Kāpēc Valentīna nenomira aiz laimes
“Domāju, ja pārlēkšu divus metrus, iekritīšu mīkstajā augstlēkšanas bedrē, aizvēršu acis un aiz laimes nomiršu...” Tā kādreiz teica Valentīna Gotovska, kura jau trīsdesmit gadus ir Latvijas rekordiste augstlēkšanā. Labi gan, ka viņas rekords ir vien 1,97 metri, jo Valentīna varēja kļūt par četrkārtēju olimpieti (augstākā — 13. — vieta augstlēkšanā 2000. gada spēlēs Sidnejā), startēt daudzos pasaules čempionātos (labākais sniegums — 5. vieta tāllēkšanā 2001. gadā), vairākas reizes uzvarēt Eiropas kausa izcīņā, 34 (!) reizes kļūt par Latvijas čempioni 60 m, 100 m skrējienos, augstlēkšanā, tāllēkšanā un septiņcīņā, 10 gadus būt Latvijas rekordiste tāllēkšanā (6,91 m).
Valentīna Gotovska Latvijas izlasē startēja līdz 39 gadu vecumam, tagad viņa strādā par fiziskās sagatavotības treneri vairākos sporta veidos, trenē jaunos vieglatlētus un kopā ar vīru, kādreizējo lodes grūdēju Vladimiru Stepanovu (18,97 m), cītīgi atjauno dzimtās mājas Krāslavā, kurās reiz domā arī atgriezties.
AUGUMS, SVARS
Toreiz:
176 cm, 59—64 kg
Tagad: 176 cm, 69 kg
STATUSS
Toreiz: Kopš 10 gadu vecuma biju sportiste, kaut gan savā vaļā sportot sāku daudz agrāk, cik vien sevi atceros. Vēlāk kļuvu par profesionālu sportisti un visa man dzīve bija pakļauta treniņiem, sacensībām. Ar to pelnīju naudu.
Tagad: Domās sevi joprojām uzskatu par sportisti, sapņos joprojām lecu. Kad ieraugu latiņu vai atspēriena dēlīti, galva un ķermenis līdz vissīkākajām niansēm atceras katru lēciena kustību, gluži vai sāku lidot.
Bet patiesībā esmu trenere, pamatnodarbošanās ir Rīgas futbolistu un citu sporta veidu pārstāvju fiziskās bāzes veidošana. Sporta skolā Arkādija trenēju arī visjaunākos vieglatlētus, kuros cenšos atrast katrai disciplīnai piemērotākās īpašības, lai pēc tam viņus nodotu attiecīgo speciālistu rokās. Reiz ar vīru pamēģinājām trenēt arī augstākas klases sportistus, bet, kad jutu, ka viņu atdeve un vēlmes tik ļoti atšķīrās no maniem priekšstatiem par lielo sportu, sapratu, ka tas nav mans aicinājums.
MĒRĶI
Toreiz: Kad sāku sportot, nekādu īpašu plānu nebija. Man ļoti patika trenēties, sacensties, neko citu nespēju iedomāties. Protams, kad sāku uzvarēt, tad gribējās arvien augstākus rezultātus. Atceros, cik ļoti pārdzīvoju, ka tomēr nespēju pieveikt divus metrus augstlēkšanā, septiņus metrus tāllēkšanā, kaut gan treniņos šo robežu pārvarēju vismaz divas reizes.
Nekad necentos lielīties, ka esmu liela sportiste, Latvijas čempione. Kad, mācoties 10. klasē, kļuvu par sporta meistari (1,82 m) un valsts čempioni, skolā nevienam to neteicu. Tikai tad, kad tas kļuva vispārzināms, pieņēmu apsveikumus. Biju laimīga dzīvot sportā, man nekad un nekas nebija par grūtu. Par to milzu pateicība manai pirmajai trenerei Valentīnai Māziņai, kuras darbaprieks un izdoma bija apbrīnojama.
Tagad: Sportā cenšos jaunajiem ierādīt pareizākās fiziskās kustības, lai ikviens jebkura veida sportists spētu sasniegt savām spējām visatbilstošāko sportisko formu. Ir liels gandarījums, ja no šķietami neveikla puiša esmu spējusi izveidot ātru un spēcīgu futbolistu. Reizēm pārāk iedegos, kļūstu skaļa, ja redzu, ka tajā, ko stāstu un rādu, kāds pat necenšas ieklausīties. Kādreiz pat rakstīju sev uz rokas: “Nekliedz!” Bet ne vienmēr ir laiks paskatīties uz plaukstu… Gribu arī, lai audzēkņi izaug par labiem cilvēkiem, lai viņi prastu izmantot tālākajā dzīvē tās īpašības, kuras attīstījām treniņos. Ir gandarījums, ja satieku savus bijušos sportistus un viņi ir lepni, ka reiz trenējušies pie manis, un atzīst, ka daudz kas no sportā apgūtā un piedzīvotā noder arī tagadējā dzīvē.
INVENTĀRS
Toreiz: Kad sāku sportot, tādām lietām nepievērsu uzmanību, treneri gādāja par visu, un arī ar neglītajām un neērtajām padomju naglenēm mēs trenējāmies un sacentāmies no visas sirds. Kad startēju jau starptautiski, kājās bija vislabākās kurpes. Tiesa, reizēm tās nācās pirkt arī par savu naudu. Man tāllēkšanā vislabāk patika Asics, augstlēkšanā — Adidas ražojumi. Tāpat ļoti lepojos ar savu treniņtērpu, uz kura bija rakstīts Latvija. Tad tādus nepārdeva, tie bija jānopelna.
Nerunāšu nemaz par izdedžu celiņiem. Kad uz tāda nokriti, mazie, melnie graudiņi patriecās zem ādas un sāpēja vēl ilgi. Bet tolaik citu neko nezinājām, visu uztvērām kā pašu par sevi saprotamu.
Tagad: Mūsdienu jaunatnei vairs nav jāsapņo par skaļiem sporta firmu nosaukumiem, jo pieejams ir viss un visiem. Cita lieta, ka dārgais inventārs ir jātaupa, ko ne visi dara. Vispār attieksme ir mainījusies, man ļoti sāp, kad tiek izmests arī nelietderīgi izmantotais ēdiens vai vēl pietiekami labas mantas. Tāds laikmets… Tāpat kā mobilie telefoni, daži bez tiem nevar iztikt pat treniņu laikā. Es gan savējiem pirms treniņa lieku tos noslēpt dziļi somās.
SPORTA VEIDS
Toreiz: Manā dzimtajā Krāslavā tolaik vieglatlētika tiešām bija karaliene, jo sporta veidu konkurence nepastāvēja, vēl bija distanču slēpošana un pāris citu sporta veidu ar mazu audzēkņu skaitu. Labākie nāca uz vieglatlētiku, un treneriem bija darba pilna rokas. Bija, no kā izvēlēties. Arī bijušie vieglatlēti savus bērnus veda uz iemīļoto sporta veidu. Par laimi, vieglatlētikā ir tik daudz disciplīnu, ka tai der arī dažādi veidoti augumi.
Tagad: Tagad treneriem ir grūti savākt nepieciešamo audzēkņu skaitu, jo sporta veidu un citu nodarbju ir tik daudz. Bieži sanāk, ka uz vieglatlētiku nāk tie, kas citur atraidīti. Protams, ka tad atrast dimantiņu ir ļoti grūti. Es gan nepiekrītu tiem, kas saka — vieglatlētika mirst. Jā, būs grūti ar augstas klases sportistiem, tādi neparādīsies katru sezonu. Bet kopumā vieglatlētika ir sporta pamats, un ar to kaut kādā mērā nodarbosies visi, kaut vai sporta stundās, kas gan, manuprāt, kļūst arvien pliekanākas un topošos sporta skolu audzēkņus sporta stundās vairs īpaši nesagatavo. Bet skolās ir jādomā par to, lai jaunieši izaugtu veselīgi, sportiski un ar sapratni par fizisko kustību nozīmi dzīvē.
Žēl, ka trenera darbā paliek tik maz slavenu sportistu. Piemēram, trīssoļlēcējs Māris Bružiks savu pieredzi varēja nodot kaut vai talantīgajam Elvijam Misānam. Kā pati zinu, tad treneriem nav iespējams saņemt pienācīgu algu, ja nedarbojies vēl piecos darbos. Bet tad nopietns treneris tu nebūsi nevienā vietā.
Prieks, ka Vadims Vasiļevskis esot pievērsies trenera darbam. Izciliem sportistiem ir pašu iegūtas zināšanas, bet viņu vārds un medaļas kalpo kā labs dzinulis jaunajiem sportistiem.
PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA
Toreiz: Jaunībā sportojot, lielas problēmas nesaskatīju. Ja neveicās, tad trenējos vēl cītīgāk, ja rezultāts nebija labs, tad vainoju tikai sevi. Man treniņi nekad nebija par grūtu, kaut arī trenējāmies sešas reizes nedēļā. Tāpat vienmēr ar prieku braucu uz sacensībām, kaut gan līdz Rīgai teju vai 300 kilometru, bija jāceļas četros no rīta. Tiesa, biju raudulīga, kad reiz mani sacensībās diskvalificēja par pāragru startu 60 metros, asaras bira kā pupas.
Žēl, ka manā sportistes dzīvē nebija tagad tik moderno, arī nepieciešamo psihologu. Bieži vien man nebija, ar ko izrunāties, it sevišķi pēc neveiksmēm. Trenerei Ludmilai Olijarei bija tik daudz audzēkņu, dēlu Stasi ieskaitot, ka visiem neatlika laika.
Ne sevišķi esmu apmierināta ar savu dalību olimpiskajās spēlēs. Toreiz šos startus uzskatīju par svarīgākajiem dzīvē, taču tagad saprotu, ka vajadzēja to visu uztvert daudz mierīgāk — kā parastu startu augstas klases sportistu konkurencē, nevis dēļ iedomātās atbildības visas valsts priekšā sadegt pirms laika. Ne velti savus labākos rezultātus sasniedzu ne tik nozīmīgās sacensībās, kad it kā nekādas nastas uz pleciem nebija. Man liekas, ka daudzi sportisti cīnās ar šo olimpisko slogu, kaut vai šķēpmetēji. Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals par vicečempioniem kļuva tad, kad neko īpašu no viņiem negaidīja.
Tagad: Problēmas ir, lai tās risinātu. Bezspēcība pārņem, kad tu neko nevari izdarīt. Mani izmisumā dzen, ka Rīgā, kur dzīvo 700 000, vieglatlētiem ziemā nav, kur normāli trenēties. Cik nav bijuši solījumu par modernas sporta manēžas celtniecību, bet laiks rit, neviens par saviem vārdiem neatbild, un visi joprojām dodas uz piecdesmitgadīgo manēžu, kas brīnumainā kārtā turas kopā. Ziemā tur ir ne tikai auksti, bet arī bīstami, jo, kad trenējas lodes grūdēji, tad ik pa brīdim uz skrējēju celiņiem pamanās izlidot lode. Kad reiz manam bērnam lode, par laimi, aizskāra vien augumu, vēl dziļā naktī nevarēju aizmigt, domājot par iespējamajām sekām. Turklāt Rīgā vajadzētu vienu galveno manēžu un vēl pa vienai katrā rajonā, jo bērniem dzīties no Imantas vai Juglas uz kādu vienu vietu pretējā pilsētas pusē arī nav vienkārši. Šā iemesla dēļ ziemā daudzi mani audzēkņi pārtrauc treniņus. Tāpēc arī vecāki viņiem izvēlas citus sporta veidus, jo, piemēram, hokejā ledus arēnas ir pa visu Rīgu. Arī bērnus gaidot, tētis vai mamma var pasēdēt kafejnīcā, nevis aizpogātā mētelī drebināties aukstās tribīnēs. Daudz labāk Rīgā nav arī ar stadioniem. Tas visvairāk kavē vieglatlētikas attīstību.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Man ļoti patika viss, ko es darīju, pat daudzcīņa (personīgais rekords 5575 punkti), kurā es vienmēr startēju komandas interesēs. Nekas nelikās par grūtu, visu darīju pēc labākās sirdsapziņas. Patika, ka mums bija laba treniņu grupa, kurā cits citu atbalstīja. Domāju, ka godīgums, sava vārda turēšana vienmēr ir bijušas cienītas īpašības.
Tagad: Liekas, ka daudzi tagad nāk uz treniņiem, lai vienkārši būtu draugu pulkā, papļāpātu, daudz nedomājot par sportisko pusi. Tas nav slikti, bet sports ir arī uzvaras, arvien labāki rezultāti.
Es savās grupās daudz cīnos ar pļāpām, tusētājiem. Vienmēr saku, ka vispirms jāizdara uzdotais, bet ar jokiem sprēgāsi pēc treniņa. Šāda niekošanās traucē arī tiem, kas nopietni grib trenēties. Tie, kas mani jau iepazinuši, respektē manas prasības. Treneris ir arī audzinātājs, ne tikai kustību slīpētājs.
Mans augstlēkšanas rekords tik ilgi stāv arī tāpēc, ka laikam neviena talantīga meitene netrenējas ar domu pārlēkt divus metrus, bet garas, slaidas, spēcīgas meitenes ik pa laikam taču parādās. Varbūt arī treneriem tā liekas neiespējamā misija, jo, kā jau teicu, apstākļi mums šobrīd nav tie labākie. Bet arī man tie bija tālu no ideāla. Augstlēkšana vispirms ir ļoti jāmīl.
Prieks par Inetu Radēviču, kas pēc desmit gadiem par centimetru pārspēja manu Latvijas rekordu tāllēkšanā. Žēl, ka Inetai vēlāk tā iznāca ar tām aizliegtajām vielām. Nedomāju, ka viņa vien tik ļoti vainīga, noteikti, ka pati neuzprasījās. Tāpat sāp, ka visi no viņas tagad novēršas, Ineta Latvijas vieglatlētikas labā tomēr tik daudz paveikusi.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Tas, ka es atradu vieglatlētiku, ka man bija tik laba pirmā trenere, Valentīna Māziņa, draudzīgi treniņu biedri visapkārt.
Veiksme mani noturēja sportā ilgāk, nekā plānoju. Biju izmācījusies par frizieri un Krāslavā jau iestājos darbā, līdz ar to gatavojoties lielajam sportam teikt ardievas, kad man pēkšņi piezvanīja no Ļeņingradas un uzaicināja trenēties pie viņiem. Būšot, kur dzīvot, iztikšana, alga. Ilgi domāju, bet beigās pēc kāda piektā zvana noriskēju un aizbraucu. Viss bija, kā solīts. Treneris bija gana veikls menedžeris, braukājām pa visādām treniņu nometnēm, nekā man netrūka, bet tieši sportiskajā ziņā viņš tik zinošs nebija, un es savu rezultātu divu gadu laikā tā arī neuzlaboju.
Varbūt veiksmes būtu vairāk, ja man būtu nedaudz bezrūpīgāks raksturs. Es biju pārāk pareiza, viss man bija salikts pa maisiņiem — drēbes, čības, saspraudes, ar kurām numuru piespraust, viss laikā un precīzi. Tagad domāju, ka sportošanu vajadzēja uztvert vieglāk, tad tā atbildība tik ļoti nenospiestu plecus, visu tik ļoti nepārdzīvotu un lēktu brīvāk.
Ļoti veiksmīgs bija mans starts Tartu 2000. gadā, kad 35 gadu vecumā sasniedzu Latvijas rekordu tāllēkšanā — 6,91 m. Veiksme bija, kad 2003. gadā pasaules čempionātā, savos 38 gados būdama vecākā čempionāta tāllēcēja, tomēr iekļuvu finālā.
Vienmēr liels prieks bija pēc septiņcīņas pēdējās disciplīnas — 800 metriem, kad esi spējusi savai komandai atnest vajadzīgos punktus. Neizstājos ne reizi.
Tagad: Esmu priecīga, ka manis trenētais neveiklais pīlēns pārvēršas par baltu gulbi un uztrenētās īpašības viņam ļauj kļūt par labu futbolistu. Reizēm tas tiešām ir veiksmes stāsts, jo ir bijuši arī gadījumi, kad talantīgs, labi trenēts puisis pēkšņi 16 gados nolemj visu pārtraukt — esot apnicis.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Neveiksmīgs reiz, kādu trīspadsmit gadu vecumā, bija mans lēmums pieiet pie treneres un pateikt — viss, es vairs netrenēšos! Pat īsti neatceros, kāpēc to darīju, laikam jau draudzene pierunāja uz tādu soli, bet kauns pēc sarunas ar treneri bija milzīgs un otrā dienā biju atpakaļ sportā, kur jau 45 gadus.
Jau pieaugušo kārtā ļoti neveiksmīgs bija mans starts olimpiskajās spēlēs Atlantā. Biju labā formā, bet divas reizes pārkāpu atspēriena dēlītim, un pēdējā mēģinājumā jau atspēros vai pusmetru pirms tā. Gribējās vai zemē ielīst, nemierināja arī tas, ka spēlēs biju bez trenera. Dzīties pāri puspasaulei, lai neveiktu nevienu sekmīgu lēcienu — to es sev vēl tagad nevaru piedot.
Neveiksmīgs bija mans pēdējais gads sportā, kad guvu kājas traumu. 39 gadu vecumā vēl atgriezos, bet vairs nespēju sasniegt to, ko varēju, bet varbūt man tikai tā likās… Sāpīgi bija, ka trenere no manis atsacījās, nebiju vairs perspektīva, to grūti piedot.
Tagad: Nav jāraud par neveiksmēm, bet jāpriecājas par veiksmēm. Un man veicas, jo vēl joprojām esmu sportā, jo mana mamma vēl pie veselības, mums ir māja Krāslavā, ko ar vīru jau trīs gadus cītīgi atjaunojam. Neatmetu iespēju reiz atgriezties un varbūt par treneri strādāt Krāslavā. Vēl galu savam ceļam sportā neredzu.
