Tuvāk mīlestībai
Maijā Helsinkos un Stokholmā tiek rakstīta kārtējā lappuse hokeja vēsturē. Latvijā tai jau ir vairāk nekā 80 gadu. Bet ar pašu hokejistu padarīto vien nepietiek. Vēsture prasa ko vairāk.
„Hokejā tāpat kā karā — ir kritušie, ievainotie, bez vēsts pazudušie un tie, kas iet tālāk,” saka kādreizējais Rīgas Dinamo un 1995. gada Latvijas izlases galvenais treneris Evalds Grabovskis. „Mums jācenšas atcerēties visi.” Trenera komandtiltiņš tagad iekārtots pie datora monitora. „Es tev tūlīt parādīšu,” viņš saka un no datora atmiņas cietā diska ceļ ārā vienu bildi pēc otras. Telpā, pie kuras plašajiem logiem koši kuplo maigas pavasara puķes, ienāk braši hokeja vīri, leģendas un likteņi. Sākas mūsu saruna.
— Dokumentos minēts — biedrība Latvijas Hokeja vēsture. Dibināšanas autors — Evalds Grabovskis…
— Kad 2004. gada 3. novembrī Minskā vietējā Dinamo un Rīgas 2000 komandu mača laikā tēva acu priekšā no dzīves pēkšņi aizgāja mūsu izcilais hokejists Sergejs Žoltoks, sāku domāt par lietām, kam agrāk nebiju pievērsis uzmanību. Par atmiņu, par piemiņu, par to, kas paliek un kas to saglabās… Tika izveidots Sergeja Žoltoka fonds. Tam bija dažādi mērķi — piemiņas turnīra organizēšana, rūpes par veterāniem, arī Latvijas hokeja vēstures apkopošana un tās pieejamības nodrošināšana sabiedrībai. Tobrīd emocijas radīja daudz ideju — pārdēvēsim skolu, nosauksim ielu…
Daudzas tiešām tika realizētas. Piemiņas turnīrs kļuvis tradicionāls, 55. vidusskola nosaukta Žoltoka vārdā, tajā Sergeja patēvs Jurijs Mihailovičs ar lielu mīlestību iekārtojis hokejista piemiņas istabu, bet citas entuziasma dzirkstis noplaka. Es pieķēros pie hokeja vēstures, bet atbalstītāju apkārt kļuva arvien mazāk. Vienīgi Krikunovs, cepuri nost, toreiz iedeva 1000 latus mājaslapai. Pamatdoma bija — hokejs ir mūsu lepnums, lai katrs tā pārstāvis būtu atrodams. Drīz tas tomēr uzkārās gaisā.
Es tomēr esmu hokeja treneris, ne rakstnieks, ne dzejnieks un ar šādu darbu saskāros pirmo reizi mūžā. Palīgus nevarēju atrast. Laikam pirmo pogu nebiju pareizi aizpogājis. Fondā visu lemj valde, sanāk kopā un māj ar galvām — jā, jā, jā… Bet, kad jādara, tad neviena nav. Kāpēc tad man velti tērēt laiku un cerēt uz citu palīdzību. Taisīju pats savu biedrību. Pirms gada to reģistrējām.
— Bet jau Latvijas hokeja astoņdesmitgadē, kas tika svinēta vēl vienu sezonu iepriekš, pa ledushallēm, skolām un novadiem sāka ceļot jubilejai veltītā tava veidotā pārvietojamā izstāde!
— Iepriekš fondā izteicu priekšlikumu izveidot Latvijas hokeja vēstures un panākumu zāli. Man pat viesnīca Tomo, kas atrodas netālu no federācijas mītnes Raunas ielā, piedāvāja bez maksas 160 kvadrātmetrus lielu telpu. Uztaisījām jau projektiņu — tā būtu prestiža, intīma vieta, kur savus pasākumus rīkot. Ar modernu aprīkojumu, ar skārienjutīgiem monitoriem, caur kuriem piekļūt visai informācijai… Lai arī telpas būtu, naudiņa tik un tā nepieciešama. Staigāju pa instancēm pēc atbalsta. Mani uzklausīja pat Saeimas Sporta apakškomisija. Sēdēja 15 deputāti. Visi teica — prīmā, baigi forši! Tikai — vieta esot pārāk nomaļa, kas tad tur iešot? Smējos, nu labi, dodiet kādu stūrīti Jēkaba vai Brīvības ielā…
— Vēl taču ir Sporta Vēstures muzejs Vecrīgā!
— Tur jau tā ir tik šauri! Dažam sporta veterānam kāpšana pa tām vītņu trepēm jau var būt riskanta dzīvībai. Mūsu sporta vēsture taču ir tik plaša. Viņi muzejā visu bagātību spiesti glabāt bleķa skapjos un kastēs, bet bagātībai jābūt pieejamai sabiedrībai. Citādi mēs nekādi savu jaunatni nepārliecināsim.
— Par ko jaunatne būtu jāpārliecina?
— Šodien mani intervēja Sandijs Semjonovs no televīzijas. Viņš man prasa: „Vai tu esi Latvijas patriots?” Kā viņam var ienākt prātā tāds jautājums man?! Ja esmu 60 gadus Latvijas hokejā, ja esmu pieķēries tā astoņdesmitgadīgajai vēsturei, kā es varu nebūt patriots?!
Jaunatne gan uz šo jautājumu atbildēs ne tik viennozīmīgi. Un viņu šaubās ir mūsu vaina. Mums jālepojas ar to, kas mums ir. Nekā daudz jau nav — hokejs, dziesmu svētki, skaista daba… Bet, lai lepotos, tas jāparāda un jāiepazīst.
Tāpēc domāju, kā tās lietas bīdīt tālāk. Reiz runājām ar toreizējo arēnas Rīga direktoru Edgaru Bunci. Nē, hokeja muzeju pavilkt mēs nevaram. Bet uztaisīt vēstures ekspozīciju, lūdzu, trešā stāva lielais vestibils ir brīvs. Tur tagad stāv vairāk nekā 30 stendi ar manu vākto materiālu — fotogrāfijām, rakstiem un citu informāciju. Katrs, kas iet uz sporta maču vai koncertu, var uzkāpt un apskatīties, ja vien nelielā apmeklētāju skaita dēļ arēnas augšējā daļa nav slēgta.
Paralēli uztaisīju pārvietojamo izstādi uz 20 divpusējiem stendiem, kuros izvietots krietni vairāk ilustratīvā materiāla. Patlaban tā aplūkojama viesu namā Medzābaki pie Lilastes ezera. Šī izstāde, kas tika atklāta mūsu hokeja astoņdesmitgades svinībās 2011. gada 4. decembrī arēnā Rīga, jau bijusi 20 publiskajās vietās.
Tagad rotācija drusku pierimusi. Kad es runāju par atbalstu savai biedrībai, visi saka bulgāru jā. Kādu laiku strādāju Bulgārijā. Iesākumā, nezinot viņu tradīcijas, runājam ar svarīgām personām. Es stāstu par savām vajadzībām, šefs tik māj ar galvu, un es tik priecājos. Re, cik viegli cilvēks visam piekrīt. Beigās izrādās, ka tas bijis nē, bulgāri dara otrādi — piekrišanu izrādot, galvu purina.
Man bija vēl viena laba ideja. „Kirov, taisām Hokeja dienu!” saku. Mums šīs spēles popularitāte jāizmanto un pie reizes jāizrāda cieņa tiem, kam esam pateicību parādā. Mūsu hokeja vēsture ir bagāta, un daudzi no tās ir vēl tepat blakus. Uztaisījām scenāriju. No rīta līdz pēcpusdienai desmitgadīgo turnīrs, nevis kaut kur, bet arēnā Rīga! Vakarā svinīgā daļa Māmuļā ar šlipsēm un baltiem krekliem kā Grammy balvas pasniegšanā. Viss jau bija sarunāts, izziņots… Manu ģimeni piemeklēja nelaime, un nebija neviena, kas to pasākumu novestu līdz galam. Atkal iznāca bulgāru jā.
— Cik tavā biedrībā biedru?
— Es un jurists.
— Kāpēc tik maz?
— Ja esmu viens, zinu, ko daru. Ja te būs bars, katrs atkal kaut ko gribēs fīrēt. Tā ir mūsu latviešu nelaime, kas neļauj izveidot vienu stipru partiju.
— Bet tu jau pārliecinājies, ka viens pats visu vari nespēt izdarīt!
— Jā, balsta grupa nepieciešama. Man jau tāda ir — Gunārs Jākabsons, Jānis Anmanis, piemēram. Tie ir cilvēki bez pretenzijām. Jāveido komanda no tādiem, kas var kaut ko pienest klāt, nevis grib ņemt. Re, kur ir žurnālisti, re, kur ir televīzija, kino, re, kur ir uzņēmēji vai cilvēki no bankas un te ir vēsture. Ņemam un strādājam kopā! Taisām mājaslapu, liekam visu, kas jau ir, tajā iekšā…
Es Kirovam saku: „Es tevi nemācu čugunu liet, bet tu man nestāsti, kā hokeja vēsture jātaisa…” Vēsture ir nepārtraukts organisms, no tā nevar izraut atsevišķus posmus. Un kājām otrādi gāzt arī nedrīkst. Dažs slavens hokejists tagad paziņo, ka Tihonovs Latvijas hokejam nav devis neko, ka padomju laikos hokejā nebija nekā… Tagad tik jaunie matroži kāps pār sētu un taisīs jaunu revolūciju, jaunus laikus!
— Daļa jau domā, ka Rīgas Dinamo ir tikai piecus gadus gara vēsture…
— Par to ir stāsts. Par to es arī rakstu. Grāmatai man pietiek ko rakstīt, lai tikai Dievs dod laiku.
— Tātad top grāmata?
— Jā, rakstu. Ir jau daudz uzmetumu. Ir arī dokumentālas filmas scenārijs Uzticīgs hokejam. Viens cilvēks man nozaga pusgadu laika. Apsolīja — darīsim, taisīsim. Cerēju, gaidīju, bet izrādījās — atkal bulgāru variants.
— Pats esi lielāko daļu Latvijas hokeja vēstures pieredzējis, pats aktīvi piedalījies tās veidošanā.
— Es gan vispirms biju atslēdznieks VEF jauno tehnoloģiju cehā pie tēva, kas tur bija viens no labākajiem meistariem. Tur daudz labu sportistu strādāja. Izmācījos par virpotāju, izmācījos par atslēdznieku — 17—18 gadu vecumā. Es beidzu skolu agrāk par visiem, jo uzreiz sāku mācīties 2. klasē. Man solīja labu konstruktora karjeru, bet es pieķēros hokejam.
Hokeja bacili man pielipināja Elmārs Bauris — viņš dzīvoja kādus 200 metrus no mūsu mājas. Iedomājies — Latvijas hokejam ir 80 gadu, Elmāram — 95. Viņš visu savām acīm redzējis! Un viņš joprojām tepat ir!
Elmāra māsasdēls Haralds Norītis pēc kara nonāca Austrālijā, bet Rīgā bēniņos bija palicis viņa hokeja inventārs. Elmārs to uzticēja man. Uz Haralda slidām, ar viņa cimdiem rokās 6. vidusskolā sarīkoju mačus starp klasēm, uz basketbola laukuma uzlējām ledu un sākām ņemties. Treneris Edgars Rozenbergs bija padzirdējis, ka puikas tur darbojās, atnāca pie mums un noorganizēja Daugavas stadiona komandu. Pēc gadiem trim mēs kļuvām par Latvijas čempioniem pieaugušo konkurencē.
Protams, tad man prātā nenāca, ka es kādreiz Rīgas Dinamo un pat Latvijas izlasi trenēšu.
Ir dzīvē bijuši smagi satricinājumi, asi pagriezieni, kas liek uz pasauli raudzīties citādāk. Viens bija Žoltoka aiziešana. Man ģimenē arī bijusi traģēdija. Meitas vīrs kamaniņu braucējs Normunds Taškāns pirms 27 gadiem PSRS komandas treniņu laikā nositās trasē Vācijā. Man ir mazmeita, kura tajā melnajā dienā bija tikai divas nedēļas veca…
Tu Osvencimas nāves nometnē esi bijis? Kad strādāju Polijā, mēs tur vedām puikas. Nakts, tumsā vīd baraku garās rindas, perons, kuru apgaismo vājas laternas, dzelzceļa sliedes un vieta, kur tās pēkšņi beidzas. Tālāk ceļa nav. Tālāk nav nekā. End Station. Dzīvības gala stacija… Tur izjustais atstāj satriecošu iespaidu. Tādi pārdzīvojumi palīdz skaidrāk saskatīt apkārtni. Kas mēs esam? Ko citi pirms mums izdarījuši? Tu saproti, cik vienkārši un viegli viss var izzust.
— Ir kas unikāls, ko, vēsturē rokoties, esi atradis?
— Man ir piecu gadu Dinamo žurnāli. Divus pats esmu rakstījis, trīs ir Tihonova un Rozenberga darbs. Tur viss ir piefiksēts — kas notika, ko darīja, kā Dinamo iekļuva augstākajā līgā.
Varu parādīt Latvijas Ziemas sporta savienības valdes sēžu protokolu grāmatu no 1929. līdz 1940. gadam. Tajā arī redzams, kas un kā par hokeju spriests. Svēta lieta, kā bībele.
Nav jau tā, ka hokeja vēsturē valdītu absolūts tukšums. Ir Pučes grāmatas par Ozoliņu, par Hatuļeju, ir grāmata par Kārli Skrastiņu, dažādi fotoalbumi.
Vēsture kļūst interesanta, kad tā apaug ar cilvēkiem un notikumiem. Esmu iepazinies ar pirmās Latvijas laiku izlases uzbrucēja Leonīda Vedēja meitu, kas no Amerikas bieži brauc uz Rīgu. Izrādās, tēvs uz Latviju regulāri sūtījis vēstules, kurās rakstījis par pirmskara hokeju. Manā mājaslapā paredzēta rubrika Atmiņu taka. Tas viss tur jāliek iekšā, lai cilvēki lasa!
Ēriks Koņeckis, kas pēc kara spēlēja Vācijā, Dortmundē, uztaisīja hokeja muzeju — viņš pats ir uzņemts Vācijas hokeja slavas zālē. Dēls saka: „Man ir 12 banānu kastes ar materiāliem par hokeju.” No Vācijas unikālas bildes atsūtīja vecais hokejists Rūdolfs Veide, no trim viņa dēliem divi spēlējuši Vācijas izlasē.
Pirmās Latvijas laikā hokejs nebija lielais teātris. No 1931. līdz 1940. gadam valstvienībai bija tikai 36 spēles. Tiesa, pirmā pret Lietuvu notika jau 1929. gadā, pirms vēl Latvija bija uzņemta starptautiskajā federācijā. Risinājās Latvijas čempionāti, pirmais — Liepājā. Piedalījās maz komandu — trīs četras… Bet, ņemot vērā, ka spēlēja tikai uz dabīgā ledus, rosība bija pamanāma. Tagad hokejs ir sociāla parādība. Ne tikai plika aizraušanās. Tas ir tuvāk mīlestībai.
Kad sāc sijāt notikušo, daudz kas nāk ārā. Bet tam visam vajadzīgs pamatojums, rāmis — kam to darīt? Pagaidām, re kur viss stāv.
Evalds GRABOVSKIS
Pensionēts hokeja speciālists
Dzimis: 1941. gada 2. martā Rīgā
Izglītība: Rīgas 6. viduskola, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (LSPA)
Sportā: no 14 gadu vecuma, trenējies riteņbraukšanā (treneris Alberts Džarcāns), peldēšanā (treneris Ainars Leja), hokejā (Edgars Rozenbergs)
Lielākie sasniegumi: Latvijas čempions hokejā, Daugavas meistarkomandas aizsargs (1962.—1967.)
Darba gaitas: virpotājs atslēdznieks VEF, hokeja treneris Brocēnos, RPI, Latvijas Bērza B klases komandas treneris, Tihonova laiku Rīgas Dinamo trešais un otrais treneris, vēlāk galvenais treneris (1977.—1980.), divus gadus strādājis par kluba treneri Bulgārijā, pēc tam strādājis ar Latvijas Bērzu, ar Dinamo jauniešiem, pēc Jurzinova atkal Dinamo galvenais treneris (1988.—1992.), kluba treneris Polijā (30 000 iedzīvotāju pilsētiņas komanda izcīnījusi četrus Polijas čempiona titulus), Latvijas izlases galvenais treneris (1995.), kluba treneris Vācijā, Šveicē, galvenais treneris Rīgā 2000, Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretārs, izpilddirektors
Ģimenes stāvoklis: precējies (50 gadi laulībā), divas meitas, pieci mazbērni, viens mazmazbērns
Vaļasprieki: makšķerēšana (rekords — 21 kg sams), dārzkopība
