Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Hokejs Žurnāls: Nr. 346 Toreiz un tagad

Sporta frīks

Rodrigo Laviņš ir Latvijas hokeja izlases rekordists. Ar 230 aizvadītām spēlēm nacionālās izlases kreklā viņš ir labākais šajā rādītājā. Laviņš valstsvienību pārstāvējis 14 pasaules čempionātos, divos no tiem izpelnoties komandas kapteiņa godu. Tāpat aizsargs aizstāvējis Latvijas izlases krāsas trīs olimpiskajās spēlēs.

Savu pēdējo spēli Rodrigo Laviņš valstsvienībā aizvadīja 2014. gada 20. maijā, kad pasaules čempionātā Minskā Latvija spēkojās pret Šveici. Un līdz ar šo maču Laviņa profesionālajai karjerai var pavilkt svītru — aizsargs pārgāja no Rīgas Dinamo uz HK Kurbads, kur no spēlētāja kļuva par treneri.

Tagad Rodžers, kā viņu dēvē gan komandas biedri, gan līdzjutēji, savu uzkrāto pieredzes bagāžu jau citā kvalitātē nodod jaunajiem hokejistiem, tostarp arī savam 15 gadus vecajam dēlam Martinam, kurš spēlē tēva vadītajos Baltajos vilkos. “Mēģinu jaunajiem hokejistiem mācīt vispirms domāt un vēlreiz domāt, tikai tad — skriet. Nevis skriet un tikai tad domāt,” savas hokeja skolas pamatvērtību ieskicē Laviņš.

Tāpat Laviņš ar jaunajiem hokejistiem, kas savākti no visas Latvijas, vairākkārt ir devies uz turnīriem Krievijā. “Man ir tikai balta lapa ar uzvārdiem un nezināmiem spēlētājiem. Uz krievu vienaudžu fona var labi redzēt, kā trūkst mūsu spēlētājiem,” atklāj jaunais treneris.

Februārī pie Laviņa trenēties ieradīsies divi Ķīnas hokejisti, lai gatavotos 2022. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm. “Pie mums trenējas arī augstas klases hokejisti, piemēram, Deniss Zernovs, kurš tagad spēlē Boba Hārtlija vadībā Omskas Avangard. Pirms trim gadiem viņš netika Kontinentālajā Hokeja līgā (KHL), bet tagad ir Krievijas izlases kandidātu lokā,” paskaidro Laviņš.

Laviņš ir arī skauts aģentūrā Gold Star Hockey, kuras pazīstamākie klienti ir NHL spīdekļi Ņikita Kučerovs un Artemijs Panarins.

Būtībā Laviņa karjeru var sadalīt trīs daļās: toreiz — līdz ceļgala krustenisko saišu plīsumam, tad — spēlētāja karjera pēc pārciestā savainojuma — un tagad — daudzveidīgs darbs ar jaunajiem hokejistiem. Laviņš karjeras gaitā izdzīvojis dažādus periodus, saskaroties pat ar bezmiegu divu nedēļu garumā. “Tāpat biju noguris no leģionāra dzīves — visu sezonu prom no mājām. Katru sezonu braucu izpildīt kārtējo darba līgumu, bet tad — jau gaidīju, kad ātrāk atgriezīšos mājās, kad tas beigsies… Tas nebija pa īstam. Rīgas Dinamo — tas bija sapņa piepildījums labā līmenī spēlēt mājās,” atklāj Laviņš.

DZIMIS

1974. gada 3. augustā Rīgā.

STATUSS

Toreiz: Hokejists.

Tagad: Biedrības Rodrigo Laviņa sporta studija dibinātājs un tās paspārnē esošā hokeja kluba Baltie vilki treneris; strādā kopā ar vairākiem sporta speciālistiem — bijušo Latvijas izlases hokejistu un ilggadēju komandas biedru Aleksandru Ņiživiju, fiziskās sagatavotības treneri Vilni Kluci un fizioterapeitu Andri Šnēveli. Skauts aģentūrā Gold Star Hockey, starp kuras dibinātājiem ir Pāvels Dacjuks — viens no pasaules gudrākajiem hokejistiem. LSPA maģistrantūrā studē par fiziskās sagatavotības treneri.

AUGUMS UN SVARS

Toreiz: 178 cm, 85 kg

Tagad: 178 cm, 94 kg

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Jaunībā biju eksplozīvāks, niknāks, taču noteikti ne labāks hokejists kā 35 gadu vecumā. 20—25 gadu vecumā man bija pavisam citādāka izpratne par to, kas ir hokejs. Tad bija svarīgi, kādu iegrūst bortā un efektīgi nospēlēt atsevišķās epizodēs. Tolaik neviens nepalīdzēja sakārtot galvu — nebija, kurš iedod padomu, nebija pieejama informācija.

Man no dabas ir labs lēciens un sprints, patika trenēt spēku. Vāja izturība. Nepatika skriet un citi kardiotreniņi, taču vēlāk piecu gadu laikā to uztrenēju un uzturēju, tādēļ arī izturība 30 gados bija labāka.

Līdz ceļgala traumai, ko dabūju 29 gadu vecumā, man jūra bija līdz ceļiem — jutos ļoti spēcīgs. Pēc traumas pusotru gadu izgāju rehabilitācijas programmu, kas bija paredzēta krustenisko saišu ārstēšanai, programmu biju dabūjis no Itālijas futbola kluba.

Trīs no četrām ceļgala saitēm bija sarautas lupatu lēveros. Dakteri neticēja, ka spēšu atgriezties laukumā. Un kur nu vēl nospēlēt 10 gadus profesionālā līmenī… Godīgi sakot, pats neticēju — vienkārši darīju, kas bija noteikts programmā. Pēc traumas domāšana iegāja citā līmenī, jo sapratu, ka nevarēšu tik atlētiski spēlēt — man bija uz abiem ceļiem uzlikas, tādēļ slidošana izmainījās. Bija jāsāk adaptēties un hokejs jāspēlē citādāk.

Interesanti, ka vertikālo lēcienu uzlaboju pēc ceļgala krustenisko saišu traumas — ar manu 62 cm augsto lēcienu Olimpiskās vienības laboratorijā varēja konkurēt tikai Kārlis Skrastiņš un Mārtiņš Cipulis.

Tagad: Esmu sporta frīks: ballītē mierīgi nosēdēt nevaru — ja puiši laukā spēlē futbolu, man ar viņiem ir interesantāk. Spēlēju futbolu ar dēliem. Nodarbojos ar fitnesu. Ziemā labprāt izkustos ar distanču slēpēm. Gribētu izmēģināt ekstrēmākus sporta veidus, taču pārciesto operāciju un savainojumu dēļ vairs nevaru ķermeni pakļaut traumu riskam.

Ārēji nevar redzēt, bet ķermeņa masai nākuši klāt 9 kilogrami — nedrīkstu nesportot… Trīs četrus gadus nebiju spēlējis — uz ledus esmu bijis tik, cik treniņus vadot. Nesen nospēlēju vienu maču — biju domājis, ka būs grūtāk.

Ja nesportoju, psiholoģiski lūstu pušu.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Attiecībās ar Janu Duļevsku.

Tagad: Precējies ar Janu, divi dēli — Martins (15) un Niklāvs (7).

INVENTĀRS

Toreiz: Hokeja bruņas kalpoja ilgāk.

Spēlēju ar diviem cimdu pāriem — perioda vidū samainīju sasvīdušo cimdu pāri pret otru. Tā visu spēli mainīju abus pārus.

Kad ierados Amerikā, amerikāņu koka nūjas likās izcilas. Pēc tam parādījās alumīnija nūjas, kas locījās, — ar maināmajām Sherwood lāpstiņām. Lāpstiņas ātri lūza, bet ar alumīnija kātu varēja vienkārši un ļoti stipri aizšķilt ripu. Amerikā spēlēju ar ļoti īsu nūju, kas garumā bija līdz krūtīm, bet Rīgas Dinamo nonācu otrā galējībā — nūja bija garāka par mani un kājas vairs nekustējās.

Slidoju ar CCM slidzābakiem, kas bija ērti, bet gribēju pamēģināt arī Bauer ražojumus. Biju lasījis, ka Pols Kofijs spēlē ar nenormāli mazām slidām, kas spiež. Kad Somijā pirku Bauer slidzābakus, man teica, ka tās izskatās par mazu man. Atbildēju, ka ir labi… Sabeidzu papēdi tā, ka nevarēju paslidot. Treneris brīnījās: “Kā — nevari paslidot? Tādu traumu neesmu redzējis.” Tā bija problēma, līdz slidzābaku aizmugurē izgriezu caurumus.

Tagad: Slidoju True slidzābakos, kas ražoti pēc pasūtījuma — speciāli pielāgoti manām kājām. Domāju, šis ir mans pēdējais slidu pāris — vairāk nevajadzēs.

Lietoju vecus hokeja cimdus, kas ir reizes piecas lāpīti. Galvenais — kape mutē, kas aizsargā zobus. Saliktos zobus nevaru atļauties izsist. Spēlēju stipri piesardzīgi.

Nūjas ir kļuvušas daudz vieglākas, mainījies spēles stils. Metienu ar atvēzienu izmanto reti, jo viss notiek daudz ātrāk: mainījusies arī metienu tehnika — tagad, kad ir kompozītmateriāla nūjas, metot jāprot izmantot kāta elastību (katapultas efekts), jo nūja metiena brīdī ieliecas. Audzēkņiem mācu mest arī klasiskajā tehnikā. Vissvarīgākais labam metienam ir plaukstu darbība, kas izriet no ķermeņa biomehānikas.

MĒRĶI

Toreiz: Spēlēt NHL.

15 gadu vecumā mani izsauca uz PSRS junioru izlasi dalībai turnīrā Šveicē. Komandā spēlēja tādi hokejisti kā Sergejs Gončars, kuri bija jau nobrieduši puiši. Biju laimīgs par izsaukumu uz izlasi, bet nezināju krievu valodu un nejutos fiziski gatavs. Man pienāca klāt Harija Vītoliņa tēvs — Harijs Vītoliņš II — un pateica: “Apsveicu tevi ar izsaukumu, bet labāk nebrauc. Nākamgad būs Latvijas izlase.” Šie vārdi man bija liels atvieglojums un iedeva tālāku motivāciju hokejā.

Centos izsisties Amerikā. Līdz NHL fārmklubam (Lasvegasas Thunder) tiku, taču man piedāvāja labu līgumu Somijā — atgriezos Eiropā. Cik varēju, tik izsitos — ja man NHL piedāvātu mazo pirkstiņu, ņemtu nedomājot. Divvirziena līgumu nepiedāvāja… Pēc 2000. gada pasaules čempionāta Sanktpēterburgā, kur uzvarējām krievus (3:2), biju tuvu tam, lai noslēgtu divvirziena līgumu ar NHL klubu no Ņujorkas — pieņemtu to neatkarīgi no līguma summas un tajā pašā dienā aizskrietu uz Ameriku, bet viņi izvēlējās jaunāku — somu aizsargu Miko Kuparinenu, ar ko vēlāk spēlēju kopā.

Vēlāk sapņoju, ka man būs sava hokeja skola.

Tagad: Veidot jauno hokejistu paaudzi un palīdzēt puikām — mācīt dzīvi un izaugt par krietniem cilvēkiem, kuri ir labi izskoloti hokejā. Hokejs nav grūta spēle — caur savu pieredzi cenšos viņiem nodot zināšanas.

Svaru zālē izmantojam speciālu treniņu metodiku un inventāru, tādēļ aizgāju studēt maģistrantūrā. Ir svarīgi, lai jaunieši saprot, ka galvenais ir nevis hokejs, bet izglītība, lai pēc tam nav jādzīvo ar salauztu sirdi — ne visi var kļūt par profesionāliem hokejistiem.

Lepojos, ka man apkārt ir tādi palīgi kā Saša, Vilnis, Andris, jaunie speciālisti no Jēkabpils puses. Viens pats neko nevar izdarīt — rezultātu iespējams sasniegt tikai kopā ar labiem cilvēkiem, veidojot savstarpēji labu komandu. Varam izstrīdēties savā starpā, taču viens uz otru paļaujamies un uzticamies. Piemēram, Vilnis man diktē, kādas slodzes varu dot hokejistiem uz ledus, man nav lieki jātērē enerģija un nav tajā informācijā jāiedziļinās — vienkārši ņemu vērā. Visi esam uz viena viļņa.

Mūsdienās spēlētājiem, kuriem jau 20 gados ir attīstīta spēles izpratne, ir izšķiroša priekšrocība tālākā izaugsmē. Galvenais, jābūt darba ētikai, jābūt radošam, tad viss var izdoties. Agrāk hokejisti lielākoties izbrauca uz talanta rēķina. Tagad — fiziski spēcīgi ir gandrīz visi spēlētāji un tālāk izsitas čaklākie un laukumā viltīgākie. Spēlētājs nevar būt armijnieks — hokejista meistarībā jābūt kādai rozīnītei. Tāpat vecākiem jāsāk saprast — hokejs nav individuāls sporta veids… Lielākā daļa jauno hokejistu, spēlējot bez ripas, laukumā izslēdzas — tikai skatās uz ripu un gaida to. Pieņemt lēmumus, spēlējot bez ripas, ir jāsāk mācīt nevis 12 gados, bet jau piecu gadu vecumā.

Ja hokejists 22 gadu vecumā nespēj uztaisīt pietupienu ar 160—180 kg svaru, tas nav hokejists. Tas ir minimums, ko jāspēj pacelt. TOP hokejisti šajā vecumā ceļ 200 kilogramu. Un, cik kurš var pacelt, to jau var redzēt pēc kāju un muguras muskuļiem.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Ģimene. Tā vienmēr ir bijusi pati lielākā vērtība. Tolaik gribēju, lai ir vairāk bērnu, bet hokejs aizņēma visu laiku un ārkārtīgi ierobežoja. Esmu introverts, un mani tas dažbrīd ir iekšēji grāvis — bija periods, kad mocījos ar bezmiegu — nebiju gulējis divas nedēļas, staigāju apkārt bāls kā nāve. Kad 38 gadu vecumā atkārtojās bezmiega problēma, sapratu, ka jābeidz spēlēt.

Tagad: Ģimene. Daudz vairāk laika varu veltīt ģimenei. Katra diena ir interesanta.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz un tagad: Kā jau intraverts cilvēks, nekad neesmu mācējis problēmas izrunāt. Mēģinu izlādēties caur sportu. Vienmēr ir paticis laukos Jēkabpilī — pie dabas. Slikti jūtos pūlī vai — kad apkārt ir daudz cilvēku. Tagad ir tāds grafiks, ka nesanāk aizbraukt uz Jēkabpili — dēli visu laiku prasa: “Kad aizbrauksim?”

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz: Neteikšu — tas ir smieklīgi. Agrāk biju spītīgs un no kļūdām nemācījos. Vieglprātīgs — pats dažreiz no tā šokējos.

Tagad: Ja agrāk nedomāju un tādēļ gadījās brīnumi, tagad cenšos un piedomāju — esmu ārkārtīgi flegmatisks. Man uz ielas ir stipri jāpiedomā — kur es eju un kā eju. Pilnīgi nopietni. Tāpat pie auto stūres vai degvielas uzpildes stacijā — nesen dīzeļa vietā atkal ielēju benzīnu… Un tā ir gadījies divas reizes mēneša laikā.

LIELĀKAIS PANĀKUMS

Toreiz: Uzvara Latvijas izlases sastāvā Turīnas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā pret Baltkrieviju (5:4). Pēc tās spēles bija milzīgs emocionālais pacēlums! Jau ar pirmajām nomaiņām uz soliņa runājām: johaidī! Baltkrievi ir labāki — ātri un stiprāki… Bet spēles pēdējās minūtēs bez vārtsarga izglābāmies no 2:4. Neticami!

1997. gada pasaules čempionāts, kad debitējām A grupā. Neesmu emocionāls un romantisks, tādēļ pārējos čempionātus man atmiņās grūti nošķirt citu no cita.

Tagad: Uzvara 2017./2018. gada Latvijas U-16 čempionātā ar Baltajiem vilkiem.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz un tagad: Esmu pragmatisks. Dari, dari, dari, un veiksme atnāks.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Pat īsti nezinu, kas ir neveiksme.

Ceļgalu traumu neuzskatu par lielāko neveiksmi. Es pat apzinīgi gaidīju, kad tas notiks — ceļgals jau bija traumēts, un man vajadzēja doties pie ārsta savest to kārtībā, bet es — kā saka — laikam izaicināju likteni, un pārplīsa krusteniskās saites. Rehabilitācijas laikā pabeidzu LSPA bakalaura programmu, piedzima vecākais puika, biju ar viņu mājās… Lielākais prieks ir brīvais laiks, ko vari pavadīt ar saviem bērniem — neko labāku nevar vēlēties.

Maz domāju par pagātni un neiedziļinos. Ir bijušas trakas situācijas, bet vienmēr var atrast risinājumu.

Tagad: Pirms diviem gadiem mums apzaga māju Rīgā. Bet vienalga — viss nokārtājos. Tu sāc piedomāt, ka pa nakti automobiļa aizdedzē atslēgas neatstāj un ir jāaizver garāžas durvis. Uzticos cilvēkiem — tā ir liela problēma. Esmu daudz vīlies citos cilvēkos, bet tā ir liela mācība, un tas atkal padara mani stiprāku. Mēs sportisti esam naivi un profesionālās karjeras laikā dzīvojam savā sporta vidē. Pēc tam tu nonāc citā vidē un saproti, kāda ir reālā dzīve.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Cēlos agri no rīta. Treniņi un spēles. Savā laukumā un izbraukumā. Starpsezonā — tikai mēnesis brīva laika. Karjeras laiks klubos Somijā un Zviedrijā — dienas aizritēja garlaicīgi. Amerikā vienmēr bija, ko darīt. Viens tusiņš — tur mēs bijām jaunāki puiši, cita mentalitāte. Atgriežoties Eiropā, sapratu, ka man šis hokejs nepatīk — liels laukums, neinteresanti. Arī komandas spēlētāji bija vecāki un nopietnāki. Neinteresanta ikdiena.

Brīvajā laikā spēlējām basketbolu, tad nāca futbola laiks. Vienu vasaru tikai florbolu spēlējām — pat Vasaras līgā cīnījāmies. Jaunie puiši man sakrita virsū, gandrīz kāju salauza.

Tagad: Tāpat ceļos agri no rīta. Vedu bērnus uz skolu. Tad no rīta puses vai vakarā ir treniņš. Pirmdienās ir LSPA maģistrantūra. Sestdienas un svētdienas ir aizņemtas — spēles un ģimenes dzīve.

Vasarā nokrāsoju māju. Kad celtnieki piestādīja tāmi, sapratu, ka labāk sākšu krāsot pats… Ja būtu iespēja, vairāk dzīvotu laukos. Skatos uz dēlu — Martinam arī vairs nav brīvdienu. Visu paņem hokejs.

Kristaps Zaļkalns
Kristaps Zaļkalns