Vajadzīga lepna izlase!
Pēc tautības — polis, dzimis — Baltkrievijā, dzīvo — Zviedrijā, ir Zviedrijas pilsonis, bet pasaules čempionātos hokejā spēlējis tikai Latvijas izlasē. Kas viņš ir? Tas varētu būt labs jautājums kādam konkursam. Viņš ir Latvijas hokeja izlases jaunais galvenais treneris Aleksandrs Beļavskis, kurš pie izlases stūres reiz jau turējās kopā ar zviedru Kurtu Lindstrēmu kā asistents, bet tagad mūsu lielāko hokeja kuģi sācis stūrēt patstāvīgi.
Aleksandra Beļavska debija Latvijas izlases galvenā trenera amatā notika Stavangeras turnīrā Norvēģijā. Pavasarī uz pasaules čempionātu Beļavskis vedīs citu komandu, bet Stavangerā viņam bija pirmā iepazīšanās ar daudziem spēlētājiem, kuri ir izlases tuvākajā vai tālākajā rezervē, kā arī ar dažiem, kuri varbūt aizbrauks arī uz Prāgu (otra apakšgrupa spēlēs Ostravā), bet kurus jaunais treneris vēl tikai iepazina. Patiesībā — arī ar pašu treneri vajadzētu vispirms iepazīties, jo ir izaugusi vismaz viena hokeja līdzjutēju paaudze, kura ne tikai nav redzējusi, kā savulaik spēlēja Latvijas izlases 9. numurs, nav redzējusi slaveno Beļavska pirueti un gūtos vārtus pasaules čempionāta spēlē ar Baltkrieviju, bet arī maz ko par viņu dzirdējusi.
Beļavskis un viņa ģimene jau vairākus gadus dzīvo Zviedrijā, kur Saša savulaik turpināja spēlētāja karjeru pēc tā laika Rīgas Dinamo un kur viņš tai arī pielika punktu. Latvijā kopš nesena laika divām vīriešu izlasēm ir jauni galvenie treneri, kuri ilgāku laiku dzīvo ārzemēs un par kuriem šeit vai nu jau piemirsts, vai daudzi vienkārši maz ko zina. Vēl viens tāds ir vīriešu rokasbumbas izlases galvenais treneris Uģis Vikštrēms, ar kuru iepazīstinājām pirms EURO 2016 kvalifikācijas turnīra. Tagad pienākusi kārta Aleksandram Beļavskim.
“Ar Baltkrieviju un konkrēti ar Vitebsku man saistās tikai pirmie dzīves gadi, jo jau bērnībā pārcēlāmies uz Rīgu — tēvs dienēja armijā un tā nokļuva šeit. Tad viņš palika virsdienestā, bet vēlāk aizgāja strādāt uz rūpnīcu. Tieši tēvs mani arī aizveda uz hokeju, jo viņam tas ļoti patika, viņš sekoja visām tā laika Rīgas Dinamo spēlēm,” savā pirmajā intervijā Sportam stāsta Aleksandrs Beļavskis. “Man bija jau desmit gadu, kad tēvs aizveda pie trenera Aleksandra Cicurska vēl uz atklāto Daugavas hokeja laukumu. Mūsdienās tas jau ir vēlu. Rīgas Dinamo tad aizvadīja pirmo sezonu PSRS čempionāta augstākajā līgā, hokejs bija uz viļņa, visi puikas gribēja to spēlēt. Es nebiju izņēmums.”
— Jūsu debija Rīgas Dinamo notika 1982./1983. gada sezonā, kad jums bija tikai 18 gadu. Atceraties savus pirmos partnerus?
— Protams! Tie bija tādi pazīstami meistari kā Pjotrs Prirodins un Vladimirs Lubkins. Es vēl paspēju arī ar aizsargu — tagad pazīstamu treneri — Vladimiru Krikunovu kopā uzspēlēt, vēl paspēju aizķert vairākus 70. gadu spēlētājus. Izlasē visbiežāk laikam iznāca spēlēt kopā ar Aleksandru Kerču un Vjačeslavu Fanduļu, arī Sergejs Boldaveško bieži spēlēja ar mani un Fanduļu, vēl Aleksandrs Semjonovs, Sergejs Seņins… Ar daudziem partneriem esmu kopā spēlējis.
Pašās pirmajās izlases spēlēs nepiedalījos, jo tad biju Zviedrijā, bet turpmāk centos vienmēr tikt uz spēlēm izlasē. Tās man vienmēr ir bijušas īpašas. Bet Rīgas Dinamo pavisam nospēlēju 9 sezonas — līdz pat PSRS izjukšanai — ieskaitot arī sudraba sezonu 1987./88. gadā. Pēc tās mums bija iespēja aizbraukt uz spēļu sēriju Kanādā, un tas bija kaut kas īpašs. Līdz tam taču spēlējām draudzības spēles Somijā, kādreiz Zviedrijā, uz Poliju vai VDR aizbraucām… Bet te — Kanāda un NHL klubi! Un turklāt pirmā spēle pret vēlāko Stenlija kausa ieguvēju Kalgari Flames (mačs beidzās 2:2 — A. K.). Divās spēles mēs uzvarējām, bet četrās — zaudējām. Gandrīz visi pirmo reizi nokļuvām pasaules hokeja Mekā, bija liels piedzīvojums un pārdzīvojums. Tas bija neaizmirstami.
— Tad jums bija 24 gadi — labākais vecums — un redzējāt taču, ka ne jau dievi spēlē hokeju NHL, ka arī jūs varētu (Beļavskis bija viens no trim rezultatīvākajiem dinamiešu rindās tajā turnejā — 1+3 — A. K.)…
— Varbūt arī varētu, ja vien būtu bijusi tāda iespēja. Tolaik jau vēl nevienu uz NHL nelaida, Sergejs Prjahins tajā sezonā bija pats pirmais padomju hokejists, kurš oficiāli aizbrauca spēlēt uz NHL un tieši uz Kalgari Flames. Nebija nemaz iemesla domāt, ka varētu aizbraukt spēlēt uz NHL, kaut gan mūsu komandas labākie hokejisti spēlēt tur varētu. Varbūt vajadzēja piedzimt dažus gadus vēlāk (smejas)…
— Pēc Rīgas Dinamo sekoja zviedru Bjorkloven, kas tolaik spēlēja Zviedrijas pēc ranga otrajā līgā (tagadējā Allsvenskan) un kur pavadījāt gandrīz visu atlikušo karjeru. Kāpēc ne kāds virslīgas klubs Zviedrijā vai kur citur?
— Tikt uz Bjorkloven sanāca gandrīz nejauši. Patiesībā zviedri brauca skatīties kādu citu spēlētāju — un es pat nezinu, kuru tieši —, nevis mani. Es tolaik biju komandas kapteinis, galvenais treneris Ēvalds Grabovskis gribēja, lai palieku komandā un palīdzu veidot jauno sastāvu, jo bija skaidrs, ka vairāki aizbrauks vai beigs karjeru. Tas bija 1991. gads, tāds diezgan jautrs laiks…
Katrā ziņā kluba vadība viņiem piedāvāja kādu citu, nevis mani. Atbrauca zviedri uz Maskavu un noskatījās mūsu spēli ar Spartaku, tad noskatījās vienu spēli Rīgā un pateica, ka viņiem vajag 9. numuru — Aleksandru Beļavski. Bija, protams, problēmas, taču pusēm izdevās vienoties. Man piedāvāja triju gadu līgumu, pārrunājām visu ģimenē un nolēmām braukt. Zviedrija tomēr ir hokeja lielvalsts, un kā spēlētājam man vienkārši bija interesanti doties turp spēlēt, bet tikai otrā pēc ranga līga… Tas nebija šķērslis, jo klubam bija mērķis tikt Elitserie jeb virslīgas čempionātā, bet mani aicināja kā spēlētāju, kurš var palīdzēt to paveikt. Pēc divām sezonām mēs arī tikām Elitserie.
Desmit sezonās, ko pavadīju Bjorkloven, mēs laikam bijām vienīgie, kas izkrita un trīs reizes atkal iekļuva Elitserie. Nebijām tik bagāta komanda, lai paturētu labākos izaugušos hokejistus, lai nopirktu vairāk pieredzējušu spēlētāju. Vienu sezonu nospēlēju Frolunda rindās, taču tur neizveidojās labas attiecības ar treneri, mani pat uz pāris spēlēm aizsūtīja spēlēt uz junioru komandu, ko tolaik drīkstēja papildināt ar diviem pieaugušajiem, tā ka biju 31 gadu vecs juniors… Manas otrās mājas ir Bjorkloven (šis klubs sarīkoja Aleksandram Beļavskim arī grandiozu atvadu spēli un svinības — A. K.), un ne reizes neesmu nožēlojis, ka savulaik turp devos.
— Pēdējo reizi pasaules čempionātā Latvijas izlasē spēlējāt 38 gadu vecumā un tad arī beidzāt karjeru. Tā bija kā gulbja dziesma?
— Nē, tas bija savainojums… Tikai tāpēc beidzu karjeru, bet citādi vēl trīs četrus gadus būtu spēlējis. Kāpēc nespēlēt, ja man pirms tās sezonas fiziskie testi bija labākie karjerā?
— Baltkrievi savā izlasē nav aicinājuši? Teorētiski taču tas bija iespējams…
— Nē, viņi neaicināja, lai gan zināja, ka esmu dzimis Vitebskā. Toties Polijas izlasē mani aicināja — vispirms braukt uz Poliju spēlēt, tad pievienoties arī viņu izlasei. Mana vecmāmiņa un tēvs pēc tautības ir poļi, tolaik bērnam rakstīja tēva tautību, un man padomju laika pasē tā arī bija rakstīts — polis. 90. gadu sākumā mēs ar dinamiešiem bijām Polijā, par mani jau bija dabūjuši zināt, kas esmu pēc tautības, un piedāvāja spēlēt Polijas izlasē. Man tas nebija saistoši. Pirmkārt, es Latvijā nodzīvoju līdz tam gandrīz visu dzīvi, es Latvijā izaugu kā spēlētājs, Latvija un Rīgas Dinamo man ļoti daudz deva, lai es nemaz nesāktu domāt par spēlēšanu kādas citas valsts izlasē. Otrkārt, sportiskā puse jeb Latvijas un Polijas izlašu līmeņi… Mūsu komanda bija galvastiesu pārāka, mēs sapņojām tikt pasaules čempionāta Elites grupā.
— Kad radās pirmās domas par trenēšanu? Pēc tā savainojuma vai varbūt jau agrāk?
— Man paveicās, ka spēlētāja karjeras laikā izdevās strādāt ar vairākiem labiem treneriem — deviņas sezonas Rīgas Dinamo ar Vladimiru Jurzinovu un Pjotru Vorobjovu vien jau ko nozīmē. Zviedrijā tas bija Hanss Lindbergs, kurš bija Bjorkloven galvenais treneris, kad tur ierados un kura vadībā iekļuvām Elitserie čempionātā. Esmu redzējis, kā strādā vairāki dažādi treneri. Tajā skaitā — Kurts Lindstrēms, kura palīgs biju Latvijas izlasē 2004. gadā. Tikai pirms pāris gadiem biju beidzis spēlēt un biju sācis trenēt Bjorkloven juniorus. Kurre kļuva par vēl vienu treneri, no kura varēju mācīties, kaut arī kopā strādājām īsu laiku. Lindstrēms bija treneris uzvarētājs, viņam svarīgs bija rezultāts — tagad un tūliņ, šajā konkrētajā spēlē, konkrētā turnīrā, nevis kaut kad vēlāk. Viņam svarīgi bija izdarīt visu, lai uzvarētu katrā nākamajā spēlē. Atceraties spēli Soltleiksitijā pret Slovākiju? Tās gaitā zaudējām ar 3:6, un šķita, ka tās ir beigās, bet mačs beidzās ar 6:6 — un lielā mērā tāpēc, ka treneris ne mirkli neļāva ļauties domām par zaudējumu. Tad es laikam pirmo reizi sapratu, ka sportā rītdienas nav — ir konkrēta spēle, konkrēts pretinieks, kuru tev vajag uzvarēt tagad.
Man bija interesanti pamēģināt trenēt un uzzināt, ko varu izdarīt, man gribējās atrast savu stilu, trenēt nedaudz citādāk, lai gan no katra sava trenera spēlētāja karjerā esmu pasmēlies dažādas gudrības — kaut vai tikai nianšu līmenī. Bieži vien nianses arī visu var izšķirt… Katrs treneris sāk savu karjeru no nulles, un tāpat sāku arī es, taču katrs ir citādāks jau pašā sākumā — paskatīsimies kaut vai KHL klubu trenerus, kas pārstāv dažādas hokeja skolas, taču pat vienas skolas pārstāvjiem ir atšķirīgs trenera rokraksts. Ņemsim kaut vai mūsējos — Oļegu Znaroku, Hariju Vītoliņu un Pēteri Skudru —, viņi taču ir tik dažādi kā treneri. Es savējo trenera rokrakstu vēl tikai izkopju.
— Tas arī ir labi redzams — bez Bjorkloven junioriem vēl bija kluba pirmās komandas galvenā trenera amats, tad sezona citā Allsvenskan klubā Nykopings, tad MODO juniori, Permas Molot-Prikamje Krievijas augstākajā līgā, Vannas zviedru 2. divīzijā un Bobruiskas Dinamo-Šiņņik MHL čempionātā. Laikam var teikt, ka kļūšana par Latvijas izlases galveno treneri ir lielākais izaicinājums trenera karjerā?
— Neapšaubāmi. Lielākais izaicinājums, lielākā atbildība un lielākā pārbaude. Un lielākais gods. Taču viss iepriekšējais arī bija laba skola, bez kuras nevar iztikt. Tagad ir pilnīgi jauns posms manā trenera karjerā, tā man ir nevis jauna lappuse, bet drīzāk jauna grāmata karjerā hokejā vispār.
Latvija ir hokeja zeme, visa hokeja pasaule zina mūsu līdzjutējus, visi zina, kāda ir to attieksme pret izlasi, un tas tikai vairo atbildību, kā arī vēlēšanos kaut ko paveikt. Taču tajā pašā laikā nav ļoti liela uztraukuma vai bažu. Mums ir pietiekami daudz labu spēlētāju un, ja mums izdosies sapulcēt kopā visus labākos, varam paveikt lielas lietas. Galvenais — pašiem tam ticēt un ļoti gribēt tās paveikt. Turnīrā Stavangerā man bija ļoti laba iespēja novērtēt tuvākās un tālākās rezerves, uzzināt, kas mums ir aiz zināmajiem spēlētājiem spēcīgākajās līgās, un tā bija šā turnīra lielākā vērtība. No Stavangeras turnīra izlases sastāva daudzi tiks uzaicināti uz pirmajiem pavasara treniņiem, bet 5—6 spēlētāji var tikt arī uz pasaules čempionātu. Nebija neviena, kuru izlasē vairs nav jēgas aicināt. Tagad runāt par izlases sastāvu ir stipri pāragri, mēs taču nezinām, kas būs pavasarī…
— Mums pirms pasaules čempionāta būs astoņas pārbaudes spēles, atkal būs iespēja izvērtēt daudz spēlētāju…
— Tas ir labi, ka ir tik daudz spēļu. Nav noslēpums, ka ir virkne hokejistu, bez kuriem, ja vien viņiem viss kārtībā ar veselību, spēcīga Latvijas izlase nav iedomājama, un visi šos spēlētājus zina, taču jādod iespēja sevi apliecināt arī citiem, jo neviens nevar garantēt, ka visi labākie būs ierindā un turklāt kāds no otrajiem numuriem var arī izkonkurēt kādu it kā neizstājamu spēlētāju. Ir labi puiši U-20 izlasē, divi no viņiem — Rodrigo Ābols un Rūdolfs Maslovskis — bija turnīrā Stavangerā un abi atstāja savam vecumam un savai pieredzei labu iespaidu. Viņi un vēl citi jaunie ir mūsu nākotne. Latvijas izlases potenciālu labi parādīja Soču olimpiskās spēles — turnīrs, kurā piedalās visi labākie, augstvērtīgākais hokeja izlašu turnīrs, kāds vien pašreiz var būt.
— Kā pietrūkst, lai pasaules čempionātā beidzot atkal trāpītu 1/4 finālā vai varbūt pat augstāk? Daudzi taču ikdienā sekmīgi spēlē pret klubiem vai klubos, kas ir spēcīgāki par vairākām izlasēm pasaules čempionātā, bet… nesanāk.
— Esam uzvarējuši gan somus, gan amerikāņus, gan zviedrus, gan — tas jau gan senāk bija — Krievijas izlasi, tā ka varam, bet cita lieta, ka starp klubu un izlasi ir liela atšķirība. Klubā tu spēlē visu sezonu, tev ir daudz spēļu, tu zaudē vājākam pretiniekam, tad pieveic spēcīgāku, tad atkal notiek otrādi. Sezona ir gara. Izlasei turnīrs īss. Ir ļoti svarīgi, lai būtu ne tikai visi labākie spēlētāji, bet arī vienots kolektīvs ar lielu mērķi. Tas attiecas ne tikai uz Latvijas izlasi. Meistarības mūsu labākajiem hokejistiem pietiek, lai sekmīgi spēlētu arī ar labākajām izlasēm, bet nedrīkst nenovērtēt nevienu Elites grupas komandu, tur vairs nav tādu, kuras var apspēlēt — kā mēdz teikt — uz vienas slidas.
— Vai ir iecere un iespējas aizbraukt apskatīties klātienē, kā spēlē vairāki izlases kandidāti?
— Par to vēl runāsim un lemsim. KHL klubu spēlētāji ir acu priekšā, tikai lieka naudas un laika tērēšana ir braukt skatīties, kā Ziemeļamerikā spēlē Zemgus Girgensons, Kristers Gudļevskis vai Ronalds Ķēniņš. Cita lieta, ka man gribētos ar visiem izlases labākajiem spēlētājiem aprunāties, jo jābūt arī tā sauktajam cilvēciskajam kontaktam, bez kā vienots kolektīvs nav iespējams. Derētu apskatīties, kā puiši spēlē Baltkrievijā, Kazahstānā, Čehijā, Slovākijā, Itālijā un Krievijas augstākajā līgā, kaut gan Krievijā — Saryarka komandā — mums ir savs cilvēks galvenā trenera amatā — Leonīds Tambijevs. Ēriks Ševčenko, piemēram, ir rezultatīvākais aizsargs VHL čempionātā, un tas jaunam spēlētājam jau kaut ko nozīmē, būtu interesanti viņu redzēt klātienē, aprunāties.
Labi, ka mums ir astoņas pārbaudes spēles pirms čempionāta, tā ka varēs visiem dot iespēju un redzēt klātienē darbībā tos, kurus neizdosies redzēt sezonas laikā klubos. Uztrauc mani arī tas, ka pašreiz nespēlē vārtsargs Edgars Masaļskis — viņš tomēr ir pieredzējušākais no mūsu vārtsargiem, taču es neko nevaru pārmest kluba treneriem, viņi rīkojas tā, lai būtu labāk klubam, lai komanda tiktu Gagarina kausa izcīņā. Ir mums labi jaunie vārtsargi, Stavangerā labi sevi parādīja Ervīns Muštukovs. Izlasei būtu svarīgi, lai dinamieši tiek izslēgšanas spēlēs, jo citādi pēc regulārā KHL čempionāta beigām ir pārāk liela pauze un var sanākt liela atšķirība izlases spēlētāju trenētībā un sportiskajā formā, jo pārāk dažādos laikos tie beigs sezonu klubos. Spēlētājiem sezonas ir atšķirīgas, vienam varbūt sakrājušās mikrotraumas un ar to ir jārēķinās, cits varbūt ir pārguris un uzreiz nav gatavs lēkt treniņos, tad varbūt labāk arī nevajag. Šajā ziņā es piekrītu Tedam Nolanam — izlasē jāspēlē tiem, kuri patiešām ar sirdi un dvēseli grib tajā spēlēt. Apstākļi, protams, var būt dažādi, taču ceru, ka mums izdosies sapulcēt izlasi, kas būs tuva optimālajam sastāvam.
— Oļega Znaroka loma jūsu ienākšanā Latvijas izlasē laikam arī ir nepārvērtējama, jo viņš taču gandrīz visus spēlētājus ļoti labi zina ne tikai kā hokejistus…
— Oļega personā man, iespējams, ir dārgākais bezmaksas konsultants (smejas)… Esam kopā daudz spēlējuši, mums ir ļoti labs dialogs, un viņš man Rīgas Dinamo spēlēs Arēnā Rīga izstāsta ļoti daudz vērtīgu lietu, kuras es gluži vienkārši nevaru zināt par izlases spēlētājiem. To, ko spēlētājs var un prot uz ledus, es pats redzu, bet ir daudz citu lietu, daudz jau pieminēto nianšu. Daudzi izlases spēlētāji taču auga reizē ar Znaroku — viņi auga kā spēlētāji, bet Oļegs auga kā treneris. Pasaules čempionātā mēs neesam ar Krieviju vienā apakšgrupā, tā ka varēsim savu dialogu turpināt arī tur, kaut arī Krievijas izlase spēlēs Ostravā.
— Mums gandrīz katru gadu kāds spēlētājs — viens objektīvu, cits varbūt izdomātu iemeslu dēļ —, bet tomēr nebrauc uz pasaules čempionātu… Beļavskis pierunās?
— Tieši tāpēc ir svarīgi tikties un runāt ar spēlētājiem, interesēties par viņiem un ne tikai par viņu statistiku. Nepierunāšu. Ja negribi vai pats īsti nezini, vai gribi, varbūt patiešām labāk nespēlēt, lai negatīvi neietekmētu kolektīvu. Nevar sekmīgi spēlēt, ja neuzliec uz ledus sirdi un dvēseli, ja spēlē tikai protokolam jeb statistikai. Īpaši — valsts izlasē. Nevienu tu nepiemānīsi. Ar ko atšķiras spēlēšana klubā un izlasē? Spēlējot klubā, par tevi pārdzīvo tuvinieki, draugi un paziņas, kluba fani — un tas tomēr ir salīdzinoši šaurs loks, bet, ja tu spēlē izlasē, tad par tevi pārdzīvo visa valsts. Par tevi pārdzīvo cilvēki, kuri ikdienā hokejam varbūt nemaz neseko. Es pats vienmēr izlasē esmu spēlējis ar sirdi un dvēseli un gribu panākt, lai tā spēlē visi pašreizējie izlases hokejisti. Jābūt lepnumam par to, ka tu spēlē izlasē. Vai tad nav lepnums tikai par to vien, ka tu Latvijas izlasē vari sacensties ar pasaules hokeja lielvalstīm un uzvarēt tās? Jācenšas izlasē radīt tādu kolektīvu, kuram ir lepnums.
Aleksandrs BEĻAVSKIS
Latvijas hokeja izlases galvenais treneris
Dzimis: 1964. gada 17. janvārī Vitebskā (toreizējā Baltkrievijas PSR)
Sportā:
pirmais treneris hokejā — Aleksandrs Cicurskis. Spēlēja labās malas uzbrucēja pozīcijā
Rīgas Dinamo meistarkomandā debitēja 1982./1983. gada sezonā un spēlēja līdz 1991. gadam
11 sezonas aizvadīja Bjorkloven komandā Zviedrijas hokeja Elitserie un Allsvenskan čempionātos
viena sezona Zviedrijas klubā Frolunda
Lielākie sasniegumi:
1988. gada PSRS vicečempions Rīgas Dinamo rindās
trīs reizes ar Bjorkloven iekļuvis Zviedrijas Elitserie
2001./2002. gada sezonā Allsvenskan čempionāta rezultatīvākais spēlētājs (28+44)
Latvijas izlasē piedalījās sešos pasaules čempionātos un 2002. gada ziemas olimpiskajās spēlēs, 1995. gada B grupas pasaules čempionāta labākais vārtu guvējs (9), Latvijas izlasē — 104 spēles, kurās gūti 47 vārti un izdarītas 48 rezultatīvas piespēles
Darba gaitas: trenera karjeru sāka Bjorkloven U-20 komandā, 2004. gada pasaules čempionātā bija Latvijas izlases galvenā trenera Kurta Lindstrēma asistents
Autori: Anatolijs Kreipāns
