Šodien labāk nekā vakar

Vēl nesen mūsu kamaniņu izlase nebija iedomājama bez trīskāršās olimpietes Maijas Tīrumas, bet pavasarī būs jau divi gadi, kopš Maijas pēdējā starta ledus trasē. Tiesa, Tīrumas vārds no aprites joprojām nav pazudis, jo olimpisko medaļu Sočos izcīnīja viņas jaunākā māsa Elīza. Turklāt viņas abas ir tik līdzīgas, ka pat fotogrāfiem dažkārt bija jāmeklē īpašas pazīmes, lai māsas atšķirtu.

Īsi pēc sporta gaitu beigšanas Maija izteicās, ka par turpmāk darāmo vēl domājot, bet par treneri kļūt gan negribot. Tomēr nekad nesakiet nekad, jo nu jau otro sezonu Maija Tīruma strādā Francijā un viņas ikdienas rūpju lokā ir jaunie kamaniņu braucēji un skeletonisti.

Maija TĪRUMA

Dzimusi 1983. gada 28. novembrī Rīgā

STATUSS

Toreiz: Latvijas kamaniņu izlase braucēja, trīs reizes startējusi olimpiskajās spēlēs (Soltleiksitijā — 18. vieta, Turīnā — 17. vieta, Vankūverā — 9. vieta), Eiropas čempione (2008.), pasaules un Eiropas čempionātu medaļniece (2008. un 2009.) stafetē

Tagad: Galvenā trenere kamaniņu braukšanā un skeletonā Francijas klubā CBLS (Club de bobsleigh luge skeleton) Laplaņā, kas šajā valstī ir vienīgais ledus trašu sporta veidu klubs

AUGUMS

Toreiz un tagad: 173 cm

SVARS

Toreiz: 68 kg

Tagad: 62 kg

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Varēju ilgi skriet, bet tas man nepatika. Spiešanā guļus varēju pieveikt 65 kilogramus. Trenējos katru dienu, biju visai spēcīga, taču vienmēr pietrūka ātruma startā. Savu lomu spēlēja arī pleca traumas. Varbūt arī tāpēc individuālajās sacensībās pasaules mērogā netiku augstāk par 7. vietu.

Tagad: Šobrīd sportošana vairs nav darbs, tā ir atpūta. Atzīšos, ka uzreiz pēc sporta gaitu beigšanas neko negribējās darīt. Gribēju izbaudīt to, ka varu nedarīt neko. Varēju arī neskriet iepriekšējā dienā nolemto krosiņu. Sporta gaitās to nevarēju atļauties.

Drīz gan jutu vajadzību pēc aktivitātēm, un pagājušovasar piedalījos vairākos SEB MTB velomaratonos. Bija mērķis savā klasē iekļūt desmitniekā, un Siguldas posmā tas izdevās — 9. vieta!

Velosports ir tas, ar ko labprāt nodarbojos. Arī Francijā laika apstākļi un reljefs tam ir ļoti piemēroti. Otra aizrautība ir braukšana ar sniega dēli. Jau sen gribēju to pamēģināt, bet — kad trenējos, mums tas bija aizliegts, lai negūstam traumas. Tagad pa Francijas Alpiem traucos, cik gribu, un tas man ļoti patīk. Varbūt tāpēc vien Francijā uzkavēšos vēl kādu laiku.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz un tagad: Neprecējusies

INVENTĀRS

Toreiz: Savās pirmajās olimpiskajās spēlēs braucu ar latviešu kamanām Fiberglass, kas bija sērijveida ražojums. Nākamajās divās spēlēs jau izmantoju kamaniņas, kas bija būvētas tieši man. Tās bija labas, bet no galvenajām sāncensēm joprojām atpalikām, jo mums bija maz izvēles iespēju, gaisa temperatūra, arī trašu īpatnības prasīja lielu un piemērotu kamaniņu parku. Mums tā nebija un diez vai kādreiz būs. Jācīnās ar to, kas ir mūsu rīcībā.

Tagad: Riteņbraukšanas trasēs braucu ar Merida velosipēdu, bet uz kalna mani var redzēt Burton ekipējumā. Ar šo sporta inventāru šobrīd esmu ļoti apmierināta, vienīgi velosipēds varēja būt vieglāks.

MĒRĶI

Toreiz: Viss bija pakļauts sportam, kaut arī pirms tam mani vairāk interesēja klavierspēle un vijole, bet paklausīju tēvam un paliku sportā. Tas kļuva par manu darbu, ko centos veikt pēc labākās sirdsapziņas. Sāpīgi, ka reizēm šo procesu patraucēja traumas, kas uz ilgāku laiku izsita no ritma.

Domāju, ka, sevi saudzējot, es noteikti tiktu arī uz savām ceturtajām spēlēm Sočos, taču nejutu sevī ne potenciālu, ne vēlmi censties, jo sapratu, ka esmu sevi izsmēlusi un vairs neprogresēšu. Beidzu sportot. Jā, iespējams, ka tas ir manas dzīves dzinējspēks — būt šodien labākai nekā vakar!

Tagad: Man dzīvē ir paveicies, jo man tiešām patīk treneres darbs, kaut arī vēl nesen teicu, ka šo smago darbu nekad nesaukšu par savējo. Taču Francijā es to daru un esmu ļoti apmierināta. Jūtos ļoti novērtēta un, manuprāt, tā ir viena no jaukākajām sajūtām dzīvē. Reizē tas ir izaicinājums strādāt, meklēt ceļus, lai franču kamaniņu braucēji arī spētu ko teikt ledus trasēs.

Otrs izaicinājums ir franču valoda, kas man šķiet grūti apgūstama. Jau saprotos, bet vēl tālu līdz manām angļu, vācu vai krievu valodas zināšanā. Kad to apgūšu, apmierinājums būs divkāršs.

VĒRTĪBAS

Toreiz un tagad: Gan toreiz, gan tagad vērtības ir tās pašas. Esmu ģimenes cilvēks un vienmēr esmu uzskatījusi, ka tieši savējo siltums un saticība ir pamats veiksmīgai ikdienai. Šobrīd, tāpat kā vienmēr, man tuvākie cilvēki ir vecāki, māsas un viņu ģimenes. Ja viņiem viss kārtībā, tad arī es varu paceltu galvu iet tālāk. Laikam visvairāk Francijā man pietrūkst savējo.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz un tagad: Pēc dabas esmu mierīgs cilvēks un problēmas cenšos nemeklēt. Esmu biezādaina optimiste — visur saskatu tikai labo. Varbūt tāpēc īstu problēmu man nav bijis, bet ikdienišķās ir neizbēgamas, šie jautājumi vienkārši jākārto. Viss jau ir atrisinājies, neatstājot lielas sekas, varbūt vienīgi kādu mācību.

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz: Kādreiz biju ļoti kautrīga un neizmantoju daudzas iespējas, kuras sniedz dzīve. Vajadzēja vairāk riskēt, reizēm izdarīt ko traku. To gan esmu sapratusi tikai tagad, bet ticu, ka neko būtisku es tomēr dzīvē garām nepalaidu.

Tagad: Šobrīd nezinu, kur varētu kļūdīties. Varbūt pēc gadiem desmit, ja būtu iespējams atkārtot šo interviju, varētu pateikt ko citu.

LIELĀKAIS PANĀKUMS

Toreiz: Par savu lielāko panākumu es uzskatu 18. vietu Soltleiksitijas spēlēs 2002. gadā, kad es vēl biju padsmitniece. Toreiz savā līmenī stabili nobraucu visus četrus braucienus — atšķirība bija vien tūkstošdaļās. Interesanti, ka vēlāk tas man vairs nekad neizdevās, jo tieši stabilitāte bija tā, kuras man pietrūka.

Tagad: Šobrīd daru darbu, kur par panākumu vispirms uzskatīšu manu audzēkņu paveikto. Saprotu, ka līdz pasaules klasei tāls ceļš ejams, bet, redzot viņu progresu, saprotu, ka tas nav neiespējami. Priecājos, un tas reizē ir gan panākums, gan liels piedzīvojums.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Piedzimu lieliskā ģimenē, izaugu kopā ar fantastiskām māsām, biju paklausīga meita tēvam, kas mani tomēr iedabūja tajās kamanās. Biju viena no tām, kas ar prieku un tauriņiem vēderā trīs reizes iesoļoja olimpiskajā stadionā spēļu atklāšanas dienā. Esmu patiesi lepna par savu ģimeni, komandu, savu valsti. Tā ir veiksme, ko es novērtēju katru dienu.

Tagad: Kādreiz sapņoju par dzīvi kalnos. Nu esmu kalnos, ārkārtīgi skaistos, apkārt man ir lieliska komanda, labi draugi, domās vienmēr esmu ar foršo ģimeni, kurai esmu piederīga, neatkarīgi no atrašanās vietas. Tā ir lielākā veiksme!

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Toreiz biju izlases sportiste ar lielām ambīcijām un nopietnu attieksmi pret visu notiekošo. Cēlos agri, 7.00 — rīta rosme, 8.00 — brokastis, 10.00 — pirmais treniņš, 13.00 — pusdienas, 14.00 — diendusa, 16.00 — otrais treniņš, 19.00 — vakariņas, 22.30 — naktsmiers. Un tā 15 gadus! Gadījās, ka pie šī ritma bija tā pierasts, ka pat retajās svētku reizēs ap vienpadsmitiem jau vilka uz miegu.

Tagad: Uh, esmu izgājusi no rāmjiem! Treniņi man ir pēcpusdienā un vakarā. Atļaujos celties pēc septiņiem un šad tad gulēt eju pirms divpadsmitiem. Izbaudu, ka varu būt elastīga un rāmjos sevi nelikt.

VAĻASPRIEKS

Toreiz: Kamaniņas man bija darbs un hobijs. Tāpat kā sekošana līdzi visam, kas saistīts ar mūsējo sportošanu. Patīk adīt, nevaru tāpat bez adīkļa sēdēt pie TV. Latvijā patika gatavot interesantus ēdienus, tagad, kad dzīvoju viena, gatavošanai tik nopietni vairs nepievēršos. Varbūt tā ir kļūda…

Tagad: Dzīvoju citā valstī, un hobijs ir izzināt tās kultūru, iemācīties tās valodu, iepazīt tuvāko apkārtni. Joprojām adu, tagad gatavoju dāvaniņas saviem tuvākajiem. Ja aktīvs dzīvesveids ir hobijs, tad varu ievilkt ķeksīti — bez tā nevaru.