Nebiju veikalnieks

Kad nosauc šos viņa
audzēkņu vārdus, vieglatlētikas zinātājs pašūpos galvu – jā, tie bija atlēti…
Kad jaunajiem vieglatlētiem būtu jāsalīdzina savi rezultāti ar šiem, sen jau
aktīvās sporta gaitas beigušajiem labākajiem sniegumiem, to būtu grūti izdarīt –
jau kuro gadu neviens tiem nespēj pat īsti tuvoties. Bet Jaunjelgavā, kur
tagad dzīvo viņu audzinātājs, sirmo vīru reti kurš pazīst kā vienu no mūsus
vieglatlētikas lieliskākajiem treneriem Tālivaldi Budēviču.

– Trener, brīžiem
neliekas, ka pārāk agri aizgājāt no vieglatlētikas – jums bija tikko pāri
piecdesmit?
– Nezinu, šobrīd varu domāt visādi, taču tie bija juku laiki (deviņdesmito
gadu sākums), kad visi jutās brīvi, kad atvērās pasaule. Mani labākie sportisti
bija sasnieguši rezultātus, kad varēja braukāt pa komercmačiem un pelnīt tiem
laikiem lielas naudas. Treneri vairs nebija jāklausa, visi kļuva gudri… Obižajevs
un Bružiks aizgāja pie citiem treneriem, kur varēja diktēt savus noteikumus. Manai
aiziešanai no vieglatlētikas nopietns iemesls vēl bija tas, ka saņēmu atpakaļ
savas dzimtas mājas Jaunjelgavā. Tad arī nolēmu, ka jāsāk dzīvot sev, un izšķirošo
lēmumu pieņēmu ļoti ātri. Sākumā atvēru veikalu, pārbūvēju savu māju, pareizāk
sakot, cēlu jaunu.  Vēlāk gan veikalu
aizvēru, jo, kā izrādījās, nebiju piemērots reizēm mākslīgi uzpūstajiem
ugundzēsības, sanepidēminspekcijas noteikumiem, kur galvenais bija meslu
maksāšana par katru sīkumu.

– Nedomājāt par
atgriešanos sportā?

– Noteikti ne. Atklāti sakot, nebiju piemērots tai jaunajai sportiskai
dzīvei. Atceros, aizbraucām uz komercmačiem: man iedeva 5000 vācu marku. Ko
darīt? Kā novērtēt katra audzēkņa (sportisti bija kādi deviņi)) sasniegumus
markās? Teicu, sadalīsim visu naudu līdzīgi. Tad tikai sākās….Sak, ko
treneris: malā stāv, spiež tikai pulksteņa pogas, bet mēs te lejam sviedrus, es
esmu olimpiskais čempions – man vajag vairāk. Citos mačos man audzēkņi prasa:
cik naudas tas saņēma, cik tas ? Bet kāpēc man tik maz? Reiz bijām ar Bružiku,
Obižajevu, Bērziņu Somijā. Rīkotāji man iedeva kādus pāris simtus dolāru, bet
šiem pa tūkstošiem. Atceros, Bružiks ieiet veikalā ar tūkstoti trīcošā rokā –
pērk džinsas, dārgas smaržas, bet es stāvu uz ielas un mēģinu somu taksistam
pārdot krievu šnabi… Man tas piegriezās.

– Jūs tolaik ieņēmāt arī
vadošu amatu treneru vidū…

– Biju Treneru padomes priekšsēdētājs. Viss beidzās ar to, ka ikviens nāca pie
manis un kaut ko prasīja. Mēģināju finanses kristīgi sadalīt, sastādīt kaut
kādus rangus. Daudziem tas nepatika, citibija par maz. Beidzās ar to, ka tika
vētītas manas svešvalodas zināšanas (un tās nebija tik spožas). Pamazām mani
nobīdīja malā. Mans mērs lēnām pildījās. Beigās mani tolaik labākie sportisti
noskrēja goda stafeti, un es beidzus savu gandrīz  četrdesmit gadu ilgo darbošanos stadionā.

– Jūs neviens necentās
atrunāt?

– Neviens. Laikam pārāk daudziem likos neērts. Laikam biju kā dadzis acīs.
Es vairāk biju strādātājs nevis runātājs, bet tajos laikos vajadzēja daudz
runāt, lišķēt, meklēt sponsorus. Man tas nepatika, tas nebija manā dabā.

– Bijāt padomju laiku
cilvēks, kas visu saņēma pēc likuma?

– Es tā neteiktu. Pats lielākais ieguvums bija – mēs beidzot kā brīvas
valsts pārstāvji varējām braukt, kur patika. Ja tā būtu agrāk, cik daudzi mani
audzēkņi iegūtu dažāda kaluma medaļu… Atceries, cik krievu laikosmūsējiem  bija grūti iekļūt PSRS izlasē? Lai tas
izdotos, bija jābūt ievērojami pārākam. Mans Lauris dabūja to vienu bronzas
medaļu kārtlēkšanā Eiropā, viens no pirmajiem pieveica amerikāņu kārtslēcējus.
Neapprecēja viena krievu funkcionāra meitu, un tā arī viss beidzās – nekādas
olimpiādes. Tas – joks. Neizbraucams
(toreiz bija tāds termins) Jānis kļuva, kad Amerikā tikās ar latviešu trimdiniekiem.
Kāds no mūsējiem, ļoti ātrs sprinteris, noziņoja attiecīgām iestādēm. Ar to
pietika. Un vēl man liekas, ka toreiz viss nebija pareizi sakārtots. Trenerim
bija pārāk daudz saimniecisku uzdevumu. Nu, nebiju es tik izveicīgs.

– Kāda jums tagad šķiet Latvijas
vieglatlētika? Nav pārāk liela plaisa starp dažiem vadošajiem sportistiem un
pārējiem?

– Man liekas, ka pati sistēma to veicina: kurš ir talants un prot
piesaistīt sponsorus, tas turpina. Taču daudzi talantīgie, nonākot pieaugušo
kārtā, aiziet, jo mūsdienu dzīve diktē savus materiālos noteikumus. Domāju,
nākotne pieder klubu sistēmai, sākot ar bērniem un beidzot ar pieaugušajiem.
Kaut kas līdzīgs jau ir Ventspilī. Tur viss ir pārskatāms un vadāms. Šķēpa
metēju klubs arī par tādu veidojas. Tikai visa pamatā jābūt naudai. Kur to
ņemt? Par to ir jādomā. Labāk klāsies valstij, uzņēmumiem, būs vairāk līdzekļu,
ko novirzīt sportam. Mēs tomēr pārāk iecentrējamies uz to augsto sportu. Visa
pamatā jābūt tautas sportam. Pareizai sistēmai skolās, pat bērnudārzos. Lai aug
veselīgi un sportu saprotoši bērni.

Bet tie augstie rezultāti… Pats zini, kā viņus taisa.

– Palīglīdzekļu tēma?
Jūsu laikā jau tas sita augstu vilni…

– Protams, toreiz viss bija primitīvi. I dopingi, i pārbaudes. Izlasē tas
notika piespiedu kārtā un vēl lika parakstīties, ka neko neizpaudīšu. Nu tās
valsts nav, tagad jau var teikt. Zinātniski nekas īsti izstrādāts nebija, un
manējie paši rija velns zina ko. Pa ausu galam saklausījās un tik trieca iekšā.
Paldies dievam, ka no manējiem, cik zinu, neviens cietis nav.

-Tagad jau stingi
kontrolē. Tas pats Džonsas gadījums, riteņbraucēji…

– Nezinu, nezinu, kuri ir gudrāki – kontrolētāji vai izgudrotāji? Dopingā
grozās tādas naudas, ka grūti zināt, vai tas vienreiz beigsies. Traģiski, jo
man šķiet, ka bez palīglīdzekļiem daudz augstāk par ierindas sporta meistara
normu nav iespējams tikt. Bet ko nu es te spriedelēju – lauku vīrs…

-Vēlreiz kavējoties
atmiņās, trenera darbā izdarījāt visu, ko varējāt?

– Tā nevar teikt. Man bija tik daudz audzēkņu – talantīgi un ne tik talantīgi.
No daudziem, kurus par īpaši spējīgiem neuzskatīju, guvu daudz prieka. Tas pats
Jānis Lauris nemaz nebija tīrradnis, bet pacēla Latvijas rekordu no 5,04 līdz
5,40 metriem. Viņam sports bija viss. Jāni dabūt prom no stadiona nebija iespējams.
Pasaules rekordam tāllēkšanā bija gatava Anita Stukāne, kas 1968. gadā sasniedza
6,80 metrus (kura tagad to spēj?), bet muļķīga kājas trauma (atspēriena brīdi
sašķīda tāllēkšanas dēlītis) Anitai neļāva atgūties, un 7 metri palika
nesasniegti. Domāju, ka arī Bružiks varēja lēkt 18 metru. Viņš ir rets talants. Bet
cik bija tādu, kuri varēja, bet negribēja pielikt visus spēkus?.

-Tagad sekojat līdzi vieglatlētikas
dzīvei?

– Ar preses un TV starpniecību. Man vairs nav tik viegli pārvietoties, lai
gan māju lēnā garā vēl turpinu būvēt. Protams, viens otrs pie manis atbrauc,
tad parunājamies, apspriežamies.

Pats galvenais, ko es gribētu: lai mūsu sabiedrība kļūtu veselīgāka,
turklāt jau no mazotnes. Taču tas nav atsevišķu interesentu spēkos. Jābūt
valstiskai pieejai. Veselīga sabiedrība pati izjutīs vajadzību pēc augstā
sporta.

Tālivaldis Budēvičs

vieglatlētikas treneris

Dzimis           1939. gada 25.janvārī Jaunjelgavā

Absolvējis    Rīgas 24. vidusskolu, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu

Ģimene          precējies, trīs bērni un audžumeita

Labākie sasniegumi          tāllēkšanā 7,15 m (1960. g.), kārtslēkšanā
3,70 m (1961. g.), Latvijas vicečempions kārtslēkšanā

Labāko audzēkņu rezultāti          Aleksandrs Obižajevs kārtlēkšanā 5, 80 m (Latvijas
rekords), Māris Bružiks trīssoļlēkšanā 17,56 m (Latvijas rekords), Jānis Lauris
kārtlēkšanā 5,40 m, Anita Stukāne 
tāllēkšanā 6, 80 m, Imants Karlsons tāllēkšanā 7,83 m un  augstlēkšanā 2,23 m, Jeļena Freimane-Obižajeva
tāllēkšanā 6,79 m

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS,

arī trenera Tālivalža Budēviča audzēknis