Vīrs, kam sirds dzied
Bobslejists Mihails Arhipovs, kuram šobrīd ir tikai 32 gadi, ledus trasi pārāk ilgi nerībināja — nepilnas desmit sezonas, pēc kurām sarežģītas iegurņa traumas dēļ bobslejista karjera bija jābeidz. Tomēr Mihaila vārds skan joprojām — pateicoties LSPA iegūtajai trenera specialitātei, centībai un darba spējām, viņš, daudziem par pārsteigumu, uzreiz saņēma piedāvājumu strādāt par fiziskās sagatavotības treneri. Turklāt kam?! Pasaules skeletona zvaigznēm brāļiem Dukuriem un Leldei Priedulēnai. Pirms Soču olimpiskajām spēlēm pie viņa trenējās arī olimpiskais medaļnieks kamaniņu sportā Mārtiņš Rubenis.
STATUSS
Toreiz: Savos sporta ziedu laikos biju profesionāls sportists — treniņi, treniņnometnes, sacensības. Mācījos arī LSPA, tiesa, lēnā tempā — viens mācību gads tika pieveikts pusotrā, divos gados. Paldies akadēmijai, kas ļāva ieskaites un eksāmenus kārtot pavasarī, kad bobsleja sezona bija beigusies. Pabeidzu akadēmiju reizē ar sporta gaitām.
Tagad: Nu jau rit piektais gads, kopš esmu skeletonistu fiziskās sagatavotības treneris. Notiek tā, kā visu biju iedomājies, — gribēju palikt sportā, būt treneris un tāds arī esmu. Paldies brāļiem Dukuriem, kas mani uzaicināja. Ritms daudz nav mainījies, tāpat treniņi, reizēm četru piecu nedēļu izbraukumi. Vienīgi pašam fiziskā slodze pazeminājusies līdz vaļasprieka līmenim. Šobrīd ik pa brīdim paskrienu, pacilāju svarus, vairāk aizraujos ar sporta spēlēm.
Brāļiem neesmu tikai fiziskās sagatavotības treneris, daudz filmēju dažādos trases posmos, pēc tam izsaku savas domas, novērojumus, tātad darbojos arī kā trases treneris. Un visu laiku mācos.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: Augums — 183 cm, svars 95—97 kg
Tagad: Augums pagaidām nemainās, svars arī tāpat — vienīgi masa nav tik kvalitatīva…
INVENTĀRS
Toreiz: Te varu runāt tikai par bobsleja kamanām. Kad pirms gadiem četrpadsmit sāku, bobi bija citādāki. Sāku ar vēl VEF laikos ražotajām kamanām. Mēs tos saucām par mikimausiem. Kad pirmās iemaņas bija apgūtas, pārsēdāmies Rīgā būvētajos BTC bobos. Tas bija solis uz priekšu, kaut arī tobrīd mūsu ražojumi vēl atpalika no pasaules standartiem. Pamazām tikām līdz labākam inventāram.
Tagad: Pēdējos gados mūsu bobu būvētāji izauguši, un šobrīd BTC bobi ir vieni no labākajiem pasaulē. Tos izmanto daudzi pasaules klases braucēji.
Nedomāju, ka tagadējie bobi ir daudz drošāki nekā manos sporta gados, tiesa, tie ir daudz ātrāki. Krist nav bijis patīkami ne tad, ne tagad. Jā, tālajos astoņdesmitajos gan braucamie bija bīstamāki.
Bobu būvniecība nepārtraukti attīstās, kaut arī dažādie ierobežojumi ir diezgan strikti un tos pārkāpt nedrīkst.
MĒRĶI
Toreiz: Sāku ar mazākiem mērķīšiem — vispirms trenēties tā, lai mani ņemtu uz nākamo treniņnometni, tad otrais solis — tikt kamanās un uz ledus. Pēc tam centos, lai varētu nobraukt no trases pašas augšas. Kad tas izdevās, gribēju tikt uz Eiropas kausa izcīņas posmiem, pasaules junioru čempionātu. Tā ar maziem mērķīšiem es būvēju savu lielo mērķi — tikt uz olimpiskajām spēlēm. 21 viena gada vecumā to sasniedzu, un tas arī bija mans pirmais lielais mērķis.
Turīnā es biju pilots, bet uz nākamajām spēlēm aizbraucu kā stūmējs, jo Jānis Miņins un Edgars Maskalāns mani izkonkurēja. Sarežģītas iegurņa traumas dēļ 2012. gadā beidzu sportot profesionālā līmenī.
Tagad: Cenšos godīgi darīt savu darbu. Esmu pateicīgs liktenim, kas mani uzreiz saveda kopā ar tādām pasaules klases zvaigznēm kā brāļi Dukuri, kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni, Leldi Priedulēnu.
Jāteic, ka skeletons bobslejam ir daudz tuvāks nekā kamaniņas, taču sākumā, arī tagad, ļoti daudz jādomā, jāatrod labākie vingrinājumi, kas noderīgi maniem sportistiem. Daudz lasu speciālo literatūru. Martinam ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi cits nekā Tomasam, Leldei vēl savādāks, labi pastrādāju ar Mārtiņu Rubeni, viņš pat laboja savus personīgos rekordus dažādos vingrinājumos. Ļoti daudz ņemu no vieglatlētikas, jo ātruma spēku tā attīsta vislabāk. Pats vieglatlētikā gan esmu trenējies tikai nepilnu gadu, lai gan vēl bobslejista gaitās startēju 100 un 200 metru skrējienos pat Latvijas čempionātā.
Reizēm ir tā, ka naktīs ilgi nevaru aizmigt, domājot par kādu jaunu vingrinājumu, jo visu laiku jāizprāto kas jauns, lai muskuļi neieslīgtu rutīnā. Turklāt brāļi jaunāki nekļūst, pirmām kārtām zūd ātrums, ilgāks ir atjaunošanās laiks, un visiem ļoti jācenšas, lai progresētu. Man prieks, ka tikko Īglsā abi brāļi starta ieskrējienā sasniedza personīgos rekordus. Tātad esam uz pareizā ceļa.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Ja es reiz izvēlējos lielo sportu, tad man vienmēr bija svarīgi godprātīgi izdarīt visu no A līdz Z, lai pēc tam nebūtu pārmetumi pašam sev, ka neesmu no uzdotā kaut ko paveicis.
Reizēm pat nedaudz pārcentos, vasarā jau pirms treniņnometnēm, kad citi atpūtās, pats sev uzliekot pārāk lielu slodzi. Varbūt tas veicināja manas traumas progresu. Pārāk liela bija vēlēšanās būt labākajam.
Tagad: Liels gods strādāt ar tik titulētiem sportistiem. Sapratu, ka jau no pirmajiem mirkļiem nedrīkstu kļūdīties un jāstrādā ar izdomu un pēc labākās sirdsapziņas. Tas bija liels izaicinājums, un no tā nekad neesmu centies izvairīties. Tā man kā jaunam trenerim bija laba skola. Un labākā skola vienmēr ir prakse. Tas nekas, ka Martins ir manos gados un Tomass — vecāks. Viņi abi ļoti apzinīgi cenšas izpildīt manis uzdoto, un mums konfliktu nekad nav bijis. Arī tēvs Dainis Dukurs manā darbā nejaucas, vienīgi apjautājas, vai viss kārtībā, kā jūtas puiši. Saprotu, ka mums ir abpusēja cieņa, kas kopējā darbā ļoti nepieciešama.
PROBLĒMAS
Toreiz: Ja tagad visu novērtēju, saprotu, ka lielajā sportā ienācu pārāk jauns, jo bobslejs tomēr ir nobriedušu vīru sports. Toreiz nezināju, kā daudzas problēmas risināt. Ja toreiz man būtu tagadējā domāšana, es noteikti būtu sasniedzis daudz vairāk. Par daudz lieki domāju, nervozēju, nevajadzīgi pārdzīvoju katru nebūtisku sīkumu. Pieļāvu pārāk daudz kļūdu…
Tagad: Arī tagad viss ne vienmēr norit tā, ka gribētos, bet es tās nenosauktu par problēmām. Katru nosacīto neveiksmi cenšos izanalizēt, kopīgi ar puišiem meklējam iespējas to novērst. Daudz eksperimentējam, lai pareizos risinājumus atrastu tieši pirms svarīgākajiem mačiem. Arī tad, kad viss rit labi, nedrīkst apstāties, jo jādomā, kā progresēt vēl labāk un straujāk. Sāncenši nesnauž.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Vienu konkrētu nenosaukšu, bija, protams, ik pa brīdim kāds neveiksmīgs starts, kāds nepareizs lēmums. Vēlreiz — pārāk nesagatavots nonācu pirmajās olimpiskajās spēlēs, tāpēc arī paliku tikai 21. vietā. Man vispirms daudz vairāk vajadzēja braukt Eiropas kausa izcīņā, iegūt lielāku pieredzi, labāk iepazīt trases.
Vislabākajā fiziskajā formā biju Vankūveras olimpiskajās spēlēs, kur startēju Edgara Maskalāna četriniekā. Ar sarežģīto un smago trasi ideāli galā netikām, tāpēc izcīnījām tikai 11. vietu, taču par neveiksmi es to tomēr nesauktu.
Tagad: Tādas īstas neveiksmes nav bijis . Ja visu paanalizē, es varētu atzīties, ka pirms olimpiskajām spēlēm ar Martinu vajadzēja strādāt tā, kā es ar viņu strādāju tagad. Bet tā nav neveiksme, mēs visu laiku augam, un vajadzīgs laiks, lai izdomātu un ieviestu ko jaunu. Nezinu, vai tas ko būtu mainījis, jo pārāk daudz neizprotamu notikumu bija Sočos.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Protams, tā, ka tiku uz divām olimpiskajām spēlēm. Lielākais prieks, ka pasaules junioru meistarsacīkstēs manis pilotētais četrinieks izcīnīja piekto vietu, jo togad konkurence bija ļoti liela.
Tagad: Vislielākā veiksme, ka uzreiz sāku strādāt ar pasaules čempionu Martinu un medaļnieku Tomasu. Par tādu iespēju katrs treneris varētu tikai sapņot. Neizsakāms prieks un gandarījums, kad puiši labi nostartē.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Apprecējos vēl sporta gaitās 2008. gadā. Mana sieva Sallija spēlēja volejbolu.
Tagad: Joprojām mana sieva ir Sallija. Mums ir divas meitas — Loreta (7 gadi) un Letīcija (4 gadi). Ģimenei nav viegli, jo viss smagums gulstas uz sievas pleciem, jo ziemā mājās esmu ļoti maz. Tikko mēs bijām prom piecas nedēļas. Liels paldies manai sievai, vispār sportistu sievām, kas spēj paciest šo vīru mūžīgo prombūtni! Apbrīnoju savu sievu, kas atrod vēl laiku sportam — pirms pāris gadiem Latvijas čempionātā viņa izcīnīja pat bronzas medaļu pludmales volejbolā.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Kad sportoju un mācījos, daudz kam citam laika nebija. Vairāk laika veltīju filmām.
Tagad: Vairāk lasu, it sevišķi filozofiskas grāmatas. No filmām tagad galvenokārt skatos dokumentālas filmas, kur uzzinu ko jaunu, gūstu atziņas.
Patīk uzspēlēt futbolu. Pēdējā laikā esmu ļoti aizrāvies ar pludmales volejbolu. Kad vasarā Gaujas krastā ar draugiem spēlē un dzied putni, un tu ar sviedriem vaigā krīti un celies tajās smiltīs, tad sirds dzied!
