Skaistule un daiļslidošana
No pirmās pieredzes
slidošanā uz Daugavpils dīķiem līdz daiļslidošanas trenerei un Maybeline skaistumkaralienes titulam –
tāds ir Alises Miškovskas, Daugavpils bērnu daiļslidošanas treneres, karjeras
sākums.
– Kad sākās interese par
daiļslidošanu?
– Mīlestība pret daiļslidošanu aizgūta no mammas. Viņa uz Latviju atbrauca
1967. gadā no Krievijas pilsētas Jaroslavļas. Bērnībā viņa nodarbojās ar
daiļslidošanu. Es jau no sešu gadu vecuma skrēju ziemā slidot uz aizsalušajiem Daugavpils
dīķiem, jo citur nebija – kur. Prasīju, lai mamma iemāca dažādus daiļslidošanas
elementus. Nepalaidām garām nevienu čempionātu, lielās sacensības skatījāmies
televīzijā. Tiklīdz atvēra ledus halli un daiļslidošanas klubu Talants, es prasījos uz treniņiem. Mamma
gan teica, ka ir par vēlu, jo, sākot 13 gadu vecumā, nekādus sasniegumus nevar
gūt. Es tomēr biju tik spītīga, ka mamma beidzot atļāva.
– Kādu jūs atceraties toreizējo
treniņu laiku?
– Mana pirmā trenere bija Mārīte Suharevska, bet viņa vairāk trenēja deju
pārus un nevarēja mums, vieniniekiem, pievērst tik daudz uzmanības. Ja gribēju
tikt tālāk, bija jāmeklē nopietnākas nodarbības. Atradām Maskavas treneri
Aleksandru Afoņinu, viņš tolaik strādāja Baltkrievijas pilsētā Novopolockā, kas
ir pusotras stundas braucienā no Daugavpils. Otras slidot gribošās meitenes
tēvs kļuva par sponsoru – deva naudu, šoferi -, un mēs abas pusotru gadu
braukājām uz Novopolocku.
Režīms bija kā armijā, no pirmdienas līdz piektdienai agri uz skolu, bet visu
piektdienu, sestdienu un svētdienu notika nopietni treniņi.
– Bet jūs sen vairs
netrenējaties…
– Gan intensīvās slodzes, gan mana garā auguma dēļ sākās problēmas ar
muguru. Sporta ārsts 15 gadu vecumā man aizliedza trenēties, sacīdams, ka tas
ir bīstami veselībai. Raudāju, jo man bija žēl, ka tik daudz darba ielikts, tad
mamma parakstījās, ka uzņemas visu atbildību. Turpināju vēl pusotru gadu
trenēties, aizbraucu uz Latvijas čempionātu, B grupā ieguvu bronzas medaļu. Pēc
tam nolēmu, ja man pašai nav lemts sasniegt augstus rezultātus, tad es
audzināšu Latvijai daiļslidošanas zvaigznes. Vēl kādu laiku slidoju Ice Republic Latvijas ledus šovā, (trenējamies
Rīgā un Jelgavā) braukājām pa turnejām, bet tad izbeidzu pavisam.
– Tagad paralēli studijām
augstskolā mācāt bērniem daiļslidošanu. Ir interesanti?
– Man šis darbs ļoti patīk un – domāju – arī padodas. Pamatzināšanas
deva trenere Svetlana Frišenbrūdere. Tagad ceturto gadu trenēju bērnus sporta
centrā Daugavpils ledus, mācos
Daugavpils Universitātē un šogad kļūšu par diplomētu sporta skolotāju. Es
gribētu turpināt mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas maģistrantūrā –
daiļslidošanas nodaļā – un visu mūžu trenēt daiļslidotājus. Mani bērni jau
ir ieguvuši pirmās vietas Latvijas čempionātos.
– Jaunām meitenēm gan
vairāk patīk sēdēt skaistos birojos. Vai jūs tas nevilina?
– Pavisam noteikti ne! Nevaru sevi iedomāties sēdošā darbā, man vajag
kustēties, braukt kopā ar mazajiem, pārdzīvot. Dažiem maniem bērniem jau
septiņos no rīta sākas treniņš, un viņi brauc pie mums 120 kilometrus no
Jēkabpils, arī no Rēzeknes, turklāt nekavē nevienu treniņu. Ir vecāki
entuziasti, kas ceļas četros piecos no rīta un brauc… Man augstskolā jābūt
astoņos (parasti gan mazliet kavēju), nākamie treniņi ir 12.00 un turpinās līdz
18.00, pēc tam dodos mājās un mācos. Brīvdienas pavadu izbraukumos – man tas
riktīgi patīk!
– Vai nav tā, ka tad, kad
mazās slidotājas paaugas, viņas vairs nevēlas trenēties?
– Padsmitnieces dažkārt tiešām negrib, jo vējš galvā, vairs nav svarīgs
ieguldītais darbs un sasniegtais līmenis. Daudzi bērni daiļslidošanu pamet, bet
es uzskatu, ka reizēm vecākiem vajag uzspiest. Zinu gadījumus, kad meitenes 14-15
gadu vecumā pamet treniņus un pēc tam grib atgriezties. Tad visi lūdzas, lai
organizē hobija klasi, jo vēlas atkal slidot vienkārši prieka pēc. Es biju tāda
pati, teicu, ka neslidošu, metu slidas projām, sūdzējos, ka man grūti, sāp,
treneris dusmojas. Mamma tādās reizēs izlikās nesaprotam: „Ko tu teici? Iesi, un viss, es neko neesmu dzirdējusi!"
– Daiļslidošana ir dārgs
sporta veids, ne visiem vecākiem maciņi ir tik biezi…
– Manuprāt, Daugavpils ir vienīgā vieta Latvijā, kur daiļslidošanas
nodarbības ir bez maksas. Nevienam bērnam nav jāmaksā ne santīma – nedz par
horeogrāfu, nedz par zāli, nedz arī par treneri! Finansējumu nodrošina
pašvaldība. Mēs bērniem nerīkojam kādas īpašas atlases, ņemam slidot gan tievus,
gan apaļīgākus. Skolai ir mērķis nostiprināt bērnu veselību un nodarbināt
bērnus brīvajā laikā. Vienīgi – ja kāds vēlas individuālas papildu nodarbības,
par to ir jāmaksā.
(Sarunā iesaistās Alises
mamma Natālija Miškovska)
– Mēs gribam lielāku masveidību, lai bērni vairāk kustas, sacenšas. Vienlaikus
tas ir kā āķītis, jo – kur ir masveidība, tur arī lielākas cerības kādam
izrauties un izaugt par augstas klases sportistu. Latvija gan nav
daiļslidošanas valsts, jo mums nav tādu tradīciju kā, piemēram, Krievijā vai
Kanādā. Bet Igaunija arī nav bijusi daiļslidošanas valsts. Atbrauca slavenā
slidotāja Anna Levandi (Kondrašova), apprecējās ar igauni, sāka strādāt un
pašlaik igauņi krietni apsteidz Latviju, tikko pat Eiropas čempionāts notika
Igaunijā. Kāds sāks, aizraus un kā lavīna paraus sev līdzi pārējos.
– Jūs, atbraucēja būdama,
esot Alisi ielikusi latviešu bērnudārzā un latviešu skolā. Kāpēc?
– Strādāju Daugavpils kultūras centrā, kur iepazinos ar keramiķiem, dažādiem
māksliniekiem. Pirku vārdnīcas, mācījos latviešu vārdus. Man tas viss tā patika,
ka jutos, kā uz Marsa nonākusi! Pirms Alisi laist latviešu bērnudārzā, es
konsultējos ar psihologiem un pedagogiem, jo mājās mums nebija latviešu vides.
Viņi uzskatīja, ka bērns var iet latviešu bērnudārzā.
Kad Alise man stāstīja, ka klasesbiedri grib braukt uz ārzemēm strādāt, es
stingri sacīju: „Alise, bet kurš mīlēs dzimteni!?"
Jo dzimtene jāmīl nevis kaut kur ārpus Latvijas, bet dzīvojot un strādājot šeit.
Jādara viss, lai šeit būtu labi un mūsu valsti negribētos pamest. Trenēju uz
ledus pašus mazākos, saviem bērniem atgādinu, ka visiem ir jāprot nodziedāt Dievs, svētī Latviju!, jo ir jāaudzina
savas valsts patrioti. Nav svarīgi, kādi ir laiki, bet vienmēr jāmīl tā zeme,
kurā tu dzīvo. Alisei latviešu valoda vienmēr ir noderējusi.
(Turpinu sarunu ar Alisi)
– Vai maziem, augošiem
bērniem treniņu nav par daudz?
– Trenerim un sporta ārstam tas ir jāredz, jo pārslodze ne pie kā laba
nenoved. Bet vislielākā problēma bērnu samocīšanā ir saistīta ar vecākiem.
– Vecāki taču savu bērnu
pazīst vislabāk un žēlo…
– Nav tiesa! Daudzi izmanto to, ka nodarbības ir bez maksas, un savu
piecgadīgo vai sešgadīgo mazuli tā pārslogo, ka pēc gadiem viņam būs problēmas.
Mums te vienam talantīgam zēnam tēvs uzspieda tādu slodzi, ka puisēnam sāka
sāpēt ceļi, kājas, bet tēvs tik un tā lika trenēties.
Tagad puika vairs pat normāli paiet nevar, bet tēvs bija izdomājis, ka uztaisīs puiku par olimpisko čempionu…
Diemžēl pašlaik ir tā, ka vecāki uzspiež un diktē noteikumus, strīdas ar
treneriem, ka vajag vēl un vēl. Bet treneri paši labi zina, cik lielā mērā
bērni drīkst būt noslogoti.
– Kāpēc vecāki ir tik
nežēlīgi?
– Daudzi grib īstenot savos bērnos to, ko pašiem savulaik nav izdevies sasniegt.
Tie ir vecāku kompleksi.
Mums ir rīkojums, ka treniņu laikā vecāki nedrīkst atrasties ledus tuvumā,
bet aiz borta ir pilns ar vecākiem. Savos treniņos es to nepieļauju, tas traucē
strādāt. Viena vecuma bērnu vidū vienmēr kāds ir stiprāks, bet cits – vājāks…
Nedod dievs, ja trenere kādam bērnam pievērsīs lielāku uzmanību. Reizēm vecāki
cīnās gan ar treneriem, gan savā starpā. Bieži vien prasīgie vecāki savas
atvases pat iekausta, tad ir jāiejaucas. Reizēm liekas, ka miesassargus
vajadzētu…
– Jūs esat guvusi
panākumus arī skaistumkonkursos…
– Jā, tā ir mana otra dzīve. Jau kopš četru gadu vecuma dejoju baleta
studijā, man patīk atrasties uz skatuves un būt uzmanības centrā, bet saprotu,
ka tāpat no gaisa nekas nekrīt. Pirmais konkurss, kurā piedalījos, bija Daugavpils zvaigžņu fabrika, kur ieguvu
otro vietu. Tad sekoja konkursi cits pēc cita. Piedalījos Maybelline zvaigznē Rīgā
(2006. g.), kur galvenā balva bija 3000
latu sapņu izglītībai. Uzrakstīju, ka vēlos kļūt par
daiļslidošanas treneri un izaudzināt Latvijai daiļslidošanas zvaigzni. Pēc
balsošanas internetā neiekļuvu starp pirmajām desmit, bet organizatori deva
iespēju vēl divām meitenēm, un tā es nokļuvu uz pārrunām Rīgā. Tas bija milzīgs
pārsteigums, jo komisija acīmredzot saprata, ka gribu savas spējas veltīt
bērniem. Un es uzvarēju!
Iveta DAINE
Alise Miškovska
Dzimusi: 1987. gada 26. augustā
Mācījusies: Daugavpils 12.
vidusskolā, pašlaik studē Daugavpils Universitātē sporta skolotāja specialitātē
Darbs: trenere sporta centrā Daugavpils ledus
Vaļasprieks : braukšana ar sniega
dēli
