Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ne sporta veids, bet vērtības kā prioritāte

Aizvien biežāk dzirdams, ka Latvijā jāmaina sporta pārvaldības modelis un jānosaka prioritārie sporta veidi. Tālab žurnāls Sports nolēma palūkoties ziemeļu kaimiņu igauņu virzienā un uzaicināt uz sarunu Zoom Igaunijas Olimpiskās komitejas (IOK) viceprezidentu Tomasu Tenisi, kurš savā karjerā pieredzējis gan divu valsts vadošo sporta organizāciju apvienošanu, gan atteikšanos no prioritārajiem sporta veidiem.

Tomass Tenise IOK strādā kopš 1989. gada. No 2000. gada līdz 2012. gadam Tenise bija IOK ģenerālsekretārs, pēc tam ievēlēts viceprezidenta amatā, un šo amatu ieņem joprojām.

Sarunā lokām ne tikai prioritāšu jēdzienu, bet arī diskutējam par atbalstu nestandarta sporta bāzēm, tehniskajiem, olimpiskajiem un neolimpiskajiem sporta veidiem. Kādēļ Igaunijas valdība dedzīgi atbalsta starptautisku sporta pasākumu rīkošanu un kāpēc atteicās no idejas par Sporta ministriju, apvienojot vadošās sporta organizācijas.

— Vai tiesa, ka Igaunijā nav prioritāru sporta veidu?

— Tieši tā — nav. Pie šāda lēmuma nonācām jau pirms 25 gadiem. Atteikt atbalstu, piemēram, paukotājiem vai airētājiem tāpēc, ka valstī tiks attīstīta tikai vieglatlētika un peldēšana, ir grūti un netaisnīgi. Igaunijā visi sporta veidi ir prioritāri — atbalsts galvenokārt atkarīgs no rezultātiem, jauno atlētu un treneru skaita, sportistu un federāciju aktivitātes. Ja noteiksim prioritārus sporta veidus, atgriezīsimies padomju laikos, kur noteikumus diktēja Centrālā komiteja.

— Kā ir ar jaunatnes sportu?

— Šogad mums ir izdevies spert plašu soli uz priekšu. Igaunijā sporto 215 tūkstoši bērnu un jauniešu vecumā no pieciem līdz 18 gadiem. Vairāk nekā puse no tiem — 108 tūkstoši — ir iesaistīti sporta klubos un trenējas dažādos sporta veidos. Ja sporta federācija aktīvi popularizē un attīsta savu sporta veidu, tā rada interesi un piesaista vairāk sportotgribētāju. Piemēram, Futbola federācija atrada iespēju izbūvēt mākslīgā seguma laukumus, pievēršot pastiprinātu uzmanību futbolam. Recepte pavisam vienkārša — katrā Igaunijas reģionā izveidot spēcīgu futbola klubu. Un tas strādā!

— Runājot par reģioniem, Siguldā ir bobsleja un kamaniņu trase, Otepē — slēpošanas, biatlona un tramplīnlēkšanas centrs, kas tika uzbūvēts padomju laikos. Aptuveni pirms 13 gadiem Igaunijas valdība investēja šajā sporta bāzē ievērojamu naudas summu, uzbūvējot jaunu K-90 tramplīnu ar mākslīgo segumu. Diez vai no šādas reģionālas sporta bāzes var gūt tiešus ienākumus. Kā un kāpēc uzturat šādu sporta centru?

— Attīstīt ziemas sporta veidu centru Otepē — tas bija politisks lēmums, ko atbalstīja arī sporta nozares speciālisti. Turklāt lieliska kombinācija, jo aptuveni 10 km attālumā no Otepes ir Kēriku, kur tiek attīstīts vasaras sporta veidu centrs — ar stadionu, futbola laukumu, tenisa kortiem un iekštelpu sporta laukumiem. Atbalstot šādu sporta centru izveidi, mūsu mērķis ir piesaistīt uzmanību Igaunijai, spējot noorganizēt maksimāli daudz sporta pasākumu, piemēram, Pasaules kausu izcīņas posmus slēpošanā, biatlonā, tramplīnlēkšanā, ziemeļu divcīņā. Tā ir teicama infrastruktūra, kur investēts daudz valsts un Eiropas fondu līdzekļu.

— Kādēļ starptautiskas sacensības jums ir tik svarīgas?

— Tam ir dažādi iemesli. Gribētu izcelt divus galvenos. Pirmkārt, tā ir tūristu piesaistīšana un ekonomikas attīstīšana. Otrkārt, sporta un veselīga dzīvesveida popularizēšana.

— Kāds ir Igaunijas redzējums par valsts atbalstu tām sporta federācijām, kurām nav olimpisku sasniegumu?

— Tā ir diezgan sarežģīta sistēma ar vairākiem ienākumu avotiem. Kultūras ministrija, kas Igaunijā pārrauga sporta nozari, sadarbībā ar IOK ir izstrādājusi komplicētu punktu tabulu jeb kritērijus, no kuriem svarīgākie ir, pirmkārt, sportistu skaits, īpaši jauno sportistu skaits, otrkārt, licencētu treneru skaits, treškārt, sportistu rezultāti starptautiskās sacensībās, piemēram, olimpiskajās spēlēs vai pasaules un Eiropas čempionātos. Tāpat pastāv dažādas papildu prasības, piemēram, noteikumi par labu pārvaldību — ja federācija īstenojusi labas pārvaldības principus, tā saņem papildu punktus. Punkti tiek konvertēti naudā, ko saņem federācijas. Sporta federācijas ir sadalītas trijās grupās naudas līdzekļu sadalei — sporta spēles, olimpiskie un neolimpiskie sporta veidi.

— Tātad Igaunijā valsts līdzekļi tiek piešķirti arī neolimpisko sporta veidu federācijām. Latvijā sporta veidu federācijas saņem bāzes finansējumu kā garantētu minimumu, lai nodrošinātu pamatu administratīvajiem izdevumiem.

— Igaunijā federācijām nav noteikts finansējuma minimums, taču, ja nekļūdos, neviena sporta federācija nesaņem mazāk par 5000 eiro gadā, to vidū ir arī ļoti mazas federācijas. Mazās federācijas saņem finanšu līdzekļus no dažādiem publiskiem avotiem — no Kultūras ministrijas, no Igaunijas Kultūras fonda, kas ir galvenais atbalsts fiziskās aktivitātes veicināšanai valstī, un no Treneru atbalsta fonda, ko vadu es. Kopumā sporta federācijas saņem finansiālu atbalstu (lielākoties caur IOK) 20 miljonu eiro apmērā gadā.

Protams, naudas apjoms, ko saņem federācijas, ir ļoti atšķirīgs. Trīs vadošo sporta veidu federācijas saņem 30% no kopējā finanšu līdzekļu apjoma. Šie sporta veidi ir basketbols, vieglatlētika un futbols vai volejbols, vai slēpošana — tas mainās gadu no gada.

— Latvijā olimpiskie sporta veidi ir nošķirti no pārējiem — tie pēc definīcijas ir prioritāti, jo caur Olimpisko komiteju var pretendēt uz lielāku finansiālo atbalstu. Neolimpiskie sporta veidi, kas ir Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) pārraudzībā, saņem mazāku finansējumu, savukārt mazajām federācijām pašām jāpiesaista vairāk līdzekļu. Cik nošķirti Igaunijā ir olimpiskie sporta veidi no pārējiem?

— Kā zināms, pirms 20 gadiem IOK tika apvienota ar Igaunijas Centrālo sporta savienību, kura bija atbildīga par neolimpiskajiem sporta veidiem. Pēc apvienošanas vairs nav lielas nozīmes, vai tas ir olimpiskais sporta veids vai nav. Protams, olimpiskajiem sporta veidiem mediji pievērš vairāk uzmanības, taču tā nav prioritāte atbalstīt olimpiskos sporta veidus. Tiesa, 70% iedzīvotāju, kuri sporto, ir izvēlējušies tieši olimpiskos sporta veidus, liela daļa no tiem — sporta spēles. Tādēļ arī olimpisko sporta veidu federācijām ir vairāk valsts naudas.

Tāda ir sporta politika kopš 2001. gada — visas sporta veidu federācijas ir IOK locekles. Saskaņā ar likumu ir trīs kritēriji, lai sporta organizācija kvalificētos sporta federācijas statusam. Federācijai vai savienībai ir jāapvieno klubi, kas nodarbojas ar konkrēto sporta veidu. Tas ir viegli. Otrkārt, federācijai ir jābūt starptautiskās federācijas loceklei. Treškārt, tai jābūt IOK loceklei. Šobrīd IOK ir 68 federācijas — puse ir olimpisko sporta veidu, puse — neolimpisko sporta veidu federācijas.

— Pēdējā laikā liela uzmanība tiek pievērsta tehniskajiem sporta veidiem ­— motosportam un autosportam. Igaunija var lepoties ar rallija ekipāžu — pilotu Otu Tanaku un viņa stūrmani Martinu Jerveoju, kuri pērn kļuva par pasaules čempioniem rallijā WRC klasē. Cik liels ir valsts ieguldījums viņu panākumos?

— Valsts tiešā veidā sportistus neatbalstīja. Tiem labs atbalsts ir no Toyota un Hyundai — no rūpnīcu komandām, kurās ir startējuši. Taču valsts ir investējusi 2,5 miljonus eiro gadā, lai Igaunijā varētu notikt WRC pasaules rallija čempionāta posms. Un valdība tikko apsolīja to darīt arī nākamajā sezonā. Kopumā tā ir liela nauda, ņemot vērā, cik pavisam tiek piešķirts sportam. Mēs esam paanalizējuši sporta federāciju ienākumus — 2018. gada sporta federāciju ienākumi kopumā veidoja 30 miljonus eiro. Valdības atbalsts veidoja nepilnus 16 miljonus eiro, pārējie bija sponsoru līdzekļi, ienākumi no sporta federāciju aktivitātēm un starptautisko federāciju finansējums. Katrā sporta veidā situācija ir atšķirīga — tādos olimpiskajos sporta veidos kā paukošanā, svarcelšanā vai kanoe airēšanā federāciju budžetu 80% apmērā veido valsts finansējums. Taču futbolā vai motokrosā valsts atbalsts ir 10—15% apmērā. Mums nav tāda zelta likuma, kas noteiktu, cik lielam ir jābūt valsts atbalstam — tas ir atkarīgs no pašas federācijas aktivitātes. Kā jau minēju, ja valsts kam piešķir naudu, tas tiek darīts saskaņā ar kritērijiem, kas visiem ir vienādi — lielākoties nauda nonāk sporta klubos, sportistiem tiek piemērotas dažādas atlaides — bezmaksas sabiedriskais transports vai nodrošināts automobilis.

— Tas nozīmē, ka rallija ekipāžām valsts nauda seko tāpat kā jebkuram citam sportistam. Taču kā vienas starptautiskas sacensības var tikt pie tik liela finansiāla atbalsta?

— Igaunijā ir izstrādātas vadlīnijas, kā atbalstīt eksportu, tai skaitā tūrismu — ir izveidots speciāls finanšu atbalsta fonds. Tas atbalsta federācijas, lai Igaunijā varētu notikt starptautiskas sacensības, piešķirot tām ik gadu 200—300 tūkstošus eiro. WRC rallijs ir izņēmums, jo šie līdzekļi tiek piešķirti ar valdības lēmumu, kas tiek pamatots ar plašāku Igaunijas tūrisma un vietējās uzņēmējdarbības veicināšanu — vairāk tūristu nozīmē lielākus ieņēmumus.

— Kā jums izdevās zem vienas organizācijas jumta apvienot tādus sporta veidus kā volejbolu, basketbolu, futbolu, handbolu un orientēšanos, motosportu, deju sportu, šahu un ralliju?

— Kā jau minēju, agrāk mums bija līdzīga situācija kā Latvijā: divas jumta organizācijas sportam — IOK un Igaunijas Centrālā sporta savienība. Mūsu sporta konfederācijā bija triju veidu locekļi: sporta veidu federācijas, reģionālās sporta savienības, kas saskaņā ar administratīvo iedalījumu nozīmē 15 reģionu + četru lielo pilsētu reģionālās sporta savienības, kā arī sporta asociācijas — kā skolu sporta, lauku sporta, augstskolu sporta un sporta medicīnas apvienība, kas veidoja daudzveidīgu kopējo sporta ainu.  Tolaik IOK bija organizācija, ko veidoja fiziskas personas, kuras pārstāvēja savas olimpisko sporta veidu sporta federācijas. Kad apvienojām abas jumta organizācijas, nolēmām, ka vissvarīgākais ir dalība, pārstāvot organizāciju. Tas nozīmē, ka, piemēram, Biljarda federācijai ir jābūt pārstāvētai IOK primāri nevis personu, bet organizācijas līmenī. Tādēļ piekritām, ka saglabāsim locekļu vidū juridiskas personas un fiziskas personas saskaņā ar olimpisko tabulu.

Pēc apvienošanās sākums nebija viegls, sporta federācijas bažījās, ka jaunā Olimpiskā komiteja varētu darboties tikai olimpisko sporta veidu vai tieši pretēji — tautas sporta interesēs. Veselais saprāts ņēma virsroku — ja jumta organizācija aptver visas sporta organizācijas, tad tai ir jābūt aktīvai visās jomās. Problēmas bija pirms organizāciju apvienošanas, jo abas organizācijas dublēja viena otras funkcijas. Izveidojās situācija, ka sporta veida vadošā figūra vienlaikus sēž divās dažādās laivās, lemj pēc būtības par vienu un to pašu jautājumu, taču atšķirīgi — pirmdien tā, otrdien — šitā. Līdz ar to bija problemātiski strādāt kopā ar valdību: ja tev ir divi vai trīs lielie partneri, nav iespējams realizēt lielas idejas. Ja ir viena organizācija, kas argumentē, vienojas vai izdara spiedienu, ir daudz vieglāk sasniegt rezultātu.

Tagad esam apmierināti. Pirms apvienošanās analizējām situāciju, kāda bija Eiropā. Tolaik bija 14 valstis, kurās bija līdzīga situācija ar dubulto pārvaldību, taču šobrīd tādas ir palikušas sešas vai septiņas — Latvija, Lietuva, Ungārija, Zviedrija un vēl dažas. Neilgi pēc mūsu apvienošanās līdzīgu soli spēra Vācija, Slovēnija un Islande.

— Igaunijā sports ir Kultūras ministrijas pakļautībā. Vai jums nav idejas par savu sporta ministru?

— Tāda ideja bija pirms 25 gadiem. Tad pastāvēja naiva cerība, ja būs sporta likums un atsevišķa sporta ministrija, viss kļūs labāk. Taču reāli dzīvē tas nav tik svarīgi — mēs sadarbojamies ar ministriju un esam apmierināti, ka valstī ir viena jumta organizācija — kopš pagājušā gada ministrija naudu vairs nepiešķir federācijām un visu finanšu apjomu nodod IOK, kas to pārdala federācijām. Finansējuma sadales kritēriji gan ir mantoti vecie, ko savulaik izstrādāja Kultūras ministrija, taču tuvāko divu triju gadu laikā plānojam tos modificēt. Taču neplānojam veidot prioritāro sporta veidu listi, plānojam izstrādāt kritērijus, lai motivētu sporta federācijas darīt vairāk — lai būtu vairāk sportistu, treneru, sacensību un progresa. Gatavošanās olimpiskajām spēlēm ir daļa no budžeta, uz ko, protams, nevar pretendēt neolimpisko sporta veidu federācijas, tāpat dalība pašās olimpiskajās vai jaunatnes olimpiskajās spēlēs prasa papildu izdevumus. Tādēļ arī kopumā olimpisko sporta veidu federācijas saņem lielāku labumu, tas ir nenoliedzami, taču, kā jau minēju, šajos sporta veidos ir lielāks sportistu skaits.

— Izklausās, ka Kultūras ministrijai ir maz jāiejaucas IOK darbā.

— Jā, mums jau sen ir sadarbības līgums, kurā atrunāts, kas ir Kultūras ministrijas un kas IOK pārraudzībā. Sporta nozari pārraugošās ministrijas galvenais uzdevums ir izstrādāt politiku, kas ietver likumu un dažādas juridiskās nianses, kas var regulēt un palīdzēt sportam. Tāpat subsīdijas un sporta infrastruktūra, bet pārējais ir sporta organizāciju ziņā.

— Pēc manām domām, Latvijā ministrijas ir atkarīgas no politiskajām partijām. Līdz ar to starp ministrijām ir novilktas sarkanās līnijas, kas ierobežo to sadarbību, taču partijām dod iekšēju politisko stabilitāti.

— Vadošie sportisti ir autoritātes, viņi tiek sadzirdēti. Arī jums Saeimā ir spēcīgas sporta personības, kas var risināt šo jautājumu. Taču tam  nav vienas universālas receptes, jo sports nav valsts galvenā prioritāte, tādēļ noteicošās ir savstarpējās attiecības.

 

SPORTS IGAUNIJĀ

– 3400 sertificēti treneri

– 2600 sporta organizācijas — 2400 sporta klubi, 120 sporta savienības un 68 sporta federācijas, 19 reģionālās, pilsētu un ciematu sporta asociācijas un Igaunijas Olimpiskā komiteja

– Katru gadu Igaunijas sportisti starptautiskās sacensībās izcīna 160 medaļas, no kurām aptuveni katra desmitā ir olimpiskajā sporta veidā

– 184 481 amatieru sportisti (13% iedzīvotāju), kuri ir kādā sporta klubā vai apmeklē sporta skolas, to vidū 108 438 skolēni

– Ar sporta aktivitātēm nodarbojas pavisam 215 000 bērni vecumā no pieciem līdz 18 gadiem

– 3300 sporta un treniņu laukumi

 

LIELĀKĀS STARPTAUTISKĀS SACENSĪBAS IGAUNIJĀ

Eiropas čempionāta finālturnīrs futbolā zēniem U-17

Triatlons Ironman Tallina 2018, 2019, 2020

WRC Igaunijas rallijs 2018, 2019, 2020

Tallinas maratons (kopš 2010)

Eiropas čempionāts biatlonā 2020

Eiropas čempionāts burāšanā Optimist klasē 2020

Eiropas čempionāts orientēšanās sportā 2020

Pasaules kausa izcīņas posms ziemeļu divcīņā 2019, 2020

Pasaules kausa izcīņas posms daiļslidošanā junioriem 2020

Eiropas čempionāts triatlonā 2018, 2020

Pasaules kausa izcīņa junioriem cīņā 2019

Eiropas čempionāts šaha ātrspēlē 2019

Pasaules kausa izcīņa orientēšanās sportā skolēniem 2019

Eiropas čempionāts kērlingā 2019

Pasaules čempionāts biatlonā jauniešiem un junioriem 2018

Pasaules čempionāts enduro (motosports) 2018

Eiropas čempionāts ātrumlaivām GT-30, F-250 un F-1500 klasēs

Pasaules čempionāts ledus burāšanā 2018

Kristaps Zaļkalns
Kristaps Zaļkalns