Oskars Kļava atgriezies pēc zelta
Latvijas futbola virslīgā līderpozīcijas joprojām saglabā FK Liepāja. Turklāt vasarā liepājnieki nopietni pastiprinājuši savas rindas — dzimtajā pilsētā atgriezušies atzītie vietējā futbola meistari ar valstsvienības pieredzi: Oskars Kļava, Deniss Ivanovs un Vladimirs Kamešs. Liepājā atkal spēlē pieredzējušais vārtsargs Pāvels Doroševs, kā arī klāt nācis Latvijas izlases aizsargs Vitālijs Maksimenko. Ar šādu papildinājumu pat otrā vieta Liepājas klubam būs neveiksme. Nopelniem bagātākais šajā kompānijā ir 32 gadus vecais aizsargs Oskars Kļava, kurš bija Liepājas metalurga pamatspēlētājs abas sezonas, kad Latvijas čempionu tituls ceļoja uz Liepāju — 2005. un 2009. gadā.
ATCEROTIES ROBERTO KARLOSU
Oskars Kļava ir īsts liepājnieks, pirmos futbola soļus apguvis pie trenera Jāņa Zuntnera, Latvijas virslīgā debitējis jau pirms 13 gadiem. Stabilu vietu Liepājas metalurga pamatsastāvā Oskars iekaroja 2005. gadā, kad liepājnieki arī pirmo reizi kļuva par Latvijas čempioniem. No tā Liepājas zelta sastāva dzimtās pilsētas godu virslīgā joprojām aizstāv vēl tikai aizsargs Deniss Ivanovs un uzbrucējs Kristaps Grebis.
2009. gadā Liepājas metalurgs otro reizi izcīnīja Latvijas meistarsacīkšu zelta godalgas, bet Kļava tika atzīts par Latvijas čempionāta labāko aizsargu. Jau nākamajā sezonā Oskars devās meklēt laimi uz ārzemēm, noslēdzot līgumu ar Krievijas premjerlīgas klubu Mahačkalas Anži. Tur gan Kļavas karjera neizdevās, jo drīz vien klubu savā īpašumā pārņēma dagestāniešu miljardieris Suleimans Kerimovs, kurš sāka investēt komandā milzīgu naudu, uzaicinot daudzus pasaulē labi pazīstamus futbolistus — ar leģendāro brazīliešu pasaules čempionu Roberto Karlosu priekšgalā. Šādā konkurencē Kļavam bija grūti iekarot vietu komandas pamatsastāvā, tāpēc viņš tika izīrēts Krievijas pirmās līgas klubam Himki, bet 2012. gadā atgriezās Liepājā.
„Nekad nevarēju iedomāties, ka spēlēšu kopā ar Roberto Karlosu. Neviens arī nevarēja iedomāties, ka Mahačkalā būs tāda nauda. Tas izrādījās tikai divu gadu projekts, kas pēc tam aizgāja pa burbuli. Skatos, ka tagad līdzīgs liktenis var piemeklēt Maskavas Dinamo. Redzēju, kā tāda kalibra futbolists trenējas, dzīvo. Viņš arī ir cilvēks. Foršs cilvēks, bet zināja arī savu statusu — ko var atļauties. Piemēram, varēja pat nomainīt lidmašīnas pilotus. Roberto Karloss visai komandai izkārtoja biļetes uz Čempionu līgas finālu Barcelona — Manchester United, kas notika leģendārajā Londonas Wembley stadionā. Tas bija neaizmirstami. Ne katram ir laimējies spēlēt kopā ar Roberto Karlosu, taču, no otras puses, pēc viņa atnākšanas mans liktenis bija izšķirts — vairs nedabūju spēlēt,” atceras Oskars Kļava.
AZERBAIDŽĀNAS LAIKS
2012. gadā Kļava gan ilgi neaizkavējās Liepājā, pēc pussezonas atkal dodoties uz ārzemēm, turpinot karjeru Azerbaidžānas klubā AZAL. Jāpiebilst, ka vienubrīd Azerbaidžāna bija ļoti populāra darbavieta Latvijas futbolistiem, pirms dažiem gadiem tur spēlēja padsmit mūsu futbola audzēkņu, ieskaitot arī liepājniekus Māri Verpakovski, Kristapu Grebi, Denisu Ivanovu, Ģirtu Karlsonu, Genādiju Soloņicinu. Līdz ar Kļavas atgriešanos dzimtenē Azerbaidžānā vairs nav palikuši mūsu futbolisti.
„Apstākļi tā sakrita, ka nolēmu atgriezties. Pēdējā laikā Azerbaidžānā ar finansēm bija bēdīgi, viņi palika arī parādā. Tādas problēmas bija daudzos klubos, atalgojums kļuva mazāks, varbūt tas bija saistīts ar Eiropas spēlēm. Es arī ģimenes apstākļu dēļ gribēju atpakaļ mājās. Tur tomēr ir citāda sadzīve un kultūra, ne katrs var pierast. Bija skaidrs, ka atgriezīšos tikai Liepājā, citus variantus nemaz neizskatīju. Patika Liepājas stratēģija, tas, ka komanda cīnās par pirmo vietu. Patīkami arī, ka kopā ar kluba galveno treneri Viktoru Dobrecovu un prezidentu Māri Verpakovski spēlēju un trenējos. Ja būs labs piedāvājums no ārzemēm, tad to izskatīšu, bet nekur tālu no mājām vairs negribu braukt. Lai gan nekad nesaki nekad,” atzīst Kļava.
„Azerbaidžānā ir pāris spēcīgas komandas, kurām ir ļoti labi leģionāri, arī finanšu jautājums ir sakārtots, bet pārējās komandas sitas savā starpā. Tur nav tik fiziska spēle, vairāk ir piespēļu, bumbas kontrole. Mēs Latvijā spēlējam ātrāku futbolu. Domāju, ka Liepāja Azerbaidžānas čempionātā cīnītos par trešo vietu. Tas būtu labs sasniegums. Stiprākā komanda ir Karabah, spēcīga ir arī Gabala, ko trenē bijušais Ventspils treneris Romāns Grigorčuks. Azerbaidžāna nav liela futbola valsts, fanu kultūra tur ir vāji attīstīta. Skatītāji pārsvarā ir bērni, skolēni. Uz spēlēm tāpat nāk daži simti skatītāju, tikai uz lielajām starptautiskajām spēlēm ir pilni stadioni.”
BRAZĪLIEŠU SISTĒMA
Prom uz ārzemēm Kļava devās vēl no Liepājas metalurga, bet atgriezās jau jaunajā pilsētas klubā FK Liepāja. Mērķi un uzdevumi gan liepājniekiem nav mainījušies — ar 16 spēlēs nopelnītu 31 punktu FK Liepāja atrodas Latvijas virslīgas tabulas galvgalī. Kā pa šiem prombūtnes gadiem ir mainījusies Liepājas komanda un Latvijas čempionāts?
„Liepājas metalurgstomēr bija privāts klubs, bet tagad Liepājas komandu uztur pašvaldība, tā ka ir atbildība pret visu pilsētu. Daudzās komandās ir jauni treneri, ar vai pret kuriem esmu spēlējis. Komandu spēku samēri ir izlīdzinājušies, vairs nevienā spēlē nav garantijas, ka uzvarēsim. To pierāda arī rezultāti. Čempionāts noteikti ir kļuvis interesantāks. Vairs nav trīs komandu, kas visus uzvar. Var uzvarēt Ventspili, bet jau nākamajā spēlē zaudēt Daugavpilij,” uzskata liepājnieku aizsargs.
Liepājas metalurgasastāvā Kļava ir izbaudījis dažādu treneru darba metodes — 2005. gadā liepājnieki Latvijas čempionu titulu izcīnīja leģendārā lietuviešu trenera Benjamina Zelkeviča vadībā, kurš bija pazīstams ar vecās padomju skolas stingrību un disciplīnu, bet 2009. gadā Liepājas metalurgu līdz zelta medaļām jau aizveda vāciešu speciālists Ridigers Abramčiks, kuram jau bija cita, brīvāka pieeja. Tagad Liepājas klubu trenē otrs visu laiku rezultatīvākais Latvijas virslīgas futbolists Viktors Dobrecovs, bet komanda demonstrē aizraujošu, uzbrūkošu futbolu.
„Katram trenerim ir sava filozofija. Dobrecovs spēlēja uzbrukumā, arī mēs daudz gūstam vārtus, bet arī diezgan daudz ielaižam. Var teikt, ka mēs izmantojam veco brazīliešu sistēmu: pretinieki iesitīs, cik varēs, bet mēs — cik gribēsim. Tāds futbols patīk skatītājiem, bet mēs jau spēlējam līdzjutējiem par prieku. Ne velti, arī Liepājā uz spēlēm nāk arvien vairāk cilvēku,” saka Kļava.
DRĀMU MEISTARI
Katrā ziņā liepājnieku līdzjutējiem nav garlaicīgi — šovasar FK Liepāja izcēlās ar vairākiem dramatisku pavērsienu pilniem trilleriem. Jau pirmajā mačā pēc liepājnieku pieredzējušo meistaru Kļavas, Ivanova un Kameša atgriešanās FK Liepāja spēlē ar galvenajiem konkurentiem Ventspilī otrā puslaika vidū izvirzījās vadībā ar 3:0, taču pamanījās izsēt šo pārsvaru, nospēlējot neizšķirti 3:3. Savukārt mačā ar otrajiem nopietnākajiem konkurentiem Skonto liepājnieki izlaida no rokām uzvaru jau mača kompensācijas laikā — 2:2. Toties spēlēs ar Daugavpils un Jelgavas komandām liepājnieki paši tikai pēdējās sekundēs izrāva neizšķirtu 1:1.
„Labāk jau ir zaudēt, bet tad uzvarēt, nekā piecus mačus nospēlēt neizšķirti. Tomēr psiholoģiski ir svarīgi nezaudēt. Mūsu fani jau ir ar sirmiem matiem, bet domāju, ka pretinieku — arī. Šogad Latvijas čempionātā ir ļoti maz spēļu, tāpēc katra spēle ir zelta vērtē. Protams, zelts ir visforšākā medaļa, bet arī pārējās medaļas nav sliktas.
Mūsu spēks, pirmkārt, ir komandas gars. To var saukt par liepājnieku garu, jo visi cīnās līdz pēdējai sekundei. Tāpat mūsu trumpis ir uzbrūkošs futbols, gūstam daudz vārtu. Varbūt dažreiz pieklibo realizācija, bet momentu mums vienmēr ir daudz,” uzskata Kļava. Liepājnieku konkurenti ir ierastie.
„Ventspils vienmēr izvirza tikai vienu uzdevumu — kļūt par čempioniem. Skonto ir citas problēmas, kas jau ne pirmo gadu viņiem traucē iegūt pirmo vietu. Par medaļām cīnās četras komandas. Varbūt Jelgava vairs nevar kļūt par čempioniem, bet par medaļām var pacīnīties. Galvenās spēles vēl ir priekšā.”
PETROVIČA UZTICĪBA
Vēl 2005. gada beigās trenera Jurija Andrejeva vadībā Kļava debitēja Latvijas valstsvienībā, bet pēc tam jau Aleksandra Starkova darbības laikā Oskars uz ilgiem gadiem kļuva par mūsu izlases pamatsastāva labās malas aizsargu. Pavisam Kļavas rēķinā ir 65 oficiālās valstsacīkstes, viņš arī guvis vienus vārtus Euro 2008 atlases spēlē Islandē (4:2). Taču, kad pirms diviem gadiem valstsvienības priekšgalā Starkovu nomainīja Marians Pahars, Kļava vairs netika aicināts uz izlasi.
„Protams, ka izlasē gribas spēlēt. Godīgi jāsaka — pie Starkova pēdējās spēles nospēlēju slikti. Azerbaidžānā spēlēju citā pozīcijā, tāpat arī bija citas lietas, kas traucēja koncentrēties. Vecums arī nāk virsū. Protams, būtu priecīgs, ja atkal izsauktu uz izlasi. Laikam neesmu nopelnījis. Izlases vadība ar mani nav runājusi. Varbūt izlases jaunajam trenerim ir savs redzējums, kur es neiederos. Pie Petroviča vienmēr spēlēju. Pat tad, kad klubā nebija spēļu prakses, Starkovs teica, ka palīdzēs atgūt formu. Starkovs ir daudz darījis manā labā, varu pateikt tikai paldies. Kad spēlēju izlasē, tas bija foršs laiks,” saka Kļava.
Vēl jau pāragri domāt par spēlētāja karjeras beigām, bet Oskars ir drošs, ka arī pēc tam paliks futbolā. „Bez futbola ir vēl arī biznesa lietas, bet futbols ir pirmajā vietā, patiesībā neko citu jau neprotu. Cik veselība ļaus, tik spēlēšu. Kad jutīšu, ka vairs nevaru, tad beigšu. Kad pats jutīšu, nevis kāds cits man to pateiks. Tagad katrs treniņš ir bauda. Pēc tam gribētu strādāt Liepājā par treneri.”
Oskars KĻAVA
Futbolists
Dzimis: 1983. gada 8. augustā Liepājā
Augums: 188 cm
Pozīcija: aizsargs
Pirmais treneris: Leons Valinskis un Jānis Zuntners
Klubs: FK Liepāja
Pārstāvētie klubi: AZAL (Azerbaidžāna), Himki (Krievija), Anži (Krievija), Liepājas metalurgs
Debija valstsvienībā: 2005. gada 24. decembrī (Taizeme 1:1, pārbaudes spēle)
Spēles izlasē: 65
Tituli: divkārtējs Latvijas čempions (2005. un 2009. gadā) un 2006. gada Latvijas kausa ieguvējs Liepājas metalurga sastāvā, divkārtējs Baltijas kausa ieguvējs Latvijas izlases rindās (2008. un 2012. g.)
