Latvijas nacionālās olimpiādes. Ziemas sports
Kad Neatkarības karā (1918.—1920. g.) Latvija bija izcīnījusi savu brīvību, starp sabiedriskās dzīves norisēm arvien redzamāku vietu ieguva sporta sacīkstes. Jau 1920. gada septembrī tika sarīkotas valsts pirmās lielās sacensības — Pirmā Latvijas olimpiāde jeb Vispārējie (Vispārīgie) sporta svētki. Kopumā 20.—30. gados Latvijā notika septiņas nacionālās olimpiādes, no kurām četrās bija pārstāvēti arī ziemas sporta veidi.
Tagad vārdus olimpiskās spēles un olimpiāde diezgan nepārprotami attiecinām uz sacīkstēm, kurās ik pēc četriem gadiem piedalās visas pasaules atlēti. Taču pirms gadiem 80—90 par olimpiādēm mēdza dēvēt arī šaurāka mēroga sacensības. Piemēram, notika t. s. strādnieku olimpiādes, kurās sacentās dažādu valstu sociāldemokrātisko organizāciju sportisti. Vai arī — t. s. studentu olimpiādes jeb akadēmiskās meistarsacīkstes, kas pulcēja pasaules studējošos sportistus un tikai vēlāk ieguva savu īpašo nosaukumu — universiāde. Tā arī 20. gs. 20.—30. gados pie mums norisinājās savas — Latvijas — olimpiādes jeb Vispārējie sporta svētki, kuros startēja mūsu valsts labākie sportisti.
PIRMĀ LATVIJAS OLIMPIĀDE. ČAKSTES TĒVS
Latvijas pirmo olimpisko sacīkšu oficiālā atklāšana norisinājās 1920. gada 19. septembrī Rīgā. “Vispirms spoža sportistu parāde. Tad kap. Veisa atklāšanas runa. Čakstes tēvs sportistus apsveica kā miesas daiļuma kulta priekšstāvjus un novēlēja cīkstoņiem labākās sekmes. Valsts himna slēdza ievadu un sacīkstes sākās ar lielu aizrautību. Publika uzgavilēja saviem cīkstoņiem. Un sportsmeņi rādīja, ka viņu locekļi vēl nav ierūsējuši,” ziņoja avīze Latvijas Vēstnesis. Atklāšanas ceremonijā pieminētais Čakstes tēvs bija Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste (vēlāk — pirmais Valsts prezidents), bet kapteinis Dāvids Veiss — Latvijas Pagaidu Olimpiskās komitejas priekšnieks.
Vairākas dienas dažādu sporta veidu cīkstoņi jeb sportisti centās demonstrēt savu labāko sniegumu. Olimpisko sacīkšu galvenā norises vieta bija Rīgas Garnizona Sporta Kluba (RGSK) laukums Nikolaja ielā 67 (jau drīz — K. Valdemāra iela). Turpmākajos gados šo stadionu savā rīcībā ieguva Latvijas Sporta Biedrība (LSB), bet mūsdienās šajā teritorijā mājo Rīgas 49. vidusskola ar savu sporta laukumu. Olimpiskās sacensības norisinājās arī ārpus epicentra. Piemēram, jāšanas sacīkstes Esplanādē, krosa skrējiens jeb cross-country Rīgas centrā, Mežaparkā un gar Ķīšezeru.
Latvijas olimpiādes sacīkšu programmā visplašāk pārstāvēta bija vieglatlētika, bija iekļauti arī citi populārākie un tobrīd organizētākie sporta veidi — vingrošana, cīņas sports, futbols, šaušana, jāšana u. c. Daži sporta pasākumi olimpiādes ietvaros palika ārpus programmas — tie norisinājās attiecīgā sporta veida popularizēšanas nolūkos. Saskaņā ar tā laika preses ziņām tādas bija angļu boksa cīņas.
1920. gada 26. septembrī norisinājās Pirmās Latvijas olimpiādes svinīgā noslēguma ceremonija un godalgu pasniegšana. Noslēguma dienā vēl palika nepabeigtas vairākas oficiālajā programmā iekļautās sacensības, piemēram, futbolā, šaušanā, jāšanā. Līdzīga kārtība saglabājās arī turpmākajos gados, ka dažos sporta veidos Latvijas olimpiskās sacīkstes sākās jau krietni pirms un arī noritēja ilgāku laiku, attiecīgi — pirms svinīgās atklāšanas un pēc oficiālās noslēguma ceremonijas.
ZIEMAS SPORTS IZCĪNA LĪDZTIESĪBAS
Nākamā Latvijas olimpiāde notika ļoti drīz — jau pēc gada (1921. g.). Trešā Latvijas olimpiāde sportistus pulcēja 1923. gadā, un joprojām valsts olimpiskajās sacīkstēs bija pārstāvēti tikai vasaras sporta veidi. 1923. gada martā prese diezgan plaši ziņoja, ka Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) Trešās olimpiskās sacīkstes rīkos augustā. Drīzumā tika izsludināta diezgan plaša programma, kas paredzēja dažādas sacensības ierastajā norises vietā LSB stadionā un arī citviet — tostarp, zēģelēšanu jeb burāšanu Ķīšezerā, airēšanu pie Ķīpsalas Daugavā, riteņbraukšanu no Rīgas līdz Siguldai un atpakaļ.
Sporta sabiedrība gaidīja arī ziemas sporta veidu iekļaušanu Latvijas olimpiādes programmā. Tajā pašā laikā 1923. gada martā, kad tika izziņota Trešo olimpisko sacīkšu norise, avīze Latvis sprieda: “Mūsu dzimtenes ģeogrāfiskais stāvoklis un garā ziema dod iespēju piekopt veselīgo ziemas sportu. Ziemas sporta veidi dažādi un Vakareiropā stipri izplatīti, sevišķi Skandināvijas valstīs. Pie mums vairāk pazīstama ir tikai slidu skriešana un kamaniņu sports, turpretim slēpju skriešana un hokejs (red. bendijs, hokejs ar bumbiņu) vēl maz izplatīti. Vaina pa daļai tā, ka šo sportu piederumi iznāk padārgi. Tas mums jāpārvar, jo ilgā sēdēšana slēgtās telpās nepieciešami prasa piekopt kādu ziemas sporta veidu, lai stiprinātu nervus, atjaunotu spēkus un uzturētu možu garu.” Raksta autors turpināja: “Ir laiks jau arī mūsu lielai ierēdņu armijai, skolotājiem un amatniekiem vairāk piekopt ziemas sportu un sekot šinī ziņā pārējām kultūras tautām, bet neraudzīties uz šo lietu ar tādu vienaldzību, kā līdz šim.”
Situācija mainījās, organizējot Ceturto Latvijas olimpiādi jeb Vispārējos sporta svētkus. 1926. gada oktobrī Latvijas Olimpiskās komitejas sēdē tika apspriesta nākamo valsts olimpisko sacīkšu programma, tika izziņots, ka tajā ir iekļauti arī ziemas sporta veidi — slēpošana, slidskriešana jeb ātrslidošana un bendijs, kuru tolaik Latvijā visvairāk pazina ar nosaukumu hokejs. Vēlāk programma tika papildināta, tajā iekļaujot arī figurālo slidošanu jeb daiļslidošanu. Saskaņā ar LOK apstiprināto kalendāru vasaras olimpiskās sacīkstes tika aizvadītas 1927. gadā ar visplašāko programmu augustā. Savukārt Ceturtās Latvijas olimpiādes sacensības ziemas sporta veidos norisinājās 1928. gada sākumā.
1928. GADĀ LATVIJĀ PIRMS SANKTMORICAS
1927. gada rudenī presē tika izziņota Ceturtās olimpiādes jeb Vispārējo sporta svētku ziemas sacīkšu norises kārtība. Vienīgi bendijā bija paredzēts valsts olimpisko meistaru noskaidrot atsevišķā turnīrā. Bet pārējos olimpiskajos ziemas sporta veidos — ātrslidošanā, daiļslidošanā un slēpošanā (10 km, 30 km), kā ziņoja prese, — olimpisko sacīkšu uzvarētājs bija jānoskaidro kopā ar Latvijas meistarsacīkšu uzvarētāju. Respektīvi, izcīnot Latvijas meistara jeb čempiona titulu, sportists vienlaikus kļuva arī par valsts olimpisko meistaru.
Latvijas olimpisko sacīkšu ietvaros paredzēto sacīkšu lielāko daļu, neraugoties uz epizodisku atkusni, izdevās aizvadīt 1928. gada janvārī. Ātrslidošanas sacensību uzvarētājs tika noskaidrots, vērtējot sniegumu četrās distancēs — 500 m, 1500 m, 5000 m un 10 000 m. Valsts olimpiskā meistara titulu un arī kārtējo Latvijas čempiona titulu izcīnīja tā laika izcilākais latviešu ātrslidotājs Alberts Rumba, saņemot Valsts prezidenta Gustava Zemgala ceļojošo balvu, kas togad tika pasniegta pirmo reizi. Rumba drīz pēc tam devās pārstāvēt Latviju uz olimpiskajām spēlēm, kas togad februārī norisinājās Sanktmoricā, Šveicē.
Slēpošanā 10 km distancē par čempionu kļuva Alfrēds Lukstiņš, 30 km — Arturs Ķikuts. Jāteic gan, ka ar slēpošanas sacensībām gāja kā pa celmiem. Piemēram, 30 km distancē rezultāti tika ieskaitīti tikai pirmajiem diviem finišā nonākušajiem. Nākamie divi finišējušie, kā ziņoja avīze Latvis, tika diskvalificēti, jo “vienuviet bija novirzījušies no apzīmētā ceļa”, bet vēl seši slēpotāji izstājušies no sacīkstēm to gaitā. Savukārt meistarsacīkstēs dāmu konkurencē 5 km distancē vispār startēja un finišēja tikai viena dalībniece Emīlija Krūmiņa… Iespējams, dažādo nebūšanu dēļ togad slēpošanas sacīkšu uzvarētājus nesteidzās daudzināt par valsts olimpiskajiem meistariem.
Ar lielu interesi sporta draugi sekoja olimpiskajam bendija turnīram. Tolaik Latvijā bendijs jeb hokejs ar bumbiņu bija plaši izplatīts un populārs. Hokeja kanādiešu versiju (ar ripu) šeit bija redzējis tikai retais. Kaut arī bendiju spēlēja arī Liepājā, Daugavpilī un daudzviet ārpus galvaspilsētas, olimpiskajā turnīrā piedalījās tikai Rīgas komandas. Turnīru izspēlēja pēc olimpiskās kārtības — t. i., mūsdienu play off formātā. 1928. gada 8. janvārī astoņas spēcīgākās komandas aizvadīja ceturtdaļfinālu, noskaidrojot turnīra pusfinālistus. Uzvaras guva un pusfinālam kvalificējās četras komandas — Rīgas Armijas Sporta Klubs (ASK), LSB, Rīgas Airētāju Klubs (RAK) un Rīgas Futbola Klubs (RFK). Pusfinālā ļoti līdzīgā un sīkstā cīņā LSB komanda ar 3:2 pieveica airētājus. Bet otrā pusfināla pārī intriga pazuda ātri — jau pēc pirmā puslaika RFK bendijisti bija vadībā pret karavīriem ar 10:1. Bet spēles beigās ASK sagrāve jeb, kā rakstīja prese, katastrofiska neveiksme bija vēl pamatīgāka — 16:2.
Olimpiskā bendija turnīra saldais ēdiens bija finālspēle 26. janvārī. Sacīkste starp LSB un RFK vienībām izvērtās ārkārtīgi emocionāla un kaislīga. “Spēle no paša sākuma pieņēma ļoti ātru, asu un rupju tempu, kas otrā puslaikā pārgāja atsevišķu spēlētāju savstarpējā “apstrādāšanā” ar kokiem (red. nūjām). A. Sokolova divkauja ar Vateru beidzās ar pirmā apdauzītām kājām, bet otrā — asiņainu seju. Arī Pantels Rozem ar koku “netīši” pārsita lūpu, degunu un “izkustināja” pāris zobus,” ziņoja Latvijas Kareivis. Nosauktie Vaters un Pantels pārstāvēja LSB, bet Sokolovs un Roze bija RFK sportisti. Pēc pirmā puslaika Latvijas Sporta Biedrības komanda bija vadībā ar 3:1 un pārsvaru nosargāja arī otrajā, uzvarot ar 4:2 un kļūstot par valsts olimpiskajiem čempioniem.
Savukārt 1928. gada 5. februārī Esplanādes slidotavā norisinājās Latvijas olimpiādes ietvaros notiekošās Latvijas meistarsacīkstes daiļslidošanā. Dāmu konkurencē par čempioni kļuva S. Vebele, pāru sacensībās — S. Vebele un E. Tubelis. Taču visvairāk sporta apskatnieki uzslavēja kungu klasē meistara titulu izcīnījušā Haralda Blaua sniegumu. “Pateicoties labam ledus stāvoklim, dalībnieki parādīja teicamas sekmes šinī jaukā sporta nozarē. Sevišķi labus panākumus uzrādīja mūsu vecmeistars arhitekts H. Blaus. Viņš droši zīmēja smagākās figūras ledū, no kurām skaidri redzami brāļu Slivu 1926. gada viesošanās rezultāti. Uzkrītoši labi viņš izpildīja cilpas,” rakstīja avīze Pieci Santīmi. Nosauktie brāļi Slivas bija Čehoslovākijas daiļslidotāji, kuri mūsu sportistiem sniedza apmācības. Jāpiebilst, ka 1885. gada februārī dzimušais Haralds Blaus bija daudzpusīgs un ievērojams sportists. Jau 1912. gada pasaules olimpiskajās spēlēs Stokholmā māla baložu šaušanā Blaus izcīnīja bronzas godalgu, kas ir pirmā olimpiskā medaļa sportistam no Latvijas teritorijas.
1931. TURPMĀK VIENĀ GADĀ
Piektie Latvijas Vispārējie sporta svētki jeb olimpiskās sacīkstes norisinājās 1931. gadā. No šīs reizes gan ziemas, gan vasaras sacīkšu programma notika viena gada ietvaros. Vispirms ziemā sacentās ātrslidotāji, bendijisti, daiļslidotāji un slēpotāji, bet, iestājoties siltākam laikam, visi pārējie sportisti. Ziemas olimpisko sacīkšu programma un olimpisko meistaru noskaidrošanas kārtība palika līdzšinējā. “Visos ziemas sporta veidos, izņemot bandy spēli, Latvijas meistarnosaukuma izcīņa bija apvienota ar olimpisko meistartituļu izcīņu,” norādīts Latvijas Ziemas sporta savienības (LZSS) sezonas pārskatā. Vienīgi slēpošanā kungiem distances kļuva garākas — tagad 18 km un 50 km.
Abās slēpošanas distancēs par valsts olimpisko un Latvijas meistaru kļuva Alberts Riekstiņš. Savukārt dāmu konkurencē 5 km distancē par čempioni kļuva Emīlija Krūmiņa, kura pirms trijiem gadiem bija finišējusi cēlā vienatnē. Šoreiz distancē devušās piecas slēpotājas, no kurām divas sportistes, kā ziņoja avīzes Latvijas Sargs sporta rubrika, tomēr “distanci nebeidzot, cīņu uzdeva”. Ātrslidošanā pārsteigumu nebija — arī par 1931. gada olimpisko sacīkšu uzvarētāju kļuva daudzkārtējais Latvijas čempions Alberts Rumba.
Daiļslidošanas sacīkstēs pjedestāls gan pilnībā nomainījās. Kungu konkurencē uzvarēja Verners Auls, bet dāmu sacensībās — Marga Morgenšterna. Savukārt pāru konkurencē par čempioniem kļuva Hildegarde Švarce un Eduards Gešels. Jāpiebilst, ka Latvijā 30. gados Švarce/Gešels bija meistarīgākais pāris daiļslidošanas sacīkstēs. Arī turpmākajos gados viņi daudzkārt izcīnīja Latvijas čempionu titulus, piedalījās starptautiskās sacīkstēs, tostarp ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē 1936. gadā. Latvijas daiļslidotāji ar panākumiem startēja Baltijas mēroga sacensībās, taču Eiropas un pasaules līmeņa sacīkstēs, ņemot vērā mākslīgā ledus trūkumu Latvijā, konkurēt bija ārkārtīgi sarežģīti.
Februāra pirmajā pusē norisinājās olimpiskais bendija turnīrs, kurā startēja Rīgas spēcīgākās komandas. Tosezon pirmo reizi norisinājās arī Latvijas čempionāts hokejā (ar ripu), kuru vēl oficiāli dēvēja tikai par “turnīru labākās hokeja komandas nosaukuma iegūšanai”. Taču bendijs tobrīd joprojām bija galvenā un populārākā spēle uz ledus. Bendija turnīra pirmajā kārtā vispamatīgāko zaudējumu atkal piedzīvoja Rīgas ASK komanda. RFK vienība karavīrus sakāva ar 21:0… Tomēr pusfinālā LSB bendijisti ar 6:4 pieveica RFK komandu. Otrā pusfināla pārī labāki izrādījās Universitātes Sporta (US) bendijisti, kuri ar 5:1 pieveica Jaunekļu Kristīgās Savienības (JKS) vienību.
1931. gada 15. februārī norisinājās olimpiskā bendija turnīra fināls, kurā atkal triumfēja LSB vienība. Ar rezultātu 4:2 šoreiz tika uzveikta Universitātes Sporta komanda. Jāpiebilst, ka todien bendija nūjas krustoja daudzi spēlētāji, kuri turpmākajos gados kļuva par ievērojamiem latviešu hokejistiem, aizstājot bumbiņu ar ripu.
1935. ZIEMAS OLIMPIĀDES JAUNUMS — HOKEJS UN SLALOMS
Valsts olimpisko sacīkšu aizvadīšanā bija jau ieviests četru gadu cikls, un Sesto Vispārējo sporta svētku ziemas sacīkstes jeb Latvijas ziemas olimpiāde norisinājās 1935. gada sākumā. Protams, turpinājumu atstājot sacīkstēm vasaras sporta veidos. Šajā gadā ziemas sporta veidu programmā jau bija manāmas pāmaiņas. Tajā saglabājās ātrslidošana, daiļslidošana un distanču slēpošana, taču klāt nāca arī slaloms, bet līdzšinējo bendiju aizstāja hokejs ar ripu. Proti, 30. gadu pirmajā pusē hokejs arvien straujāk ieguva popularitāti un no ledus laukumiem izkonkurēja bendiju. Vairs pat netika aizvadītas Latvijas meistarsacīkstes bendijā, tā vietu arī olimpisko sacīkšu programmā ieņēma hokejs. Arvien vairāk sacensību norisinājās atsevišķi no Latvijas meistarsacīkstēm. Tas sakāms, piemēram, gan par hokeju, gan par daiļslidošanu.
Olimpisko sacīkšu sākums bija iecerēts jau 1935. gada februārī, taču atkušņa dēļ plānus nācās mainīt. Sporta draugiem un sportistiem par prieku, sals atgriezās, un avīze Sporta Pasaule ar gandarījumu varēja ziņot, ka līdz 10. martam izdevies aizvadīt visu paredzēto ziemas olimpisko programmu.
1935. gada 7. un 8. martā Vienības laukuma (tagad — Esplanāde) slidotavā norisinājās ātrslidošanas sacīkstes, kurās vienlaikus tika noskaidrots gan olimpiskais, gan valsts meistars. Tolaik galvenais ātrslidotāju skrejceļš atradās ASK laukumā K. Barona ielā (tag. Centra sporta kvartāla teritorija). Taču atkusnis to bija nokausējis, bet bija izdevies ierīkot salīdzinoši labu ātrslidotāju celiņu Vienības laukuma slidotavā. Tagad favorīts bija iepriekšējo divu gadu (1933., 1934. g.) Latvijas čempions Jānis Andriksons, kurš nupat, 1935. gada februārī, Sanktmoricā bija kļuvis arī par pasaules studentu čempionu. Arvien pamanāmāk sevi pieteica tobrīd 18 gadus vecais skolnieks Alfons Bērziņš. Starp šiem sportistiem arī izvērtās sīvākā cīņa skrejceļā.
Pirmajā ātrslidošanas sacīkšu dienā 500 m distancē uzvarēja Andriksons, otrajā vietā atstājot Bērziņu. Todien arī 5000 m distancē abi sportisti bija galvenie konkurenti. “Riņķis pēc riņķa tiek veikts vienmērīgā straujā tempā — nevienam no konkurentiem neizdodas gūt noteiktu pārsvaru. Divus riņķus pirms finiša Andriksons nelaimīgi krīt un spiests aizlaist Bērziņu apm. 50 mtr. priekšā,” ziņoja avīze Rīts. 5000 metros uzvarēja Bērziņš, bet Andriksons palika trešais. Otrajā sacīkšu dienā 1500 m distancē abi sāncenši startēja vienā pārī, un uzvaru izcīnīja Bērziņš. Pēdējā — 10 000 m — slidojumā Bērziņš ieņēma otro vietu aiz Arvīda Lejnieka, taču ar to bija pietiekami, lai visu distanču kopvērtējumā uzvarētu. Alfons Bērziņš kļuva par valsts olimpisko un Latvijas meistaru ātrslidošanā. Ar to arī iesākās Bērziņa laiks Latvijas ātrslidošanā. Turpmāk viņš valsts čempiona titulu no rokām neizlaida, ar panākumiem piedalījās starptautiskās sacīkstēs, 1939. gadā kļuva par Eiropas čempionu un pasaules vicečempionu.
Olimpiskais hokeja turnīrs tika aizvadīts divās dienās — 1935. gada 9. un 10. martā — LSB slidotavā. Union komanda no turnīra izstājās bez cīņas, un 9. martā četras komandas uzsāka cīņu no pusfināla stadijas. Izlozes rezultātā vienā pusfināla pārī nonāca abas spēcīgākās hokeja vienības — Rīgas ASK un Universitātes Sports. Tādēļ tieši šo pusfināla spēli līdzjutēji diezgan pamatoti varēja uzskatīt par īsto finālu. Interesi, protams, pastiprināja fakts, ka tieši no ASK un US hokejistiem bija komplektēta Latvijas valstsvienība, kas togad bija startējusi pasaules čempionātā un guvusi pieklājīgu starptautisko spēļu pieredzi. Turklāt ASK un US cīkstēšanās hokeja laukumā katrreiz bija principiāla un sīksta. Arī olimpiskais turnīrs nebija izņēmums. Pirmie divi 15 minūšu periodi beidzās bez rezultāta, bet trešajā — katra komanda guva pa vieniem vārtiem. ASK rindās izcēlās Arvīds Jurgens, bet Universitātes Sporta sastāvā — Andrejs Jessens. Pamatlaiks noslēdzās ar neizšķirtu 1:1. Noteiktajā 10 minūšu papildlaikā ASK hokejisti tomēr pieveica nogurdinātos studentus. Proti, US komanda visu spēli aizvadīja ar vienu maiņu, dodot maksimālo spēles laiku saviem labākajiem hokejistiem, bet Armijas Sporta Klubs spēlēja ar tolaik noteikumos atļautām pilnām divām uzbrucēju maiņām. Papildlaikā karavīri vārtus guva divreiz — ar Kārļa Paegles un Arvīda Pētersona metieniem.
Otrajā pusfinālā LSB hokejisti pieveica RFK komandu (3:0) un 10. martā finālspēlē stājās pretim ASK vīriem. Nenoliedzami favorīti bija karavīri. ASK komanda jau togad bija izcīnījusi Latvijas čempionu titulu, un tagad itin pārliecinoši — ar 6:1 — uzvarēja LSB puišus, izcīnot arī olimpisko čempionu titulu. Todien visus vārtu guvumus karavīru labā bija sarūpējusi tā sauktā P maiņa — uzbrucēji Kārlis Paegle, Arvīds Pētersons un Ādolfs Petrovskis. Tosezon tas bija neapšaubāmi nozīmīgākais uzbrucēju trijnieks Latvijas hokejā.
Līdztekus hokejam turpat LSB slidotavā 9. un 10. martā norisinājās olimpiskās sacīkstes daiļslidošanā. Pēc tām Sporta Pasaule cerīgi rakstīja: “Daiļslidošana Latvijā ir viens no tiem sporta veidiem, kas pēdējos gados ir stipri attīstījusies.” Kungu un pāru konkurencē olimpiskā meistara titula ieguvēji četros gados nemainījās. Proti, kungu meistarklasē labākais bija Verners Auls, bet pāru sacensībā — Hildegarde Švarce un Eduards Gešels. Taču dāmu konkurencē Latvijai bija jauna zvaigzne. “Dāmu meistarklasē — žilbināja Alīse Dzeguze. Graciozas, apvaldīti vieglas kustības, slīdoši vieglas pārejas — tikai lēcienos gribētos redzēt lielāku elasticitāti. Sajūsmināja mūsu meistares piruetes — tehniski un arī izpildījumā Dzeguzes programa pārspēja pat mūsu meistaru sniegumu. [..] Sajūsminātie skatītāji ar aplausiem sumināja daiļslidotājus — sevišķi spēcīgus viņus izpelnījās Alīse Dzeguze,” ziņoja avīze Rīts.
Tiesa, pēc daiļslidošanas sacīkstēm prese norādīja uz organizatoru nepilnībām. “Pēdējos gados ieviesusies paraša daiļslidošanas sacīkstes saistīt ar hokeju, kas gan neveicina ne viena, ne otra sporta attīstību. Sevišķi šī paraša kaitē daiļslidošanai, jo parasti ledus klāja labākā daļa tiek atdota hokejistiem, un daiļslidotājiem jāapmierinās ar hokejistu “apstrādāto” ledu, un pie tam vēl kaut kur slidotavas pamalē,” norādīja Sporta Pasaule.
Atkušņa dēļ mainījās arī olimpisko slēpošanas sacīkšu norises plāni. Taču sacensības izdevās noturēt! Visas sacīkstes, kas reizē bija arī Latvijas čempiona titula izcīņa attiecīgajās disciplīnās, notika 1935. gada 10. martā Gaiziņa apkaimē. Kungiem 18 km distancē labākais bija Pauls Kaņeps. Garākā distance sacīkšu programmā vairs nebija. Bet dāmām 5 km trasē uzvarēja Mirdza Martinsone, tiesa, minimālā konkurencē. “5 km sieviešu sacensībā varētu vēlēties kuplāku dalību. Kamēr slēpošana tautā krietni progresējusi, sieviešu dalība slēpošanas sacīkstēs kļuvusi mazāka. Arī šoreiz tikai 2 dalībnieces,” konstatēja avīze Rīts.
Slaloms bija lielais jaunums Latvijas ziemas olimpiādes programmā. “Slaloms (nobrauciens) domāts kā veiklības sacensības, kur labi jāprot pagriezieni. Apm. 200 m garā ceļā no kalna lejup braucot, slēpotājam jāizbrauc cauri ar karodziņiem nospraustiem vārtiem, pie kam vērā tiek ņemts laiks,” skaidroja avīze Rīts. Šajā mums jaunajā sporta veidā labākais izrādījās Juris Lielmežs. Ārpus sacīkšu konkurences savus spēkus trasē izmēģināja arī Mirdza Martinsone. Slaloms kļuva par viņas īsto aizraušanos sportā.
1939. LEDUSBURĀŠANA KĻŪST OLIMPISKA
1939. gadā Latvijā norisinājās nu jau Septītie Vispārējie sporta svētki, kurus, kā jau ierasts, pirmie iesāka ziemas sportisti. Šoreiz programmā zināmas izmaiņas ieviesa starptautiskās sacīkstes. Proti, jau pirms sezonas un tās sākumā Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas (LFKSK) un Latvijas Ziemas sporta savienības pastiprināta uzmanība tika koncentrēta uz Eiropas ātrslidošanas čempionāta organizēšanu Rīgā 1939. gada februārī. Šis noteikti bija viens no iemesliem, kādēļ nacionālās ziemas olimpiādes plānošana bija palikusi otrā plānā. Tā, piemēram, 1939. gada janvārī norisinājās Latvijas meistarsacīkstes daiļslidošanā un ātrslidošanā, bet tā laika oficiālajos sporta izdevumos nav norādes, ka tās norisinātos Latvijas ziemas olimpiādes ietvaros. Sporta dzīve mierīgākās sliedēs atgriezās, kad 4. un 5. februārī bija veiksmīgi aizvadīts Eiropas čempionāts.
Toties togad nacionālās ziemas olimpiādē ienāca jauns sporta veids. Ledusjahtu zēģelēšana jeb burāšana 20.—30. gados kaut arī nebija plaši pazīstams, taču bija diezgan attīstīts sporta veids. Tolaik uz Ķīšezera ledus norisinājās pat vairāki Eiropas čempionāti. Visbeidzot šo sporta veidu iekļāva arī Latvijas ziemas olimpiādes programmā. Ledusjahtu zēģelēšanas olimpiskās sacīkstes norisinājās 1939. gada 11. un 12. februārī uz Ķīšezera ledus un vienlaikus bija arī Latvijas meistarsacīkstes. Sacīkšu gaitā dažādu klašu ledusjahtas, kuru redzamākā atšķirība bija buras izmēros, vairākos braucienos, savstarpēji konkurējot, veica noteikto distanci. Kopvērtējumā 10 m² klasē uzvarēja Edgars Puriņš ar ledusjahtu Quick 1, 12 m² klasē labākais bija Džeimss Maršics ar ledusjahtu Revanche, kurš uzvarēja arī 15 m² monotipu klasē ar ledusjahtu Hazard.
Olimpiskais hokeja turnīra uzvarētājs tika noskaidrots divās dienās — 1939. gada 5. un 6. martā — ASK slidotavā. Un atkal, tāpat kā pirms četriem gadiem, izlozes rezultātā vienā pusfinālā nonāca abi galvenie favorīti — Universitātes Sports un ASK. Abu komandu vīri nesen bija atgriezušies no Rietumeiropas turnejas un pasaules čempionāta, un tagad atkal tiem bija jāspēlē pretējās nometnēs. Sīkstā cīņā ar minimālu pārsvaru (1:0) uzvarēja ASK komanda. Vienīgos vārtus pēc Ludviga Putniņa piespēles guva Kārlis Zilpaušs. Otrajā pusfināla pārī, daudziem par pārsteigumu, Union ar 5:3 pieveica LSB hokejistus. 6. martā olimpiskā turnīra finālā ASK uzvarēja unioniešus (3:1) un arī 1939. gadā izcīnīja valsts olimpisko čempionu titulu. ASK komanda bija sevi parādījusi kā spēcīgāko valstī; proti, karavīri jau piecas reizes bija izcīnījuši Latvijas čempionu titulu (1934., 1935., 1936., 1938., 1939. g.), ko vēl efektīgāku padarīja abi izcīnītie valsts olimpisko čempionu lauri (1935., 1939. g.).
Olimpiskās slēpošanas sacīkstes norisinājās 1939. gada 19. martā Ērgļos. Žurnālisti sajūsminājās gan par plašo dalībnieku skaitu, gan arī skatītāju pulku, kas bija ieradies nolūkoties. Saskaņā ar preses ziņoto kopumā startēja 116 sportisti, bet skatītāju bijis ap diviem tūkstošiem. 18 km slēpojumā 62 dalībnieku konkurencē uzvaru izcīnīja līdzšinējais valsts olimpiskais meistars šajā distancē — Pauls Kaņeps. Bija sadzirdētas arī iepriekšējo gadu bažas par dalībnieču trūkumu sieviešu sacensībās, un šoreiz 5 km distancē devās 13 slēpotājas. Dāmu konkurencē par čempioni kļuva Ērika Gaile. Slalomā vīriešiem piedalījās jau vairāk nekā 30 sportistu, un savu olimpiskā meistara titulu nosargāja Juris Lielmežs. Pārsteigums nāca slalomā dāmu konkurencē. Favorīte Mirdza Martinsone, kura bija iepriekšējo gadu čempione, palika otrajā vietā, jo arī slalomā uzvarēja Ērika Gaile.
Diezgan plaša Latvijas olimpiādes programma 1939. gada turpinājumā bija vasaras sporta veidos. Nacionālās olimpiskās sacīkstes nepārprotami bija kļuvušas par valsts plašāko sporta pasākumu, kas izgāja ārpus tikai viena sporta veida rāmjiem un arī iepazīstināja plašāku sabiedrību ar tobrīd mazāk zināmām disciplīnām. Protams, bija savas nepilnības, taču arī nacionālās olimpiskās sacīkstes pamazām attīstījās, kļuva par laukumu, kur auga un attīstījās sportisti, kas godam pārstāvēja Latviju arī starptautiskajā arēnā.
Septītie Vispārējie sporta svētki izrādījās pēdējie brīvā valstī. Sacensības ar olimpisko simboliku Latvijā atgriezās kopā ar kustību par neatkarības atgūšanu, bet tas jau ir cits stāsts.
