Iedvesmas avots mākslai
“Sportu vajag tulkot kā avotu un iedvesmu mākslai.. Par mūsu devīzi jākļūst — pārspēt sevi fiziskā un intelektuālā attieksmē,” ap 1906. gadu rakstīja mūsdienu olimpiskās kustības pamatlicējs, franču vēsturnieks, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Pjērs de Kubertēns. Šīs idejas dzīvotspēju viņš pats spoži apliecināja 1912. gada spēlēs Stokholmā, kurās izcīnīja olimpisko zelta medaļu. Ar tādu tika apbalvoti arī literārā konkursa uzvarētājas Odas sportam autori Žoržs Gorods un Martins Ešbahs, kas vēlāk izrādījās Kubertēna pseidonīmi.
Lai gan 107 gadus vēlāk Latvijā Olimpiskās dienas eseju konkursa dalībniekiem bija jāraksta Iedvesmas vēstule Latvijas olimpiskajai komandai, tātad zināmā mērā arī sportam, sanācis otrādi un tieši tā, kā novēlējis Kubertēns. Labākos no 17 iesūtītajiem darbiem neapšaubāmi iedvesmojis pats sports. To atzīst trešās vietas ieguvējs Dāvis Mareks Kapturs no Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolas 10. klases, savu darbu sākot ar prieku par to, ka “manas zīmēšanas skolotājas V. Točas dēls Edgars ir Latvijas olimpiskās komandas sastāvā spēlēm Tokijā”, un izsakot sajūsmu, ka volejbolā sācis trenēties pie tiem pašiem Mētrienas pamatskolas skolotājiem. Viņam blakus uz pjedestāla trešā pakāpiena nostājas jaunākais laureāts Krišjānis Rudzāts no Barkavas pamatskolas 8. klases, kurš pārliecinoši argumentē, kāpēc sportā galvenais ir piedalīties: “Domājot par seniem laikiem, cilvēki gāja medīt, neko nenomedīja, bet viņi taču gāja vēlreiz!”
Ar veiklu valodas spēli, kas izmantota, interesanti pasniedzot vēsturiskus faktus, izceļas otrās vietas ieguvējs Roberts Ralfs Vārslavs no Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas 11. klases: “Piektā mēneša piektajā dienā pieci olimpiskie apļi piesaista neapstrīdamu uzmanību. Zviedrijas karalis Gustavs V ir atklājis V olimpiskās spēles. Krievijas impērija gūst piecas medaļas…”
Bet eseju konkursa uzvarētājs Aknīstes vidusskolas 12. klases skolnieks Kārlis Griška kā savulaik Useins Bolts kļuvis par čempionu ar acīmredzamu pārsvaru. Jau pirmā Kārļa darba rindkopa liecina par literāta talantu: “Rakstu vēstuli pēdējam kilometram, savilktajam sānam un smagajai elpai. Asiņu garšai mutē un asarām acīs. Krampjiem, kas žņaudz miesu, un sirdij, kas tricina ķermeni. Rakstu pēdējam kilometram. Garam, kas nelūzīs…” Šādā emocionāli spilgtā un saturiski kodolīgā stilā eseja uzrakstīta līdz pēdējam teikumam, liekot nojaust, ka autors pats piedzīvojis šīs tikai sportā gūstamās sajūtas un pārdomas. Darbs, kas darītu godu jebkuram žurnālistikas maģistrantam.
Savukārt vairāk nekā 300 jaunākie Olimpiskās dienas konkursanti sacentās, zīmējumos radot Latvijas olimpiskās komandas talismanu. “Apsveicama aktivitāte, kas arvien palielinās,” atzina žūrijas locekle, Mākslinieku savienības biedre, grafiķe un dizaina aģentūras DUE radošā direktore Inta Bērente-Strenga. “Ļoti daudz perfektu risinājumu, ne mazums tēlu veidoti gleznieciski, bet pietrūka vienas brīnišķīgas, aizraujošas idejas. Tāpēc pirmo vietu šoreiz nepiešķīrām.”
1. vieta
Kārlis GRIŠKA, Aknīstes vidusskolas 12. klase
Sveicināti, olimpieši!
Rakstu vēstuli pēdējam kilometram, savilktajam sānam un smagajai elpai. Asiņu garšai mutē un asarām acīs. Krampjiem, kas žņaudz miesu, un sirdij, kas tricina ķermeni. Rakstu pēdējam kilometram. Garam, kas nelūzīs. Nelūzīs. Arī pēdējā kilometrā nelūzīs. Rakstu sev. Un Jums. Un visiem tiem, kas sev apzvērējuši. Nelūzt.
Ķermenis pats par sevi pēdējā kilometrā nelūst. Tas lūst, lūstot līdzi garam. Tas ir kā dzelzs, kam nekas nevar likt sabirzt. Tikai paša rūsa. Paša gars un prāts. Ķermenis pats par sevi jau ir trenēts. Pat programmēts. Tas pats atceras pareizās kustības, kas ir bijušas atkārtotas atkal un atkal. Lielākā cīņa jau ir pašam ar sevi. Ar savām trīcošajām rokām un nemierīgo sirdi. Tikai es un bumba, viss pārējais saplūst vienā. Troksnis top bez skaņas, sirds bez pukstiem, elpa bez vilciena. Tikai es un bumba. Tikai es. Trenētais ķermenis, asinātais prāts un rūdītais gars. Serve. Tīkls. Ovācijas. Bet ne jau no manis. Man tikai pēkšņi novārgst trenētais ķermenis, apjūk asinātais prāts un rūdītais gars tiek ieskrambāts. Nav uzvaru bez zaudējumiem. Sākumu bez gala. Dūmu bez uguns un vasaru bez ziemas. Zaudējumi norūda. Tie māca. Tas, kurš nekad nav zaudējis, arī nekad neuzvarēs. Varbūt pusfināls būs uzvarēts. Varbūt arī fināls. Taču pats — pats sevi neuzvarēs.
Nav uzvaru bez pārdzīvojumiem. Emocijām. Tās rada patieso jēgu. To milzīgo prieku un gandarījumu. Kad ir sasniegts plūduma stāvoklis, liekas — instinktīvas kustības vada uz priekšu. Kājas paliek tik vieglas, bumba pati atrod vispareizāko vietu laukumā. Plūst laiks un sajaucas kopā. Un liekas, es nedomāju, es jau iepriekš zināju, ko daru. Es tikai skrienu. Un lecu. Un triecu. Un vieglas ir kustības, un nojaušams šķiet viss. Tikai tad es uzvaru, tad, kad esmu tādā vietā nokļuvis. Brīvs. Pavisam brīvs.
To brīvību, ko sniedz sports, varbūt jūt tikai tie, kas sevi bez tā iedomāties nevar. Un tiešām jūt. Kā nepiesātināmu vēlmi, kā atkarību — jūt. Jūs jūtat. Patiesībā Jūs bez tā nebūtu Jūs paši. Tas ir Jūsu DNS, tas ir Jūsos iekšā, plūst, strāvo, aug. Bez tā Jūs nevarētu celties pēc kritiena, notīrīt dubļus, sakost zobus un turpināt. Turpināt un nestāties. Jūs esat spēks un dūre, un sitiens. Kopums. Veselums. Varenums. Arī traki Jūs mazliet esat. Bet tajā labajā nozīmē. Bez trakuma nevar. Jūs esat traki, jo neklausāties citu šaubās. Jūs darāt. Jūs ticat. Kam ticat? Sev un tikai sev. Un paļaujaties uz sevi, jo zināt, ka varat. Ne par velti. Ne par velti jūs darāt. Ticiet! Es ticu. Ticu, ka uzvarēsit. Pusfinālus, finālus un sevi. Sevi. Tad arī kāpt uz pjedestāla būs vieglāk. Tad, kad būsit uzvarējuši sevi.
Patiesi cienu tos, kas uzvarējuši sevi. Cienu tos, kas uzvarēja godīgi. Tie, kas mānoties, — tiem medaļas lente grauzīs kaklu, himnas laikā aizķersies balss, rokasspiedieni sanāks neveikli un paceltās rokas virs galvas liksies smagas. Viņus grauzīs sirdsapziņa. Varbūt ne uzreiz. Varbūt tikai tad, kad mazbērni pajautās: „Kā Tev tas izdevās?” Varbūt tad kāda asara noritēs pār vaigu, kas būs karsta. Gribēsies teikt, ka medaļas vairs nav, ka tā ir kaut kur pazudusi. Gribēsies ticēt, ka tās nav. Negribēsies, lai tā būtu. Tā tikai sapnī kādreiz parādīsies un atstās noķēpātas rokas, kaklu un sirdi. Zelta krāsa nomazgāsies, un medaļa paliks melna. Viltota. Citiem jau samelot kādreiz drīkst. Un citreiz pat vajaga. Bet sev? Kas paliek pāri tad, kad esmu samelojis sev? Vien medaļa. Medaļa, kas par to atgādinās.
Kādreiz ļoti mīlēju medaļas. Vēl joprojām mīlu, bet kādreiz neizbaudīju līdzmedaļu procesu. Neizbaudīju pēdējā kilometra sāpes un kļūdaino servju kaunu. Savilkto sānu, smago elpu un asiņu garšu mutē. Tagad tas mani motivē. Tas mani baro. Kādreiz nepratu zaudēt. Vēl joprojām to negribu. Uzvaras ir mans sarkanais palags, kuram es ar saviem ragiem triekšos pretim. Un niknošos, kad to man noraus pie paša deguna nost. Bet traukšos vēl. Un piedošu sev, ja to nekad arī nenoķeršu. Piedošu, jo es traucos, kamēr citi sēdēja un smējās.
Jūs traucaties. Un nebaidāties. Vienmēr būs tādi, kas smejas. Sēž un smejas. Cilvēki ir kā degviela. Piepildiet savu bāku ar vajadzīgo! Pārējos nelaidiet tuvu. Lejiet ārā! Lai arī sēž. Lai smejas. Jūs esat cita kaluma. Citādas jaudas. Daļa manas tautas. Tāpēc pēdējā kilometrā, pirms pēdējās serves, atcerieties, ka par Jums stāv Jūsu mīļie, Jūsu tauta un arī es.
Esi sveiks!
Un es arī jūsējais,
Kārlis GRIŠKA
2. vieta
Roberts Ralfs VĀRSLAVS, Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas 11. klase
2020. gada olimpieši!
Jūs esat latviešu cerību starotie. Jūs vedat sarkanbaltsarkano uz uzlecošās Saules zemi, planētas lielākajām sporta cīņām — Olimpiskajām spēlēm. Tie Jūs, kuri nobriedušākie šim vēsturiskajam notikumam. Tauta cerēs un gaidīs Jūsu uzvaru. Bet tikpat to gribat Jūs! Kas Tu esi, Latvijas olimpieti? Tu esi, kas vērtīgāks par ikdienišķu cilvēku, jo Tev būs kļūt par daļu kopīgajā Latvijas olimpiešu stāstā.
Piektā mēneša piektajā dienā pieci olimpiskie apļi piesaista neapstrīdamu uzmanību. Zviedrijas karalis Gustavs V ir atklājis V olimpiskās spēles. Krievijas impērija gūst piecas medaļas, bet viena — bronzas — vērtīgāka par visu, jo to ieguvis latvietis — dziedātājtautas olimpiskais starta šāviens. Tas ir Jūsu, Latvijas olimpiešu, sākums. Notikums sargāts tautas atmiņā, tāpat kā uzvaras, kas pēcāk izcīnītas, gaida Jūsu pievienošanos latvju tautas medaļnieku pulkam. Pievienojieties — uz Jums ceram, jo Jums ticam!
Skursteņmuižas dīķos dreb ledus zem Alberta Rumbas kājām Sesavas muižas kalēja kaltajās slidās. Domājams, ka puika grib ieskrieties tik ātri, ka izšautu skroti apsteigtu, ja kājas jau gurt nebūtu sākušas. Tas vēl neaptur zēnu! Jāspēj tik vairāk, tik ātrāk! Tā tiek darīts! Pēc kara gadiem šim vīram jāspēkojas vēl nebijušās sacensībās — Pirmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs, pirmo reizi olimpisko dalībvalstu karogiem pievienojot savas tautas īsto — sarkanbaltsarkano! To nesa otrs olimpietis, slēpotājs Roberts Plūme. Pēc četriem gadiem Alberts bija vienīgais Latvijas ziemas olimpietis Sanktmoricā. Karogs, kuru nu jau nesa viņš, atgādināja par paša un tautas ticību viņa spēkam. Lai daudz tādu karognesēju vēl turpmāk! Vai būs pamatojums karogu Tokijā celt un izrādīt? To Jūs lemsiet uzvarot!
Tāpat ir sākums tam, kas katram jāveic, bet Jūs esat turpinājuši tālāk. Dienas ar sviedriem krājas, pretinieki spējīgāki kļūst, katrs punkts grūtāk gūstams, bet Jūs nepadosieties, līdz Latvijas labāko sportistu titulu iegūstiet. Viens mērķis atlicis, kurš pāri visam jāsasniedz. Jūsu vietā to nespēj neviens! Ir laiks Jums iedvest bailes svešzemniekiem, tik dzirdot sava konkurenta, Latvijas olimpieša, vārdu. Pēc tā Jums alkt un uzvaru gūt. Vai tas esi Tu, olimpieti?
Drīz būs jāveido jauna nodaļa Latvijas olimpiešu stāstā. Cik iespaidīga tā būs, Jūsu sasniegumi atklās! Laiks darboties ir tagad! Ticiet un dariet pēc savām labākajām spējām! Tad Jūsu garā un miesā liesmos tautas kopējais spēks. Jūsu uzdevuma izpildes nozīmīgums ir nepārspējami liels. Kā likteņupes Daugavas abi krasti, kas vada tās ūdeņus caur Latviju, Jums, olimpiešiem, mērķis ir svēts! Tas būs: pārspēt sevi, lai nokļūtu visaugstākajā virsotnē — tautas atmiņā!
Motivēts — tāds esi Tu, Latvijas olimpieti! Uzvara — tas ir Tavs stāsts!
3. vieta
Krišjānis RUDZĀTS, Barkavas pamatskolas 8. klase
Labdien, cien. olimpiskā komanda!
Jums raksta Barkavas pamatskolas audzēknis Krišjānis Rudzāts. Novēlu Jums spēku, veselību, mieru un panākumus.
Es esmu aizrāvies ar mūziku, bet sports man arī nav svešs. Daudz esmu domājis par sporta jēgu un nozīmi. Domāju, ka esmu to sapratis. Cilvēki saka, ka sports ir domāts, lai uzturētu sevi pie veselības. Tā arī lielā mērā ir. Cilvēks skrienot dedzina kalorijas. Arī stiprina muskuļus un izstaipa cīpslas. Pats arī sportoju, veselība uzlabojas, un muskuļi kļūst spēcīgāki. Bet, manuprāt, tā nav visa sporta jēga un panākumu gūšana arī ir tikai blakus efekts. Tad domājot paliek jautājums.
Kam tad sports īstenībā ir domāts? Domāju, ka katrs cilvēks to uztver un izmanto savādāk, bet, manuprāt, tas ir fiziskā un psiholoģiskā aspekta nostiprinājums. Sportojot tu izlādē savas negatīvās un pozitīvās emocijas un smadzenes paliek miera stadijā. Pirms starta un arī sacensības laikā tu izlādē spriedzi, kas sakrājusies tevī noteiktā laika posmā. Šajā brīdī izdalās arī hormoni. Bet pēc tam smadzenes atkal nomierinās.
Droši vien domājat, kāpēc es rakstu par smadzeņu darbību,ja mans uzdevums ir rakstīt iedvesmas vēstuli komandai. Manuprāt, man kā domājošam cilvēkam ir svarīgi izprast, kā lietas strādā, lai gūtu panākumus. Vēl šis teiciens — galvenais ir piedalīties. Nezinu, kā ir ar profesionālo sportu, bet man tiešām galvenais ir piedalīties. Tas nekas, ka balvu nedabū, protams, rodas tukšuma sajūta, bet tieši tas jau dzen mūs uz priekšu. Domājot par seniem laikiem, cilvēki gāja medīt, neko nenomedīja, bet viņi taču gāja vēlreiz! Viņiem, protams, nebija izvēles, jo savādāk nomirtu. Mūsdienās tu, protams, nenomirsi fiziski, ja neturpināsi, bet — kurš teicis, ka cilvēks mirst fiziski. Cilvēks taču vispirms mirst psiholoģiski, jo mēs zinām, ja cilvēkam kaut kas nav kārtībā ar psiholoģiju, tad cilvēkam kļūst slikti ar veselību. Bet ne jau par veselību gribēju pateikt. Ja neturpini, nomirst cerība. Slikti rezultāti salīdzinājumā ar sporta pamešanu ir nekas! Bet šī jau nav peļamā vēstule. Dodu tikai padomus, kas šķiet noderīgi.
Es arī Jūs apbrīnoju, jo man liekas fascinējošas cilvēka ķermeņa iespējas. Piemēram, kā cilvēka ķermenis var aizmest šķēpu pāri 90 metriem. Vai arī pēc lēciena perfekti piezemēties. Visvairāk apbrīnoju Jāni Lūsi, viņu uzskatu par sporta ģēniju. Viņš iemieso visu, ko domāju par sportu. Viņam ir izcila fiziskā forma, lieliska psiholoģiskā izturība un emociju izlāde. Man liekas, ka viņš rāda, kāds ir ideāls sportists. Mani slavas vārdi Jānim Lūsim.
Uzskatu, ka pasaules mēroga sportistam, tāpat kā mūziķim vai politiķim, ir jābūt gaismas nesējam. Jūs esat tie, kas prezentē valsti, tautu un tās dotumu. Vēl nevaru nepieminēt savu uzskatu par mūsdienu sporta, manuprāt, negodīgumu. Pēc būtības valsti pieminēt nedrīkstētu, bet visi jau saprotam, par ko es runāju. Tāpēc vēl viens novēlējums — ejiet un pierādiet šiem vārdā nenosauktajiem, ka uzvarēt var arī bez krāpšanās. Parasti jau politiku ar sportu nesaista, bet kurš tad tam tic? “Tevi nedrīkst apstādināt šķēršļi. Ja esi atstūķējies ar rokām pret sienu, nepadodies un nedodies atpakaļ. Izdomā, kā pārlīst pāri sienai, kā iziet cauri tai vai kā to apiet!” (Maikls Džordans.)
Vēl noslēgumā gribu novēlēt Jums, mūsu gaismas nesēji, atcerieties: “Mana zelts ir mana tauta, Mans gods ir viņas gods!” (Rūdolfs Blaumanis.)
Blaumaņa vārdiem gribēju teikt — nesiet Latvijai godu, lai kā arī ietu, vēsturē mēs ieiesim!
3. vieta
Dāvis Mareks KAPTURS, Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolas 10. klase
Hei, hei, olimpieši!
Es esmu Dāvis un šogad mācos Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolas 10. klasē. Divus gadus mācījos Mētrienas pamatskolā. Manas zīmēšanas skolotājas V. Točas dēls Edgars ir Latvijas Olimpiskās komandas sastāvā uz spēlēm Tokijā. Esmu sajūsmā par to, ka Edgars Točs klasiskā volejbola pamatus apguva Mētrienas pamatskolas sporta skolotājas Līgas Pastares un volejbola fanāta Ilmāra Gruduļa vadībā. Arī es gāju uz voļa treniņiem pie skolotājas Līgas un vakaros spēlēju pie Ilmāra.
Es saprotu bīčistu Edgara un Mārtiņa, Anastasijas un Tīnas motivāciju nolikt pie vietas visu pasauli. Amīšiem, brazīļiem, itāliešiem u. c. iemācīt pasaules kartē atrast Latviju. Kur Baltijas jūras krastos ir labākā pludmale pasaulē un to smilšu jaucēji bīčisti! Vienreiz Mārtiņš kopā ar Jāni pasauli iemācīja izrunāt vārdu Latvija un atrast to pasaules kartē, izcīnot olimpisko sudrabu. Super!
Šoreiz arī mūsu skaistās, gudrās, atlētiskās, sirsnīgās, neatvairāmās, mīļās, veiklās, drosmīgās, uzņēmīgās un motivētās meitenes Anastasija un Tīna ir Latvijas olimpiskajā izlasē un viņu treneris Genādijs Samoilovs savus sapņus par Olimpiskajām spēlēm Tokijā ir daļēji piepildījis, pateicoties viņām.
Tīna Graudiņa/Anastasija Kravčenoka augustā triumfēja Eiropas čempionātā, bet septembrī uzvarēja olimpiskās kvalifikācijas turnīrā. “Uz doto brīdi izcīnīt kaut ko lielu sieviešu pludmales volejbolā ir lielākas iespējas nekā vīriešiem. Tā tas ir, jo pamatturnīrā latvieši ir īsākie pludmales volejbolisti pasaulē. Bet meitenēm tur viss kārtībā — proporcijas pareizās, fiziskā sagatavotība pareizā — viņām tur viss notiek,” norāda Pļaviņš.
“Kas tur zied visos vasaras ziedos/ Kas tur cer, ka tam visu reiz piedos/ Kam tā pasaules augstākā smaile/ Kas tur smejas, kad citus māc bailes.” (G. Račs.) Tie būs mūsu Olimpiskās izlases sportisti, kuri spēs koncentrēties, kad citiem būs pirmsstarta drudzis un mandrāža.
Pa lielam jau Jūs neko nevarat zaudēt, jo vietu Latvijas Olimpiskajā izlasē esat izcīnījuši, esat starp pasaules labākajiem atlētiem, jo aiz borta palika daudzi tūkstoši, kuru sapņi par olimpiādi vienkārši izkūpēja gaisā. Varbūt tiem pietrūka viena mililitra sviedru, kas netika izlieti, varbūt vienkārši sevi nevarēja piespiest darīt vairāk? Nespēja sevi motivēt? Varbūt tā bija veiksme, kas uz brīdi bija novērsusies..?
Atliek tikai sev un visai pasaulei pierādīt, ka neesat atbraukuši paskatīties Tokiju, to varēs darīt citu reizi… Tikai ne šoreiz… Tā ir iespēja, kas jāizmanto tagad un tūlīt! Šeit Jūs esat, lai piedalītos cīņā par uzvaru. Beidzot iemāciet visai pasaulei atšķirt Latviju no citām postsociālisma valstīm! Jūs visi kopā to varat! Ja jūs darāt, tad varat!… Mēs visi tam ticam!
“Es nāku no mazas tautas, ko pasaulē ciena un zin/ No tās, kas lāča spēku/ Pārlieku nepiemin… [..] Es nāku no mazas tautas/ Kas aizies kā lielās iet…” (K. Skujenieks.) Neļaujiet pretiniekiem nocirst savas Lāčplēša ausis!
“Tā ir un notiek, šo laiku nepiekrāpt/ Un vienā upē divreiz neiekāpt/ Bet mēs mēģinām, jā, mēs mēģinām pat, ja mums nesanāk…” (G. Račs.)
Lūgsim visus labos spēkus, lai sanāk! Noticiet Jūs visi saviem spēkiem, kā ticam mēs, tad sanāks! Visa Latvija, viss Madonas novads, visa mūsu skola turēs par Jums īkšķus. Ausīs ir spēks!
Izceļam Olimpisko zeltu! Vēlot izdošanos visiem un visur!
