Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

3301 diena ar Sportu

Egīls JURISONS

Medijā Sports 1970. gadā un no 1976. līdz 1993. gadam

 

Mans darba stāžs laikraksta Sports redakcijā sanāk apmēram 17 gadi jeb 3301 diena divu piegājienu summā. To izskaitļoju savā personas dokumentā zaļos vāciņos ar uzrakstu Trudovaja kņižka (Darba grāmatiņa) un PSRS ģerboni augšpusē. Klāt gan var pieskaitīt vēl pusotru gadu pirms pieņemšanas algotā darbā, kad, būdams students, redakcijā piepelnījos ārštatā. Piedzīvoju piecus galvenos redaktorus, pašam sevi ieskaitot.

IZVĒLI NOTEICA TRENERIS

“Paklau, es tevi pieteicu Universitātes latviešu filoloģijas fakultātē,” kādā pavasara pēcpusdienā pavēstīja mans treneris Elmārs Krūze. Latvijas Valsts universitāte (LVU) togad uz iestājpārbaudījumiem jau jūnija sākumā, nevis kā parasti augustā, aicināja sportistus, kuriem vasarā jāpiedalās atbildīgās valsts mēroga sacensībās, piemēram, Vissavienības skolēnu spartakiādē, lai viņi jau priekšlaikus nokārtotu savu nākotni un startiem gatavotos bez lieka stresa. Aicināto listē bija arī mans uzvārds, jo nesen Rīgas jauniešu čempionātā uzvarēju 800 metru skrējienā, pirmo reizi finišu sasniedzot ātrāk nekā divās minūtēs. Mācoties Rīgas 2. vidusskolas izlaiduma klasē, domāju par jurisprudences studijām, lai kļūtu advokāts, taču peļama nebija arī trenera izvēle. Skolā man patika un itin veicās sacerējumu rakstīšana, trīs gadu treniņos bija radusies interese un kaut kāda sajēga par sportu. Universitātes filologos tolaik gan varēja apgūt galvenokārt skolotāja profesiju, tomēr piecos studiju gados varbūt kas mainītos. “Lai notiek,” sacīju trenerim, “mēģināšu mācīties par sporta žurnālistu.”

Saprotams, ka ārpuskārtas eksāmenu sesija nebija vis kāda labdarība, bet gan Universitātes sporta kluba vēlēšanās citām augstskolām nocelt talantus no deguna priekšas. Pirmais eksāmens mums, izredzētajiem, bija vēsturē, un man mati stāvus cēlās, klausoties, kādas muļķības eksaminētājam iestāstīt cenšas pazīstams sporta meistars galda tenisā. Skolā būtu sulīgs divnieks pēc piecu ballu sistēmas, bet meistaram ielika četri. Sapratu, ka ceļš uz Universitāti man tikpat kā vaļā, lai gan nebiju ģēnijs ne vēsturē, ne pārējos iestāju priekšmetos.

PIE DARBA BEZ KAVĒŠANĀS

Jau pirmajā studiju nedēļā uzmeklēju LVU avīzītes Padomju Students redakciju, pieteicos par talcinieku un tiku laipni uzņemts. Rakstīju par sporta dzīvi gan paša fakultātē, gan citās, par savu studiju biedru sekmēm lielajā sportā un vēl par visu ko. Pilnai laimei pietrūka vien tā, lai par šiem tekstiņiem saņemtu ne vien paldies, bet arī kādu rubli. Taču studentu avīzīte honorārus nemaksāja.

Tādēļ pēc trešā kursa paziņoju trenerim, ka nevēlos arī turpmāk sēdēt saviem vecākiem uz kakla, saņemot tikai LVU stipendiju un ēdināšanas talonus treniņa nometņu laikā. Zinot, ka starp Krūzes kolēģa Jāņa Kambalas draugiem ir Sporta galvenais redaktors Inarts Skujiņš, palūdzu, lai Kambala viņam ieteic dot man vasarā kādu darbiņu, kaut vai tipogrāfijā par palīgstrādnieku. Drīz vien treneris man sacīja, lai pošos pie Skujiņa.

Sporta redakcija tajos laikos rezidēja kādā no tagadējās Tērbatas ielas pirmajiem namiem līdzās Vērmanes parkam. Galvenais redaktors mani sagaidīja laipni, uzklausīja un teica, lai liekot mierā tipogrāfiju, ja jau esot paspējis ievingrināt roku rakstīšanā. Iepazīstināja mani ar redakcijas Masu fizkultūras un sporta veidu nodaļas vadītāju Gunti Grunduli, paģērot viņam likt puisi pie darba bez kavēšanās. Šķiet, ka Guntis pat nopriecājās un tūlīt pat nosauca dažus aprakstīšanai vajadzīgus tematus. Nudien neatceros, kurš no tiem pirmais īsiņā tekstā ar manu parakstu parādījās Sporta trešajā lappusē 1968. gada jūlija otrajā pusē. Taču maisam gals bija vaļā. Pamazām iepazinos arī ar citiem redakcijas ļaudīm, un dažs no viņiem labprāt piespēlēja man pa sev ieplānotajam tematam, kas pašam dažādu iemeslu dēļ nebija pa prātam, piemēram, par kādas rūpnīcas fizkultūriešu sekmēm, GDA normas kārtojot. Gadījās arī kas interesantāks, teiksim, pa intervijai ar kādu vietējo sporta slavenību. Tās nenācās meklēt tālu, jo Elmāra Krūzes vadībā trenējās arī vairāki Latvijas čempioni ar starptautiskiem panākumiem — sprinteris Juris Ābelītis, šķēpmetēji Vilnis Feldmanis un Jānis Zirnis, vesera metējs Austris Upelnieks un citi. Igors Blumanskis bija viens no ātrākajiem latviešiem 800 metru skrējienā, pats pamazām tuvojos sporta meistarkandidāta normai gan 1500, gan 5000 metros, kur man vēl joprojām pieder Latvijas Universitātes rekords. Tādēļ Grundulis viendien palūdza man aprakstīt savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus gaidāmā Latvijas čempionātā 3000 metru skrējienā ar šķēršļiem un, saņēmis gatavo tekstu, tam uzlika virsrakstu Kad pašam līst sviedri. Dieva laime, ka tajās sacensībās neizgāzos, bet dabūju bronzas medaļu.

KĀ SMILTS CAUR PIRKSTIEM

Pēdējā studiju semestra sākumā mani pieņēma redakcijas štatā par vēstuļu uzskaitītāju ar mēnešalgu 60 rubļi. Inartu Skujiņu galvenā redaktora krēslā pa to laiku bija nomainījis Edvīns Brikšis, kas apsolīja pacensties, lai es pēc LVU beigšanas paliktu darbā tepat, nevis tiktu kaut kur aizsūtīts par latviešu valodas skolotāju. Laikam jau biju paguvis iemantot zināmu reputāciju, kuras dēļ mani pieņemt vēlējās vēl divos laikrakstos, kā arī Latvijas radio Drāmas raidījumu redakcijā, jo pēdējos četros semestros Universitātē apguvu arī teātra vēstures un kritikas speckursu, ko vadīja tagadējais profesors Gunārs Bībers.

Taču visas četras vilinošās iespējas izbira kā smilts caur pirkstiem, jo noteicošo piekto vārdu teica padomju armija. Puišiem Universitātē reizi nedēļā nācās apmeklēt Kara katedru, un dažas dienas pēc izlaiduma 32 no mums bija spiesti pases nomainīt pret leitnanta uzplečiem un diviem gadiem vada komandiera amatā dažādās karaspēka daļās no Tālajiem Austrumiem līdz Vidusāzijai. Man trāpījās Kaļiņingrada.

SLIKTI RĀDĀS, LABI BŪS

Jutos pats nelaimīgākais visā pasaulē, tomēr liktenim labpatika apmest kūleni. Baltijas kara apgabala armijas sporta klubā (ASK) vieglatlēti bija vecākā leitnanta rūjenieša Ojāra Gaņģa pārziņā, un viņš, iespējams, uzklausījis Elmāru Krūzi, atsauca mani mājās jau nedēļu pēc ierašanās Kaļiņingradā. Vēlāk tikai retu reizi parādījos šajā Vācijai atņemtajā pilsētā, jo Ojārs vēlējās, lai es ne tikai piedalos sacensībās ASK formā, bet arī palīdzu viņam visdažādākajās darīšanās sporta klubā. Dzīvoju savās mājās kopā ar vecākiem, civilapģērbā staigāju pat sporta klubā, reizi mēnesī devos uz pastu saņemt no Kaļiņingradas atsūtīto mēnešalgu, kas dienesta pirmajā gadā bija 180 rubļi, otrajā — 200. Var pat sacīt, ka šie man bija vienīgie gadi profesionālajā sportā, kuru laikā tiku pie kārotās sporta meistarkandidāta nozīmītes 1500 metru skrējienā.

Turpinājās arī mana karjera Sportā, protams, atkal ārštatnieka statusā. Taču vairs ne tik gludi. Lielāku pašcieņu ieguvis, nespēju vairs paciest, ka mani teksti joprojām tiek īsināti kā zaļknābim. Vadzis lūza dienā, kurā pēc vairākiem īsinājumiem pat nevarēja īsti saprast, par ko runa. Man pačukstēja, ka tekstam roku pielicis pats galvenais. Devos pie Edvīna Brikša uz skaidrošanos, bet viņš bija gauži sliktā omā. Pārtrauca mani pusvārdā, uzblieza plaukstu galdā: “Kurš te ir redaktors — tu vai es?” Pagriezos un aizvēru durvis aiz sevis, apņemoties turpmāk šajā vietā ne kāju nespert.

Tikmēr mani teksti bija iekrituši acīs laikraksta Padomju Jaunatne sporta nodaļas vadītājam Atim Jansonam, un viņš, uzzinājis par manu šķiršanos no Sporta, piedāvāja izmēģināt roku savā lauciņā. Saprotams, ka piekritu, jo nevēlējos rokas ierūsēšanu, turklāt kara dienests tuvojās beigām. Demobilizēties braucu uz Kaļiņingradu, raizēdamies, kā manā pulkā sagaidīs leitnantu, kurš divu gadu vietā šeit nokalpojis knapi divus mēnešus, bet atgriezos par 500 rubļiem bagātāks.

TIEKU PRIEKŠNIEKOS

Atis bija pierunājis pilnu galvu Padomju Jaunatnes šefam Voldemāram Krustiņam, ka Jurisonu vajadzētu aicināt algotā darbā pie pirmās izdevības, lai gan paša nodaļā brīvu vietu nebija. “Gan jau agri vai vēlu būs,” viņš mani drošināja, “pacieties un pagaidām pieņem jebkuru amatu.” Pieņēmu un pusgadu aprakstīju jaunos strādniekus un kolhozniekus piecgades frontē, pēc tam tikpat ilgi gatavoju humora un satīras lappusi Asā slota. Beidzot krēsls sporta nodaļā bija brīvs, taču dzīve apmeta vēl vienu kūleni — trīs dienas vēlāk Krustiņš paaugstināja Ati par laikraksta atbildīgo sekretāru un mani iecēla par sporta nodaļas vadītāju.

Sākums bija grūts. Krustiņš saviem žurnālistiem vienmēr nežēlīgi un skarbi pieprasījis talanta un darba spēju maksimālu atdevi, kā arī saprašanu, kas īsti notiek šajā pasaulē. Dažs nespēja to izturēt, taču izturējušie nonāca Šefa labvēlības un uzticēšanās lokā. Gatavojoties pārejai Galvenās enciklopēdiju redakcijas atbildīgā sekretāra augstajā amatā, Krustiņš gaišāku nākotni nodrošināt centās arī mums un pārsteidza mani, piedāvādams kļūt par Sporta galvenā redaktora vietnieku — tūlīt šis postenis būšot brīvs un ar Brikši jau sarunāts. Piekritu. Ja jau Šefs iet prom, ko tad vairs es.

Bijusī un nākamā kolēģe Sportā man pārmeta — kur gan tavs pašlepnums, ja atgriezies vietā, kurā tevi tā piecūkojuši. “Atgriežos baltā zirgā,” es atbildēju.

VISSĪKĀKAJIEM BURTIŅIEM

Sporta redakcija bija pārcēlusies uz Puškina ielu gandrīz pašā Daugavmalā, un daļēji mainījies arī personāls — dažs aizgājis, cits atnācis. Mani nosēdināja varen plašā kabinetā, ko pirmo reizi mūžā nenācās dalīt ar kādu citu. Galvenie pienākumi — veidot redakcijas ikmēneša darba plānu, apkopojot nodaļu vadītāju iesniegumus, izrakstīt honorārus tekstu un bilžu autoriem, pilnībā uzņemties vieglatlētikas atspoguļošanu, galvenā redaktora prombūtnē lasīt iesniegtos rakstus, vizējot tos nosūtīšanai uz tipogrāfiju. Gadījumos, kad Brikšis nebija darbā ilgāku laiku — slims vai atvaļinājumā, viņa vietā parakstīju visu avīzi. Pirmajā reizē biju tā satraucies, ka piemirsu mūsu tipogrāfijas vīriem nosūtīt ko labu dvēseles priekam, un viņi atriebās, manu parakstu ieliekot vissīkākajiem burtiņiem.

Reiz Edvīns Brikšis pazuda uz pāris mēnešiem un atgriezies drūmi pavēstīja: “Mani ņem nost.” Neteica — kādēļ, bet es jau biju dzirdējis runas, ka Sporta redakcijā ejot vaļā varena uzdzīve. Krietni pārspīlēti — gadījās, ka vīri, dienas darbus apdarījuši, pasēdēja pie glāzītēm un šaha galdiņa, ielēja arī man, taču neviens mājup nedevās četrrāpus. Lai nu kā, bet komunistiskās partijas centrālkomitejā par grēkāzi pataisīja galveno redaktoru.

IERODAS KAUSS

Avīzi parakstīju apmēram pusgadu, kamēr sagaidījām jaunu galveno — Andreju Kausu. Bijām mazliet pazīstami kopš kopējas darbošanās dažos televīzijas projektos, un viņš man atklāti pateica, ka atsūtīts uzlabot redakcijas morālo klimatu. Nospriedu — tad jau atsūtījuši nedzērāju. Taču, kad kopīgi atstājām redakciju, divmetrīgais Andrejs negaidīti piedāvāja: “Ieiesim aptiekā?” Par aptiekām toreiz sauca Rīgā šur tur sastopamās simtgramu bodes, kuru gandrīz vienīgā prece bija glāze šņabja un baltmaizes šķēle ar ceptu olu uzkodai. Te tev nu bija nedzērājs!

Taču viņš nebija arī dzērājs, bet gan lāga cilvēks ar plašu un jūtīgu sirdi, kurš vienmēr pieteicās palīgā kādam grūtdienim, liekot lietā savus sakarus un paziņas iepriekšējās darba vietās komjaunatnes un partijas komitejās, Latvijas Riteņbraukšanas federācijā un televīzijā. Taču gana stingrs priekšnieks. Nereti gadījās, ka manā kabinetā izsūdzēt bēdas ieslīdēja kolēģe, kuru galvenais bija nostrostējis par, viņaprāt, slikti paveiktu darbu, bet pēc brīža tajā pašā klubkrēslā iesēdās Andrejs, lai pažēlotos, ka nekā netiekot galā ar šo personu. Smējos, ka mana veste allaž pieraudāta no abām pusēm.

Viena no Andreja vājībām bija tehnika. Sarunājis ar armijniekiem, viņš uz redakciju atstiepa ērmīgu diktofonu, kas skaņu ierakstīja bezgala garā stieplē, pasta priekšniecībai izlūdzās teletaipa aparātu, lai Latinform un TASS ziņu lentes pienāktu tieši mūsu redakcijā, nevis Preses nama kopējā sakaru mezglā. Jā, mēs jau bijām ievākušies jaunā Preses nama debesskrāpī, kur Sportam atvēlēja virkni divvietīgu kabinetu 12. stāvā ar skatu uz Vecrīgas klasisko panorāmu. Datoru ēras rītausmā Andrejs mums vai tik ne pirmajiem visā Preses namā pagādāja aparātu Robotrons. Redakcijas tiešajam darbam tas nebija piemērojams, taču nu mēs brīvajos brīžos varējām vingrināties datorspēlēs.

Viņš ļoti labprāt rīkoja arī dažādus pasākumus. Fizkultūriešu dienā mēs Doma laukumā iekārtojām redakcijas filiāli sporta un Sporta reklamēšanai. Tuvojoties Oktobra revolūcijas apaļai jubilejai, visi pēc kārtas tikām komandēti uz brālīgo republiku sporta izdevumiem, lai savstarpēji apmainītos ar publikācijām. Pilnā sastāvā devāmies uz Andreja dzimto Alūksni, tikāmies un runājāmies ar turieniešiem gan sporta bāzēs, gan skolās un darba vietās. Veselu žurnālistu brigādi Kauss aizsūtīja arī uz PSRS tautu ziemas spartakiādi Krasnojarskā. Ar viņa palīdzību vairāki dabūja komandējumus uz sacensībām ārzemēs, protams, sociālisma valstīs — Polijā, Rumānijā, VDR un citās. Uz olimpiskajām spēlēm Maskavā 1980. gadā devās tikai pats galvenais redaktors, līdzi ņemot vienīgi fotomeistaru Zigurdu Mežavilku. Taču man viņš to kompensēja ar tiesībām strādāt pirmajā pasaules čempionātā vieglatlētikā 1983. gadā Helsinkos.

JAUNI LAIKI

Andrejs bez kavēšanās izmantoja iespējas, ko pavēra jaunie laiki ar dzelzs priekškara aizvākšanu, aizlidoja ciemos pie Austrālijas latviešiem, iegūstot jaunus paziņas un noderīgus sakarus, un leģendārā soļotāja Jāņa Daliņa dēls Jānis redakcijai uzdāvināja skaistu kausu, ko pasniegt Sporta redakcijas ikgadēji rīkoto soļošanas sacensību uzvarētājam. Laikrakstā arvien biežāk parādījās agrāk aizliegtās ziņas par gulagā bojā gājušajiem pirmskara Latvijas sportistiem un intervijas ar izdzīvojušajiem. Mēs bijām vieni no retajiem, kas publicēja daudzo sporta zvaigžņu parakstīto aicinājumu atjaunot Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) darbību un latviešu līdzdalību olimpiskajās spēlēs ar sarkanbaltsarkano karogu, tāpat sīki un vispusīgi atspoguļojām LOK atjaunošanas procedūru 1988. gada 19. novembrī. Es par to nopelnīju tiesības būt vienam no diviem Latvijas rakstošajiem žurnālistiem, kuri Barselonā bija aculiecinieki pirmajām vasaras olimpiskajām spēlēm pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas.

Taču gadu pirms Barselonas dramatisku laiku piedzīvoja gan Sports, gan citi drukātās preses izdevumi. 1991. gada 2. janvārī Preses namu ieņēma komunistiskās partijas centrālkomitejas nolīgtā speciālo kaujinieku vienība Omon, un mēs dabūjām ultimātu — vai nu pārstājiet propagandēt Latvijas neatkarības atjaunošanu, vai arī vācieties prom. Izvēlējāmies otro variantu un Sporta nosacīti nākamo numuru četrās A4 formāta lappusītēs, pateicoties Latvijas Universitātes skaitļošanas centra datoriem un ražošanas apvienības Poligrāfists tipogrāfijai, izdevām jau 4. janvārī. Turpmāk savu avīzi divreiz nedēļā drukājām Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas tipogrāfijā, melnā perioda pēdējos mēnešos — Talsu tipogrāfijā, iespiedmateriālu tai piegādājot ar maršruta autobusu. Bet redakcijai pajumti deva uzņēmums Latvijas lifti pie Gaisa tilta.

NODEVĪGAIS TRIECIENS

Kādā jaukā dienā Andrejs tur mani apdullināja gluži kā Mairis Briedis savu pretinieku boksa ringā. Vēl Preses namā bijām ar kāda turīga uzņēmēja atbalstu līdztekus avīzei laiku pa laikam sagatavojuši un izdevuši krietni biezāku izklaidējošu lasāmvielu Sports Latvijā un pasaulē. To pirka labi, mums tika honorāri, atbalstītājam — peļņa. Tagad šis atbalstītājs bija nolēmis savu īpašumu pārvērst regulārā nedēļas izdevumā Starts, nolīgstot trīs mūsu redakcijas atslēgas personas — galveno redaktoru, fotogrāfu un vienīgo datormaketētāju, kurš mācēja sagatavot avīzes lappuses. Andrejs man to paziņoja, acīm redzami jūtoties neērti, jo saprata, ka viņa pamestais kuģītis šajā vētrainajā laikā var neizturēt milzīgo sūci un aiziet uz grunti.

Diemžēl Starts finišēja negaidīti ātri. Izdevuma īpašnieks jau pēc dažu numuru iznākšanas saprata, ka šis projekts viņam nerentējas, un mūsu bijušo kolēģu trijniekam pateica — paldies, esat brīvi. Andreja sirds to neizturēja, un kādā rītā viņš nepamodās.

Bet mēs izturējām un pēc augusta puča izgāšanās atgriezāmies Preses namā. Vēl Latvijas liftos kolēģi mani vienbalsīgi ievēlēja par galveno redaktoru un par manu vietnieku — Pēteri Karlsonu, lai gan biju centies visus pierunāt savas balsis atdot Dacei Millerei, kuras apsviedība un perfekcionisms man palīdzētu vadības grožus turēt stingrāk. Taču panācu, ka otra vietnieka statuss tiek piešķirts redakcijas komercdirektoram Egilam Eglītim, jo pašam finanšu lietās nebija ne saprašanas, ne gribēšanas.

Tā nu turpinājām strādāt laikā, kad dzīve ar katru dienu kļuva dārgāka, spiežot lejup ļaužu pirktspēju. Sporta ļaudis savā trūcībā arvien skaļāk vainoja Eglīti, pārmetot tam neprasmīgu darbošanos, un Egils neizturēja šo spiedienu — uzlika galdā atlūgumu. Dažas dienas vēlāk no amata atkāpos arī pats, paskaidrodams: “Man ar Eglīti bija kopēja pozīcija, un neredzu iespēju strādāt kopā ar citu.” Taču lūdzu atļauju turpināt darbu Sportā kā ierindas žurnālistam, un jaunā galvenā redaktore Dace Millere to man neliedza.

ATPAKAĻ PIE KRUSTIŅA

Jutos neizsakāmi atvieglots, nometis ilgi staipīto priekšnieka nastu un beidzot simtprocentīgi pievērsies savam jaunības mērķim — rakstīšanai. Taču to apēnoja redaktores pieticīgi noteiktā mēnešalga — 7500 Latvijas rubļu. Pats kaut kā izdzīvotu, bet manā apgādībā bija divi lieli bērni — meita gatavojās beigt augstskolu, dēls uzsāka mācības vidusskolā. Pirmo un pagaidām pēdējo reizi mūžā biju spiests līst parādos līdz algas dienai, lai atdevis aizņemtos atkal. Nelīdzēja arī iespēja publicēties citos izdevumos, jo grašus maksāja visi.

Mani izglāba Voldemārs Krustiņš un abi viņa vietnieki — kādreizējie sporta žurnālisti Viesturs Serdāns un Alfrēds Kundziņš, pārliecinot Šefu, ka viņa pirms pieciem gadiem dibinātajai Lauku Avīzei, turpmāk iznākot ne vairs vienu, bet divas reizes nedēļā, nebūtu pieklājīgi iztikt bez sporta lappuses. Nodaļas vadītāja amatā man solīja trīs reizes lielāku mēnešalgu par līdzšinējo un plus vēl labu honorāru. Dace, to uzzinājusi, sacīja, ka gatavojusies mani iecelt par savu vietnieku ar algas palielinājumu. Taču par vēlu. Lauku/Latvijas Avīzē es nostrādāju 27 gadus.

Egīls Jurisons
Egīls Jurisons