Agonu pētot. Olimpisko spēļu filmas
Nepilnu pusgadu pēc pasaulē pirmā kinoseansa Parīzē kino pionieri brāļi Limjēri 1896. gadā jau filmēja pirmajās olimpiskajās spēlēs Atēnās. Rakstos teikts: “Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja visus kultūras procesus Senajā Grieķijā, bija agons jeb sacensību gars, kas caurstrāvoja visas grieķu dzīves sfēras.” Acīmredzot brāļi Limjēri un viņu sekotāji, iemūžinot sporta sacensības kinolentē, mēģināja apjaust šo garu, attieksmi pret sacensībām, kurš kuru principu. Nav izņēmums arī olimpisko spēļu oficiālās filmas, kuru veidotājiem mūslaikos jāsaskaras ar milzīgu izaicinājumu, kā radīt filmu par to, ko tālrāde jau sīksīkumos parādījusi miljoniem. Parasti ar izaicinājumu cenšas tikt galā divējādi: īstenojot oriģinālas idejas un izmantojot jaunāko kinotehniku.
2013. gadā Latvijas kinoskatītājiem bija iespējams pašiem novērtēt drēbi — martā kinoteātrī K. Suns notika kinolekciju cikls Virsotņu tikšanās, ko vadīja kinozinātnieks Agris Redovičs. Šā pasākuma anotācijā bija teikts: “Reta iespēja noskatīties izcilus kino darbus, kas veltīti olimpiskajām spēlēm.”
Toreiz Rīgā tika demonstrēta Lenijas Rīfenštāles 1938. gadā pabeigtā filma Olimpija (par 1936. gada Berlīnes olimpiskajām spēlēm), Romolo Marčellīni 1961. gada filma Lielā olimpiāde, režisora Kona Ičikavas 1965. gadā uzņemtā filma Tokijas olimpiāde, Kloda Leluša redzējums par 1968. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Grenoblē — 13 dienas Francijā, Minhenes spēļu filma Astoņu skatiens/Astoņu redzējums (1973), Ak, sports, tu esi miers! (Jurijs Ozerovs u. c., 1981) par Maskavas olimpiskajām spēlēm, ASV režisora Bada Grīnspena filma 16 slavas dienas, kas atainoja 1984. gada olimpiskās spēles Losandželosā, utt.
Bet olimpiskā kustība nav apstājusies. Relatīvi nesen — 2017. gada novembrī — Tokijas Starptautiskajā kinofestivālā notika 2016. gada Riodežaneiro olimpisko spēļu oficiālās filmas Days of Truce pirmizrāde (režisors Breno Silveira).
Savukārt 2018. gada Phjončhanas ziemas olimpisko spēļu oficiālā filma Crossing Beyond (režisors Ji Seunjuns) tika demonstrēta tā paša gada rudenī Tallinā Tumšo nakšu kinofestivālā.
LATVIEŠU STROPS
Arī latvieši atstājuši savas pēdas olimpiskajā kinohronikā. Īpaši jāpiemin Anša Epnera veikums — Olimpiskais strops (1989. gads, Rīgas Videocentrs, 33 min, scenārija autors un režisors Ansis Epners, operators Anatolijs Pjatkins, komponists Mārtiņš Brauns, skaņu režisors Aivars Riekstiņš, montāžisti R. Cāne, K. Grivskis, S. Koževņikovs, V. Kobrins). Filma vēsta par 1988. gada Seulas olimpiskajām spēlēm. “Netradicionāli, caur olimpiskā preses centra prizmu — savdabīgu “bišu stropu” — tiek atspoguļotas Seulas olimpiskās spēles,” — tā Ieva Kolmane 1989. gada augustā raksta laikrakstā Padomju Jaunatne. Šī filma 1989. gadā Turīnas Starptautiskajā kinofestivālā ieguva otro godalgu un izpelnījās atzinību Budapeštas Starptautiskajā sporta filmu festivālā.
Ansis Epners 1986. gadā uzņēmis arī filmu Labas gribas spēles — par pirmajām šādām sacensībām, kas 1986. gadā notika Maskavā un politiskā boikota periodā veidoja zināmu alternatīvu olimpiskajām spēlēm. Šīs piecdaļīgās krāsainās filmas scenārija autors un režisors ir Ansis Epners, operatori — Andrejs Apsītis, Ralfs Krūmiņš, Valdis Kroģis, Sergejs Nikolajevs, Anatolijs Pjatkins, Juris Podnieks, Andris Slapiņš, Kalvis Zalcmanis, Gvido Zvaigzne, mūzikas autors — Ivars Vīgners, redaktore — Rūta Frijāre, direktore — TTT eksbasketboliste Dzintra Grundmane. Anša Epnera filmogrāfijā ir Krustsolis, Aiz-iet!, Līdz Albervilai 0,02 sekundes, Irbe: cilvēks un maska un vēl citas sportam veltītas dokumentālās filmas. Bet šajā reizē mēs vairāk pievērsīsimies kino par olimpiskajām spēlēm.
FANKS, RĪFENŠTĀLE, RAINIS…
1928. gada ziemā vācu filmu režisors Arnolds Fanks bija aizņemts ar Sanktmoricas ziemas olimpisko spēļu oficiālās filmas Das Weisse Stadion (Baltais stadions) uzņemšanu. Viņu morāli atbalstīja arī kalnu filmu kolēģe Lenija Rīfenštāle, kura vēlāk varēja gremdēties atmiņās: “Tas bija dižs notikums. Jau pašas Engadinas pasakaini skaistā ainava, it kā ierāmējot olimpisko spēļu norises, izskatās kā Ziemas pasakas dekorācija.”
Šī nebija Rīfenštāles vienīgā atsauksme par 1928. gada ziemas olimpiskajām spēlēm: “Jau pirms olimpiādes viss izskatās lieliski — acīm bauda, raibās krāsas uz baltā sniega sniedz tādu prieku kā krāsaini paklāji uz balta fona… Tik daudz jauniešu vienkopus — liekas — agrāk nav pulcējušies… Visi tādi jautri, priecīgi, it kā cīnītos ar spilgtu sauli zilās debesīs… Olimpisko spēļu uvertīra bija aizraujoša izrāde jau no paša sākuma. 25 tautas gaudojoša puteņa pavadībā atnāk uz ledus stadionu, aukstums laužas caur drēbēm, bet nu un? Pienāk olimpiādes kulminācija — 25 tautas ir kļuvušas vienotas, masas gavilē, skan priecīgi saucieni un kliedzieni. Spēles ir sākušās, priekšā ir astoņas neaizmirstamas sacensību dienas. Kanādieši ir kā īsti ledus velni, viņu spēle ir gluži kā aizraujoša izrāde, himna ātrumam un drošsirdībai. Viņiem līdzinās “lidojošie” slēpotāji — paši kā pikas, viņi tuvojas tramplīna galam, lai tad, lēcienā paceļoties kā putni, plīvotu gaisā… Tullins Thams, visdrošākais no viņiem, lec 73 metrus — šis attālums ir pārāk liels, lai skatītos mierīgi. Pa starpu ir skaistie bobslejisti, trakie skeletonisti un slēpotāji, kuri trakā tempā brāžas kā virpuļvējš. Vienīgais, kas sniedz atpūtu acīm, ir daiļslidotāju harmoniskās, slīdošās kustības, viņu priekšgalā ir Sonja — dabas brīnums. Liekas, ka viņas lēcieni nu nemaz nav pakļauti zemes pievilkšanas spēkam. Sonja ir īsts brīnums. Viss bija tik neaizmirstami skaists baltajā arēnā, un es esmu priecīga, ka man nebija jāfilmē.”
Lasot šīs Rīfenštāles rindas, jādomā — vai tajās jau nav izteikts viss, ko viņa vēlāk dievināja savā Olimpijā, — ātrums, drošsirdība, skaistums, lidotgriba?
Līdzīgu algoritmu radījis Rainis savā 1921. gadā dibinātajai Strādnieku sporta savienībai (SSS) veltītajā S.S.S. maršā:
“…Mēs zemes smagni pārvaram,
Mēs strādniekmeitenes un zēni,
Kur darbs, kur sports, mēs neesam lēni.
Mums teikts: būs spēkiem saņemties,
No citiem pārspēt neļauties…”
Olimpisko filmu algoritmu meklēja ne tikai Rīfenštāle. Olimpiskajā 1936. gadā laikrakstā Rīts lasītājiem tika piedāvāts E. O. Singla mīlestības un sporta romāns Venera Olimpā. Tā varoņi — režisors, scenārists, talantīgs sportists, skaistule. Uzdevums — jāuzņem olimpiādes filma. Darbība notiek arī Amerikā, 1932. gada Losandželosas vasaras olimpisko spēļu laikā. “Mūzikas skaņas vēstīja par jaunu runātāju. Šoreiz tāds tikai paziņoja, ka tiks demonstrētas filmas no agrākajām olimpiādēm Antverpenē, Parīzē, Amsterdamā. Zālē izdzisa ugunis, un uz milzīgā ekrāna atdzima tēli. Tiem, kas bija pieraduši pie skaņu nedēļas apskatiem, šīs mēmās skrējēju un lecēju kustības un aiz margām virmojošā cilvēku galvu drūzma, veco, nobružāto kopiju reprodukcija šķita tiešām spokaina. “Redziet, tas ir, ko mums vajaga!” izsaucās režisors, nepiegriezdams vērību klusumam, kurš valdīja apkārt, un sagrāba savu autoru aiz pleciem, “uzrakstiet kaut kādu labu fabulu par to, ko jūs šeit redziet, un mēs sev aiztaupīsim visus statistus! Ko jūs te nāciet ar olimpiādi pirms trīstūkstoš gadiem? Šī te ir olimpiāde — satrauktas ļaužu masas, spriegums, sensācija! Mēs taču zinām, kāpēc mēs katrā trešajā salonfilmā iemaisām zirgu vai suņu skriešanos, vai arī — velns viņu zina — ko vienīgi tāpēc, lai piedotu vairāk sprieguma!””
KĀ MĒRĪT SKAISTUMU?
Pirms Fanka Baltā stadiona jau bija uzņemta pilnmetrāžas dokumentālā filma par 1924. gada olimpiskajām spēlēm Parīzē (tajā iekļauts arī materiāls par 1924. gada ziemas spēlēm Šamonī), bija Vilhelma Pragera 1925. gada dokumentālā filma The New Great Power par strādnieku olimpiādi Frankfurtē. 1928. gadā Pragers uzņems arī filmu par Amsterdamas olimpiskajām spēlēm. Un tad 1936. gads — režisora Karla Junghana filma Jugend der Welt (Pasaules jaunatne) par ziemas olimpiskajām spēlēm Garmišpartenkirhenē un, protams, protams, Lenijas Rīfenštāles leģendārā Olimpija (1938) par Berlīnes olimpiskajām spēlēm.
Ne tikai Sanktmoricā tajā 1928. gadā viss izskatās kā Ziemas pasakas dekorācijā, bet arī Fanka/Gutnera filma ir īsta ziemas pasaka. Protams, protams, visa dzīve vēl priekšā, būs citas filmas, būs Rifenštāle un citi diži uzvārdi — Lelušs, Arturs Penns, Karloss Saura, Kons Ičikava… Pienāk arvien jauni pavasari, arvien jaunas olimpiskās vasaras, bet nav jau arī izslēgts, ka visskaistākais jau ir bijis, nekas nav spējīgs pārspēt to Sanktmoricas maģiskās 1928. gada ziemas auksto un uz mūžīgiem laikiem sasaldēto skaistumu, nekas nav spējīgs pārspēt to skaisto jaunību, kas gadās tikai vienreiz dzīvē.
Ir filmas, kas „it kā parādās uz mirkli, lai tad izgaistu nīcībā”… To var teikt gan par olimpisko spēļu oficiālajām dokumentālajām filmām un to paralēlajām versijām, gan par mākslas filmām, kuras atspoguļo olimpiskos notikumus. Ja vajadzētu ātri nosaukt kādas olimpiskajām spēlēm veltītas filmas, tad starp tām droši vien būtu franču kinorežisoru Frederika Forestjēra un Tomā Langmana Asterikss olimpiskajās spēlēs (2008) un, iespējams, kaut gan varbūt retāk, Lenijas Rīfenštāles Olimpija (1938) — 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu oficiālā pilnmetrāžas dokumentālā filma.
KANONA MAIŅA
Lenijas Rīfenštāles Olimpijas estētika, atlētu filmēšanai izmantotie rakursi un tehniskie paņēmieni bija etalons vēl ilgus gadus pēc Otrā pasaules kara. Arī šīs filmas tehnisko iespēju atkārtošana bija problemātiska, jo, piemēram, Lielbritānija pirms 1948. gada olimpiskajām spēlēm Londonā varēja rēķināties tikai ar trim Technicolor kamerām… Londonas spēlēm veltīto filmu XIVth Olympiad The Glory of Sport (1948) uzņēma režisors Kasltons Naits, kurš nepavisam nebija sliktāks galma mākslinieks par Leniju Rīfenštāli. Vācietes dižajam sarakstam — Der Sieg des Glaubens (1933), Triumph des Willens (1935), Tag der Freiheit: Unsere Wehrmacht (1935), Olympia (1938) Kasletons Naits varēja likt pretī The Second Battle of London (1944), The Victory Parade (1946), The Royal Wedding Presents (1948). Pēc viņa 1948. gada olimpiskās filmas klāt nāca vēl A Queen is Crowned (1953) un Churchill, Man of the Century (1955).
Naits savas 136 minūšu garās olimpiskās filmas montēšanai varēja veltīt ievērojami mazāk laika, salīdzinot ar Rīfenštāles diviem gadiem. Britu olimpiskās filmas pirmizrāde Ņujorkā notika jau 1948. gada septembrī. Steiga nekad nav bijusi sabiedrotā šedevru radīšanā. Tādēļ 1949. gada beigās Helsinku spēļu rīkošanas komitejas prezidents vērsās pie Rīfenštāles, lai angažētu viņu 1952. gada olimpisko spēļu oficiālās filmas uzņemšanai. Bet Rīfenštāle atteicās: „Galvenais traucēklis bija manis pašas filma Olympia. Es zināju, ka nevaru to pārspēt, bet sliktāku uzņemt nevēlējos.”
Vēlāk Romolo Marčellīni un Kona Ičikavas Romas un Tokijas spēļu olimpiskajās filmās vairs nebija nekādas vajadzības pārņemt stafetes kociņu no Mīrona sengrieķu diska metēja. Tad jau viss notiek ātri, lietišķi, bez jebkādas semiotikas un vadonības principa. Tūlīt, tūlīt būs Roma, Tokija, lūk, jūsu mantas, un uz priekšu! Lidmašīna kā Vadoņa atribūts ir zaudējusi savu varas nesēja oreolu, uz zemes izkāpj nevis Dievs, bet zirgs. Bet Romā citādi jau arī nepienāktos — tas ir Kaligulas know-how. Tikpat sportiski un žigli, ar manāmu vienaldzību pret rituālu pāvests Jānis XXIII Sv. Pētera laukumā svēta sapulcējušos sportistus.
Romolo Marčellīni, veidojot Romas olimpisko spēļu oficiālo filmu La grande Olympiade (1961), izmantoja lieliskos apstākļus, kurus vairākās sacensību vietās piedāvāja dabiskās dekorācijas — cīkstoņi zem Basilica di Massenzio akmens arkām, vingrotāji Karakallas termās, maratons pa vēsturisko Via Appia ceļu. Marčellīni bija burtiski iemīlējies helikopterā — Rīfenštālei taču tāda vēl nebija!
Romas spēļu filma varēja baudīt franču kinozinātnieka Žorža Sadula slavinājumu: „Romolo Marčellīni režisūru raksturo augsta kultūra un humors. Viņš pievērš uzmanību nevis atlētu muskuļiem un varoņdarbiem, bet galvenokārt skatītāju reakcijām, uzvarētāju un zaudētāju uzvedībai sacensību sākumā un beigās, sportistu sadzīves niansēm. Lieliskas krāsas, īpaši nakts kadros. Manuprāt, šī ir vislabākā no līdzšinējām olimpiskajām filmām.”
Kona Ičikavas filmā Tokyo Olympiad (1965) vadoņa vietā uz zemes nokāpj arī Ahmeds Isa, Čadas Republikas vidējo distanču skrējējs, kurš tā arī netika 800 m finālā. Un Ičikava uzfilmē noveli par Ahmedu Isu, par šo olimpisku neveiksminieku. Ičikavam ir nospļauties par Rīfenštāles kanonu — to demonstrē jau pats filmas sākums, kurā milzīga dzelzs lode sagrauj daudzdzīvokļu mājas bez jebkādām dzīvām būtnēm — tā tiek iznīcināta pagātne. Režisors mierīgi atstāj filmas finālā dziesmu, kas skan olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā, — Auld Lang Syne. Šī melodija Rietumu pasaules cilvēkiem zināma un sirdij tīkama no Mervina Leroja 1940. gada mākslas filmas Vaterlo tilts. Tokijas olimpisko spēļu sākums un beigas ir viens vienīgs memento Rietumu pasaulei — filma beidzas ar Auld Lang Syne, bet sākas ar Josinoru Sakaju — olimpiskās uguns iededzinātāju, kurš piedzima 1945. gada 6. augustā Hirosimā.
KINOSPĒLES PAR SPĒLĒM
Hjū Hadsona mākslas filmas Ugunīgie kaujas rati (Chariots of Fire, 1981) panākumi astoņdesmitajos gados veicināja arī citu olimpisko filmu tapšanu. Personal Best (ASV, rež. Roberts Tauns, 1982), Running Brave (ASV, rež. D. S. Everets, 1983) — par indiāņu izcelsmes skrējēju Viljamu Milsu, kas kļuva par 1964. gada Tokijas olimpisko spēļu čempionu 10 000 m skrējienā; L’as des as (Francija/Vācija, rež. Žerārs Ūrijs, 1982), kurā Žans Pols Belmondo kā Francijas boksa komandas treneris kopā ar mazo ebreju zēnu Saimonu veic viņa ģimenes glābšanas operāciju musketieru stilā, glābjot ne tikai vienas ģimenes dzīvi, bet arī visas Francijas godu. Jo kas cits gan atliek, ja pats Karalis Kubertēns ir Ļaunuma — Hitlera — pusē un Francijas olimpieši 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā bijuši ar ļaunuma iemiesojumu — Hitleru — vienotā jūtu uzliesmojumā un sveicinājuši viņu ar Sieg Heil, kā to bezkaislīgi fiksēja Lenija Rīfenštāle savā Olympia. Un neaizmirstamā franču komponista Vladimira Kosmas fināla mūzika — We Did It! Dzīve ir skaista!
Pirmo Atēnu olimpisko spēļu notikumi tika iemūžināti pilnmetrāžā 1984. gadā ASV režisora Alvina Rakova TV seriālā The First Olympics. Athens 1896, sekojot Hjū Hadsona Ugunīgo kaujas ratu taisnības un patiesības meklējumiem, — tikai šoreiz pozitīvie varoņi bija, protams, paši amerikāņi.
Par pirmo olimpisko spēļu pirmo čempionu, uzvarot trīssoļlēkšanas sacensībās, kļuva Džeimss Konolijs — īru izcelsmes jenkijs, tātad — barbars! Un kāda déjà vu sajūta — antīko olimpisko spēļu pēdējais zināmais čempions arī esot bijis barbars — dūru cīnītājs — nākamais Armēnijas valdnieks Varazdats. Bet tribīnes klusējušas — gribējies taču grieķu uzvaru.
Otrs protagonists Roberts Garets — 1896. gada olimpisko spēļu pirmais divkārtējais olimpiskais čempions (lodes grūšanā un diska mešanā), Prinstonas universitātes students. Gareta galvenie konkurenti — grieķi — disku meta, imitējot Mīrona skulptūrā Diskobols attēloto stilu. Bet tas bija tik nepraktisks… Garets izgudroja savu stilu — ne tik skaistu, bet daudz lietderīgāku… Ardievas Johanam Vinkelmanim, „cēlai vienkāršībai un mierīgam diženumam”!
Pirmais olimpiskais čempions Džeimss Konolijs mācījās Hārvarda universitātē senās valodas un cerēja apvienot olimpiskās sacensības ar valodas praksi Atēnās, bet Alma Mater nepiešķīra viņam akadēmisko atvaļinājumu un Konoliju vienkārši eksmatrikulēja. Taisnība it kā uzvarēja — 1949. gadā 81 gadu vecais olimpiskais čempions pārestības remdināšanai tika iecelts par Hārvarda universitātes goda doktoru, bet Konolijs „pasūtīja visus trīs mājas tālāk”, pieņemot vienīgi svīteri ar Hārvarda universitātes emblēmu…
LIKTEŅI, VĒRTĪBAS, PARĀDI
Ir stāsti, kas turpinās mūžīgi. Mainās tikai olimpiskās spēles kā laika un telpas dekorācijas, bet vienmēr paliek šī neizprotamā apsēstība…
Kāpēc skrien septiņdesmito gadu ASV jaunā cerība Stīvs Prefontēns, kurš 1975. gadā gāja bojā autokatastrofā? Kas tajā ir tik īpašs, lai par to gandrīz viena pēc otras tiktu uzņemtas divas mākslas filmas — Prefontaine (ASV, rež. Stīvs Džeimss, 1997) un Without Limits (ASV, rež. Roberts Tauns, 1998)? Kāpēc skrien Forests Gamps? Kāpēc Liktenis ar savu nežēlīgo pirkstu norādīja tieši uz Prefontēnu?
Šie mūžīgie likteņstāsti ar jaunu sparu turpinās nākamajās olimpiskajām spēlēm veltītajās mākslas filmās — Miracle (ASV, 2004, rež. Gevins O’Konors, 1980. gada spēles Leikplesidā), Munich (ASV, 2005., rež. Stīvens Spīlbergs, 1972. gada spēles Minhenē) un Children of Glory (Ungārija/Lielbritānija, 2006., rež. Kristīna Goda) par 1956. gada Melburnas olimpisko spēļu ūdenspolo pusfināla spēli starp Ungārijas un PSRS izlasēm, sauktu arī par Melburnas asinsspēli. Tie ir kārtējie stāsti par Dāvidu un Goliātu, par vērtībām, par ticību, par apgānīto un atjaunoto godu.
Varbūt ne mazāk svarīgs ir pienākums nācijas priekšā, ja to prasa Munich producenta un režisora Spīlberga un scenārista Tonija Kušnera ebreju asinis, kā arī Children of Glory producenta Andrāša G. Vajnas (viņa producenta kontā ir arī Rembo, Terminators), scenārista Jozefa Esterhāzi (Pamatinstinkts) un režisores Kristīnas Godas ungāru tautība. Producents Andrāšs Vajna, kurš atstāja dzimteni 12 gadu vecumā, pēc Ungārijas 1956. gada asiņainajiem notikumiem, ,,vēlējās producēt lielfilmu, kas dotu viņam iespēju būt tam, kas viņš ir…”, veltot filmu savu vecāku piemiņai. Pēc režisores Godas vārdiem: „Ungārijai bija nepieciešams daudz laika, lai pārvērtētu šo šausmīgo periodu. Ceru, ka mana filma nepaliks pēdējā, jo tik daudz līdzīgu stāstu ir vēl nestāstīti.”
VAROŅI BEZ VAROŅDARBIEM
„Šajā filmā ir noskaņojums, kuru var ārkārtīgi reti sastapt šāda žanra filmās,” par Maskavas CPZFS studijā uzņemto dokumentālo filmu Mehiko grūtie starti (rež. Boriss Golovņa, Dmitrijs Gasjuks, 1969) rakstīja krievu rakstnieks Jurijs Trifonovs. “Šī filma, pateicoties savam poētiskumam un saspringtajam lirismam, iet tālāk aiz stāsta par olimpiskajām spēlēm, šeit ir daudz dramatisma, daudz kailas un skarbas patiesības par sportu. Mehiko grūtie starti atšķiras no daudzām citām filmām ar to, ka tajā nevalda jau apnikušais bravūrīgais uzvaras stils — varoņi, varoņdarbi jau gana apriebušies visiem, kas patiesi mīl un novērtē sportu. Olimpiskajās spēlēs bija ļoti grūti, bet šajā filmā nav nekādas čīkstēšanas par to. Filma patiesi parādīja, ka lielais sports soli pa solim pāriet uz citu teritoriju, kur dzīvo un darbojas giganti. Nu ko — skumji. Bet neko jau nepadarīsi — tas ir fakts.”
Pēckara laikā uzņemtajās filmās var sekot Rīfenštāles bērnu vēlmei attālināties no gigantomānijas. Ar ziemas olimpiskajām spēlēm bija vieglāk, jo Eiropas slēpošanas kūrortu atmosfēra pati par sevi lika noskaņoties sentimentam un lirikai. Labs piemērs tam ir Fransuā Reišenbaha un Kloda Leluša filma par 1968. gada Grenobles ziemas olimpiskajām spēlēm 13 dienas Francijā (1968). Tās komponists Fransiss Lē, kurš ir arī Leluša Vīrietis un sieviete (1966) soundtreka autors, radīja mūziku, kura vēlāk turpināja patstāvīgu dzīvi. Galu galā arī Leluša Vīrietis un sieviete mazliet ir filma par sportu — par Trentinjanu — rallistu. Nākamajā 1969. gadā tapa mākslas filma Downhill Racer (rež. Maikls Ričijs), kurā notikumu vieta tā pati — 1968. gada ziemas olimpiskās spēles Grenoblē. Viss kā vienmēr — Roberta Redforda tēlotā varoņa uzvara olimpiskajās spēlēs, sešdesmito gadu krāsas, laika gars un atmosfēra, sajūtas, kad vientulību dziedē divvientulība.
(Nobeigums nākamajā numurā.)
