Pagājušā gadsimta 30.—40. gados sportistu daudzpusība bija diezgan ierasta lieta: vasarā — futbols, ziemā — hokejs. Tomēr Jānis Bebris bija īpašs, jo prata sasniegt augstu meistarību abās spēlēs. Vienā sporta veidā viņš prasmīgi meta vārtos, bet otrā — tos tikpat meistarīgi sargāja. Sporta speciālisti jau 30. gadu beigās Bebri diezgan vienprātīgi atzina par izcilāko latviešu futbola vārtsargu un par Eiropas līmeņa futbolistu, bet hokejā Bebris kļuva par vienu no rezultatīvākajiem uzbrucējiem valstī un pārstāvēja Latvijas krāsas ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē (1936). Tobrīd Jānim Bebrim bija tikai 18 gadi.
Jānis Anatolijs Bebris dzimis 1917. gada 28. jūlijā Ribinskā, Krievijā, kur viņa vecāki atradās trimdinieku gaitās Pirmā pasaules kara laikā. Viņa otrais vārds kļuva par pamatu iesaukai Toļa, ar kuru Jānis Bebris komandas biedriem un sporta draugiem bija pazīstams labāk.
Toļa ar sportu un tieši futbolu aizrāvās kopš bērnības. Pirmo futbola bumbu viņš saņēmis dāvanā jau septiņu gadu vecumā, taču bumbai nebija ilgs mūžs — tik ņipri dauzīta, tā drīz vien plīsusi. Ar lielu aizrautību futbolista gaitas tika turpinātas, mācoties Rīgas pilsētas 23. pamatskolā Kronvalda bulvārī. Turpat iepretim — laukumā līdzās Latvijas Universitātes Anatomikumam (tag. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūts) — Jānis Bebris līdz ar skolasbiedriem dzenāja bumbu. “No pirmās dienas būdams kustīgāko vidū, viņš, nodibinoties skolas vienībai, ir tās neapstrīdams centra uzbrucējs,” par Bebri rakstīja izdevums Daugavas Vanagi. Trīsdesmito gadu sākumā viņš piedalījās pirmajās oficiālajās sacīkstēs — Jaunekļu Kristīgās Savienības (JKS) zēnu futbola turnīrā.
LIKTENĪGA NEJAUŠĪBA
Jāņa Bebra pirmie soļi pieaugušo futbolā tika sperti jau 15—16 gadu vecumā. Nejaušības dēļ viņš nokļuva gan Union futbola komandas sastāvā, gan vārtsarga postenī. Pēc pamatskolas beigšanas Toļa spriedis, kurā sporta biedrībā lai stājas. Paziņu lielajā sportā nav bijis, un kopā ar kādu citu sportojošu jaunieti nolēmuši pieteikties Rīgas Armijas Sporta Kluba (ASK) sporta vadībai. Noteiktajā laikā Jānis Bebris ieradies ASK laukumā (tag. Rīgas Centra sporta kvartāls), taču līdzbiedrs nebija atnācis un viens pats doties pie lieliem vīriem, kuri nupat kā bija kļuvuši par Latvijas futbola čempioniem, Toļa kautrējies… Vieglāks ceļš izrādījās uz tuvāk pie mājām un dzimtās pamatskolas esošo sporta biedrību Union, kuras futbolisti trenējās un spēlēja laukumā Elizabetes ielas sākumā.
Kad 1933. gada vasarā Jānis Bebris kļuva par Union futbolistu, saskaņā ar jau tolaik spēkā esošo kārtību jaunajam sportistam bija jādodas uz medicīnas pārbaudi pie Latvijas Futbola savienības noteiktā speciālista Aleksandra Bieziņa. Un tieši daktera Bieziņa kabinetā centīgais futbola uzbrucējs kļuva par futbola vārtsargu. Proti, sporta medicīnas speciālists izmeklēšanas gaitā konstatējis, “ka pasīkais jauneklis vēl nav nobriedis futbolam, kas prasa diezgan daudz spēka, tāpēc bumbošana jāpārtrauc”. Tas nozīmējis, ka togad pieaugušo līmeņa futbols Toļam būs liegts. Tomēr jaunietis tik ļoti kārojis tikt īstā komandā jau tovasar, ka ar dakteri Bieziņu vienojušies, ka jaunietis drīkst spēlēt vārtsarga postenī, “kur nav daudz jāskrien un jāpiepūlas”. Kā ziņoja sporta prese, daktera atzinumā tika noteikts, ka Jānis Bebris futbolu drīkst spēlēt vārtsarga postenī 2—3 reizes mēnesī. Tas tomēr bija vairāk nekā nekas.
Tā Toļa nonāca Union rezervistu komandas vārtsarga postenī. Sākumā gan viņš mēģinājis tikt atpakaļ kārotajā uzbrucēja pozīcijā, taču Union vadība klausīja daktera slēdzienam: “Iebildumiem, ka viņam šinī virzienā nav dotību, skan atbilde, ka zemāko līgu vienībām nekādas slavenības nav vajadzīgas.” Citas izejas nebija, nācās vien stāties unioniešu vārtos. Sākumā gan gāja kā pa celmiem. “Puisis dūšīgi trenējas, kaut arī bieži aiz nepatikas zobus sakodis. Tomēr sekmes ļoti vājas. Tad Bebrim gadās trenēties kopīgi ar valsts vienības spēku Verneru. Tas saka, ka jaunajam vārtsargam «ir iekšā», vajaga tik prast izraisīt tā spējas. Rezultātā jau 1934. g. rudenī Bebris pirmo reizi spēlē Uniona virslīgas vienībā, kaut gan oficiālais iemesls ir tas, ka laukumā nav ieradies īstais vārtnieks Lindenbergs,” rakstīja Daugavas Vanagi. Tieši Union uzbrucējam Alfrēdam Verneram vēlākajos gados Bebris bija īpaši pateicīgs par to, ka Verners “spēlēs, tā ari treniņos ļoti tīri sitis vārtos, dodot iespēju vārtsargam labi izpētīt bumbas ceļus un sagatavot pretlīdzekļus”.
Union futbola komandai trīsdesmito gadu vidus nebija tie labākie laiki. Unioniešiem nācās cīnīties, lai vispār noturētos Virslīgā, un tas lielā mērā nāca par labu jaunajam vārtsargam Bebrim, kurš nemitīgi progresēja. Arī pats Toļa sporta presē vēlāk izteicās, ka spēlēšana vājākas komandas vārtos nesusi tam galveno svētību, jo dabūjis turēt ļoti daudzus sitienus. Apliecinājums viņa spējām bija tas, ka futbola turnīra pastarīšu Union vārtsargs Jānis Bebris 1935. gadā tika uzaicināts uz Latvijas futbola izlasi. Jo, tieši spēlējot pie unioniešiem, “Bebris dabū izķerties visdažādākos bumbu raidījumus atliku likām”.
NEIZDEVUSIES DEBIJA
Latvijas futbola izlases sastāvā Jānis Bebris debitēja 1935. gada 21. augustā Tallinā, kur norisinājās Baltijas kausa izcīņas turnīrs. Toļa devās laukumā spēlē pret Lietuvas valstsvienību. Spēle beidzās ar neizšķirtu — 2:2, taču sporta žurnālisti abus vārtu zaudējumus pierakstīja Bebra nopelniem. Astoņpadsmitgadīgais Bebris izjutis lampu drudzi un dikti pārdzīvojis. “Stipri nervozi spēlē Bebris, kas dažreiz izskrien no vārtiem nelaikā,” nākamajā dienā pēc debijas spēles ziņoja avīzes Latvijas Kareivis sporta rubrika. “Puisis manāmi nervozē un pietiekami labi nesaprotas arī ar aizsargiem, kāpēc tīklā ielaiž divas diezgan viegli turamas bumbas. Arī citādi viņa sniegums ir pabāls, kas nekādi nespēj apmierināt vienības sastādītājus,” pēc dažiem gadiem par Bebra debiju izlasē rakstīja izdevums Daugavas Vanagi.
Jau nākamajā spēlē izlases vārtu drošība tika uzticēta vairākkārtējam Latvijas čempionam — pieredzējušajam liepājniekam Harijam Lazdiņam, kurš valstsvienības vārtus sargāja gan atlikušajās tā gada spēlēs, gan visu nākamo 1936. gada sezonu. Bebra laiks futbola izlasē vēl nebija pienācis.
Toļa plinti krūmos nemeta. 1935. gada sezonas noslēgumā Union izkrita no Latvijas futbola Virslīgas. Unionieši bija palikuši pēdējā vietā astoņu komandu konkurencē. Bebris nolēma mainīt klubu un 1936. gadā jau startēja Rīgas Vanderers (no 1938. gada nosaukums — Rīgas Vilki) futbola vienībā. Un arī tagad jaunais vārtsargs varēja turpināt slīpēt savas prasmes spēcīgas apšaudes apstākļos. Vandereriešiem sezonas sākumā pamatīgi neveicās, un čempionāta kopvērtējumā viņi palika priekšpēdējā vietā, saglabājot vietu Virslīgā. Taču sezonas turpinājumā Rīgas Vanderers pārsteidza pretiniekus un futbola līdzjutējus, 1936. gadā izcīnot Latvijas kausu. Lielā mērā, pateicoties tieši vārtsarga Jāņa Bebra sniegumam.
BEBRA LAIKS FUTBOLA IZLASĒ
1937. gada sezonā Latvijas futbola izlasei pirmā spēle bija Rīgā 25. jūnijā pret Vācijas valstsvienību. Tosezon vietējos turnīros Jāņa Bebra “spēle ir tik tīra, ka, rūpīgi gatavojoties sacīkstei ar Vāciju, izvēle krīt uz viņu, un uzticību valstsacīkstē Bebris godam attaisno,” rakstīja mēnešraksts Fiziskā Kultūra un Sports. Todien nācās piekāpties vāciešiem ar 1:3, taču Jānis Bebris saņēma labākās atsauksmes par sniegumu un no tā laika kļuva par valstsvienības pirmo vārtsargu. Bebra laiks izlases vārtos bija pienācis.
Nākamā Latvijas futbola valstsvienības spēle norisinājās 1937. gada 12. jūlijā pret Rumānijas izlasi, un šī sacīkste vēl daudzus gadus palika Jāņa Bebra atmiņās kā īpaša. Jau pēc kara, dzīvodams Rietumvācijā, Bebris atcerējās: “Kā ikvienam sportistam, tā arī man interesantākās un skaistākās vienmēr bijušas valstu sacīkstes. Tad katrs spēlētājs apzinājās, ka viņam jābūt savu spēju teicamākajā sniegumā, jo jāaizstāv taču Latvijas krāsas un gods. Pirms sacīkstēm vienmēr radās zināms satraukums. Atceros lielo spēkošanos 1937. g. Rīgā pret Rumānijas valsts vienību. Ārēji šķitu mierīgs kā vienmēr, bet kad izskrējām laukumā un spēlēja mūsu valsts himnu, sirds kļuva strauja un nemierīga. Sacensība izvērtās ļoti vienlīdzīga un pēc daudziem satraucošiem mirkļiem beidzās 0—0 neizšķirti. Tā bija viena no manām vislabākajām spēlēm Latvijas valsts vienībā. Rīgas sporta medicīnas institūta darbinieki pirms un pēc spēles mūs nosvēra. Izrādījās, ka biju krietni svīdis un no miesas svara zaudējis 3 kg!”
Pēc Latvijas — Rumānijas izlašu spēles Bebris kopā ar Rīgas Vanderers komandu viesojies Gostiņos, kur vandererieši uzvarējuši ar 7:1, bet gostiņieši par savu vienīgo vārtu guvumu esot bijuši tik sajūsmināti: “Ko rumāņi nevarēja, to mēs spējām!”
1937. gada noslēgumā avīze Sporta Pasaule ar lielu sajūsmu rakstīja par Jāni Bebri, kurš valstsvienībā spēlējis “tādā stilā, ka tā spējas jau sen vairs nav mērojamas tikai Latvijas mērogā vien”. Par savu sniegumu 20 gadus vecais Jānis Bebris izpelnījās līdzjutēju apbrīnu, komandas biedru un pretinieku cieņu. Toļa kļuva par latviešu futbola zvaigzni, un to tikai pastiprināja viņa pieticība, sportiskā attieksme. No zvaigžņu slimības neesot bijis ne miņas. “Bebris no savas slavas nebūt nav apreibis. Tikpat nopietns, vienkāršs, kā viņš bija senāk, tas ir palicis arī vēl tagad. Bet — īsti sportisti jau tādi ir vienmēr,” 1937. gada rudenī konstatēja Sporta Pasaule.
Futbola eksperti par Latvijas futbola izlases izcilākajiem laikiem pirms kara mēdz uzskatīt 1937. un 1938. gadu, kad valstsvienības vārtu drošība bija Jāņa Bebra pārziņā. “Bebra kā futbola vārtsarga panākumu pamatā ir Dieva dotais vārtsarga talants, ko precīzāki varētu apzīmēt par vārtsarga instinktu, un labi trenētais elastīgais ķermenis. Augsti izkoptā ķermeņtehnika palīdz Bebrim zibeņa ātrumā doties turpu, kur instinkts liek tvert bumbu,” 1938. gada rudenī sprieda Fiziskā Kultūra un Sports. Pats Toļa presei komentēja: “Vārtsargam spēles laikā jābūt zināmā mērā nervozam. Ja viņš ir pārāk mierīgs, tad kļūst flegmātisks un, pārdroši ņemot, viduvēji vieglas bumbas ielaiž vārtos.”
Jānis Bebris bija Latvijas futbola izlases vārtsargs arī 1939. gadā, kā arī valstsvienības pēdējā spēlē — 1940. gada jūlijā pret Igaunijas izlasi. Kopumā Latvijas futbola izlasē Bebris aizvadījis 21 oficiālu valstsacīksti. Turklāt daudzās starptautiskās spēlēs viņš startēja klubu komandās un sastādītās vienībās, kas komplektētas no dažādu klubu spēlētājiem.
BEBRIS — VĀRTU KARALIS!
Ja futbolā Toļa gādāja par savas komandas vārtu drošību, tad hokejā kļuva par pretinieku vārtsargu biedu. Uz ledus viņš varēja īstenot visu to, no kā bija jāatsakās, kļūstot par vārtsargu futbolā. Latvijas hokeja meistarsacīkstēs Jānis Bebris debitēja 1933./1934. gada sezonā Union vienības sastāvā. Unioniešu hokeja komanda 30. gadu sākumā bija kļuvusi par pirmo valsts hokeja čempionvienību, bet desmitgades vidū arī hokejā unioniešiem vairs negāja tik viegli. Tas deva iespēju sevi parādīt jaunajiem, un Jānis Bebris sevi itin veiksmīgi pieteica kā hokeja uzbrucēju. Tobrīd 16 gadus vecais hokejists Bebris jau bija pamanīts. Vēl nākamo sezonu (1934./1935.) Bebris aizvadīja Union komandā, piedalījās unioniešu izbraukumā uz Kauņu, bet 1935. gada beigās hokejā mainīja pavalstniecību, pārceļoties uz Universitātes Sportu.
Astoņpadsmit gadu vecumā Jānis Bebris hokejā bija tik labs, ka 1936. gada februārī Latvijas hokeja izlases sastāvā startēja ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē. Mūsu puišiem tas nebija veiksmīgākais turnīrs, taču Toļa bija viens no nedaudzajiem latviešiem, kuri tajā guva vārtus. Īpaši veiksmīgs arī hokejā Bebrim bija 1937. gads. Togad gan Latvijas hokeja izlase aizvadīja tikai vienu oficiālu valstsacīksti — ar 1:0 uzvarot Lietuvu, un vārtu autors bija Bebris. Taču togad norisinājās spraigas spēles Latvijas turnīros, un 1936./1937. gada sezonas noslēgumā sporta prese ziņoja: “Bebris — vārtu karalis!” Saskaņā ar izdevuma Starts aprēķiniem tosezon Latvijas un Rīgas čempionātos ar 13 vārtu guvumiem labākais bija 19 gadus vecais Jānis Bebris. Tad arī Toļa Universitātes Sporta sastāvā kļuva gan par Latvijas čempionu, gan par Rīgas meistarsacīkšu uzvarētāju.
Kad Latvijas hokeja izlase gatavojās 1938. gada pasaules čempionātam Prāgā, valstsvienības sastāvā, protams, tika iekļauts arī Jānis Bebris, kuru sporta prese raksturoja kā “vienu no pašreiz labākiem spēlētājiem”. Turklāt viņš bija ļoti parocīgs — būdams hokeja uzbrucējs, eksperimentālā kārtā tika iemēģināts arī aizsarga postenī, ar ko tika galā ļoti labi. Tomēr Toļa uz Prāgu nebrauca, jo nevarēja iegūt atbrīvojumu no darba mēnesi ilgai turnejai. Proti, saistībā ar futbolu darba devēji Bebri laida ārzemju turnejās gan ar izlasi, gan klubu. Vēl hokeja turnejas — tas jau bija par daudz! Toties Bebris toziem, 1938. gada februārī, palīdzēja Universitātes Sporta otrajai hokeja komandai tās divdienu izbraukumā Tartu. Arī pēc tam, kad hokeja valstsvienība atgriezās no pasaules meistarsacīkstēm Prāgā, Bebris spēlēja tās sastāvā pret rumāņiem.
Tomēr hokeja un futbola sezonas un treniņi arvien vairāk sāka pārklāties, un nācās izvēlēties. Arī pirms pasaules hokeja čempionāta Šveicē (1939) viņš bija Latvijas izlases kandidāts, taču par prioritāti izvēlējās futbolu. 1938. gada decembrī un 1939. gada janvārī Jānis Bebris kā Rīgas Futbola Kluba pastiprinājums aizvadīja futbola spēles Maltas salā Vidusjūrā. Taču, tiklīdz bija iespēja rast brīvāku brīdi, Toļa atkal bija Universitātes Sporta hokejists.
UZTICĪGS SPORTAM
Kad 1940. gada vasarā Sarkanā Armija pievienoja Latviju plašajai Padomju Savienībai jeb PSRS, beidza pastāvēt valstsvienības visos sporta veidos un tika likvidēta līdzšinējā klubu sistēma. Jānis Bebris tagad tika ieskaitīts Sarkanās Armijas sporta klubā — RDKA (Рижский Дом Красной Армии; latviskoti — Sarkanās Armijas Rīgas Nams). RDKA komandās viņš startēja gan Latvijas PSR hokeja čempionātā, gan Latvijas PSR futbola meistarsacīkstēs. Padomju okupācijas gadā bija iekļauts arī Latvijas PSR futbola izlasē.
Pēc gada okupācijas vara mainījās — padomju režīmu nomainīja nacistu vara, bet Bebris joprojām palika uzticīgs sportam. 1941. gada rudens futbola turnīrā uzvarēja Bekona Eksports ar Jāni Bebri komandas vārtos. Nacistu laikā darbību atsāka daļa agrāko sporta klubu, un Toļa atkal bija Universitātes Sporta hokeja komandas uzbrukuma smailē un Rīgas Vilku futbola komandas vārtos. 1942. gadā palīdzēja Universitātes Sportam izcīnīt nu jau nacistu okupētās Latvijas hokeja čempionu titulu. Uzspēlēja Rīgas futbola izlasē. Kara laikā traumu dēļ bija nācies ieturēt pa kādai pauzei, bet tas bija pārejoši.
Stāsts par Jāni Bebri nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu viņa gaitas vēl citos sporta veidos. Tiem gan nebija iespēja veltīt tik daudz laika un enerģijas kā futbolam un hokejam, taču arī citiem sporta veidiem Toļa nodevās ar aizrautību. Spēlēja basketbolu, volejbolu, nodarbojās arī ar kārtslēkšanu. Bija labs handbola vārtsargs un komandas Starts sastāvā kļuva par Latvijas handbola čempionu. Spēlēja arī bendiju — hokeju ar bumbiņu — gan Rīgas Vanderers sastāvā 30. gados, gan RDKA komandā padomju okupācijas gadā. Komandas biedri uz Toļu varēja paļauties. Sporta prese allaž atgādināja par Jāņa Bebra sportiskajām īpašībām. “Starp daudzām citām B. [red. — Bebra] labām īpašībām atzīmējama tā, ka viņš vārtu zaudējumā nekad nevaino citus, nav nekad spēlē rupjš vai ass un ir ļoti kolleģiāls. Tāpēc viņam futbola laukumā ir tikai draugi, kaut gan viņš tiem izjaucis nevien daudzas cerības, bet atņēmis pat augstus titulus,” 1943. gadā rakstīja izdevums Daugavas Vanagi.
LATVIEŠU FUTBOLA VĀRTSARGS RIETUMVĀCIJĀ UN FRANCIJĀ
1944. gadā fronte atkal vēlās pāri Latvijai. Jānis Bebris bija starp tiem tautiešiem, kuri kara laikā nonāca trimdā Vācijā. Un bija starp tiem, kuri iesaistījās latviešu sporta aktivitātēs pēckara Rietumvācijā. Četrdesmito gadu otrajā pusē Bebris spēlēja amerikāņu okupācijas zonas latviešu izlasē, trimdas latviešu futbola izlasē, kā arī 1947. gada decembrī latviešu hokeja komandas sastāvā turnīrā Garmišā-Partenkirhenē.
Jāņa Bebra futbola vārtsarga talantu pamanīja arī vācu futbola organizatori. 1946. gadā viņu savās rindās uzaicināja futbola klubs Schwaben Augsburg. “Okupācijas varas un karš pārvilka svītru daudziem labiem nodomiem, taču priecājos, ka varu būt futbola laukumā arī tagad, kad esmu svešumā,” 1946. gada decembrī trimdas latviešu avīzē Latvija rakstīja Jānis Bebris, piebilstot: “Domāju, ka pašreiz, kad emigrācijā ir tik maz latviešu vienību, mūsu spēlētājiem jāiesaistās vācu klubos. Tā saglabāsim savu futbolistu kvalitāti. Tas ļoti svarīgi, lai veidotu mūsu trimdinieku izlases sastāvu, kas spējīgs reprezentēt Latvijas sportu svešniecības gaitās.”
Trimdiniekiem tomēr nācās izklīst. Latvija palika Padomju Savienības okupācijā, bet trimdas latvieši devās tālāk — uz Kanādu, ASV, Austrāliju, Jaunzēlandi, Venecuēlu… Jāņa Bebra ceļš attāluma ziņā sākumā bija tuvāks — 1948. gadā viņš pārcēlās uz Franciju, kur spēlēja RC Strasbourg (Racing Club de Strasbourg) futbola komandā, vēlāk, 50. gadu pirmajā pusē, bija CEP Lorient (Cercle d’Éducation Physique de Lorient) futbola vienības spēlējošais treneris. Līdz 1955. gadā Jānis Bebris apmetās uz dzīvi ASV — Ročestrā, Ņūhempšīras štatā. Un arī jaunajā mājvietā viņš atrada laiku sportam — darbojās kā futbola un hokeja treneris.
Jānis Bebris sportisku veidoja arī savu ģimeni. 1941. gadā par sievu apņēma basketbolisti, volejbolisti un vieglatlēti Veltu Maigu Pērkoni, audzināja dēlus Ivaru, Pēteri, Robertu un meitu Andu. Dēls Pēteris Bebris, saukts par Pistol Pete, itin veiksmīgi spēlēja basketbolu Ziemeļamerikā. Izcilā latviešu sportista Jāņa Bebra mūžs aprāvās 51 gada vecumā autosatiksmes negadījumā 1969. gada 2. maijā.
Jānis Anatolijs BEBRIS
Futbolists un hokejists
Dzimis: 1917. g. 28. jūlijā Ribinskā, Krievijā
Miris: 1969. g. 2. maijā Doverā, Ņūhempšīras štatā, ASV
Futbolā: vārtsargs
Hokejā: uzbrucējs
Futbola klubi: Union, Rīgas Vanderers (Rīgas Vilki), RDKA, Bekona Eksports, Universitātes Sports, Schwaben Augsburg, RC Strasbourg un CEP Lorient
Hokeja klubi: Union, Universitātes Sports, RDKA
Latvijas futbola izlasē 21 valstsacīkste (1935. g., 1937.—1940. g.)
Latvijas hokeja izlasē 5 valstsacīkstes, 2 vārtu guvumi (1936.—1938. g.), spēlēja ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē (1936. g.)
