Rekordists no Nagļiem
Diez vai Andrejs Jesko, mācoties Preiļu Valsts ģimnāzijā un maketējot skolas avīzi, varēja iedomāties, ka vēlāk mediji regulāri rakstīs par viņu pašu — Latvijas rekordistu 50 km skrējienā, vienu no taku skriešanas seriāla Stirnu buks favorītiem un Barcelona Trail 2016 kalnu taku skrējiena uzvarētāju. Šis vīrs no Latgales puses atzīts par pagājušās sezonas Gada skrējēju Latvijas lielākās skriešanas kopienas noskrien.lv balsojumā.
Andrejs atteicās no veiksmīgas karjeras banku sektorā un no Rīgas atgriezās Nagļos — vietā, kur uzauga. Interesanti, ka galvaspilsētā viņa darbs ritēja plecu pie pleca ar biznesa haizivīm, taču tagad Jesko ikdienā strādā ar Rēzeknes sporta skolas bērniem un jauniešiem. Skriešana ir viņa darbs, ienākumu avots un vaļasprieks. Jesko sevi dēvē par amatieri ar profesionālu pieeju.
Par spīti tam, ka Jesko savai mīļākajai nodarbei pievērsās tikai 28 gadu vecumā, viņš ir kļuvis par vienu no labākajiem garo distanču skrējējiem Latvijā. Kas ir Jesko savā ziņā fenomenālo panākumu pamatā? Varbūt Dzipšļu medus un bišu maize, ko Jesko regulāri piedāvā aizgādāt saviem Facebook sekotājiem?
PAR DZIPŠĻU MEDU UN GĒNIEM
Andrejs nav biškopis, viņam ir alerģija. Toties viņa brālis Žanis, kurš atzīts par 2016. gada Latvijas jauno biškopi, ir īsts aroda juvelieris. „Brālis ar savu Dzipšļu dravu ir viens no maniem svarīgākajiem atbalstītājiem, jo bez medus, ziedputekšņiem, bišu maizes vairs nevaru iedomāties savu uzturu,” stāsta Jesko. Brāļa superproduktu esot atzinis ikviens, kurš to pagaršojis.
Papētot dzimtas koku, iezīmējas Jesko dziļās un stiprās saknes. Vecvecāki bijuši vienkārši lauku ļaudis, kuri smagi strādāja, kopjot saimniecības, lai paēdinātu ģimeni. Neiztika bez pārciestiem kara gadiem un kara gaitām dažādās frontēs, zaudētiem tuviniekiem, traģēdijām. „Mani vecāki visu mūžu nostrādājuši Nagļu zivsaimniecībā. Skolas laikā mana mamma bija sportiskāka, skrēja sprintus, lēca tālumu. Tēvs skolas laikā spēlējis rokasbumbu, vēlāk nedaudz nodarbojies ar cīņu.” Tiesa, ne tuvu tādam līmenī, lai varētu runāt par sportistu gēniem.
„Drīzāk teiktu, ka mani mantotie gēni un dotības ir darbaspējas — spēja darīt daudz, spēja stundām strādāt nogurdinošu, monotonu darbu, ko ne katrs spēj izturēt. Neatlaidība, spīts, mērķtiecība,” panākumu atslēgu ieskicē Jesko.
CENTOS BŪT IZCILS
Skriešanai Jesko pievērsās stipri vēlu. „Pirms septiņiem gadiem sāku skriet vakaros pēc darba. Tas diezgan strauji pārauga aktīvā skriešanā,” atceras Jesko.
Andreja karjera banku sektorā bija veiksmīga, un viņš ieņēma vadošu amatu. „Protams, tas bija prestižs darbs,” neslēpj sportists.
Kam jānotiek, lai cilvēks, kurš pārkāpis 30 gadu slieksnim, Latvijā pamestu ienesīgu darbu un pievērstos skriešanai? „Daudziem cilvēkiem joprojām nav saprotams, kā to varēju izdarīt. Citi domā, ka mani atlaida, jo nevar būt, ka pats aizgāju,” smejas Jesko, atceroties nu jau trīs gadus senos notikumus.
Tolaik Jesko dienas režīms bija nežēlīgs. „Strādājot bankā, mans rīts sākās pulksten 5.00. Skrēju krosu sešus līdz astoņus kilometrus. Tas prasīja laiku, jo nepieciešams pamosties, veikt rīta procedūras, pašu treniņu, kam sekoja pēctreniņa rutīna ar dažādiem vingrojumiem. Jānomazgājas, jāģērbjas. Tad gatavoju brokastis — es vienmēr gatavoju kādu pilnvērtīgu brokastu putru, kas prasa vairāk par piecām minūtēm laika. Astoņos bija jābūt ofisā, un nokļūt darbā Rīgā bieži vien ir stipri laikietilpīgi.”
Savukārt vakarā pēc darba sekoja dienas svarīgākais un nopietnākais treniņš, kas ilga no stundas līdz pat trijām, ieskaitot vingrošanu un citus uzdevumus, kas jāveic pirms treniņa, pēc tā un treniņa laikā. „Kad esi nomazgājies, jāpagatavo pilnvērtīgas vakariņas un jāvelta laiks kvalitatīvai atpūtai un miegam, jo tieši tad notiek visi ķermeņa adaptīvie un atjaunošanās procesi, lai nākamajā rītā atkal ķertos pie jauniem uzdevumiem.” Jesko atzīst — šāds ikdienas ritms viņu nogurdināja.
„Tas nebija viegli. Ne skriešana treniņos, ne darbā. Centos būt izcils abās jomās, jo esmu maksimālists ar augstām prasībām pret sevi. Diemžēl no tā cieta gan darbs, gan treniņi, bet visvairāk es pats un mans ķermenis,” neslēpj Jesko.
Ieņēmu atbildīgu amatu, bija liela slodze un stress. Regulāri iesaistījos dažādos projektos, uzņēmos papildu uzdevumus, biju atbildīgs par savu komandu un izvirzītajiem mērķiem. Tas ir emocionāli grūti, lai gan pēc dabas esmu cilvēks, kas var iznest daudz.” Un Jesko spēki bija izsmelti.
RĪGA. PIEDODIET, NE MAN!
Izturības treniņi Andrejā stiprinājuši arī raksturu. „Pastāv uzskats, ka pēc emocionālas spriedzes ieteicams veikt kādu fizisku aktivitāti, tādā veidā atjaunojot enerģijas līmeni, stimulējot dažādu hormonu pastiprinātu sintēzi. Un tas ir pareizi. Cilvēkiem daudz vairāk būtu jāpievēršas veselīgām fiziskām aktivitātēm, kas sniedz pozitīvu efektu un ļauj gan labāk atpūsties un atjaunoties, gan ar lielāku enerģijas lādiņu nodoties ikdienas darbiem.” Taču, tā kā Andrejs trenējies divreiz dienā, nogurums bijis tik liels, ka uz treniņu rezultātiem atstājis negatīvu iespaidu.
Jesko kā būtisku mīnusu uzsver to, ka dzīvojis Rīgā. „Lai man piedod rīdzinieki, taču par dzīvi galvaspilsētā nekad neesmu bijis sajūsmā. Jā, tur ir daudz priekšrocību, plusu un iespēju. Bet ne man. Tas bija laika jautājums, kad nolemšu pamest Rīgu,” stāsta Jesko.
„Nopietni strādāt var arī 40, 50 vai 60 gados, savukārt laiks, kad tiekties uz savu fizisko spēju izcilību, ir ierobežots,” domīgs ir Jesko.
TRENERIEM — NESAPROTAMI
Intervijā Latgales radio raidījumam Pi myusim Latgolā Andrejs izteicās, ka skriešana viņu jau sen dīdīja. „Kā es to izjutu? Jau pamatskolas laikā izcēlos visos krosos. Ar pamatskolas komandu guvām vietas rajona krosos bez kādas gatavošanās un izpratnes, ko un kā darīt, taču ar to bija pietiekami, lai sajustos īpašs,” atminas Jesko.
Skolā fizkultūras stundas bijušas visnotaļ pasīvas, un iespējas trenēties papildus nav bijušas. Puiši uzspēlējuši sporta spēles un dambreti. „Mājās ar tēvu un brāļiem mēdzām uzspēlēt šahu un dambreti. Dambrete droši vien ir mans pirmais sporta veids, kurā skolas laikā izcīnīju savus pirmos diplomus rajona mērogā.”
Vidusskolas gados Preiļu ģimnāzijā sporta stundās Jesko sācis izcelties ar rezultātiem. „Nebiju izcils vai starp labākajiem, taču labāks par vidusmēra skolēnu. Kādu brīdi pat piedalījos vieglatlētikas treniņos, kur treneri secināja, ka patiesībā kāju muskulatūra man ir vāji attīstīta. Viņiem bija nesaprotami, kā 100 m varēju noskriet 12 sekundēs un 400 m — 58 sekundēs.”
NO ZVEJNIEKSVĒTKIEM UZ NACIONĀLO LĪGU
Preiļu ģimnāzijā Jesko paguvis uzdziedāt korī, diet tautas un modernajās dejās, spēlēt volejbolu, iesaistījies skolas pašpārvaldē. „Īpaši aizrāva nodarbības pie datora. Starp citu, 16 gadu vecumā pirmo reizi dzīvē ieraudzīju datoru! Ātri apguvu visu, kas saistīts ar datoriem, sāku darboties skolas avīzē kā datorsalicējs jeb maketētājs.” Vienlaikus Andrejs iemanījies skolā kļūt par vienu no ātrākajiem datorrakstītājiem. Sīks piemērs, taču labi ilustrē Jesko daudzpusību, kas paver cilvēkam plašākas iespējas attīstībai.
Nav brīnums, ka pēc ģimnāzijas absolvēšanas skriešana uz ilgiem gadiem pazuda no Jesko ēdienkartes. Tās vietā nāca volejbols. „Mums Nagļos katru gadu tiek organizēti sporta svētki par godu Zvejnieksvētkiem. Šķiet, šis ir vienīgais iekšzemes ciems, kur atzīmē zvejnieku svētkus, jo Nagļi izsenis bijusi liela zivsaimniecība ar milzīgām dīķu platībām, netālu atrodas arī zivīm bagātais Lubāna ezers. Zvejnieksvētkos centrālā sportiskā aktivitāte ir volejbols, kas attīstīja manu interesi par šo sporta veidu.”
Jesko volejbols padevies uz urrā, un drīz vien viņš jau iemanījies spēlēt augstā līmenī. „Studējot Latvijas Universitātē, sāku spēlēt arī volejbola komandā, vēlāk — studentu līgā Rīgas čempionātā, līdz nonācu Nacionālajā līgā!” No 2006. līdz 2008. gadam Jesko spēlēja RTU kluba komandas sastāvā.
Savā volejbolista karjerā Andrejs izceļ Marinas Cīrules ieguldījumu, kura brauca trenēt Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) studentus. Vēlāk, kad Jesko sācis strādāt bankā, iegūtās zināšanas lieti noderējušas. „Bankas sporta klubā kļuvu par volejbola sekcijas vadītāju, organizēju kopējos treniņus bankas darbiniekiem, komandu, ar kuru vairākas sezonas spēlējām strādājošo līgā. Pārņēmu arī pienākumus vienreiz gadā sarīkot starpbanku volejbola turnīru, pieaicinot arī lietuviešu un igauņu banku kolēģus.” Jesko juties līdz ausīm ieracies volejbolā.
DRAUGS UZJUNDĪ ASINIS
Jesko novērojis, ka kolēģi un studiju laiku draugi sākuši piedalīties skriešanas pasākumos. Tas bija laiks, kad atdzima Rīgas maratons un strauji sāka pieaugt tā popularitāte. „Kad 2007. gadā draugs bija noskrējis pusmaratonu, tas manī uzjundīja asinis. Kaut kas sāka pamazām plēsties ārā no dvēseles,” atceras tolaik vēl volejbolists Jesko. „Norunājām, ka nākamajā gadā arī es gribētu noskriet.”
Gads pagāja, bet Jesko joprojām spēlēja volejbolu. Taču pavasarī par pusmaratonu tomēr atcerējies. „Pieteicos — noskrēju,” pavisam vienkārša ir Jesko atbilde. Noskrējis arī Kuldīgas pusmaratonu un 2009. gadā vēlreiz atkārtojis startu abās sacensības. „Gandrīz bez jebkādas gatavošanās. Minimāli biju paskrējis reizi nedēļā vai divās. Starp citu, tas viss man ir pierakstīts. Vienmēr visus treniņus esmu pierakstījis, to man Leonīds Valdonis vēl Preiļos iemācīja.”
Jesko saprot, ka rīkojies aplami. „Kā treneris nevienam neiesaku tā darīt — skriet sacensībās garas distances bez gatavošanās. Varu uz sevi norādīt tikai kā uz sliktu piemēru. Taču ar šādu gājienu skriešanas brūces bija uzplēstas. Bez trenēšanās pusmaratonu biju noskrējis stundā un 34 minūtēs. Izjutu rezultātu izaugsmes potenciālu!” Jesko atklāj iedvesmas avotu.
KAZAKEVIČA UN STREKALOVSKA SKOLA
2009. gada rudenī un ziemā Jesko sācis skriet regulārāk un aizvien vairāk, bet pēc gada skrējis jau katru dienu. „Nedaudz sasteigti, taču pieteicos un noskrēju savu pirmo maratonu Rīgā — 2 stundās un 50 minūtēs. Ieraugot rezultātu finišā, man bija patīkams pārsteigums! Rezultāts šķita augsts, un jau tad sapratu, ka esmu spējīgs paveikt trasē daudz, daudz lielākus darbus.”
Soļotājs Igors Kazakevičs un treneris Leonīds Strekalovskis bija tie cilvēki, kuri Jesko palīdzēja sasniegt nākamo līmeni. „Īstā izpratne par skriešanu, skriešanas filozofiju, dzīves uztveri, dzīvi un sportiskajām vērtībām nāca līdz ar skriešanas trenera Strekalovska iepazīšanu. Šis speciālists atstāja ļoti lielu un paliekošu ietekmi uz manu domāšanu par sportu, fizisko un garīgo attīstību, attieksmi pret apkārtējiem.”
Tā četrus piecus gadus trenējies, gūstot panākumus dažādās sacensībās (Jesko ir Swedbank augstceltnes kāpņu skrējiena uzvarētājs un rekordists), 2013. rudenī Jesko pārcēlās atpakaļ uz Nagļiem. Atgriežoties mājās, Jesko rezultāti strauji uzlabojušies, ko naglēnietis apliecināja vispirms ar jaunu personisko rekordu Frankfurtes maratonā, ko pēc pusgada — 2014. gada pavasarī — Vīnē uzlaboja vēl par 23 sekundēm, finišējot 2.28:52.
STIRNU BUKSIESAUC MEŽĀ
Tagad, kad Jesko jau labu laiku ir prom no Rīgas, arī viņa skriešanas virziens ir mainījies. No gludajām distancēm Andrejs pievērsies taku skriešanai (trail running)un darbojas patstāvīgi, nu jau balstoties uz savām zināšanām, pieredzi un sajūtām.
Lai ieviestu pārmaiņas ikdienas skriešanas rutīnā, gatavojoties Latvijas čempionātam 50 km distancē, Jesko pagājušajā pavasarī nolēma aizbraukt uz Riekstukalnu, kur notika ainaviskā taku skriešanas seriāla Stirnu buks 2016 sezonas atklāšanas posms. „Sak’, lai palūkotu, kā tas Stirnu buks īsti lec un lai novērtētu, kā es izskatos šajā man tik svešajā pasākumā pieredzējušo taku skriešanas vīru konkurencē,” pēc sezonas savāFacebook profilā raksta Jesko. Gargabalnieka plānos nav bijis piedalīties Stirnu bukā visas sezonas garumā, kur nu vēl sešos posmos kāpt uz goda pjedestāla, kopvērtējumā izcīnot 2. vietu. „Tā atmosfēra, tā aura, kas virmo gaisā katrā Stirnu buka posmā, ir tik īpaša. To īsti nevar aprakstīt vai nodot otram. Tā ir jāsajūt. Tā ievelk,” turpina Jesko. „Tā ir īpaša maģija skriet takās un būt tuvāk dabai. Pārmaiņas rosinoša. Tā ievelk un notur.”
Lai arī pirms sezonas necerēta, tomēr 2. vieta Stirnu buka kopvērtējumā neizbēgami liek uzdot jautājumu, kas pietrūka līdz čempiontitulam. “Stirnu buka kopvērtējuma punktu skaitīšanas formāts ir tāds, ka nepietiek, lai tu būtu pirmais finišā. Katrā posmā ir jābūt arī spēcīgam aptuveni 200 līdz 400 metrus garā sprinta posmā pret kalnu, kas jāveic distances gaitā un kurā atsevišķi tiek mērīts laiks un piešķirti punkti, uz ko es nefokusējos. Kalnu karaļa sprinta posmā nebiju tik spēcīgs, kas arī izšķīra vietu izkārtojumu kopvērtējumā.”
Proti, ja sprinta posma nebūtu, tad Jesko būtu bijis pārliecinošs sezonas līderis. „Bet tādi ir sacensību noteikumi, un tas Stirnu buka sacensības padara īpašas, pat unikālas, un, iespējams, daudzus skrējējus tieši tas uzrunā un piesaista!” Jesko izceļ Stirnu buka odziņu.
SADEVUŠIES ROKĀS
Stirnu buka 2016sezonas noslēdzošajā posmā Valmierā oktobra izskaņā finišā Jesko ieskrēja sadevies rokās ar Anatoliju Macuku, abiem ir identisku kontrollaiku izcīnot skaistu dubultuzvaru. „Jau no starta pirmo trases daļu skrējām lielā tempā un bijām viens otram blakus. Tad kādā brīdī Anatolijs piedzīvoja sāpīgu kritienu. Šķita nesportiski izmantot viņa neveiksmi, lai atrautos distancē, jo zinu, cik nepatīkami ir krist. Taku skriešanā katram tas var gadīties. Pagaidīju viņu, turpinājām skriet kopā te viens, te otrs nomainot līdera pozīcijas. Un tad arī radās ideja finišēt kopā. Vēlāk trasē Anatolijs vēlreiz krita… Jāpiebilst, ka taku skriešanā tomēr valda nedaudz atšķirīga skriešanas kultūra, koleģialitāte, draudzība un likumi par vides saudzēšanu, palīdzību citiem skrējējiem,” Jesko uzskata, ka tam vajadzētu būt pašsaprotami.
„Ar šo simbolisko finišu es vēlējos apliecināt, ka arī sportā valda sirsnība, draudzība, savstarpējais atbalsts, palīdzība — ne vienmēr svarīgākais ir par katru cenu uzvarēt,” cēlsirdīgs ir Jesko.
NEVEIKSME, KAM SEKO VEIKSME
Tikai nedēļu pēc Stirnu buka pēdējā posma Jesko Portugālē debitēja Latvijas komandas sastāvā pasaules čempionātā taku skriešanā. Tiesa, starts 85 km (ar 4680 kāpuma metriem!) garajā distancē Jesko neizdevās, kā cerēts, un finišu viņš sasniedza pēc nepilnām 11 stundām, izcīnot vārda tiešā nozīmē 64. vietu. „Tas bija milzīga pieredze,” atceras Jesko. „Distances sākumā biju kopā ar favorītiem, līdz 20. kilometrā neveiksmīgi kritu. Saņēmu ļoti spēcīgu triecienu pa abiem ceļgaliem, ar ko man šis pasākums arī beidzās. Turpināju ar sāpēm virzīties uz priekšu, daudz soļojot, brīžiem mēģinot uzskriet. Ārkārtīgi vēlējos finišēt, ko arī izdarīju. Beigās sāpes atkāpās un varēju paskriet.” Jesko stāsta, ka šajās sacensības gandrīz 11 trasē pavadītajās stundās daudz iemācījies par savu ķermeni.
„Protams, pasaules čempionātam gatavojos specifiski, ņemot vērā distances garumu un reljefu, taču Latvijā tam nav iespējams ne tuvu sagatavoties,” ilustrē Jesko. Tādēļ saprotams, kāpēc garajos, stāvajos kāpumos pagaidām viņš nevar konkurēt ar šīs skriešanas disciplīnas varenajiem — spāņiem, frančiem, portugāļiem, šveiciešiem, vāciešiem un citu kalnu zemju skrējējiem.
26. novembrī Jesko piedalījās Barcelona Trail kalnu taku skrējienā. Tā kā nākamgad pasaules čempionāts taku skriešanā notiks 50 km distancē, Jesko izvēlējās startēt 46 km garajā trasē ar 1700 augstuma starpības metriem (Barselonā pastāvēja alternatīva skriet arī 74 km maršrutu). Teju 400 dalībnieku konkurencē, kas bija sabraukuši no 20 pasaules valstīm, Jesko izcīnīja spilgtu uzvaru, finišā ieskrienot ar Latvijas karogu. „Nostrādāja superkompensācijas efekts un nonācu ļoti labā sportiskā formā tieši Barselonas sacensību laikā,” komentē Jesko. „Lai arī, vadoties pēc starptautiskā ranga, sacensībās nebiju starp favorītiem, tomēr šo sacensību formāts — distances garums un vertikālo metru kāpuma summa — bija perfekti piemēroti manām tā brīža spējām, ko arī pilnībā izmantoju. Jutos spēcīgs, pārliecināts par sevi, pilnībā paļāvos uz sasniegto treniņos. Tā kā pasaules čempionātā kritiena dēļ neizdevās iztērēt visus fiziskos spēkus un ķermenis atjaunojās ātri, tad man izdevās veiksmīgi izmantot sportisko formu.” Faktiski neveiksme Portugālē sekmēja Jesko panākumus Spānijā.
Jesko Barselonā pārliecinājies, ka visu izšķir sportista sagatavotība konkrētajā dienā. „Biju gaidījis, ka vietējie spāņi, kuri pārzina pašmāju kalnu takas un to īpatnības, būs spēcīgāki. Taču realitātē izrādījās, ka latviešu plaknes skrējējs tomēr ir stiprāks,” lepojas Jesko. „Lieku reizi pierādījās tas, ka, kā man viens ārzemju paziņa sacīja,numbers do not run jeb pirmsstarta rangs neko nenozīmē.”
REKORDS PATS ATNĀCA
Jesko minēja, ka Stirnu bukā piedalījies ar mērķi labāk sagatavoties Latvijas čempionātam 50 kilometru distancē. Zīmīgi, ka pats ultramaratons ar visu rekordu (!) atkāpies otrajā plānā.
Par maija izskaņā Daugavpilī aizvadīto Latvijas čempionātu 50 km šosejas skrējienā Latvijas Vieglatlētikas savienība ziņoja visnotaļ spilgti: „Garo distanču skrējējs Andrejs Jesko debitēja kā talantīgs ultramaratonists, jau pirmajā startā labojot valsts rekordu šajā distancē. Jesko Daugavpils Stropu aktīvās atpūtas trases 19 apļos 50 km veica trijās stundās un 41,6 sekundēs, līdzšinējo Latvijas rekordu labojot par teju četrām minūtēm.”
Lai arī Andrejs skrējienu bija iesācis straujāk, nekā plānojis, par ko liecināja vienā stundā un 15 minūtēs noskrietais pusmaratons, rekords pats atnācis pie Jesko, nevis Jesko tiecies uz šādu uzstādījumu. „Sākotnēji, kad nolēmu skriet 50 km, tā man vairāk bija kā avantūra un vēlme pārbaudīt savas spējas virsmaratonadistancē. Baidīja nezināmais — papildu astoņi kilometri, taču atkal paļāvos uz treniņos ieguldīto. Skrēju, izbaudot ātrumu un distanci. Pusdistancē sapratu — ja neiestāsies lūzums, varētu būt ātrs finiša laiks,” tikai tad Andrejs iedomājies par rekordu. „Kad divās stundās un trīsdesmit divās minūtēs biju pieveicis maratona distanci, man kļuva skaidrs, ka gāzīšu rekordu. Atlika tikai jautājums — ar kādu rezultātu.”
NĀKOTNE DIENVIDU TAKĀS
Jesko uzsver, ka asfalta un taku skriešana ir divi stipri atšķirīgi sporta veidi: „Taku skriešanā ir pavisam citas prasības — nepieciešamas citas fiziskās īpašības un tehniskās prasmes, taku skriešanā dominē citi aspekti, atšķirīga skriešanas, sacensību un iekšējās komunikācijas kultūra.”
Pēc aizvadītās sezonas Jesko sapratis, ka taku skriešana ir viņa īstais sporta veids. „Tagad man ir iespēja salīdzināt tās sajūtas, kas dominē šosejas skriešanā un kas valda mežā un kalnos. Un šobrīd ar pilnīgu pārliecību varu sacīt, ka sajūtas takās man ir daudz tuvākas. Taku skriešana ir mans sporta veids, ar ko saistās nu jau visi tuvāko sezonu sportiskie mērķi. Šosejā mani redzēs aizvien retāk,” Jesko jau tēmē ārzemju kalnu virzienā.
Patlaban Andrejs Jesko cenšas tikt skaidrībā, kā lielāko daļu no nākamā gada varētu pavadīt treniņos Spānijas kalnos. „Citādi taku skriešanā ar manām ambīcijām nav, ko darīt.”
Gaidām jaunus pārsteigumus!
Andrejs JESKO
Garo distanču skrējējs, skriešanas treneris
Dzimis: 1982. gada 2. janvārī Varakļānos
Augums, svars: 183 cm, 66 kg
Izglītība: Nagļu pamatskola, Preiļu Valsts ģimnāzija, LU bakalaurs vadības zinātnē, LLU maģistra grāds ekonomikā. Latvijas treneru tālākizglītības centrs — C kategorijas vieglatlētikas treneris
Lielākie sasniegumi: Latvijas čempions un Latvijas rekordists 50 km šosejas skrējienā — 3.00:42 (2016); 2. vieta taku skriešanas seriāla Stirnu buks 2016.sezonas kopvērtējumā; startējis 2016. gada pasaules čempionātā taku skriešanā Portugālē Latvijas komandas sastāvā, uzvarējis Barcelona Trails 2016 46 km taku skrējienā; divkārtējs Rīgas mēra kausa ieguvējs kā labākais Latvijas skrējējs Nordea Rīgas maratonā (2012, 2013), 16. vieta IAAF Gold label Vīnes maratonā 2.28.52 (2014)
Sporta veidi, kuriem seko līdzi: biatlons, slēpošana, velosports, triatlons, orientēšanās
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Grāmatas, ko iesaka izlasīt : Dena BraunaDeception point, Ingas Ābeles Klūgu mūks, Ļeva Tolstoja Karš un miers
