Stabili mierīgs

Jānis Hermanis ir mūsu vienīgais trīskāršais olimpietis distanču slēpošanā, kurš popularitāti guva deviņdesmito gadu sākumā, kad kā vienkāršs puisis no zemnieku sētas Vietalvas pagasta Ieviņās kļuva par olimpieti. Abās pirmajās spēlēs Džonis, kā viņu dēvē draugi, sekmīgi veica arī karaliskos 50 kilometrus. 1992. gadā Albērvilā slidsolī viņš izcīnīja 66. vietu, 1994. gadā Lillehammerē klasiskajā stilā finišēja ar 61. rezultātu, bet 1998. gadā Nagano gandrīz sagādāja sensāciju piecas reizes īsākā slēpojumā.

Uz slēpēm Jānis Hermanis sastopams joprojām. Divās iepriekšējās ziemas olimpiskajās spēlēs viņš bijis akreditēts kā slēpju meistars. Ar vaskiem, pulveriem, paātrinātājiem, gludekļiem un birstēm Džonis nodarbojas brīvajā laikā, bet par savu pamatdarbu ir nerunīgs. Kā smejas viņš pats — pildot dienesta pienākumus un ļaujot dzīvei ritēt savu dabisko gaitu. Vai tā bija arī atjaunotās Latvijas un Jāņa Hermaņa olimpiskās debijas gadā?

Jānis HERMANIS

Dzimis 1970. gada 18. maijā Vietalvas pagastā.

STATUSS

Toreiz: Biju kļuvis par svaigu Sporta pedagoģijas akadēmijas studentu. Mani gan vairāk reklamēja kā jaunsaimnieku no Vietalvas pagasta Ieviņām, kur baroju buļļus, dzēru treknu pienu un trenējos. Slēpošanai biju pievērsies tikai pirms četriem gadiem, iepriekš trenējos soļošanā, arī pie Aivara Rumbenieka Murjāņu sporta ģimnāzijā, bet ne pārāk sekmīgi. Desmitajā klasē mācības nācās turpināt Pļaviņu vidusskolā un sāku trenēties pie Arvīda Pīpkalēja slēpošanā.

Tagad: Strādāju Drošības policijā. Cenšos sevi uzturēt formā, ne uz ko vairāk par pāris noslēpotiem maratoniem gadā es netiecos. Vairāk daru to sevis un veselības dēļ.

SVARS

Toreiz: 74 kilogrami.

Tagad: 76 kilogrami. Svars saglabājies gandrīz nemainīgs. Uz divām spēlēm braucu līdzi Ilmāram Bricim kā slēpju testētājs, jo mums bija pilnīgi vienāds svars un arī augums atšķīrās labi ja par diviem centimetriem.

AUGUMS

1,79 metri.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Vislabākajā formā es biju Nagano olimpiskajās spēlēs, kurām arī gatavojos daudz nopietnāk. Pirms šīm spēlēm Starptautiskā Slēpošanas federācija jau izvirzīja noteiktus kritērijus, kas bija jāizpilda, lai kvalificētos spēlēm. Nagano 10 kilometru klasikas distancē man veicās ļoti labi. Pēc pusdistances es biju sešpadsmitais! Griezu pogas ārā visiem igauņiem un pat dažiem krieviem. Bet tad sāka līt un manas super iesmērētās slēpes neglābjami sāka sist atpakaļ. Ātrums zuda, un spēki dila. Labi, ka vispār ar godu spēju finišēt.

Tagad: Muskuļiem sevišķi slinkot neļauju. Bet skaidrs, ka ar izlases sportistiem sacensties nevaru, taču Latvijas divdesmitniekā, šķiet, iebraukt varētu. Klasikā pat pirmajā desmitā.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Neprecējies.

Tagad: Šķīries, ir meita.

INVENTĀRS

Toreiz: Vienīgās slēpes, pie kurām varējām tikt, bija Somijā ražotās Karhu, kuras labākie sportisti ieguva, pateicoties blatam. Zābaki, lai arī vizuāli nebija tik pievilcīgi, bet ergonomikas ziņā daudz neatpalika no mūsdienu modeļiem.

Tagad: Pēc Albērvilas spēlēm slēpoju tikai ar Atomic slēpēm. Man ir arī šāgada sacīkšu modeļi abiem stiliem (193 un 203 cm), kas labāk slīd pa svaigu sniegu. Vēl joprojām lietojamas arī Nagano laiku klasikas slēpes, kurām nav ne vainas. Tikpat uzticīgs esmu Salomon zābakiem un Exel nūjām (145 un 162 cm).

MĒRĶI

Toreiz: Sagatavoties olimpiskajām spēlēm, lai vispār tiktu ārpus republikas robežām un redzētu citādu pasauli. Mans mērķis nebija cīnīties par TOP 20 vietām, jo skatījāmies uz dzīvi reāli.

Tagad: Nekādu konkrētu uzstādījumu man nav, ja neskaita rūpes par lauku māju, kur darāmā pietiek visu gadu. Tiesa, buļļu un govju Ieviņās nav, ir tikai viens kaķis. Bet par 30 hektāriem zemes jārūpējas tik un tā.

Vērtības

Toreiz: Sports bija lielākā vērtība. Pateicoties tam, esmu ieguvis daudz draugu un paziņu. Tas ir palīdzējis dzīvē, protams, arī darbā.

Tagad: Tie paši principi, kas liek pildīt dienesta pienākumus.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Problēmas es vienmēr esmu centies risināt mierīgā ceļā. Jaunībā biju karstasinīgāks un vairāk ļāvos emocijām. Gatavojoties Albērvilai, bija ļoti daudz neskaidrību. Principā visu laiku valdīja sasprindzinājums. Trūka ilgtermiņa programmas, kura atvieglotu dzīvi un ļautu labāk sagatavoties. Latvija tad bija valsts, kuru neviens nepazina, mums visapkārt bija robežas. Ja sacensības pārcēla uz citu valsti, mums vīzu nebija, tāpēc bieži izmantojām paziņu palīdzību attiecīgajās iestādes. Zviedrijā pat iebraucām bez vīzām, pateicoties tikai verbālajai komunikācijai.

Tagad: Padomāju, paklausos. To, kas ir jāsaka — pasaku, bet necenšos savu taisnību kādam pierādīt.

LIELĀKĀ KĻŪDA

Toreiz: Katrā ziņā es nenožēloju, ka sāku nodarboties ar sportu. Iespējams, pēc iegūtās izglītības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā vajadzēja studēt vēl kādā citā jomā.

Tagad: Šobrīd nekādas vērā ņemamas kļūdas pieļāvis neesmu, jo esmu iemācījies būt nosvērtāks.

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS

Toreiz: Iesildoties pirms starta Albērvilā, kāds japānis pārskatīšanās pēc paķēra manas nūjas. Es paņēmu viņa. Slidsolī braucot, konstatēju, ka šīs nūjas ir vismaz desmit centimetrus īsākas. Man tas raizes nesagādāja, bet — kā gāja japānim, es nezinu. Centos viņu pēc finiša sameklēt, lai noskaidrotu, diemžēl nesatiku. Distance bija kalnaina, un tādā ar īsākām nūjām ir pat ērtāka slēpošana.

Tagad: Šobrīd es aizraujos ar medībām. Reiz nošāvu mežacūku, noliku plinti seifā, un ar traktoriņu braucu medījumam pakaļ, bet cūkas tur vairs nebija! Pēc asiņu pēdām to izdevās izsekot un atrast.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Satikt pareizos cilvēkus pareizajā vietā un laikā. Spēlēs daudz palīdzējis krievu izlases galvenais slēpju smērētājs, kurš savulaik dienējis Latvijā sporta rotā. Ar viņa palīdzību es tiku arī pie laba inventāra olimpiādei.

Tagad: Jāpriecājas, ka joprojām ir laba veselība un lielais sports to nav iedragājis.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Izteiktas neveiksmes neesmu piedzīvojis. Nagano olimpiskajās spēlēs 30 km distancē pēkšņi strauji kļuva aukstāks un pie slēpēm piesala sniegs. Ar to jārēķinās, arī tāda ir slēpošana…

Tagad: Dzīve rit savu dabisko gaitu. Sūdzēties nevaru.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Laiku pavadīju rīta un vakara treniņos. Līdz pat trijām stundām vienā piegājienā. Vasarā turpinājām iesākto, izmantojot dažādas imitācijas. Jāpiebilst, ka agrāk īpašu vērību nepievērsām vingrošanai. Toreiz: pietika ar izstaipīšanos, kas nav pietiekami. Brīvdienās, protams, gadījās arī izklaidēties, bet tas ir normāli, jo ieciklēties tikai uz treniņiem nav ieteicams. Tas nogurdina.

Tagad: Noteikta režīma man nav, vienīgi ilgāk par 23.00 nomodā necenšos palikt.

VAĻASPRIEKI

Toreiz: Patika mašīnas. Gan braukšana, gan darbs ar tehniku. Pa retam gāju arī makšķerēt.

Tagad: Šobrīd paralēli slēpošanai esmu aizrāvies arī ar medībām.

Ralfs Dravnieks