Agonu pētot. Olimpisko spēļu filmas

“Nepilnu pusgadu pēc pasaulē pirmā kinoseansa Parīzē kino pionieri brāļi Limjēri 1986. gadā jau filmēja pirmajās olimpiskajās spēlēs Atēnās. Rakstos teikts: “Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja visus kultūras procesus Senajā Grieķijā, bija agons jeb sacensību gars, kas caurstrāvoja visas grieķu dzīves sfēras.” (..) Nav izņēmums arī olimpisko spēļu oficiālās filmas, kuru veidotājiem mūsdienās jāsaskaras ar milzīgu izaicinājumu, kā radīt filmu par to, ko tālrāde jau sīksīkumos parādījusi miljoniem,” mūsu žurnāla jūnija numurā rakstīja Hanness Korjuss. Publicējam raksta nobeigumu.

1979. gadā, kad krievu režisors Jurijs Ozerovs bija aizņemts ar Maskavas olimpiādes filmas sagatavošanas darbiem, viņš, visiem par pārsteigumu, teica, ka uzvaras kāres slavināšanai jāpaliek topošās filmas otrajā plānā: „Iepriekšējo olimpisko filmu (piemēram, par Romas vai Tokijas olimpiskajām spēlēm) dramaturģijas pamatā bija sacensība, konkurence. Šo filmu galvenā tēze bija — kurš kuru.”

Ozerova Balādē par sportu (1979) ietilpst epizode citāts, zināms veltījums 1928. gada Pirmās Vissavienības spartakiādes oficiālajai dokumentālajai Jakova Poseļska filmai Vissavienības spartakiāde 1928. Jau 1926. gadā Padomju Savienībā tika izsludināts Kurš kuru? — “pretēji buržuāziskajai olimpiādei mēs tajā pašā gadā rīkosim vispasaules strādnieku Spartakiādi, kurā sapulcēsies proletariāta vislabākie spēki. Mums nekavējoties jāsāk sagatavošanās darbi. Spartakiādes veiksmīgai organizēšanai nepieciešams grandiozs stadions. Pasaules spartakiāde pret buržuāzisko Olimpiādi!”

Pēc Maskavas 1980. gada olimpiskās filmas veidotāju atmiņām viņiem bija jāuzfilmē vienkārši standarta oficiālā olimpiskā filma.

ZAUDĒTĀJS, KURŠ IEMIESO PRIEKU

Kad Žaks Bobē un Žans Klods Labreks uzņēmās Monreālas olimpisko spēļu oficiālās filmas veidošanu, viņiem vispirms dažas dienas vajadzēja pavadīt kinozālē. Monotoni tarkšķēja projektors, acu priekšā atainojās Atēnas, Parīze, Londona, Roma, aizvadīto spēļu kronētie un nekronētie varoņi… Kā radīt tradicionālu, bet reizē arī neatkārtojamu kinodarbu? Mēģināt pārspēt apjoma ziņā līdz tam nebijušo Tokijas olimpiādes 600 autoru veikumu? Vai mest izaicinājumu pasaules kinorežisūras zvaigžņu astotniekam, kurš veidoja filmu par 1972. gada Minhenes olimpiskajām spēlēm? Bobē un Labreks nolēma izveidot visracionālāko no visām olimpiskajām kinolentēm — parādīt olimpiādes neveiksminiekus.

Protams, arī neviena iepriekšējā olimpiskā filma nevarēja iztikt bez zaudētājiem. Turklāt 1972. gada Minhenes spēļu filmā The Visions of eight bija pat Kloda Leluša novele ar nosaukumu Zaudētāji. Pateicoties šim racionālajam lēmumam, tieši Monreālas olimpiskajā filmā realizējās viens no variantiem, kā atteikties no kurš kuru principa.

Filma The Games on the XXIst Olympiad (1977) sākas ar sastatņu pilno olimpiskā stadiona jaunbūvi, vējš gaudo, un viss ir tik griezīgs. Nekas nav gatavs, viss ir galīgi dimbā. Monreālas olimpiskā filma ir pirmā, kas sākas ar tādu pašpazemojumu. Seko režisora rokas mājiens TV studijā, un aiziet — “šodien mēs spēlēsim Monreālas olimpiskās spēles”. Ir zaudētāji — Rolands Matess, Gregorijs Džojs un Nikolajs Avilovs.

Minhenes olimpisko spēļu laikā ASV peldēšanas treneris pēc austrumvācieša Matesa dubultuzvaras teica: “Mēs bijām uz Mēness, un kādreiz mēs uzvarēsim arī Matesu. Monreālā tas arī piepildās — par jauno karali peldēšanā uz muguras kļūst Džons Neibers.

Stadionā ir cilvēks zaudētājs, kurš iemieso Prieku.

Kanāda neieguva Monreālas olimpiskajās spēlēs nevienu zelta medaļu, pirmo reizi olimpisko spēļu rīkotājvalsts palika bez olimpiskās uzvaras. Monreāla samaksāja dārgi par zaudēšanas priekiem — beigu beigās tie bija vieni no visdārgākajiem olimpisko spēļu vēsturē. Vēl XXI gadsimtā Monreālai bija jāturpina atmaksāt parādus par saviem zaudēšanas priekiem.

Stadionā ir cilvēks zaudētājs, kurš iemieso Prieku — varbūt tajā ir arī kaut kas no kanādiešu identitātes? Kanādas rakstniece Mārgareta Atvuda savā Survival: A Thematic Guide to Canadian Literature apgalvo, ka Kanādas literatūru un Kanādas identitāti kā simbols raksturo survival/izdzīvošana, jo upuru/zaudētāju pozīcījas bieži tiek izmantotas Kanādas literatūrā.

GADSIMTS AR OLIMPISKAJĀM FILMĀM

41 olimpiskās spēles. ASV kompānijas Criterion Collection un Starptautiskās Olimpiskās komitejas sadarbības rezultāts — olimpisko filmu kolekcija 100 Years of Olympic Films.

Starp olimpisko spēļu oficiālajām filmām ir tādas, kas pelnījušas un arvien pelna gan uzmanību, gan atzinību. Tomēr, liekas, kā arī Lenijas Rīfenštāles, Kloda Leluša, Kona Ičikavas, Karlosa Sauras u. c. filmas, pat būdamas izcilības paraugi, lielākoties zibsnī kaut kur aiz Daugavas, nerunājot par citām olimpiskajām filmām, par kuru esamību un pieejamību ir mazāk informācijas un kuras uztveram kā homogēnu masu. 2017. gadā šī situācija mainījās, jo ASV kompānijas Criterion Collection un Starptautiskās Olimpiskās komitejas sadarbība vainagojās ar olimpisko filmu kolekciju, kas iznāca DVD un Blu–Ray diskos. Izlasē ietilpst 53 filmas, kas uzņemtas par 41 olimpiskām spēlēm, ieskaitot arī restaurētas olimpiskās filmas, kā arī restaurācijas producenta Adriana Vuda pavadinformāciju.

Stokholma, 1912

The Games of the V Olympiad Stockholm, 1912 (dir. Adrian Wood, 2016. g., 170 minūtes)

Šamonī, 1924

The Olympic Games Held at Chamonix in 1924 (dir. Jean de Rovera, 1924. g., 37 minūtes)

Parīze, 1924

The Olympic Games as They Were Practiced in Ancient Greece (dir. Jean de Rovera, 1924. g., 8 minūtes)

The Olympic Games in Paris 1924 (dir. Jean de Rovera, 1924. g., 174 minūtes)

Sanktmorica, 1928

The White Stadium (dir. Arnold Fanck, Othmar Gurtner, 1928. g., 124 minūtes)

Amsterdama, 1928

The IX Olympiad in Amsterdam (dir. nezināms, 1928. g., 251 minūte)

The Olympic Games, Amsterdam 1928 (dir. Wilhelm Prager; supervaizers Jules Perel, 1928. g., 192 minūtes)

Garmiša-Partenkirhene, 1936

Youth of the World (dir. Carl Junghans, 1936. g., 38 minūtes)

Berlīne, 1936

Olympia Part One: Festival of the Nations (dir. Leni Riefenstahl, 1938. g., 127 minūtes)

Olympia Part Two: Festival of Beauty (dir. Leni Riefenstahl, 1938. g., 103 minūtes)

Sanktmorica, 1948

Fight Without Hate (dir. André Michel, 1948. g., 91 minūte)

Londona, 1948

XIVth Olympiad: The Glory of Sport (dir. Castleton Knight, 1948. g., 138 minūtes)

Oslo, 1952

The VI Olympic Winter Games, Oslo 1952 (dir. Tancred Ibsen, 1952. g., 103 minūtes)

Helsinki, 1952

Where the World Meets (dir. Hannu Leminen, 1952. g., 101 minūte)

Gold and Glory (dir. Hannu Leminen, 1953. g., 97 minūtes)

Memories of the Olympic Summer of 1952 (dir. nezināms, 1954. g., 50 minūtes)

Koetīna d’Ampeco, 1956

White Vertigo (dir. Giorgio Ferroni, 1956. g., 96 minūtes)

Melburna/Stokholma, 1956

Olympic Games, 1956 (dir. Peter Whitchurch, 1956. g., 60 minūtes)

Melbourne Rendez-vous (dir. René Lucot, 1957. g., 106 minūtes)

Alain Mimoun (dir. Louis Gueguen, 1959. g., 24 minūtes)

The Horse in Focus (dir. nezināms, 1956. g., 16 minūtes)

Kalifornija, 1960

People, Hopes, Medals (dir. Heribert Meisel, 1960. g., 93 minūtes)

Roma, 1960

The Grand Olympics (dir. Romolo Marcellini, 1961. g., 147 minūtes)

Insbruka, 1964

IX Olympic Winter Games, Innsbruck 1964 (dir. Theo Hörmann, 1964. g., 90 minūtes)

Tokija, 1964

Tokyo Olympiad (dir. Kon Ichikawa, 1965. g., 170 minūtes)

Sensation of the Century (produc. Taguchi Suketaro, supervaizers Nobumasa Kawamoto, 1966. g., 156 minūtes)

Grenoble, 1968

13 Days in France (dir. Claude Lelouch, François Reichenbach, 1968. g., 112 minūtes)

Snows of Grenoble (dir. Jacques Ertaud, Jean-Jacques Languepin, 1968. g., 97 minūtes)

Mehiko, 1968

The Olympics in Mexico (dir. Alberto Isaac, 1969. g., 160 minūtes)

Saporo, 1972

Sapporo Winter Olympics (dir. Masahiro Shinoda, 1972. g., 167 minūtes)

Minhene, 1972

Visions of Eight (dir. Miloš Forman, Kon Ichikawa, Claude Lelouch, Yuri Ozerov, Arthur Penn, Michael Pfleghar, John Schlesinger, Mai Zetterling, 1973. g., 110 minūtes)

Insbruka, 1976

White Rock (dir. Tony Maylam, 1977. g., 77 minūtes)

Monreāla, 1976

Games of the XXI Olympiad (dir. Jean-Claude Labrecque, Jean Beaudin, Marcel Carrière, Georges Dufaux, 1977. g., 118 minūtes)

Leikplesida, 1980

Olympic Spirit (dir. Drummond Challis, Tony Maylam, 1980. g., 27 minūtes)

Maskava, 1980

O Sport, You Are Peace! (dir. Yuri Ozerov, 1981. g., 149 minūtes)

Sarajeva, 1984

A Turning Point (dir. Kim Takal, 1984. g., 82 minūtes)

Losandželosa, 1984

16 Days of Glory (dir. Bud Greenspan, 1986. g., 284 minūtes)

Kalgari, 1988

Calgary ’88: 16 Days of Glory (dir. Bud Greenspan, 1989. g., 202 minūtes)

Seula, 1988

Seoul 1988 (dir. Lee Kwang-soo, 1989. g., 139 minūtes)

Hand in Hand (dir. Im Kwon-taek, 1989. g., 119 minūtes)

Beyond All Barriers (dir. Lee Ji-won, 1989. g., 92 minūtes)

Albērvila, 1992

One Light, One World (dir. Joe Jay Jalbert, R. Douglas Copsey, 1992. g., 104 minūtes)

Barselona, 1992

Marathon (dir. Carlos Saura, 1993. g., 130 minūtes)

Lillehammere, 1994

Lillehammer ’94: 16 Days of Glory (dir. Bud Greenspan, 1994. g., 209 minūtes)

Atlanta, 1996

Atlanta’s Olympic Glory (dir. Bud Greenspan, 1997. g., 206 minūtes)

Nagano, 1998

Nagano ’98 Olympics: Stories of Honor and Glory (dir. Bud Greenspan, 1998. g., 119 minutes)

Olympic Glory (dir. Kieth Merrill, 1999. g., 42 minūtes)

Sidneja, 2000

Sydney 2000: Stories of Olympic Glory (dir. Bud Greenspan, 2001. g., 117 minūtes)

Soltleiksitija, 2002

Salt Lake City 2002: Bud Greenspan’s Stories of Olympic Glory (dir. Bud Greenspan, 2003. g., 119 minūtes)

Atēnas, 2004

Bud Greenspan’s Athens 2004: Stories of Olympic Glory (dir. Bud Greenspan, 2005. g., 96 minūtes)

Turīna, 2006

Bud Greenspan’s Torino 2006: Stories of Olympic Glory (dir. Bud Greenspan, 2007. g., 88 minūtes)

Pekina, 2008

The Everlasting Flame (dir. Gu Jun, 2010. g., 101 minūte)

Vankūvera, 2010

Bud Greenspan Presents Vancouver 2010: Stories of Olympic Glory (produc. Bud Greenspan, Nancy Beffa, 2010. g., 116 minūtes)

Londona, 2012

First (dir. Caroline Rowland, 2012. g., 109 minūtes)