Tiesneša hokejs bez gudrīšu komentāriem

Pēc divām nedēļām Kanādā sāksies
pasaules hokeja čempionāts. Tiesnešu vidū būs arī Latvijas pārstāvis – 31 gadu
vecais Ansis Eglītis. Tas viņam jau būs trešais pasaules pieaugušo čempionāts. Tikpat
reižu nozīmīgākajā hokeja forumā no mūsējiem tiesājis vien Eduards Odiņš.– Nav daudz hokejistu, kuri karjeras
beigās plēstos kļūt par tiesnesi. Jums bija citādāk?–
Spēlēju vienā komandā ar Oļegu Sorokinu, Rodrigo Laviņu, vēl citiem. Taču
sešpadsmit gados metu mieru, jo sapratu, ka neesmu baigi perspektīvais
aizsargs. Gadu neko nedarīju. Viens no hokeja veterāniem rīkoja tiesnešu
kursus. Mēnešus trīs viss notika, līdz šīs nodarbības aprāvās. Iestājās
klusums, līdz avīzē izlasīju avīzē, ka interesenti tiek aicināti uz tiesnešu
kursiem. Kādēļ gan neaiziet? Iepatikās arvien vairāk.– Cik gadus sevi saucat par tiesnesi?–
No astoņpadsmit gadu vecuma.– Pielaujat, ka īstens hokeja fans, pats
nekad šo spēli nespēlējis, arī var kļūt par jūsu kolēģi?–
Nedomāju, ka no nulles tas ir
iespējams. Te pat nelīdzētu daudzu gudru teorijas grāmatu lasīšana. Šajā darbā,
manuprāt, svarīgākais ir gribasspēks un atrast laiku, kad paša izvēlēto nodarbi
izbaudīt. Man tā ir izklaide, hobijs, iespēja atslēgties no citām lietām.– Kam jānotiek, lai līnijtiesnesis kļūtu
par galveno?– Jācenšas pēc iespējas vairāk tiesāt. Jābūt lielai vēlmei un pacietībai to
darīt. Sākot  no bērnu sacensībām. Mani
kolēģi Zviedrītis un Odiņš arī sāka kā līnijtiesneši, bet jau kādu laiku strādā
kā galvenie. Ja arī es būtu nonācis līdz šai robežai, skaidrs, ka pasaules
čempionātā mani neaicinātu strādāt, jo viņiem es kā galvenais neesmu vajadzīgs.– Kā čempionātu rīkotāji zina, ka
Latvijā ir tāds Ansis, kurš ir gana augstas kvalitātes sava amata pratējs, ja
soģu eksāmeni tiek kārtoti vien pašu mājās?–
Protams, nepieciešama arī federācijas ieinteresētība, lai mūsu valsts būtu
pārstāvēta ne tikai ar izlasi. Viss sākas ar starptautiskiem jauniešu turnīriem,
ja darbs atzīts par labu esam, seko piedāvājums tiesāt dažādu divīziju jauniešu
un junioru čempionātus. Soli pa solim, kamēr vēl un vēl tiec pamanīts.

– Pat izcili sportisti reizēm atzīst, ka
viņus pārņem pirmsspēles satraukums. Tiesneši arī izjutuši šādas emocijas?

–
Sākumā, protams, uztraucos. Ieklausījos, kā dažs spēlētājs komentē vienu vai
otru manu lēmumu. Jau labu laiku to visu laižu gar ausīm, citreiz pat pasmaidu
par hokejistu teikto laukumā.

– Hokejistu leksikā ir starptautiski
zināmi termini, vai katrs savu neapmierinātību un dvēseles kliedzienu izsaka
dzimtajā valodā?

– Lielākoties dzirdama angļu valoda. Ir tiesneši, kuri ļoti asi reaģē.
Esmu pārliecinājies: jo spēlētājs zemākas kvalifikācijas, jo vairāk viņš
lamājas un ārdās. Tieši tāpēc labāk īpaši nereaģēt, lai nenolaistos līdz tādam
līmenim.

– Visi zina, ka ar tiesnešiem nav jēgas
strīdēties. Viņi tāpat savu lēmumu neanulēs. Bet tiesnesis taču arī var
kļūdīties?

–
Tiešām, strīdēties neiesaku. Taču taisnība, – arī tiesneši mēdz kļūdīties.

– Svilpienu atpakaļ nepaņemsi…

–
Spēles noteikumus tomēr var ļoti dažādi interpretēt. Pasaules čempionātā
tiesnesis var neskaidros jautājumus sacīkstes laikā pārbaudīt videoierakstā, un
tikai tad pieņemt  izšķirošo lēmumu,
atzīstot vai neatzīstot vārtu guvumu. Es būtu priecīgs, ja arī Latvijas
čempionātā tā būtu. Bet tur, kur nav videoierakstu, jāpiekrīt vien tiesnešu
teiktajam.

– Jums vienalga – skatītāju tribīnēs ir
desmit tūkstoši līdzjutēju vai trīspadsmit, spēlētāju vecvecākus un draugus
ieskaitot?

–
Interesantāk ir tiesāt daudzu skatītāju klātbūtnē, tomēr viņi rada tik lielu
troksni, ka tas jau mēdz būt traucējošs. Tiem, kuriem jādzird, nedzird svilpi.
Katrā ziņā pārpildītu tribīņu priekšā garastāvoklis noteikti ir pacilāts. Taču,
ja spēle ir interesanta, nav vairs būtiski: tajā noraugās pieci fani vai desmit
tūkstoši.

– Latvijas izlases pēdējā pārbaudes
spēlē savā laukumā strādāja četri tiesneši. Daudziem tas bija pārsteigums.

–
Janvārī Kontinentālā kausa izcīņas finālā tiesnešu bija tikpat daudz. Mums tā
noteikti ir vieglāk. Ja galvenais kaut ko nav pamanījis, viņš prasa
līnijtiesnesim. Četri acu pāri noteikti redzēs vairāk. Līnijtiesnesim, protams,
arī viss jāredz, bet mums galvenais ir fiksēt pārmetienus, ieiešanu zonā.
Jebkurā, pat negaidītākajā brīdī galvenais var pavaicāt, kas noticis. Viņš
fiksē vārtu gūšanas momentus un noraidījumus.

– Jau labu laiku tiesneši dodas darbā uz
ledus, ķiveri galvā. Taču arī jūs neesat paglābti no traumu gūšanas.

–
Spēles karstumā gadās visādi. Reizēm pamatīgi trāpīts ar ripu. Tomēr ne reizi
traumas dēļ sacīkstes laikā neesmu nomainīts.

– Ir atšķirība tiesāšanas apstākļiem, ņemot
vērā, kurā valstī notiek sacensības?

–
It kā īpašu atšķirību nav. Taču kolēģi, kuri strādājuši Amerikā un Kanādā,
apgalvo, ka čempionāta mājvietā fani savus spēlētājus atbalstot tik skaļi, ka
svilpe dažubrīd pat nav dzirdama. Kas tad notiek? Otrs tiesnesis svilpj
vēlreiz, kamēr spēlētāji dzird, vai rādi ar žestiem, un spēle tiek apturēta.
Atcerēsimies, ka Rīgā taču bija tāpat. Turklāt ir atšķirības, varbūt vien
niansēs, kuru valsti pārstāv viens vai otrs tiesnesis. Pirms mača tiesnešu
pārraugs vēl norāda vienu vai otru noteikumu niansi, kurai jāpievērš galvenā
uzmanība. Bet ja ieņem galvā visu teikto, pats nemaz nedomājot, sanāk kā Rīgā,
kad slavenais Lūkers tiesāja Latvijas un Kanādas maču. Tagad ir skaidrs, ka šo
sāncenšu sacīkstei viņš nu noteikti netiks nozīmēts. Strādājot laukumā, pašam
vajag mēģināt izjust spēli. Pēc mača analizē konkrētus momentus un nonāc pie
kopsaucēja. Taču neviens, protams, nevar būt par visu simtprocentīgi
pārliecināts.

– Kā zināms, Kanādā čempionāts notiks uz
laukumiem, kas izmēra ziņā ir mazāki nekā Eiropā. Vai tas ietekmēs arī jūsu un
amata brāļu darbu?

–
Laukums ir šaurāks, vietas būs mazāk, asumu – vairāk. Taču lielas atšķirības
nebūs, vien drusku mazāk nāksies slidot.

– Hokejs nu ir tā spēle, kurā visi
līdzjutēji zina un saprot visu. Arī to, ka tiesneši citkārt brīnumainā kārtā
ļauj iekarsušajiem konkurentiem riktīgi izkauties…

–
Daudzi spēlētāji un daži treneri arī maldīgi domā, ka perfekti zina visus
noteikumus. Viņi varbūt izlasījuši pāris lapas noteikumu grāmatiņā, toties
nākamajās desmit nav pat ieskatījušies. Ja hokejisti jau gatavojas vicināt
dūres un izdodas viņus uzreiz izšķirt, viss ir kārtībā. Bet ir arī momenti,
kad, tiesnesim iejaucoties, sanāk vēl sliktāk. Ja otrs soģis nav blakus, kas
var paņemt otru, kas kaujas, var
iznākt, ka turi vienu, bet otrs spēlētājs tik masē sāncensi. Gadījies visādi. Pieredze rāda, ka uzreiz labāk ir
neiejaukties, ja neesi pārliecināts, ka strīdiniekus varēsi izšķirt. Ir ļoti
reti gadījumi, ka kautiņa laikā atraujas
arī tiesnesis. Tas parasti notiek zemākās līgās, kur spēlētāju atbildība it
nekāda, īpaši amatieru līgās. Un arī tad, ja spēlētājam aizkrīt širmis, vairs nespējot sevi kontrolēt.

– Cik daudz zināt, kas un kā būs ar jūsu
strādāšanu pasaules čempionātā Kanādā?

–
Šoreiz divas dienas iepriekš būs tiesnešu kopā sanākšana. Spriedīsim par
izmaiņām noteikumos, runāsim par galvenajām niansem, kuram pievērst lielāku
uzmanību, jo tās tiešām ik gadu nedaudz mainās. Čempionātam ir seši tiesnešu
pārraugi, kuri kopā ar direktorāta pārstāvjiem lems, kurš kurā mačā un kādas
brigādes sastāvā strādās. Ja kāda izlase kategoriski iebilst pret soģi, ar kuru
jau savulaik bijis konflikts, viņa vietā konkrētā mačā darbosies cits. Visi
ieinteresēti, lai čempionāts ritētu pēc iespējas mazākiem ekscesiem. Parasti
jātiesā piecas līdz astoņas spēles.

– Kad nav jāvelk svītrainais tiesneša
krekls un nav jāstrādā, daudz skatāties hokeju?

–
Man nepatīk sacīkstes vērot arēnā. Blakus vienmēr sēž gudrīši, bļauj kaut ko
nesakarīgu, turklāt pastāv iespēja, ka uz muguras vēl kāds uzlies alu. Es protu
baudīt hokeja spēli, neiedziļinoties, vai kāds no tiesnešiem svilpj pareizi vai
– ne. Man vairāk patīk skatīties mačus TV pārraidēs, var arī redzēt
atkārtojumus, turklāt neviens netraucē ar gudru spriedelēšanu.

– Kad notikia Samsung premjerlīgas izšķirošie mači, galvenais tiesnesis bija
ārzemnieks. Tas, jūsuprāt, liecina par vietējo soģu ne īpaši augsto
kvalifikāciju?

–
Atklāti sakot, man šķiet, ka neviens tā īpaši neraujas uz finālspēlēm, jo
pārmetumi būs jāklausās gan no vienas, gan no otras komandas. Ārzemju tiesneša
uzaicināšana, iespējams,  ir kādas
konkrētas komandas ambīcijas. Es šādam solim neredzu jēgu. Mūsu tiesnešiem
kvalifikācija noteikti nav zemāka nekā ārzemniekiem. Pasaulē ir profesionāli
soģi, kuri ar šo darbu pelna dzīvei. Ne tikai NHL, bet arī Slovākijā un Čehijā.
Daudzi mūsu hokejisti slēdz līgumus ar ārzemju klubiem, taču interesēties par
līdzīgu iespēju tiesnešu dārziņā vismaz man nav vēlēšanās. Ikdienā daru vēl
citas tīkamas lietas. Spēlēju Rīgas hokeja čempionātā Kurbada komandā, esmu aizsargs. Man ļoti patīk ceļot, kad vairs nav
sezonas, braucu uz eksotiskām zemēm.

Vizītkarte

Ansis Eglītis

hokeja tiesnesis

Dzimis   1974. gada 3. jūnijā

Mācījies Rīgas 55. vidusskolā, Rīgas 93. vidusskolā, Rīgas
Valsts tehikumā, maģistrantūrā augstskolā Turība

Hokejā  no 5 gadu vecuma

Treneris Harijs Vītoliņš II

Spēlējis  Dinamo, Latvijas bērzā

Strādā   savā uzņēmumā, pārdod no Šveices ievestas automašīnas

Māra
JURŠEVICA