Pirmie desmit — grūtākie, bet neaizmirstamie
Miķelis RUBENIS
Medijā Sports no 1955. līdz 1965. gadam
Pirmā darbavieta pirmajos desmit laikraksta Sports gados — ar šādu ierakstu biogrāfijā var lepoties leģendārais futbola tiesnesis, 20 grāmatu autors Miķelis Rubenis — žurnālistikā joprojām aktīvs mūsu pastāvīgais autors.
Neesmu pārliecināts, taču domāju, ka neviens cilvēks nevar plānot un arī neplāno savas dzīves vai mūža ilgumu. Tāpēc, ja izdodas sasniegt un vēl pārsniegt 80 gadus, tas atbilst starptautiskas klases šķēpmetēja pārsniegtiem 80 metriem, kaut gan pasaulē labākie šo rīku met pat pāri 90. Tie, kas nodzīvo 90 un vairāk gadu mūsdienu stresa un slimību laikmetā, būtu pielīdzināmi rekordistiem savā specifiskajā gadu klasifikācijā. Bet slavenais bērnu ķirurgs profesors Jānis Volkolakovs, ko labi atceros kā slaidu jaunekli — RMI basketbola komandas punktu guvēju —, nesen kādā žurnāla intervijā cilvēka vecumu nosauca par lielu cūcību. Es uzdrošinos oponēt Māra Čaklā vārdiem. „Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis”, jo arī vecumam, tāpat kā katrai medaļai, ir divas atšķirīgas puses. Neviens no veterāniem (vai senioriem) nenoliegs — jo garāks mūžs, jo vairāk ir, ko piedzīvot. Atmiņas ir katra cilvēka bagātība, kaut arī neveiksmes, nelaimes un citi tumšie brīži aizēno pusi medaļas. Bet, ja tieši vecumā jādzīvo trūkumā vai vientulībā vai ja zāles ir, taču tik dārgas, ka nevar atļauties, tad tā patiešām ir cūcība arī daudz jaunākiem cilvēkiem.
Taču nenovēršamais laika zobs grauž vai arī liek apsūnot pat nejūtīgam, mēmam akmenim, nerunājot jau nemaz par izbālējušiem laukumiem cilvēka atmiņā. Un tomēr, pašam nemanot, arvien ātrāk izgaist nule kā notikušas sarunas, uzvārdi un skaitļi, taču bērnības un jaunības notikumi vizuāli it kā atplaukst, saglabājas kā spilgtas krāsas senās gleznās. Vai var aizmirst savu pirmo darbavietu, pirmos soļus dzīves pieredzes apgūšanā un — galvenais — tos cilvēkus, kas tevi pieņēma, neliedza padomu un arī audzināja, jo jaunajiem visos laikos ambīcijas bija un ir lielākas nekā pacietība, spējas un griba.
VIENĀ PLAKNĒ AR SPĒLĒTĀJIEM, PUBLIKĀCIJA UN NELABVĒĻI
Manas atmiņas par gandrīz desmit gadiem manā pirmajā darbavietā — avīzē Sports — arī ir pabālējušas, jo kā nekā pagājuši jau vairāk nekā 65 gadi — tieši tik, cik šāgada oktobrī paliek Sportiņam. Savās dienasgrāmatās Kompensācijas laiks (2013. g.) un nu kopdarbā ar avīzes vēl vienu veco kadru Pēteri Karlsonu Futbols rīmēs un “Sports” atmiņu zīmēs (2016. g.) manas dzīves darbi un nedarbi aprakstīti pietiekami, tāpēc šeit atkārtoties nav pieklājīgi, tomēr vēl šo to atcerēties var. Jaunībā aizrāvos ar sportu. Spēlēju visu ko (izņemot kārtis) — futbolu, hokeju, basketbolu, mēģināju trenēties un cīnīties arī boksā, piedalījos slidošanas sacensībās. Taču ne augstāk par dalībnieka vai rezervista līmeni.
Visnopietnāk pievērsos futbola tiesāšanai. Dzīvoju Valmierā, bet uz pirmo tiesnešu semināru braucu uz Rīgu. Galvā iesitās ķecerīga doma — futbola tiesnesis allaž ir ne tikai laukuma, bet arī spēles visu svarīgāko situāciju centrā. Turklāt tiesnesis visas 90 minūtes ir vienā plaknē ar futbolistiem! Lūk, kas mani vilktin vilka un ievilka tiesāšanā un vairs nelaida vaļā visu dzīvi. Pēc horoskopa esmu Lauva, vai tad Lauva var slēpt savu godkārību?
Agrā specializācija sākās jau 16 gadu jaunumā. 1950. gadā, kad Vidzemes mežos vēl šāva, es ar Sporta komitejas motociklu IŽ (bez amortizatoriem un braukšanas tiesībām) nesos uz Aloju, Staiceli, Valku tiesāt. Valmierā un Cēsīs rakstīju par futbolu attiecīgi Liesmā un Starā, dažkārt arī Cīņai.
Maskavā beidzu PSRS jauno (līdz 30 g.) tiesnešu semināru un jau 22 gados biju līnijtiesnesis (asistents) PSRS virslīgas spēlē Ļeņingradas Zenit — Kijevas Dinamo.
Viss sākās ar to, ka, neviena nemudināts, 1955. gadā iedrošinājos žurnālam Fiziskā Kultūra, kas bija avīzes Sports priekštecis, uzrakstīt godīgu, taču nejauki kritisku rakstu par nebūšanām tiesnešu darba organizācijā. Tas izraisīja draugu atbalstu, bet nedraugos — ļoti lielu sašutumu.
Latvijas futbola valoda tolaik bija krievu, un es biju vienīgais tiesnesis latvietis, kas varēja to pārtulkot krieviski. Svīzdams to arī darīju. Tiesnešu komitejas lēmums bija skarbs un negrozāms: jānoskaidro autors (rakstu parakstīju ar pseidonīmu N. Ķesteris) un nopietni jāsoda. Pēc gadiem desmit, kad es pats krietni sašūpoju zaru, uz kura sēdēju, labvēļi palīdzēja to nolauzt uz astoņiem gadiem.
KĀ ŠODIEN — UZ BRAZĪLIJU
Taču šī publikācija kļuva par rekomendāciju darbam Sportā 1955. gadā — ārštatā, gadu vēlāk — jau štatā. Ko man nozīmēja štats? Visu, kas vien bijis ļoti svarīgs un vajadzīgs: darbu, algu un pat honorāru. Es taču biju jauns ģimenes cilvēks. Štats deva vēl vairāk — iespēju pārbaudīt sevi, ko es gribu un ko es varu darīt un izdarīt. Manā pārziņā bija tādi skatāmie un apskatāmie skandalozie sporta veidi kā futbols, hokejs un piedevām vēl arī bokss! Tas man, vienkāršam un vienam no Valmieras puikām, negaidīti pavēra ceļu pa visu plašo PSRS, protams, sporta centrus Maskavu, Ļeņingradu, Kijevu, Tbilisi u. c. ieskaitot. Ārzemes toreiz gan pat sapņos nerādījās un, ja arī reizēm rādījās, tad par to nedrīkstēja pat labākajam draugam ieminēties. Ārzemes likās kaut kas aizliegts, aizslēgts un nesasniedzami tāls. Tāpēc reālie izbraukumi uz pasaules hokeja čempionātu (1957. g.) Maskavā, uz Anglijas — PSRS futbola maču (1958. g.) ar leģendārā E. Streļcova pēdējo spēli pirms ieslodzījuma, uz Kanādas amatieru un veterānu Kelounas Packer (5:0 pret slaveno PSRS izlasi) man, provincietim, šodien būtu pielīdzināmi iespējai no Rīgas tikt uz pasaules futbola čempionātu Amerikā vai Brazīlijā.
Lepojos par intervijām ar Kanādas hokeja treneri Reiliju, ar Anglijas futbola valstsvienības kapteini leģendāro Bilu Raitu, izlases treneriem, autogrāfiem, ko publicēja arī Sports — tas viss varēja sagrozīt (un sagrozīja arī) galvu un ne visai labi ietekmēja manu raksturu. Turklāt negaidīti labi man veicās, arī debitējot kā PSRS futbola virslīgas tiesnesim un 1964. gadā iekļūstot pat PSRS 10 labāko arbitru skaitā. Un tas viss notika apvienojumā (un tieši) ar maniem darba gadiem Sportā! Tiesneša hobijs paplašināja redzesloku, deva iespēju iepazīt slavenus cilvēkus, kā arī saskatīt ne tikai aisberga krāšņāko, redzamo, pusi, bet iepazīt arī tumšo, kas uz ārpusi netika rādītaa.
Ar novēlotu, taču sirsnīgu pateicību tagad atceros tos veiksmes gadus un, protams, cilvēkus, kas veidoja komandu jeb — kā tajos laikos bija jāsaka — kolektīvu. Tā bija dažādu visai atšķirīgu cilvēku kopa gan pēc vecuma, gan izglītības, pieredzes, uzskatiem un — kā agrāk mēdza mērīt — inteliģences, nevis piederības partijai vai uzskatiem. Visi — preses, dzīves un sporta veterāni — vairāk vai mazāk, bet sapratās ar jaunā viļņa pārstāvjiem caur galveno uzdevumu — mazajai avīzītei (trīs reizes nedēļā) jārunā par sportu un sportistiem tautai saprotamā latviešu valodā, ar sausajiem punktiem un sacensību rezultātiem nenomācot emocionālo pusi, cik to atļāva cenzoru un pie varas esošo priekšnieku neparedzamā sapratne.
INTERESANTAS UN ODIOZAS PERSONĪBAS
Darba gaitās dabūju iepazīt ne tikai avīzes pirmo redaktoru Ādolfu Runci, bet arī iecienīt atbildīgā sekretāra, vēlākā TV Panorāmas dibinātāja Leona Rudziša pieredzi, preses darba debitantu Gunāru Briņķi, kluso, sirsnīgo un labestīgo mākslinieku Imantu Melgaili, kas bija autors sporta avīzes galviņai jeb — kā tagad teiktu — logo. Imantu dzīve nebija lutinājusi. Viņš, bijušais vieglatlēts, kara laikā tika iesaukts vācu Gaisa spēku palīgdienestā un par to dabūja trīs gadus piespiedu darba Igaunijas akmeņlauztuvēs, bet par to viņš stāstīt nemēdza. Rīgā Imants atgriezās 1947. gadā un kļuva par Sporta ilustratoru, karikatūristu un mākslinieku.
Redakcijas dāmu korpusa komandiere bija Aija Kehre, nevar nepieminēt nepārspējamo balamuti fotogrāfu Zigurdu Mežavilku, kas sevi uzskatīja par poliglotu, mašīnrakstītāju Dzidru Vēliņu, kas laikam vienīgā gandrīz desmit gadus spēja saprast mana nejaukā rokraksta ķeburus, un citus kolēģus.
Taču redakcijas galvenie balsti bija sporta un avīžu darbā rūdītie veterāni: Nikolajs Muzis, Roberts Baltiņš un tehniskais redaktors Voldemārs Viļčuks.
Viņi katrs bija odioza, bezgala interesanta personība, cits no cita pilnīgi atšķirīgi, bet darbā — vienoti. Neviens no šiem dzīves pieredzes bagātajiem vīriem mūs, jaunos, nekad nenosauca par zaļajiem gurķiem, mācēja pieciest mūsu izdarības vai kļūdas un pacietīgi mācīja gan. Nikolajs, kam tuvojās septiņdesmit, bija nepārspējams stāstītājs, piedzīvojumu un humora pilns, īpaši par avīžu puiku darbībām un studentu izdarībām pirmskara Latvijā. Likās, ka viņš ik dienu ir tikai labā, pacilātā omā. Viņa brālis Vitauts, arī cilvēks gados, strādāja izdevniecībā Liesma par tulkotāju, un, pateicoties brāļa būšanai, arī es jau 1958. un 1961. gadā guvu iespēju no krievu valodas tulkot divas mācību grāmatas par futbolu un hokeju.
Ar apbrīnojamu atbildību, neatlaidību un gudrību strādāja ārēji tik klusais un it kā sevī ieslēdzies Gunārs Ernštreits (saukts par Šproti), kura uzvārdu sporta žurnālistikā ar TV starpniecību tālāk nes Dāvis. Viņš burtiski urbās dziļi jebkurā sporta veidā, kam pieķērās. Arī tik atšķirīgiem kā volejbols un vēlāk — hokejs. Gunārs īsā laika sprīdī par to zināja vairāk nekā viens otrs hokeja veterāns — žurnālists. To viņš panāca klusēdams, kafijodams un… pīpēdams, kas laikam gan veicināja Gunāra dzīves pavediena pāragro pārtrūkšanu.
Manos darba gados Sportu vadīja trīs redaktori: jau pieminētais Ādolfs Runcis, pēc viņa Ojārs Petrovs un pēc tam — Inarts Skujiņš. Nevienam no viņiem nebija redaktora pieredzes, tāpēc par viņiem varu teikt vai nu tikai labu, vai neko. Ja nu bija kādi konflikti vai nesaprašanās, tad vietā būtu atcerēties, ka viena pagale nedeg. Tomēr no vainas sajūtas par Ojāra Petrova izjokošanu man jāsarkst vēl šodien un jāatvainojas puiciski bīstama pārkāpuma dēļ (dažu Sporta eksemplāru nodrukāšanu ar Pioniera iekšējām lapām). Labi, ka tas nebeidzās ar redaktora infarktu un palika bez nopietnām sekām gan joka idejas autoram, gan tā izpildītājiem.
Tāds dzīvesveids — lidošana, braukšana, rakstošais darbs redakcijā — mani pilnībā apmierināja, bet manu jauno ģimeni nemaz, jo tās dzīvei es izrādījos absolūti nesagatavots. Ar laiku mani pārņēma nevis vecuma, bet gan jaunuma krīze, jo laikam nebiju iztrakojies. Apgūstot neapgūto, zaudēju mēra sajūtu un ne pie kā laba tas nenoveda. Taču šis stāsts nav par to, bet gan… par 10 gadiem Sportā.
1965. gada aprīlī uz paša (un redaktora vēlēšanos) no Sporta aizgāju. Tāpēc turpinājums nesekos. Bet pirmie desmit darba gadi bija brīnišķīgi un neaizmirstami.
