Saulainie Rēdlihi
Latvijas hokeja vēsturē
šosezon nozīmīgs fakts. Pirmoreiz mūsu
valstsvienībā laukumā izgājuši trīs brāļi. Brāļi Krišjānis, Jēkabs un Miķelis Rēdlihi. Turklāt ne tikai atsevišķās maiņās, bet
arī vienā, un tas notika starptautiskā turnīrā Polijā. Viņu
sapnis beidzot piepildījies. Tāpat kā – vismaz reizi mūžā kopā spēlēt
pasaules čempionātā. Kurš
gan vislabāk viņus pazīst, ja ne pašu tēvs. Šodien saruna ar
Jāni Rēdlihu.- Hokejs uzrunāja tevi
vai tu – hokeju, ja reiz trīs dēli nu jau iet uz ledus valstsvienības
kreklos.
– Tas nav nekādā sakarā ar mani. Viņi paši to izvēlējās. Krišjānis vienā brīdī teica, ka gribot spēlēt hokeju. Padomju
laikā specializācija bija agra, un viņam jau bija deviņi gadi. Aizvedu uz
treniņu, paskatījos, pārējie baigi labi slidoja, vien domāju – lai Krišs vienkārši padarbojas, jo
slidot īpaši nemācēja. Viss notika, pēc diviem mēnešiem viņam pievienojās Jēcis un septembrī arī Miķelis. Brāļi noskatījās, kā vecākais slido, un viņiem arī vajadzēja.
– Te laikam nav runa
par vecāku nerealizētajiem sapņiem?
– Vecāki tomēr caur bērniem kaut kā realizē nerealizētos sapņus, un nav svarīgi, kurā jomā. Esi žurnālists vai teātra režisors,
vienalga, gribi būt labākais.
– Tēva skatījumā – kādi ir
tavi dēli?
Viņi katrs ir personība. Lai arī dzīvojam līdzās, es viņus līdz galam nepazīstu. Krišjānis ir noslēgts. Miķelis necik sen, kad
pērn abi dzīvoja kopā izlases nometnē, interesanti izteicās: „Krišjānis ir tieši tāds, kāds viņš ir, kā runā, kā uzvedas, un nekad
neizliekas citādāks." Viņš ir it
kā kluss, bez savas gribas uzspiešanas
citiem, bet no visiem brāļiem ar savdabīgāko, nestandarta
humora izjūtu. Tas nāk no viņu kopīgās dzīvespriecīgās dzīvošanas.
Par Miķeli laiku pa laikam saka: ar mākslinieka dvēseli.
– Puikas tika audzināti tā, ka mākslinieciskais un sports iet roku rokā. Man viens kolēģis teica: „Tas ir tipisks Rēdlihu komplekts – Miķelim vienā rokā nūja, otrā vijole." Miķelis
dziedāja, bija solists Palāsītēs, filmējās seriālos, spēlēja Indes garšā. Mācījās arī mūzikas skolā, slodze bija par lielu. Viņš ir ar
savu domāšanu. Egocentrisks, bet tajā pašā laikā…Reizēm Miķeli saucam ar Budu.
Necik sen viņš sev atklāja vispār zināmu lietu, kas ir cilvēka veseluma un milzīgas izziņas pamatā. To
visi zina, bet reti kurš spēj pielietot. Tā ir dzīve
tagadnē, nevelkot līdzi pagātni un nedomā par nākotni.
Esi tieši šajā brīdī, kur esi. Viena no
vislielākajām gudrībām, kura eksistē pasaulē. Miķelis to praktiski iemācījies pielietot, kas ir ļoti būtiski jebkurā nozarē, un arī hokejā. Ja spēlē ar nosacījumiem – iemest, būt rezultatīvam, spēlēt ļoti labi, salīdzināt sevi ar citiem, būt labākajam, kas ir
dabiski, – un to visu velc sev līdzi, tu
zaudē prieku par spēli.
Ja dzīvo tagadnē, visi
šie nosacījumi automātiski atkrīt, un vari izbaudīt šo brīdi,
vienalga, vai mīci maizi vai dari
jelko citu. Un paveras milzīga pasaule. Miķelis e-mistērijā bija izlasījis izteikumu par tagadni un visu to bija spējis sevī uzņemt. Tas ir ļoti būtiski.
To visu stāstu, jo no dēliem mācos. Pamatideja – nav jēgas daudz ko zināt, ja to nepielieto
dzīvē. Tā ir mūsu lielākā nelaime: tik daudz ko lasām, zinām, bet reāli neko no tā
nepielietojam.
Miķelim par labu nāca tas, ka viņš daudz ir viens –
Zviedrijā, divas sezonas Baltkrievijā. Dzīvošana vienam ļauj veidot suverēnu uztveri un domāšanu.
– Kārta pienākusi Jēkabam.
– Jēcis ir ļoti atšķirīgs. Jau no bērnības viņu sauca
par Dieva dēlu. Viņš ir saules cilvēks, ļoti gaišs, atvērta dvēsele,
nesavtīgs, vienmēr gatavs palīdzēt otram. Tajā pašā laikā ar diezgan spēcīgu krampi un spītību. Jēcis spēlēja trompeti, gāja mūzikas skolā, to arī pabeidza. Katrs nāk šai saulē ar
savu likteni, dzīvoju un esmu laimīgs kopā ar viņiem.
– Ar savu sievu
Maiju muzicējat, ja reiz radās doma dēliem par mūzikas skolu?
– Nav svarīgi, ko dari, svarīgi – kā, lai gan mākslinieciskas nodarbes nevienam nav nākušas par sliktu. Mums tā ir iekšēja nepieciešamība. Savās lauku
mājās Mēmeles krastā rīkojām plenēru, kur visi
gleznoja, zīmēja. Katru gadu ap Jāņiem tur notiek daudz
māksliniecisku lietu, ar sievu rādām savus kopā taisītos televīzijas raidījumus,
lai pavērtu pasauli, lai viņi nepaliktu vien hokejā.
Ja esi ierobežots,
paliek grūti. Pērn bija arī dziedāšanas svētki Mēmelvīzija, katru gadu katrs uzņem savu kinofilmu, tad notiek nemontēto filmu festivāls Knaibles,
šogad būs jau piektais. Pagājušajos Jāņos
izveidojām lielu ugunsskulptūru. Un vēl ir
milzīgi daudz sporta.
Pie mums nekad nelīst, jo tā bumba pēc būtības arī ir ne
tikai saules simbols. Tas ir kas vairāk.
Šogad, nešaubos, arī nelīs. Mums ir volejbols, basketbols, futbols. Pie
draugiem atbrauc Jānis Sprukts un
Valdis Šustko, Lauris Dārziņš un Armands Bērziņš.
Viss dūšīgi notiek.
– Vai mūzikas instrumentus atliek paņemt rokā arī tagad?
– Jēcis mājās vienmēr spēlē trompeti, Miķelis tā kā mēģina vijoli, bet viņam priekšroka dziedāšanai. Mēmeles krastā vecākajam dēlam Kristapam svinējām kāzas, bija nakts futbols. Kad bumba iekrita ūdenī, kamēr to ķeksēja ārā, Miķelis starplaikos
dziedāja. Nakts vidū tas bija pasakaini. Un futbols tāds dejisks sanāca.
Pērn Mēmelvīzijā viņa dziedāšana arī bija
liels hīts. Uz mudināšanu nekas nenotiek. Kad cilvēks
grib, viņš to dara. Maija atsākusi spēlēt akordeonu. Dziedam visi. Tā ir pasaule, kas paver plašākas
dimensijas.
– Lai tavi dēli tiktu uz priekšu hokejā, šajā procesā esi daudz iejaucies?
– Sākuma periodā es arī
izslimoju histērisko vēlmi daudz iejaukties. Sieva vienmēr smējās, ka bez elpas esmu noskrējies gar apmali. Treniņi bija katram savā halles stūrī, skrēju pie viena, pie
otra, tas viss tāds marasms sanāca. Tomēr kaut
kāds padoms no malas palīdz. Taču cilvēka veidošanās brīdī jāsaprot, ka viņam pašam jākļūst par pašu, ka nedrīkst vairs daudz ko teikt vai uzbāzties.
Cilvēkā padsmit gados, kļūstot par personību, veidojas arī noliedzošā forma, tāpēc pat hokeja lietās uzmanīgi jāatrod pareizākā pieeja. Citādi viņš kļūs par to, kas visu
laiku klausās un neveido savu pārliecību, tas jau ir ļoti slikti.
– Kādreiz laikam sapņoji, ka viņi visi trīs reiz spēlēs kopā.
– Tas taču ir skaisti. Ir dziesma, kurā vārdi – ilgi gaidi svētkus, un ātri tie paiet. Kad tas brīdis pienāk, pārņem citas emocijas.
Ir diezgan būtiski – kā, nevis pieņemt
tikai faktu, ka kaut kā vai kaut kur… Jāspēj realizēt to pietiekami kvalitatīvā izpausmē.
Dēlus kopā spēlēšana arī iedvesmo. Lai kaut ko darītu, ļoti būtiska ir motivācija. Hokeja spēlēšana ir smags darbs.
Ja viens otru iedvesmo, paķer uz zoba, caur
humoru viss tomēr notiek salīdzinoši vieglāk.
– Kad sākas pasaules čempionāts, piederi pie cilvēkiem,
kuriem šo sacīkšu laikā dzīve pārvēršas,
vai tomēr spēj darīt arī savus darbus režijas jomā?
– Tik slimi visu
neuztveru. Nesen aizgāju uz izlases
hokeju. Man tie bija svētki. Manuprāt, vecāku un bērnu saikne no vecāku puses nekad nepazūd, no bērnu puses gan veidojas cita pasaule. Vecāki dzīvo līdzi, sūta viņiem labās
domas.
Es hokeju sevī kultivēju
nevis kā ciešanas vai lai tur viss labi izdodas,
bet gan kā svētkus, īpaši tagad, kad ir ļoti saspringts darba periods.
– Esi paspējis aprunāties, kas būs dēliem pēc šīs sezonas?
– Katram sava paļaušanās. Jēcim skaidrs, viņš jau parakstījis līgumu ar čehiem.
Miķelis tā kā vairāk skatās uz Dinamo
pusi. Krišam laikam iepaticies no vienas vietas ceļot uz citu – Šveici, Krieviju, Zviedriju. Izskatās, viņam simpatizē telpas maiņa. Pat
gaidot līgumu līdz pēdējam brīdim: jauna iniciācija, pasaules uzirdināšana. Varbūt tas nemaz nav
slikti.
– Pamēģini iztēloties, ko viņi darīs pēc
hokeja.
– Tas ir vissarežģītākais un vissmagākais jautājums. Jēcis noteikti realizēs savu iegūto izglītību bērnu audzināšanā, varbūt
trenera, varbūt citā darbā. Jau Bostonā gūtā pieredze liecina,ka viņam uz to ir ķēriens, enerģija un izpratne, kā to darīt.
Miķelim arī ir
skaidrs. Viņam patīk masu pasākumu veidošana un
radīšana savā interesantā veidā. Miķelis kādreiz runāja, ka
gribētu bērniem vai maznodrošinātajiem rīkot vasaras nometnes. Tā ir pašinciatīva, tā ir viņa
nepieciešamība.
Sarežģītāk ir Krišjānim. Viņš ir
nestandarta cilvēks un var izvēlēties ļoti daudz ko. Būtiska ir izglītība. Miķelis sāka studēt
psiholoģiju, Krišjānis socioloģiju, bet to savienot
ar hokeju nebija iespējams.
– Kādreiz neesi pieķēris sevi pie domas: Jēkabs un
Krišjānis ir draftēti vienā gadā, ja vidējais dēls nestudētu Bostonā četrus gadus, varbūt viņa dzīve hokejā būtu pavisam citādāka?
– Cilvēks ar savu likteni ir daudz augstāks nekā,
teiksim, mākslā uzrakstīts stāsts. Miķelis būtu gājis to pašu ceļu ko Jēcis. Miķelim acīmdrezot
nebija lemts. Viņš nedabūja vīzu, lai arī bija
dažādas rekomendācijas un vēstules, pat no
senatora Edvarda Kenedija. Varbūt arī nevajadzēja to
Ameriku. Kamēr Jēcis mācījās Bostonā, Miķelis vienu gadu
Zviedrijā parkā sagaidīja Ziemassvētkus viens pats pie ugunskura. Katram savs ceļš ejams. Un Krišjānis varbūt gūst milzīgu
prieku, audzinot savu divus gadus veco meitiņu Laumu.
– Būtu gatavs pieņemt sev nepieņemamus lēmumus, lai palīdzētu dēliem?
– Iet pret savu
sirdsapziņu nav iespējams. Tas nekad nevar būt pretrunā ar to, kas dēliem ir vajadzīgs. Vienmēr vēli viņiem labu, līdz ar
to tas ir saskaņā ar savu sirdsapziņu. Vienīgi
nezini, kas kurā brīdī ir labs. Nekad
nezini visu stāstu – kas kurā brīdī ir vērtīgs, kas derīgs.
Liktenis izvēlas pareizāko.
Māra JURŠEVICA
Foto
Rēdlihu ģimenes vīrieši. Dēli Krišjānis, Miķelis, Jēkabs, Kristaps un tētis Jānis
Foto no Rēdlihu ģimenes
arhīva
Debitants. Jēkaba Rēdliha debija pasaules čempionātā notiks hokeja dzimtenē
Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports
