSRS izlases sarakstos iedabūt vēl vienu latvieti. Šis vīrs viņam bija vajadzīgs — fiziskie rādītāji teicami, sāpes viņu neuztrauc, drosmes pietiek priekš trim.
Vēlāk Jānis Skrastiņš izteicās, ka viņam laikam tiešām esot augsts tas slieksnis, kas ķermenī laiž iekšā bailes. Nevarētu teikt, ka viņš galīgi ne no kā nebaidījās. Bīstama trase, riskanta situācija arī Jānim satraukumā kņudināja pakrūti, bet vienlaikus arī vilināja un vilka iekšā kā varenā piedzīvojumā gluži kā hipnotizēts. Viņam bija pārliecība, ka gan jau kaut kā izķepurosies un viss beigsies labi.
"Upatnieks PSRS izlasi centās veidot kā Latvijas komandu, tas bija nenoliedzami un acīmredzami," apgalvo Jānis Skrastiņš. Bet latviešu lielais īpatsvars bija jāpamato ar rezultātiem. Tāpēc tika rīkoti Vissavienības testi, kuros Murjāņos piedalījās gandrīz 200 dalībnieku un kas risinājās divas dienas ar plašu programmu, 4 km krosu beigās ieskaitot. Latviešu daudzcīņniekiem tas bija izdevīgi, kaut gan mači bija nežēlīgi un risinājās pat pēc vienmīnusa sistēmas, zaudētāju uzreiz pasludinot par lieko.
DEZERTĒT, LAI KALPOTU
Vasaras beigās treniņnometnē Maskavā PSRS izlases bobslejisti pirmo reizi ieraudzīja īstas bobsleja kamanas — vairākus itāļu Podari divniekus un četrinieku, kas no Eiropas bija vesti uz neapsegtas platformas. Kad puiši dubļus un putekļus nomazgāja un vēl ar lupatiņu virsbūvi nopulēja, izrādījās — nekāda vaina, itin spožas Rietumu mantiņas! Ja viņi tad spētu iedomāties, cik daudz vēl bobslejistu dzīvē nāksies trīt un pulēt! Un ne jau virsbūves būs tās, kas plaukstās uzaudzēs tulznu paugurus… Vēl mazāk viņi nojauta, ka jau pēc trīsarpus gadiem Rietumu presē būs lasāmi apbrīnas pilni raksti par Rīgā konstruētiem un būvētiem bobiem, ar kuriem salīdzinot šie Podari izskatīsies pēc vecām un neveiklām tupelēm.
Kādā Maskavas mākslīgā ledus slidotavā sākās bobsleja apgūšana uz horizontālas virsmas. Pēc fiziskajiem dotumiem bija skaidrs, ka Ekmanis var būt labs stūmējs. Turklāt viņa teicamā kustību koordinācija ļāva to darīt gan no labās, gan kreisās puses, par aizmuguri nemaz nerunājot. Augumā mazākajā, ducīgajā un ar asu reakciju apveltītajā Ķipurā Upatnieks uzreiz saskatīja pilotu. Tiesa, pagaidām ar kruķi padusē viņš nekāds kamanās kāpējs nebija.
Rudenī daļa izlases — astoņi vīri, kas varētu pretendēt uz pilota pozīciju, gatavojās doties savā pirmajā ārzemju braucienā uz Rumāniju. Sinajā rumāņiem bija sava dzelzsbetona trase un arī savs Eiropas čempions, kas Leikplesidas olimpiskajās spēlēs, cīnoties par trešo vietu, piedzīvoja kritienu.
Bet Zintis Ekmanis bija iesaukts pavisam citā treniņnometnē. Tolaik augstskolās bija kara katedras un absolventiem bija jākļūst arī par padomju armijas rezerves virsniekiem. Ekmanis kopā ar pārējiem Rīgas Politehniskā institūta studiju biedriem militārā bāzē Igaunijā apguva haubices baterijas komandēšanas iemaņas, labi saprotot, ka ilgstoša izkrišana no bobsleja izlases aprites viņa sportista karjerai nav vēlama. Nekādi iesniegumi priekšniecībai un varenās PSRS izlases piesaukšana nelīdzēja. Nekas cits neatlika, kā rāpties pāri žogam un… faktiski dezertēt.
Ķipurs no slimnīcas bija dezertējis, tajā nemaz nenonākot. Viņam bija skaidrs, ka, paliekot mājās, būs zaudēta pirmā bobsleja ziema un varbūt arī visa karjera šajā sporta veidā. Jānis kārtējo reizi ap potīti pievilka stingrāk elastīgo saiti un bija gatavs darīt vairāk nekā iespējams.
Sinajā potenciālajiem pilotiem Jānim Skrastiņam, Jānim Ķipuram, Aldim Cimdiņam, Dainim Pridānam, Jānim Vanuškam, Igoram Volkinšteinam, Zintim Ekmanim un ļeņingradietim Sergejam Hailovam īso teorijas kursu bobsleja vadīšanas tehnikā sniedza rumāņu treneris Dragošs Panaitesku, kas vēl 2014. gadā darbojās Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (FIBT) Tehniskajā komisijā.
Arī praktiski divvietīgajās riteņkamanās, kuras pēc katra brauciena vilka augšā pa trasi aiz motocikla, bobsleja bilde jau kļuva skaidrāka. Pretī vēl nezibēja baltas ledus virāžas, bet pelēks betons, kurš arī cēla uz augšu, spieda sienā, meta lejā… Labi, ka skrituļi bija krietni gausāki par sliecēm un īpatnējais bobs sevišķi augstu virāžās necēlās. No kamanu iestumšanas Ķipurs tika atbrīvots, viņš varēja uzreiz sēsties pilota vietā un ķerties pie stūrēšanas.
Ziemas beigās, vēlreiz viesojoties Sinajā, Jānis Ķipurs kopā Aivaru Šnepstu sasniedza šīs trases rekordu. "Uno zero patru patru ze če due," šos sacīkšu informatora rumāņu valodā teiktos vārdus Jānis atceras joprojām. Viena minūte četras sekundes un četrdesmit divas simtdaļas — tāds bija viņa pirmais, bet ne pēdējais rekords bobslejā.
SLEPENAIS LEDUS
Vienu Podari divnieku no Maskavas taisnā ceļā aizveda uz Tulpju ielu Carnikavā, lai Upatnieka vadībā celtajā Vārpas kamaniņnieku darbnīcā jauktu, pētītu un domātu, kā taisīt kaut ko līdzīgu, pārējos — uz Daugavas stadiona mākslīgā ledus halli. Lai saprastu, kā ir ar naglenēm skriet pa ledu, stumjot gandrīz divsimtkilogramīgo bobu, par spīti daiļslidotāju un hokejistu sašutumam laukumā iekausēja gropes, bet pretējās puses apmali nopakoja ar matračiem, lai paātrinājumu dabūjušās kamanas bez sevišķiem postījumiem varētu apturēt. Zāģveidīgās boba bremzes vietā tika iemontēts kaut kas platam ēveles asmenim līdzīgs, lai ledu galīgi nepazudinātu.
Bobslejistu grupas sāka organizēt vai visās Latvijā esošajās sporta biedrībās — Daugavā, Dinamo, Darba rezervēs un, protams, Rīgas ASK, kur nule par treneri bija sācis strādāt divkārtējais olimpietis kamaniņu sportā Dainis Bremze. Viņš nekavējoties izmantoja sava trenera Valda Tilika slepeno ieroci. Pirms 1980. gada olimpiskajām spēlēm Darba rezervju bāzē, kas atradās bijušajā hipodromā apmēram tur, kur tagad olimpiskais centrs Rīga, tika uzbūvēta mākslīgā ledus starta estakāde, kas bija Leikplesidas trases augšdaļas kopija. Ar tās palīdzību lielā mērā tika izauklēts Veras Zozuļas olimpiskais zelts un Ingrīdas Amantovas bronza.
Bobslejam gan šī aptuveni 80 m garā būve nebija piemērota, jo tai trūka starta ieskrējiena taisnes, kas kamaniņu sportā nav nepieciešama, toties bija trīs seklas un nelielas virāžas. Jau 1980. gada oktobrī Rīgas ASK vīri, formāli būdami padomju (okupācijas!) armijas pārstāvji, dabūjuši paši savu Podari bobu, uz tā milzu burtiem uzkrāsoja uzrakstu Latvija un mēģināja izprast, kā šāds braucamais uzvedas ledus lokos kustībā no kalna lejup.
PIRMĀS ZĪMES PARTITŪRĀ
Vēl tikai gatavojoties sākt rakstīt savu bobsleja partitūru, Rolandam Upatniekam bija skaidrs, ka jāorganizē braucamo būvniecība pašu mājās. Maskava labākajā gadījumā iedalīs valūtu dažu bobu iegādei izlases vajadzībām, bet ar to nekādi nepietiks, lai sporta veids dzīvotu un attīstītos. Upatnieks sliecās meklēt šādu iespēju Rīgas Vagonu rūpnīcā (RVR), kur strādāja vairāki kamaniņu braucēji, ar kuriem kopā būvēta Cīrulīšu trase un kas spēja paši sev uzmeistarot itin labus braucamos. Turklāt O. Gorbenko un I. Jansons jau 1970. gadā RVR bija uzmetinājuši bobsleja divnieka kamanas, ar kurām gan Cīrulīšu trasē noārdīja lielās Entuziastu virāžas apmales dēļus un arī dažu kaulu salauza.
Sporta komitejas priekšsēdētājs Daumants Znatnajs ieteica vērsties VEF. Rūpnīcā darbojās spēcīgs sporta klubs, to vadīja Jevgeņijs Kisiels, kuram patika pārsteigt publiku ar nebijušiem darbiem. Turklāt brīvvalsts laikā VEF ražoja gan pasaulē mazākos fotoaparātus Minox, gan būvēja sporta lidmašīnas. Ar to gan padomju laikos lielīties nedrīkstēja, bet šis lepnums atmiņās gruzdēja un no tā varēja uzpūst entuziasma liesmu.
Šie fakti bija labi zināmi arī rūpnīcas Mašīnu remonta ceha priekšniekam Harijam Švankam. Kādā 1980. gada oktobra dienā šie trīs vīri cits citam spieda roku. Vispirms vajadzēja izpētīt, kas lācītim vēderā, un, izjaucot Podari bobu, drīz kļuva skaidrs, ka Švanka vīriem, kas ikdienā ne tikai remontēja darbgaldus, bet arī būvēja oriģinālas iekārtas jaunās produkcijas ražošanai, šis darbiņš ir paveicams. Turklāt nemaz tik daudz viņa vīru nevajadzēja. Upatnieks piespēlēja savējos. Vispirms jau savu ūdensmotosporta un kamaniņu laiku cīņubiedru, ar kuru kopā pats bija sācis braukt divniekā — Jāni Akolovu un kas tagad bija kļuvis par PSRS bobsleja izlases mehāniķi.
Vēl vajadzēja tikai VEF ģenerāldirektora Oļega Ļeņova un tehniskā direktora Ivara Braža atļaujas. Pēdējais izrādījās Upatnieka studiju biedrs un šo ideju uztvēra ar lielu atsaucību. Bet Ļeņovs visu jau zinājis… Jevgeņijam Kisielam par padomju bobsleja dzimšanu ir sava versija, kuru viņam atstāstījis PSRS Sporta komitejas darbinieks Šaļapins, kas vēlāk bijis atbildīgs par jauno sporta veidu.
Komunistiskās partijas centrālkomitejā, atskaitoties par zaudējumu 1980. gada ziemas olimpisko spēļu komandu vērtējumā VDR, PSRS Sporta komitejas priekšsēdētājs Pavlovs taisnojies, ka valstī nav bobsleja, kurā VDR Leikplesidā izcīnīja četras olimpiskās medaļas, zeltu ieskaitot. "Kāpēc tad mums nav šī bobsleja?" bargi painteresējies pats valsts līderis un PSKP ģenerālsekretārs Brežņevs. "Tāpēc, ka tas ir tehniski ļoti sarežģīts sporta veids," nomurminājis Pavlovs. "Kā tā?! Mēs spējam uzbūvēt kosmosa kuģus, bet jūs te runājat par tehniski sarežģītu sporta veidu!" ģenerālsekretārs juties patiesi noskaities. "Gādājiet, lai mums būtu bobslejs!" Totalitāros režīmos pavēles neapspriež.
Prātojot, kas varētu uzņemties bobsleja kamanu būvniecību, Pavlova uzmanību piesaistījusi VEF zīme. Tieši tolaik rūpnīca Maskavā gaidāmajām vasaras olimpiskajām spēlēm bija radījusi unikālu elektronisku tablo sistēmu vingrošanas sacensību tiesnešiem un skatītājiem. Sekojis Pavlova zvans Latvijas PSR kompartijas pirmajam sekretāram Vosam: "Vai jūsu VEF varētu uzņemties bobsleja kamanu būvniecību?" Šiem vīriem Maskavas lūgums bija pavēle. Voss zvanījis Ļeņovam, Ļeņovs izsaucis Kisielu: "Sagatavo rīkojuma projektu!" To apstiprinot, augšējā ailē, kur norāda atbildīgo personu, tika ierakstīts Jevgeņija Kisiela vārds. Tā rūpnīcas sporta kluba vadītājs nosacīti kļuvis arī par ražošanas direktoru.
PODARI, VEF, RVR…
Jau pirmais VEF būvētais bobs nebija akla Podari kopija. "Sākām ar novērtēšanu — kas kur lūzīs, kas ātrāk dils, un šos mezglus uzlabojām," atceras Harijs Švanks. "Līdz martam, kad Cīrulīšos notika pirmie mači, trīs bobi jau bija uzbūvēti. Mērķis bija ne tikai apgādāt PSRS izlasi, bet piedāvāt kamanas arī sporta biedrībām un reģioniem."
Kļuva zināms, ka par bobu būvi prāto arī Maskavā, Ļeņingradā, Krasnojarskā, Frunzē, Čusovajā… Upatniekam bija svarīgi paņemt un noturēt monopolu Latvijā. Starp citu, pirmajās oficiālajās bobsleja sacensībās Cīrulīšu trasē devās arī divi RVR Pētera Roščenko vadībā būvēti bobi un pavisam startēja 12 divnieku ekipāžas. Pirmo vēsturisko uzvaru, turklāt ar pārliecinošu pārsvaru guva Jānis Ķipurs un Aivars Šnepsts. Bet pirms tam trasi sekmīgi bija veicis arī treneru tandēms — Rolands Upatnieks un Tālivaldis Miķelsons. "Eh, būtu viņš par gadiem desmit jaunāks…" pēc finiša smaidot, nopūtās Rolis, kā Upatnieku dēvēja paziņas.
Pavasarī pa Turaidas—Siguldas šoseju jau varēja līkumot lejup ar VEF būvētiem riteņbobiem. Rūpnīcā sāka pienākt pasūtījumi no Krievijas sporta centriem, un vīri uzlocīja piedurknes, skubinot arī Orgtehstroja (Celtniecības tehnoloģijas un organizācijas projektu tehnoloģiskā tresta) speciālistus, kas no stiklaplasta izgatavoja tolaik vēl visai vienkāršās virsbūves. 1981. gada rudenī pirmajā ārzemju tūrē uz treniņnometni Oberhofā kopā ar četriem Podari bobiem devās arī trīs VEF divnieki.
