Revolūcija

Latvijas Bobsleja un skeletona federācija gatavo grāmatu par bobsleja vēsturi Latvijā. Publicējam fragmentus. 2. turpinājums

ĀTRĀK PAR PULKSTENI

"Taupīties mums vienkārši nav laika," 1982. gada novembrī pirmssezonas intervijā Mairitai Solimai laikrakstā Sports atzina PSRS izlases vecākais treneris Rolands Upatnieks. "Mūsu uzdevums — īsā laikā panākt to, ko citi krājuši gadiem ilgi — droši izkarot sev vietu starp bobsleja favorītiem, ar pilniem spēkiem tiekties pēc vadošām vietām. Fiziski mēs jau to spējam, epizodiski varbūt varam pat uzvarēt. Bet psiholoģiski, tā, lai mūsu uzvaras kļūtu par sistēmu, vēl ne. Puišiem ir jāpierod pie domas, ka viņi ne ar ko nav vājāki kā, piemēram, Šērers, Hiltebrands, Šēnavs, ka viņi var ne tikai apbrīnot šīs zvaigznes, bet arī likt, lai šie favorīti apbrīno viņus, ieņemt tādu pašu prioritāti ģērbtuvēs, ēdnīcās, izgaršot savas varēšanas sajūtu. Lūk, tad mēs spēsim runāt ar līderiem kā līdzīgs ar līdzīgu."

Treneris publiski vēl neko nesaka par savu vislielāko ieceri, bez kuras realizācijas šie mērķi nepilnā pusotrā gadā līdz Sarajevai nebūs sasniedzami. Toties palielās, ka Ķipurs ar Šnepstu starta ieskrējiena rezultātam nometuši 0,2 sekundes!

"Mums jāapsteidz laiks!" šī Upatniekam jau kļuvusi par dežūrfrāzi, ar kuru viņš dzen citus un arī pats sevi. Pirmsolimpiskā sezona gan padodas visai pelēcīga. Uz 1983. gada pasaules čempionātu tālajā Leikplesidā Maskava bobslejistus neaizsūta, bet Eiropas čempionātā jaunuzceltajā Sarajevas trasē uzzibsnī tikai krievi Šavļevs un Paškovs, izcīnot septīto vietu. Vienpadsmitie finišē Ķipurs/Šnepsts, divpadsmitie — Ekmanis/Aleksandrovs. Šķiet, latviešu pilotiem neizdodas atklāt visus tolaik pasaulē ātrākās (maksimālais virs 135 km/h) trases noslēpumus. Četrinieku konkurencē Ķipurs/Poikāns/Bērzups/Šnepsts noslēdz labāko desmitnieku.

Upatnieks apgalvo, ka tieši tā arī esot plānots. "Dažreiz mūsu cerības uzlido augstāk par sportistu spēkiem," uzskata Solima. Un tikai ziemas beigās treneris liek nojaust par pagrīdes darbiem: "Sekmīgam startam olimpiādē mums vēl pietrūkst tehnikas — labas, ātras, modernas bobsleja ragavas, tieši tādas, kādas šobrīd veido mūsu republikas uzņēmumu atsaucīgākie speciālisti ar ražošanas apvienību VEF vadībā."

Februāra sākumā, bēgot no siltās ziemas Cīrulīšos, Latvijas pirmā čempionāta rīkotāji gandrīz iekrīt nagos lācim. Arī Meleuzā pēkšņa atkušņa dēļ vairāk par diviem braucieniem noorganizēt neizdodas. Nepiedaloties PSRS izlases vīriem, tomēr cienījamā piecpadsmit divnieku konkurencē par pirmajiem, kā tagad teiktu — nacionālajiem čempioniem, kļūst V. Batarags un E. Elberts. Mēnesi vēlāk Meleuzā, atkal kārtīgam salam kožot, četros braucienos ar vairāk nekā četru sekunžu pārsvaru otro reizi pēc kārtas PSRS meistarsacīkšu zeltu izcīna J. Ķipurs/A. Šnepsts. Pēdējā braucienā apsteidzot ļeņingradiešus V. Šavļevu/A. Paškovu, par vicečempioniem kļūst A. Cimdiņš/J. Miške.

FEDERUNGI UN ĀTRUMREKORDI

Astoņdesmito gadu sākumā masveida produkciju braucējiem piegādāja divi bijušie itāļu bobslejisti Oskars Podari un Serdžo Sorpraiss (Siorprice), kas bija izveidojuši katrs savu uzņēmumu. "Šveicieši no viņiem ņēma tikai šasijas, uz kurām lika savas virsbūves," stāsta Jānis Skrastiņš, kurš jau gadiem vada Latvijā vienīgo bobsleja ražotni BTC. "Rietumvācieši rīkojās līdzīgi. Savukārt austrumvācieši pilnībā būvēja savus oriģinālos bobus, kurus saucām par federungiem. Tiem gluži kā automobiļiem virs katras slidas bija amortizatori. Ļoti gudra konstrukcija."

"Tolaik bobslejā dominēja austrumvācieši, kam bija laba tehnika, kā arī fiziski spēcīgas ekipāžas, un šveicieši, kam bija milzīga pieredze, izcila tehnika, toties fiziski ļoti vāji piloti," situāciju pirmsolimpiskajā periodā vērtē Māris Poikāns. "PSRS sāka ar visu ekipāžas sportistu daudz labāku fizisko sagatavotību, kurai pievienoja klāt tehnisko revolūciju."

Kā pasaules ātrumrekordistam ūdensmotosportā un inženierim Rolandam Upatniekam jau pašā sākumā bija skaidrs, ka no aerodinamikas viedokļa ar istabas čībām līdzīgajām bobsleja kamanām ir daudz kas darāms. Ar gaisa pretestības samazināšanu viņš aizrautīgi bija nodarbojies arī savās kamaniņu braucēja gaitās.

Unikālākā konstrukcija bija 3,2 metrus garš divnieka aptecētājs — apaļš kā cigārs, kurā abi braucēji iegūlās iekšā, ārā atstājot tikai kāju pēdas. Upatnieks pat noorganizēja tā testēšanu kāda pētniecības institūta aerodinamiskajā caurulē. Rādītāji liecinājuši, ka ar šādām kamanām rezultātu trasē varētu uzlabot par… astoņām sekundēm! Sava garuma dēļ aptecētājs negāja iekšā tālaika lidmašīnu bagāžas nodalījumos. Tiesa, nekur tālu vest gan jaunās kamanas arī nebija vērts. Nevienā trasē ar šo cigāru tā arī neizdevās nobraukt līdz lejai. Gaisa pretestība tiešām bija maza, tas burtiski lidoja, bet… ar slidām nespiedās pie ledus un praktiski bija nevadāms. "Kamēr neapdauzījās zils, Rolis jau no savām idejām neatkāpās," smej viņa pārinieks Valdis Ķuzis, ar kura rokām šīs idejas tika īstenotas. No kosmosa nācās nolaisties tuvāk zemei. Tomēr var teikt, ka tagadējiem gaisa aptecētājiem līdzīgas pannas kamaniņu sportā pirmie uzbūvēja un izmantoja Upatnieks ar Ķuzi.

INŽENIERU RADĪTS KOSMOSS

Tolaik tradicionālo bobsleja kamanu izskatu noteica divi obligātie parametri, kas jāievēro arī tagad. Attālums starp slidām jeb tā dēvētais špūres platums — 670 mm un minimālais visu kamanu platums — 860 mm. Skaidrs, ka ekipāžas vīri varētu iespraukties arī krietni šaurākā virsbūvē. Bet kā saglabāt obligātos 860 mm? Nav taču teikts, ka tiem jābūt visā korpusa garumā! Tātad šaura, ieapaļa virsbūve jāpapildina ar spārnveidīgiem izvirzījumiem, kas, izplešoties līdz nepieciešamajiem 860 mm, nosegtu slidu turētājus un kalpotu arī par atsitējiem no trases apmalēm.

Korpusi bija divdaļīgi, un, savērpjoties virāžās, to sānos atvērās spraugas kā pamatīgas gaisa bremzes. Ideāli būtu veidot vienlaidus virsbūvi uz monolīta rāmja, bet kā nodrošināt, lai šāda platforma lielā ātrumā tiek cauri īsajām virāžām, kuras dažviet nav diez ko garākas par padsmit metriem?

"Upatnieka idejas uz papīra lika inženieris konstruktors Ivars Jansons," stāsta Harijs Švanks. "Klasiskam bobam piekare kustas par 12 grādiem un divdaļīgais korpuss arī par 12 grādiem. Šīm jaunajām kamanām rāmis praktiski nelocījās, to kompensēja divkārša piekares kustība."

Fiziski revolūcija jeb spārnoto vienlaidus korpusa būve sākās 1983. gada pavasarī tajā pašā Tulpju ielas kamaniņu braucēju darbnīcā Carnikavā. Nosēdināja uz grīdas Ķipuru un Šnepstu un ar savdabīgu diegu un kociņu sistēmu nomērīja viņiem nepieciešamo iespējami šaurāko kokpitu. Pēc tam, visiem izlases vīriem slīpēšanas un pulēšanas darbos piedaloties, izgatavoja modeli, no kura atlēja formu, virsbūvju līmēšanai no stiklašķiedras. Izmēros visi korpusi iznāca vienādi kā ūdenspiles, bet braucēju augumi bija atšķirīgi. Ekmanim kokpits izteikti bija par mazu. Viņam nebija kur likt savas garās kājas un, vēl jo svarīgāk vietas, kur paslēpt galvu krītot.

Uzbūvēt šauru vienlaidus korpusu ar minimālu gaisa pretestību bija vienkāršākais darbs. Bet tam vajadzēja radīt pilnīgi jaunus, citādākus visus mezglus, ar stūres mehānismu sākot un slidu turētājiem beidzot. "Tam laikam tas bija pilnīgs kosmoss!" konstruktora Ivara Jansona veikumu vērtē Ekmanis. "Zem spārniem uz āru iznesto piekari no mums pēc tam nospēra F-1 mašīnu konstruktori."

"Slieces gan tad vēl bija tumša bilde," atzīst Skrastiņš. "1983. gada rudenī bija sataisīta vesela kaudze no dažādiem tēraudiem. Ar to nodarbojās arī specializēti metālapstrādes uzņēmumi Maskavā un Kijevā. Bet īpašas sajēgas, kuras kādos laikapstākļos ies labāk, nebija. Ņēma uz dullo un mēģināja."

BEZ PLĀNA B

"Salīdzinot ar platajiem, ērtajiem Podari, jaunajās kamanās jutos kā pirmās formulas šaurībā," atceras Jānis Ķipurs. "Viss saspiests, ceļgali jātur cieši kopā, pat plecus nav kur pagrozīt, galva ārā un nav kur to novākt, jo dziļāk iekšā ielīst nevar… Par aerodinamiku priecājāmies, viss izskatījās skaisti. Bet ko darīsim, ja būs jākrīt?" Kritieni, protams, bija. Un tad arī pa ledu šļūca uz ķiverēm. Treniņos krietni populārāki kļuva vingrinājumi kakla muskulatūras stiprināšanai.

1983. gada rudenī, degdams stresā un nepacietībā, Rolands Upatnieks ar savu jauno Sarajevas raķeti ieradās Darba rezervju kamaniņu braucēju bāzē hipodromā. Mašīna bija gatava, iesēsties tajā varēja. Tas tika pārbaudīts jau augustā atklātajā mākslīgā ledus starta estakādē Daugavas stadionā. Bet, kā tā pieņems virāžas, cik paklausīga būs stūrēšanai? Vismaz nelielu mierinājumu hipodroma ledus cilpa sniedza. Bet lielākais uztraukums palika. Cik daudz vienlaidus korpuss padosies vērpei? Vai tas būs vadāms cauri virāžu labirintiem arī lielā ātrumā? Kā kaujas apstākļos darbosies jaunais stūres mehānisms? Atbildi varēja dot tikai testa braucieni īstā trasē, kuras pašiem nebija. Bet tas nozīmēja, ka slepenais ierocis jānoliek uz skatuves ārzemēs, turklāt pašu niknāko konkurentu priekšā.

Oktobra beigās uz pirmo olimpiskās sezonas treniņnometni Oberhofā Upatnieks vecos divniekus nemaz neveda līdzi. Tikai četras jaunās VEF spārnotās raķetes. Viņš gāja uz visu banku — būs vai nebūs?! Diezin vai viņam bija plāns B, ko darīt, ja ar šīm kamanām trasi vispār nebūs iespējams izbraukt? Rolands Upatnieks pieņēma tikai vienu taisnību — savējo. Kaut gan neapšaubāmi arī viņu grauza šaubas. Bet citiem tas nebija jāredz.

Testēšana sākās no junioru starta, cerot nākamajā dienā pakāpties līdz dāmenei, un tikai tad mēģināt braukt arī no pašas augšas. Pirmais trasē, Riharda Kotāna ļ-o-o-t-i piesardzīgi iestumts, devās Jāņa Skrastiņa divnieks. Upatnieks dziļi ievilka elpu un sažņaudza kabatās sabāztās dūres. Nevajadzēja pat minūti, kad viņš varēja atlaist pirkstus, informators ziņoja, ka bobs finišējis. Tātad raķete bija vadāma! Un ne tikai… "Bobs bija pat ļoti klausīgs, labi un mīksti ņēma virāžas, lai arī kokpits bija spartiski šaurs, jutos kā no žiguļa pārkāpis mersedesā," atceras Skrastiņš.

LATVIEŠU KARALIS VĀCU TRASĒ

"Braucam pēc medaļām!" raušoties ārā no jaunajām kamanām, Skrastiņš esot uzsaucis komandas biedriem. Pavisam drīz izrādīsies, ka viņš itin nemaz nav pārspīlējis. Sekmīgi līdz lejai tika arī pārējie piloti, un Upatnieku sāka dīdīt nepacietības velniņš. "Klausies, varbūt tu šodien varētu nobraukt arī no pašas augšas?" viņš vērsās pie sava pirmā testpilota. "Nav problēmu," lepni atbildēja Skrastiņš, un patiesi — arī pilnā garumā trase tika pieveikta bez īpašām problēmām, turklāt ar itin cienījamu rezultātu. Tajā brīdī Rolands Upatnieks no mēnešiem ilgā stresa lāsta tika vaļā. "Viņam pieauga spārni," šo brīdi raksturo Jānis Skrastiņš.

Lai arī Austrumvāciju jeb Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR) un PSRS oficiāli vienoja draudzība, sportā abas valstis bija sīvākās konkurentes, un osīši, kā viņus dēvēja rietumnieki, ar slepenu prieku un vācisku pedantismu izmantoja katru iespēju, lai stadionos un arēnās apsteigtu sovjetus. Iespējams, tā bija arī atriebība par viņu nokļūšanu Maskavas ģeopolitiskajā ietekmes sfērā — tā dēvēto sociālistisko valstu blokā, kas garantēja nemitīgu dzīves līmeņa pasliktināšanos, salīdzinot ar tautasbrāļiem Rietumos jeb Vācijas Federatīvajā Republikā.

Bobsleja pasaulē pēdējos gados viņi bija nokoduši gan rietumvāciešus, gan šveiciešus un kļuvuši par stabiliem līderiem. Bet te viņu bāzē ierodas tie krievi, kas nemaz nav krievi, ar pilnīgi dīvainiem bobiem un jau pirmajā dienā pat bez iestumšanas taisa rezultātu. Turklāt zināms, ka starta ieskrējienā viņi jau iepriekš bijuši nepārspējami. Kas te notiek?

Lai to saprastu, nākamajā dienā pēc mūsējo treniņbraucieniem vācieši bez kāda pārtraukuma tūlīt trasē laida savus divniekus, cenšoties vienādos ledus apstākļos salīdzināt ātrumus. Rīgas bobi gāja vienādi, nereti pat ātrāk. Nekas tāds vēl nebija pieredzēts! Nu stress bija vāciešiem, bet Upatnieks jutās kā karalis.

Telekomunikācijas no mūsdienu viedokļa tolaik vēl atradās akmens laikmetā. Jo īpaši izolētajā Padomju Savienībā, kur tālsarunas ar ārzemēm bija jāpiesaka vairākas dienas iepriekš. Privileģētākā situācijā atradās radio (tad ar šo jēdzienu saprata Latvijas radio, jo citu vietējo staciju vispār nebija), kas reportāžām savus kanālus varēja izkārtot operatīvāk. Tieši tāpēc radiožurnālists Gunārs Jākobsons uz studiju aicināja Hariju Švanku. Rolandam Upatniekam no Oberhofas viņam bija nododama steidzama vēsts. Pēc Jākobsona radiointervijas turpinājās Upatnieka un Švanka aizkadra saruna, kurā tika apspriesta iespēja divos mēnešos līdz janvārim uzbūvēt divniekam analogu vienlaidus korpusa četrinieku, par ko abi bija prātojuši jau iepriekš. Tagad tika nolemts rīkoties nekavējoties!

Labākais Krievijas pilots Vjačeslavs Šavļevs jau pašā sākumā atteicās kāpt iekšā jaunajos VEF divniekos. Pēc principa — labāk zīle rokā — viņam Ļeņingradas (tagadējās Sanktpēterburgas) speciālisti bija uzlabojuši Podari modeli, ar kuru, starp citu, viņš iepriekšējās Eiropas meistarsacīkstēs tieši olimpiskajā Sarajevas trasē no PSRS sportistiem vienīgais spēja iekļūt labāko desmitniekā, izcīnot septīto vietu un pirmo reizi visai pārliecinoši pārspējot abus latviešu pilotus. Šavļevam tas bija nopietns arguments palikt pie reiz pārbaudītas vērtības, kurš gan vēlāk palīdzēja viņu svītrot no izlases divnieku pilotu saraksta. Oberhofā Šavļevs ar savu Podari par pussekundi atpalika no spārnotajām raķetēm. Nu viņš arī bija gatavs spraukties tajā iekšā, bet Upatnieks mazliet tēlotās skumjās izteicās, ka viņam esot žēl zaudēt tik labu pilotu, bet, ja jau viņš reiz komandai pateicis nē, tad komandai arī esot jālemj, vai ņemt viņu atpakaļ. Komanda nobalsoja — neņemt.

RAĶEŠU TRIECIENVILNIS UN JAUNĀKĀ PILOTA ĒDIENKARTE

"Parasti visi daudz krīt pirmajā sezonā, es savā pirmajā sacīkšu ziemā nenokritu ne reizi," interesantu sakritību atklāj Māris Poikāns, runājot par 1981./1982. gada sezonu. Tiesa, Kortīnā d’Ampeco viņam braukt nenācās. "Toties otrajā… Tad es gāzos! Sāku eksperimentēt, kļuvu pārdrošāks, varbūt arī neuzmanīgāks. Sākumā bobslejā brauc tikai tā, lai tiktu līdz lejai. Pēc tam mācies kamanas vadīt. Un tikai tad sāc meklēt izjūtas, just savu kustību pa trasi ar mugurkaulu, visu ķermeni, sāc ķert simtdaļas. Katram šie periodi ir atšķirīga garuma. Arī stūmējs nav tikai pasažieris. Viņam jājūt trase, virāžās laicīgi jāpārgrupē ķermenis… Man izcils stūmējs bija Ivars Bērzups. Reizēm galvu gribējās pagriezt atpakaļ, lai pārliecinātos, ka viņš tur aizmugurē joprojām sēž. Viņš darbojās gluži tāpat kā es."

Māris Poikāns zina, ko runā. Divas ziemas, Sarajevas olimpisko sezonu ieskaitot, kā otrais numurs viņš stūma Jāņa Ķipura četrinieku, bet divnieku pilotēja pats. Lai arī abi pie stūres svirām bija konkurenti, Ķipurs savās atklāsmēs labprāt dalījās ar Mazo. Jau tad Jānim patika braucienus analizēt un prātot, kā kamanas dabūt labākajās trajektorijās. "Manā izaugsmē tas ļoti palīdzēja," atzīst Poikāns. Starp citu, Ķipura četrinieku būtībā veidoja abu divnieku ekipāžas. Šāda komandu apvienošana Upatniekam bija ierasta prakse.

Lai tiktu ierakstīts starta pieteikumā sacensībām, PSRS izlasē katram jaunajam kāds vecais bija jānoēd. "Manā ēdienkartē pirmais bija Dainis Pridāns," atzīst Poikāns. "Nākamos vajadzēja apbraukt Šavļevu un Skrastiņu, tad izlasē palika trīs pamatpiloti — Ķipurs, Ekmanis, Poikāns, kas plēsās savā starpā."

Novembrī Veltina kausa izcīņā Vinterbergā sarkanās raķetes uzspridzināja sensāciju, kas bobsleja pasaulei pārvēla pāri panikas triecienvilni. Nepilnus trīs mēnešus pirms olimpiskajām spēlēm padomju sportisti guva pirmo lielo uzvaru. Veltina kausu virs savām galvām pacēla Jānis Ķipurs un Aivars Šnepsts, Ekmanis/Aleksandrovs izcīnīja trešo vietu, Poikāns/Bērzups — ceturto. No līdzšinējiem grandiem uz pjedestāla noturējās vienīgi Hope/Šauerhammers (VDR).

"Mūsu bobu aerodinamiskā forma un jaunais stūres mehānisms ļauj trasē pavadīto laiku samazināt par pusotru sekundi katrā nobraucienā," kādā intervijā mazliet pārspīlēti palielījās Upatnieks, norādot, ka šie panākumi iedrošinājuši sākt arī līdzvērtīga četrinieka būvi.

Bet… decembrī olimpiskajā Sarajevas trasē, kuru testēja 56 (!) divnieku ekipāžas, virsotnē atgriezās VDR piloti. No Upatnieka komandas pirmo reizi labākie bija Māris Poikāns un Ivars Bērzups, kas, tikai trīs sekundes desmitdaļas zaudējot uzvarētājiem, izcīnīja trešo vietu. Sestie finišēja Ķipurs/Šnepsts, septītie — Ekmanis/Aleksandrovs, astotie — Skrastiņš/Kotāns. Tas jaunākajai PSRS ekipāžai jau bija pavisam reāls pieteikums uz vietu olimpiskajā komandā. Bet spēlēs ļauts startēt tikai divām ekipāžām. Poikāna ēdienkartē parādījās Ekmanis. Bet bobsleja viesmīļi servēja citu galdu.

MĒS NEPIEDALĀMIES!

Olimpiskā gada janvāra sākumā Červinjā bija paredzēta pirmā Pasaules kausa izcīņa. Šīs sacensības mēnesi pirms spēlēm bija teicams izaicinājums itin visiem potenciālajiem olimpiešiem, bet ne dabiskā ledus renes saimniekiem. Šī trase jau tā tika uzskatīta par vienu no bīstamākajām pasaulē, bet šoreiz ledus kā spogulis bija tikai sasalušās peļķēs. Virāžās tas atgādināja veļasdēli. Trases lejasdaļā, kamanām sasniedzot maksimālo ātrumu, vibrācija bija tik mežonīga, ka pilotu acis nespēja noturēt fokusu, un pēdējās virāžas viņi ņēma uz nojausmu.

PSRS izlase Červinjā ieradās iepriekšējā vakarā un ar nežēlīgo itāļu ledusčūsku vizuāli nemaz kārtīgi iepazīties nepaguva, kad jau bija jālec kamanās. Pirmajā treniņbraucienā divās taisnēs, lai samazinātu ātrumu, bija atļauts bremzēt. "Bet Bērzups izdomāja, ka mums iet tik labi, ka var  nebremzēt," stāsta Poikāns. "Trīspadsmitā virāža mūs uzmeta tā, ka finišā ielidojām, neko nesaprotot, ar mugurām pa priekšu. Mūsu raķete, vislabākā no pirmajām četrām, vairs nebija labojama. Tas man bija visai liktenīgi."

"Pirmajā treniņbraucienā līdz lejai tikām ar bremzēšanu," atceras Jānis Skrastiņš. "Pirms otrā kādi desmit jau bija apgāzušies un Poikāns aizvests uz slimnīcu. Tomēr ar Rihardu nolēmām braukt bez bremzēšanas. Kļūdījos slavenajā Azura Bianka…" Skrastiņš ar smagu smadzeņu satricinājumu nonāca turpat, kur Poikāns. Ekmaņa divniekam lūza ass, un slidu turētājs ar visu slidu aizšņāca tieši gar galvu kādam trenerim.

"Mēs nepiedalāmies!" jūtot, ka puse olimpiskās komandas tūlīt būs izsista no ierindas, rīkotājiem paziņoja Upatnieks. Visos braucienos uz slidām bija izdevies palikt vienīgi Ķipura/Šnepsta divniekam. Arī abu Vāciju un vēl citu valstu bobslejisti savus braucamos krāva furgonos, un pirmais Pasaules kauss palika neizcīnīts.

Diemžēl Červinjā arī beidzās Jāņa Skrastiņa pilota karjera. Divas nedēļas viņš nobraukāja komandai līdzi guļus stāvoklī, ar ziliem riņķiem zem acīm piedalījās PSRS izlases atlases sacensībās, kurās, kā par nelaimi, vēl iesprūda kamanu rokturis, kas pirmajā virāžā tika nolauzts, un… Skrastiņš kopā ar Kotānu tika iedalīti Ekmaņa četrinieka stūmējos. Lai arī spēlēs viņiem nācās braukt ar konkurētnespējīgo Podari bobu, vismaz startā, turklāt visos četros braucienos PSRS 2. komanda bija visātrākā.

EIROPAS ZELTS UN BRONZA, ČETRINIEKĀ APAKŠBIKSĒS

Pēc divām nedēļām pēdējās sacensībās pirms olimpiskajām spēlēm — Eiropas meistarsacīkstēs Īglsā — divnieku konkurencē latvieši atkal saimniekoja kā savās mājās. Pirmo reizi par kontinenta čempioniem kļuva Jānis Ķipurs un Aivars Šnepsts, bronzas medaļas izcīnīja Zintis Ekmanis un Vladimirs Aleksandrovs, kurus pēc traumas Červinjā Mārim Poikānam un Ivaram Bērzupam tomēr nokost neizdevās. Tiesa, viņi finišēja turpat blakus — ceturtie. Otrie atkal bija VDR vācieši, šoreiz — Rihters/Jerke. Nu jau varēja apgalvot, ka divnieku konkurencē bobslejā dominē divas valstis — PSRS un VDR. Vai otrādi…

Šveicieši vairs spēja demonstrēt tikai tehnoloģisko fleksibilitāti. Viņi bija paspējuši uzbūvēt savus raķešbobus, ārēji ļoti līdzīgus Upatnieka lolojumiem. Bet Pihlera un Hiltebranda ekipāžas tajos Ķipuram katrā braucienā zaudēja vismaz sekundi, kopvērtējumā tik tikko aizķeroties labāko desmitniekā. Šveiciešiem nebija sava Ivara Jansona, kas prastu izveidot tik šauram korpusam atbilstošas efektīvas piekares un vadības konstrukcijas.

Toties latvieši briedināja vēl vienu sensāciju. VEF vīri un modelēšanas, kā arī stiklašķiedras virsbūvju meistars Arvīds Miezis no Rīgas Autobusu fabrikas (RAF) bija turējuši Upatniekam doto vārdu. Harijs Švanks uz sava žigulīša jumta līdz sacensību sākumam paspēja atvest pasaulē pirmo un vienīgo vienlaidus korpusa spārnoto četrinieku. Tā apgūšana Ķipura ekipāžai gan bija iespējama tikai oficiālajos treniņbraucienos.

Tomēr pēc čempionāta pirmās dienas Ķipurs/Poikāns/Bērzups/Šnepsts izvirzījās bronzas medaļas pozīcijās! Diemžēl ekipāža tika diskvalificēta, jo bija pārsniegts četriniekiem noteiktais svara limits. "Jā! Puskilo par daudz! Diskvalifikācija!" Jānis Ķipurs joprojām atceras, cik laimīgā balsī pie svariem iebļāvies šveiciešu tiesnesis. Kamanu un komandas kopsvars nedrīkst pārsniegt 630 kg. Lai arī, salīdzinot ar dažu mūsdienu stūmēju, tolaiku puiši tādi paplāni zēniņi vien būtu, jo pat dūšīgākajam Šnepstam visi 90 kg nesanāca, limits bija pārsniegts, jo paša boba konstrukcija bija pārāk smaga. Inerces nozīme ātruma sasniegšanā tolaik tika pārspīlēta.

"Ap Ziemassvētkiem, kad šīs kamanas vēl bija pusgatavas, Upatnieks mūs aizveda uz VEF, lai tās samērotu ar mūsu visu četru augumiem," atceras Poikāns. "Izrādījās, ka ceturtajam stūmējam šajā bobā nav vietas! Upatnieks pat mums lika izģērbties apakšbiksēs, vienalga — ceturtais kamanās iespiesties nespēja. Tad radās ideja, ka pēdējais kamanās lēks nevis ceturtais numurs, bet — otrais. Tas arī bija vienīgais variants, kā mums šajā superšaurajā cigārā iesēsties. Kad aizmugurējais stūmējs jau bija kamanās, pāri bortam lēcu es — pasitu rokas gaisā, ierāvu vēderu un slīdēju lejup Ķipuram aiz muguras. Nebija ne centimetra brīvas telpas. Ja kamanas gāztos, būtu ārprāts. Tāpēc jau Ķipurs sāka dumpoties."

MEŽĀZIS NEESOT LECĪGS

"Es nekad neesmu ar Upatnieku īpaši lecies!" apgalvo Jānis Ķipurs. "Es vienkārši izteicu savas domas. Centos par visām lietām runāt. Es biju komandas kapteinis, un man bija jāaizstāv arī pārējo viedoklis, jārunā par problēmām, jāpiedāvā idejas vai iniciatīvas. Tāpēc, ja kas gadījās, es arī vienmēr pirmais dabūju pa kaklu."

Nevarētu teikt, ka Upatnieks neieklausījās citu viedoklī, tiesa, vienmēr cenšoties palikt pie savējā. "Nav ko ģorgāties! Kas — jūs neesat kārtīgi veči? Jāmauc tik!" tāda bija trenera ierastā atbilde prātniekiem. "Ķipurs pēc horoskopa ir Mežāzis un atbilstoši šim zvēram arī rīkojas. Reizēm tas palīdz, reizēm — gluži otrādi. Upatnieks bija Strēlnieks, kas arī nekad nepadodas un vienmēr grib būt pirmais numurs," astroloģisku vērtējumu sniedz Poikāns.

"Jā, pašpārliecinātību man visi pārmet," Rolands Upatnieks atzīst 1986. gada intervijā Dainim Caunem žurnālā Liesma. "Bet tā nav lielība! Līdz šim visu, ko solījis, esmu arī izpildījis. Turklāt es neesmu zīlniece, kas pareģo, bet gan inženieris, kas prognozē, aprēķina un realizē."

Dažas rindkopas tālāk šis inženieris pats ar sevi nonāk pretrunā: "Ja man prasītu parādīt panākuma matemātisku aprēķinu, es to nevarētu izdarīt. Pārāk daudz šajā darbā ir nojausmu, intuīcijas, krasu programmas maiņu. Iešana uz izvēlēto mērķi ir izteikti radošs process, kurā nemitīgi jāanalizē situācija un jāpieņem jauni lēmumi."

Gluži sadzīviski Upatnieks bija agrāks putns par cīruli. "Viņš gāja gulēt pirms desmitiem un cēlās ap trijiem četriem no rīta," atceras Daumants Znatnajs, kas reizumis bija PSRS bobslejistu delegācijas vadītājs. "No rītiem Rolanda prāts strādāja visasāk un nereti ap septiņiem, kad modās pārējie, visi iepriekšējā vakara lēmumi jau bija atcelti un izstrādāta jauna rīcības programma." Līdzbiedros dažkārt tas raisīja neizpratni un nīgrumu.

PĒDĒJĀ BRĪŽA TESTS

Ar svaigu Eiropas bronzu kabatā Zintis Ekmanis jutās drošs, ka viņa ekipāžai dalība olimpiskajās spēlēs garantēta. Upatnieks par to tik pārliecināts nebija. Sarajevā, sākoties spēļu treniņbraucieniem, mehāniķis Jānis Akolovs Ekmanim pačukstēja: "Zinča, mauc visos braucienos!" Pilots brīnījās — kāpēc. Treniņbraucienos vispirms piešauj trasi, meklē attiecīgajiem laikapstākļiem un ledum piemērotākās slidas. Bet intrigas jau sāka iekarot vietu arī šajā skarbo vīru komandā. Un Ekmanis ar Aleksandrovu mauca arī — vai katrā braucienā tēmējot uz starta un trases rekordiem, pa reizei tos arī labojot.

Tomēr Upatnieku tas nepārliecināja, un divi pēdējie treniņbraucieni tika pasludināti par atlases sacensībām starp Ekmaņa un Poikāna ekipāžām. Abos ātrākais bija Ekmanis, vēlāk sūrojoties, ka šis liekais tests tikai atņēmis spēkus galvenajai olimpiskajai cīņai: "Kājas sāp, muskuļi piedzīti. Maču dienas rītā vismaz varētu izgulēties, bet kas tev deva… Upatnieks vēl tumsā atkal dauza pie durvīm: "Kāpēc neesi uz rīta rosmi?!" Atkal neizgulējies lien ārā, pusaizmidzis imitē kaut kādu kustību… Tur stabili palika vairākas simtdaļas."

Savukārt Poikānu emocionāli saspringtā sezona līdz spēlēm jau bija nogurdinājusi. Pēc četriem gadiem Kalgari vēsture atkārtosies. Bet ar citām niansēm.

ĶIPURA NEPĀRVARAMAIS GRAFIKS, AUSTRUMVĀCIEŠU TRĀPĪJUMS

"Grūta, ļoti grūta," tā Sarajevas olimpisko trasi Trebeviča kalnā vērtēja Zintis Ekmanis. "Ātrums tajā pieauga strauji. Jau piektajā virāžā bija pamatīgs spiediens. Vidējais ātrums ļoti liels. Virāžas klasiskas, smukas."

Jau treniņbraucienos Ķipurs īsti nesapratās ar otro virāžu, aiz kuras sekoja gara, stāva taisne. Ja virāžā kļūdījās, bobs taisnē vairākkārt nodauzījās gar bortiem, rezultātam pieliekot klāt pat pussekundi. Viens brauciens Jānim izdevās, otrs — ne. Un tā kā pēc grafika. "Nesapratu, kur ir problēma," stāsta Ķipurs. "Mums nebija ne video, ne kvalificēta trases trenera. Piloti arī savās vislabākajās idejās nedalās…"

Pirmais olimpiskais brauciens Ķipuram iekrita grafika mīnusdaļā. PSRS I bobs noskandināja taisnes bortus un finišēja ar piekto rezultātu. Upatnieks autoritatīvi paziņoja: "Jāmaina slidas!" Tālaika noteikumi šādu rīcību atļāva. "Slidām nav ne vainas, es pats kļūdījos," Ķipurs tikpat kategoriski palika pie savas taisnības, kuru pasvītroja ar labāko rezultātu otrajā braucienā. Tam atkal atbilstoši grafikam sekoja ceturtais un otrais finišs. Vēlāk Upatnieks apgalvoja: "Ja Ķipurs mani vairāk klausītu, viņš būtu olimpiskais čempions!" Tiesa gan, ja Jānis tiktu galā ar šo nepārvaramo grafiku, viņš varētu cīnīties tikai par sudrabu.

Savukārt austrumvācieši atkal jutās tik stipri, ka pēdējā brīdī sava titulētākā pilota — trīskārtējā olimpiskā čempiona Bernharda Germeshauzena — divnieku nomainīja pret jauniņā Volfganga Hopes ekipāžu. Un trāpīja desmitniekā. Hope Sarajevā izcīnīja abas zelta medaļas un uz 10 gadiem kļuva par visbīstamāko konkurentu jebkuram sāncensim. Rīdzinieks Genādijs Maričevs savā enciklopēdiskajā izdevumā Winter Olympics. 1924—2002 Volfgangu Hopi nosaucis par panākumiem bagātāko bobslejistu, kurš olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos izcīnījis 33 medaļas.

EKMAŅA OLIMPISKĀ BRONZA — MAKSIMUMS?

"Pirmais brauciens un pirmais pārsteigums!" no Sarajevas laikrakstam Sports reportē speciālkorespondente Mairita Solima. "PSRS otrā ekipāža — Z. Ekmanis un V. Aleksandrovs finišē ar jaunu trases rekordu — 51,56. Kāds tad būs nākamais, ja tik ātri brauc pat PSRS otrā ekipāža?" Tomēr J. Ķipurs un A. Šnepsts, kas šajā un arī visos nākamajos braucienos startā ir ātrākie, PSRS I kamanās finišē tikai piektie — 52,06. Bet Ekmaņa ekipāžu ar četru sekundes simtdaļu pārsvaru uz otro pozīciju atbīda V. Hope un D. Šauerhammers (VDR II).

"Eiropas čempionu J. Ķipura un A. Šnepsta ātrums starta posmā ir tikpat populārs kā padomju bobu konstrukcija," turpina Solima. "Ritmiskā, līdz automātismam apgūtā sprinteru solī Jānis ar Aivaru iestumj savu bobu pretī distancei un pretī labākajam rezultātam otrajā braucienā — 51,92. Tūlīt aiz viņiem līderi Hope un Šauerhammers." Šajā braucienā un divu summā PSRS II (Z. Ekmani/V. Aleksandrovu) — 1:43,66 — apsteidz arī VDR I (B. Lēmanis/B. Muziols) — 1:43,53. Pēc pirmās dienas PSRS I atrodas piektajā pozīcijā — 1:43,98. Līdz pirmajai — 0,54 sekundes.

Arī otrajā dienā trasē nedaudz snieg. Laiku pa laikam sniegu arī tīra. Nezin kāpēc vienmēr sakopšanas pauze gadās pirms startē vācieši. Trešajā braucienā V. Hope/D. Šauerhammers (VDR II) vēlreiz labo trases rekordu — 51,06, ceturtajā to atkārto, zelta medaļu likteni izšķirot savā labā. Z. Ekmanis/V. Aleksandrovs trešajā braucienā spēj saglabāt vēsu prātu, finišē trešie aiz abām vācu ekipāžām un saglabā arī trešo vietu kopvērtējumā. J. Ķipurs/A. Šnepsts braucienu beidz ceturtie, kopvērtējumā par vienu sekundes simtdaļu apsteidzot šveiciešus H. Hiltebrandu/M. Milleru.

Z. Ekmanis/V. Aleksandrovs ceturtā brauciena startā sasniedz savu labāko rezultātu un braucienā par sekundes desmitdaļu apsteidz arī VDR I, tomēr līdz sudrabam vēl viena tāda paša mirkļa pietrūkst. Arī J. Ķipurs/A. Šnepsts startā, kārtējo reizi esot visātrākie, pārspēj paši sevi un braucienā finišē ar otro rezultātu. Tomēr no ceturtās kopvērtējuma vietas ārā netiek.

Olimpiskā bronzas medaļa un ceturtā vieta — dažiem jau tas šķita par maz. Tik straujai augšupejai bija pieradinājuši bobslejisti, kas pirms četriem gadiem savā sporta veidā bija absolūti iesācēji. "Arī mūsu konkurentiem šķita, ka mēs savam mērķim tuvojamies pārāk ātri," atzina Rolands Upatnieks. "Sarajevā izcīnītā bronzas medaļa ir likumsakarība. To veicinājuši ļoti daudzi [..] Vai varēja būt vēl spožāka medaļa? Iespējams, taču tā vairs nebūtu likumsakarība. Tas būtu necerēts pārsteigums."

Jūtot sakāves briesmas, austrumvācieši ar nācijai raksturīgo pedantismu Sarajevas spēlēm bija ne tikai savus divdaļīgos bobus padarījuši šaurākus, arī tiem pieaudzējot spārniņus, bet vēl sagatavojuši vairākus sīkus un iedarbīgus slepenos ieročus. Visredzamākais un efektīvākais bija arī pārsteidzoši vienkāršs. Visas konkurentu kamanas pa naktīm sala Trebeviča kalna galā vaļējās nojumēs blakus starta vietai, bet austrumvācieši savējās ik rītu atveda no īrētas garāžas slēgtā, siltā furgonā segās ievīstītas. Viņu zilibaltie bolīdi uz ledus nolikti burtiski kūpēja. Upatnieks varēja tikai kasīt pakausi — kā gan man tas nebija ienācis prātā? "Ja mums būtu tāda iespēja, tad nevis vācieši, bet mēs būtu pirmie un otrie," spriež Zintis Ekmanis.

SOLĀS NESOLĪTAIS

Pēdējā brīdī pirms Sarajevas spēlēm uzbūvētais spārnotais četrinieka superbobs tika iemēģināts vienīgi Eiropas čempionātā salīdzinoši vieglajā un labi pazīstamajā Īglsas trasē. "Olimpiskajā Sarajevas trasē trajektorijas bija augstākas un dažas pārejas asākas, tur šis bobs uzvedās kā bomis," atceras Māris Poikāns. "Parasti aizmugure vēl atrodas iepriekšējā virāžā, bet purns pagriežas jau nākamajā. Šim bobam, protams, negriezās nekas. Tas virāžā pielipa un pēc tam tāds pats taisns iekrita nākamajā. Tā nebija braukšana, bet cīņa par izdzīvošanu. Ķipuram jau bail nebija, bet gāžoties visvairāk ciestu stūmēji, un viņš, apzinīgs būdams, pirms spēlēm atteicās braukt. Starp citu, ar Upatnieka palīdzību tieši mēs, stūmēji, viņu pierunājām tomēr riskēt."

Garajās virāžās un taisnēs jaunais četrinieks uzvedās itin labi. Labirintiem gan tas gāja cauri kā klucis, bet Īglsā arī tie bija pievārējami. Grūtāk klājās Sarajevā. "Pēc stāvā sākuma jau septītās virāžas izejā tika sasniegts maksimālais ātrums, kas pat varēja pārsniegt 135 km/h," stāsta Jānis Ķipurs. "Tālāk pāreja no garās astotās kreisās virāžas uz devīto bija ļoti īsa un asa. Tur nu mūsu stīvais četrinieks nekādi nespēja ielocīties. Līdz pusvirāžai lidoja uz spārna ar divām slidām gaisā. Treniņbraucienos, kas risinās lēnāk, sapratām, ka tikai ar pamatīgu un kolektīvu kantēšanu tiksim cauri. Tā mēs to bobu devītajā virāžā kā pēc komandas ar ķermeņiem, cik nu tas šaurībā bija iespējams, lauzām nost no pielipšanas pa labi lejā. Skats jau esot bijis šaušalīgs, bet spēlēs visos četros braucienos, tā pēc lidojuma atkrītot uz slidām, līdz lejai tikām. Pirmajā pat bijām ceturtie."

Un Mairita Solima laikraksta Sports lasītājiem varēja ziņot: "Solās nesolītais — vieta sešniekā." Otrajā braucienā no divu divnieku ekipāžām izveidotais četrinieks — Jānis Ķipurs, Māris Poikāns, Ivars Bērzups, Aivars Šnepsts — finišēja septītais, pirmo sacensību dienu noslēdzot piektajā pozīcijā.

Psiholoģiski smags bobs — tā paši vīri raksturoja šo braucamrīku. Turklāt savdabīgās, bet arī vienīgās iespējamās sportistu ielēkšanas kārtības dēļ starta ieskrējieni ekipāžai nepadevās gluži tādi, uz kādiem viņi būtu spējīgi, darbojoties klasiskajā sistēmā. Tomēr arī pēc trešā brauciena piektā vieta tika saglabāta, un tikai ar teicamu rezultātu ceturtajā Dž. Džozta pilotētais un Šveicē būvētais ASV I četrinieks apsteidza PSRS I. Tomēr "nesolītais solījums" tika izpildīts. Tās gan šīs konstrukcijas kamanām, kas tādas bija pasaulē vienīgās, izrādījās arī pēdējās sacensības.

Pārsteidzoši, ka visos četros braucienos labāko trijnieks bija absolūti vienāds: 1. VDR I (V. Hope), 2. VDR II (B. Lēmanis), 3. Šveice I (S. Džobellīna). Tikpat pārliecinoši ceturto vietu izcīnīja Šveice II (E. Fāzers). Un tikpat nemainīgi visos braucienos startā ātrākie bija PSRS II vīri Zintis Ekmanis, Jānis Skrastiņš, Rihards Kotāns un Vladimirs Aleksandrovs, bet viņu Podari bobs Sarajevā jau bija braucamais no bobsleja pagātnes, ar kuru virāžās nekādi nebija iespējams iegūt konkurētspējīgu paātrinājumu. Pēc pirmās sacensību dienas PSRS II atradās tikai 16. pozīcijā, no kuras ar milzu neatlaidību izdevās pakāpties līdz 12. vietai spēļu noslēgumā.

VIENA TRAKA LATVIEŠA DĒĻ…

Neoficiālajā, bet daudziem totalitāriem politiķiem tik svarīgajā valstu vērtējumā Sarajevas spēlēs, ar diviem punktiem apsteidzot VDR, uzvarēja PSRS. Bez bobslejistu veikuma tas nebūtu iespējams. Pēc mūsdienu vērtējuma gan pirmā vieta pienāktos VDR, kas izcīnīja par trim zelta medaļām vairāk — deviņas. Padomju sportisti vēl ieguva 10 sudraba un deviņas bronzas godalgas, austrumvācieši — attiecīgi deviņas un sešas.

Pēc 1984. gada olimpisko spēļu sezonas kardināli mainījās visa bobsleja pasaule, strauji iegūstot tādus vaibstus, kādi tie redzami šodien. Un tas notika viena talantīga un fanātiska latvieša dēļ.

"Mani absolūti neuztrauc, ka tā nekad nav bijis, ka neviens tā nav darījis. Gluži otrādi — es par to priecājos. Es eju tikai pa jauniem ceļiem! Ja rīkošos tāpat kā citi, es iešu aiz viņiem un nekad netikšu garām. To iesaku ņemt vērā katram, kas grib būt pirmais." Rolands Upatnieks atklāja savus pamatprincipus intervijā Dainim Caunem žurnāla Liesma 1986. gada februāra numurā.

Bedre viņa karjerai tad jau bija izrakta…

FAKTI

1982./1983. gada sezona

Maijs

Joprojām 10, bet citā sastāvā. Sezonas sākumam PSRS izlasē iekļauti 10 Latvijas sportisti: Jānis Ķipurs, Aivars Šnepsts, Jānis Skrastiņš, Rihards Kotāns, Zintis Ekmanis, Dainis Pridāns, Māris Poikāns, Harijs Jirjens, Voldemārs Batarags un Ivars Bērzups.

Būs mākslīgā ledus trase.Tiek paziņots, ka Siguldā cels mākslīgā ledus kamaniņu un bobsleja trasi.

Februāris

Sarajeva nepakļaujas. Eiropas čempionātā jaunajā olimpiskajā trasē divniekiem (39 ekipāžas): 1. Lēmanis/Muziols (VDR II) 3:21,69, 2. Germeshauzens/Gerhards (VDR III) 3:22,36, 3. Pihlers/Leitolds (Šveice II) 3:22,83, 4. Šēnavs/Kirhners (VDR I) 3:22,96, 5. Šērers/Ruegs (Šveice I) 3:23,51, 6. Hiltebrands/Aebli (Šveice III) 3:24,34, 7. Šavļevs/Paškovs 3:25,01, 11. Ķipurs/Šnepsts 3:26,09, 12. Ekmanis/Aleksandrovs 3:26,09.

Četriniekiem(23): 1. Šveice II (Fāzers) 3:16,51, 2. VDR I (Lēmanis) 3:16,61, 3. Šveice I (Džobellīna) 3:16,99, 4. VFR I (Kops) 3:18,02, 5. Austrija II (Šperlings) 3:18,25, VDR III (Germeshauzens) 3:18,28, 10. PSRS I (Ķipurs/Bērzups/Poikāns/Šnepsts) 3:19,57, 13. PSRS II (Šavļevs/Žirovs/Jirjens/Paškovs) 3:20,18, 14. PSRS III (Ekmanis/Aleksandrovs/Skrastiņš/Kotāns) 3:20,46.

Uz pasaules čempionātu, kas notiek ASV Leikplesidā, PSRS izlase nebrauc.

Pirmais Latvijas čempionāts.Meleuzas trasē Baškīrijā pēc diviem braucieniem divniekiem (15 ekipāžas): 1. V. Batargs/E. Elberts, 2. J. Mičulis/P. Baranovskis, 3. A. Cimdiņš/J. Miške, 4. D. Pridāns/A. Kņevinskis, 5. J. Gajevskis/G. Timma, 6. M. Ugainis/I. Volkinšteins.

Eiropas junioru čempionāts Vinterbergā. Divniekiem (26 ekipāžas): 5. Vlasovs/Kozlovs, 6. Pridāns/Červjakovs, 12. Batarags/Miške.

Marts

PSRS čempionāts Meleuzā. Divniekiem: 1. J. Ķipurs/A. Šnepsts 4:12,424, 2. A. Cimdiņš/J. Miške 4:16,455, 3. V. Šavļevs/A. Paškovs (Ļeņingrada) 4:16,662.

1983./1984. gada sezona

Augusts

Starta estakāde. Augusta beigās Daugavas stadionā atklāj bobsleja mākslīgā ledus starta estakādi.

Oktobris

Noslēpums demonstrēts. Uz tradicionālajiem pirmā ledus treniņiem Oberhofā no Rīgas tiek atvestas un sekmīgi izmēģinātas četras VEF ražotas, neredzētas konstrukcijas divnieku kamanas ar vienlaidus korpusu.

Novembris

Konkurenti satriekti.Veltina kausa izcīņā Vinterbergā. Divniekiem (42 ekipāžas): 1. J. Ķipurs/A. Šnepsts, 2. V. Hope/D. Šauerhammers (VDR), 3. Z. Ekmanis/V. Aleksandrovs, 4. M. Poikāns/ I. Bērzups.

Četriniekiem: 8. J. Ķipurs/M. Poikāns/I. Bērzups/A. Šnepsts

Jaunos VEF divniekus ārzemēs sāk dēvēt par padomju spārnotajām raķetēm.

Deviņi olimpiskās izlases kandidāti.Starp nosauktajiem 16 PSRS pirmās bobsleja olimpiskās izlases kandidātiem deviņi ir latvieši: Jānis Ķipurs, Aivars Šnepsts, Jānis Skrastiņš, Rihards Kotāns, Zintis Ekmanis, Māris Poikāns, Ivars Bērzups, Harijs Jirjens un Voldemārs Batarags.

Decembris

Medaļa Sarajevā.Sarajevas kausa izcīņa. Divniekiem (56 ekipāžas): 1. B. Germeshauzens/H. J. Gerhards (VDR) 3:29,34, 2. B. Lēmanis/B. Muziols (VDR) 3:29,52, 3. M. Poikāns/I. Bērzups 3:29,65, 6. J. Ķipurs/A. Šnepsts 3:30,16, 7. Z. Ekmanis/V. Aleksandrovs, 8. J. Skrastiņš/R. Kotāns.

Četriniekiem: 1. VDR IV 1:41,61, 2. VDR III 1:41,75, 3. VDR I 1:41,75, 4. VDR II 1:41,79, 5. Austrija III 1:41,98, 6. VFR I 1:41,98, 12. PSRS I.

VEF tiek būvēts arī pirmais jaunās paaudzes četrinieks ar vienlaidus korpusu.

Janvāris

Pirmais Eiropas zelts un bronza.Eiropas čempionāts Īglsā. Divniekiem: 1. J. Ķipurs/A. Šnepsts (PSRS I) 3:38,49, 2. D. Rihters/D. Jerke (VDR II) 3:39,71, 3. Z. Ekmanis/V. Aleksandrovs (PSRS II) 3:40,18, 4. M. Poikāns/I. Bērzups (PSRS III) 3:41,28, 5. VDR I (Šēnavs) 3:41,36, 6. Šveice III (Džobellīna) 3:42,44, 7. VFR I (Fišers) 3:42,69, 8. Austrija I (Dellekarts) 3:42,72, 9. Šveice II (Pihlers) 3:42,83, 10. Šveice I (Hiltebrands) 3:43,29.

J. Ķipura ekipāža divas reizes labo trases rekordu.

Četriniekiem:1. Šveice I (Džobellīna), 2. VDR I (Rihters), 3. Šveice III (Fāzers), 4. Šveice II (Hiltebrands), 5. Austrija I (Dellekarts), 6. VFR II (Fišers), 11. PSRS II (Ekmanis), 12. PSRS III (Šavļevs).

J. Ķipura pilotētais jaunais VEF četrinieks pēc pirmajiem diviem braucieniem, atrodoties trešajā pozīcijā, tiek diskvalificēts par svara pārsniegšanu.

Februāris

Olimpiskā bronza un plāns izpildīts!XIV ziemas olimpiskās spēles Sarajevā. Divniekiem (28 ekipāžas): 1. Volfgangs Hope/Ditmārs Sauerhammers (VDR II) 3:25,56, 2. Bernhards Lēmanis/Bogdans Muziols (VDR I) 3:26,04, 3. Zintis Ekmanis/Vladimirs Aleksandrovs (PSRS II) 3:26,14, 4. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts (PSRS I) 3:26,42, 5. Hanss Hiltebrands/Meinarts Millers (Šveice I) 3:26,72, 6. Ralfs Pihlers/Riko Freimūts (Šveice II) 3:28,23.

Četriniekiem(24 ekipāžas): 1. VDR I (Volfgangs Hope) 3:20,22, 2. VDR II (Bernhards Lēmanis) 3:20,78, 3. Šveice I (Silvio Džobellīna) 3:21,39, 4. Šveice II (Ekhards Fāzers) 3:22,90, 5. ASV (Džefs Džozts) 3:23,33, 6. PSRS I (Jānis Ķipurs/Māris Poikāns/Ivars Bērzups/Aivars Šnepsts) 3:23,51, 12. PSRS II (Zintis Ekmanis/Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns/Vladimirs Aleksandrovs) 3:25,20.