Uzvarēt sadarbojoties
1980. bija pirmais mūsu olimpiskā ziemas sporta triumfa gads. No Leikplesidas spēlēm tika pārvests pilns medaļu komplekts — kamaniņu sportā par čempioni kļuva Vera Zozuļa, bronzas medaļu izcīnīja Ingrīda Amantova, bet PSRS hokeja komandas sastāvā vicečempiona titulu ieguva Helmuts Balderis. Četras ziemas vēlāk Sarajevā, kur sākās mūsu bobsleja olimpiskā ēra, Amantova finišēja ceturtā, bet Zozuļa — piektā. Iespēju piedalīties savās trešajās spēlēs PSRS izlasē Ingrīdai Amantovai liedza aktīva iesaistīšanās Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanā.
Lai gan tagad Ingrīda Amantova ir vairāk zināma kā Murjāņu sporta ģimnāzijas (MSĢ) direktore, viņa joprojām darbojas gan olimpiskajā kustībā kā Latvijas Olimpiešu kluba prezidente, gan kamaniņu sportā kā trenere, pie kuras, piemēram, sākuši arī pirmo Jaunatnes ziemas olimpisko spēļu laureāti Ulla Zirne un Riks Kristens Rozītis, gan politikā kā Ropažu novada domes deputāte, gan zinātnē kā LSPA doktorante.
PSRS kamaniņu sporta izlases gatavošanās 1980. gada ziemas spēlēm notika gan ar vērienu, gan ar prātu.
RĪGĀ — PIRMĀ MĀKSLĪGĀ LEDUS STARTA ESTAKĀDE PASAULĒ
Priežu mežā Sverdlovskas pievārtē tika uzbūvēta olimpiskās trases kopija. Vienīgi aukstuma iekārtu vietā tajā par ledu bija jāgādā Urālu salam, kam gan šīs mantas netrūka. Bet īpašu slepeno ieroci, izmantojot savu inženiera talantu un Latvijas sporta organizatoru patriotisko entuziasmu, kamaniņu sporta celmlauzis un izlases treneris Valdis Tiliks uzbūvēja Viļņa Baltiņa vadītās sporta biedrības Darba Rezerves bāzē Rīgā aptuveni tur, kur tagad atrodas olimpiskais sporta centrs Elektrum. Ļoti iespējams, ka tā bija pasaulē pati pirmā mākslīgā ledus starta estakāde, kurā pat vasaras karstumā varēja trenēt starta rāvienus un ieeju pirmajā Leikplesidas trases virāžā.
“Tas mums ļoti palīdzēja,” atceras Ingrīda Amantova. “Startā mēs bijām pārākas par vācietēm, kuras arī tad bija gandrīz neuzvaramas.” Lai gan deviņpadsmitgadīgajai cēsniecei PSRS pieaugušo izlasē tā bija debijas sezona, pēc diviem braucieniem Leikplesidas trasē Ingrīda pat aizņēma olimpiskā protokola otro aili. “Sudraba medaļu man arī vajadzēja izcīnīt,” apgalvo olimpiete, jo trešajā braucienā, raujot startu, trūkusi ķiveres maskas gumija un trasē vairāk vajadzējis domāt par to, kā nepazaudēt šo ekipējuma sastāvdaļu, par ko, pēc tālaika noteikumiem, pienāktos diskvalifikācija. Pēdējā braucienā cīņu par vietu uz pjedestāla nācies sākt no ceturtās pozīcijas.
Lai gan PSRS 1980. gada olimpiskajā izlasē no septiņiem kamaniņu braucējiem pieci bija no Latvijas, četri — Valda Tilika audzēkņi, delegācijā latviešu speciālistu iekļāva tikai pēc aktīvas sportistu uzstājības. Vecākā trenera gods, protams, pienācās maskavietim Sergejam Aleksejevam, sievietēm — šo funkciju pildīja viņa tautietis Valerijs Smirnovs, kas pats nevienu olimpieti nebija sagatavojis. KGB ieskatā nevēlajamam un neuzticamajam Tilikam tas arī bija pēdējais ārzemju brauciens. Iespējams, tādēļ nākamajās spēlēs Sarajevā Amantovai un Zozuļai pietrūka tieši tā niecīgā veiksmes mirkļa, kas šķir pjedestālu no tam vistuvākajām vietām, par kurām medaļas vairs nepasniedz.
Trešo reizi olimpisko sapni īstenot neizdevās. Pirms Kalgari spēlēm 1988. gadā Ingrīda bija iesaistījusies Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas kustībā, un, to uzzinājis, PSRS sporta komitejas priekšsēdētājs Gramovs latvietes vārdam olimpiskās izlases sarakstā pārvilka svītru.
Inga, nāc atpakaļ!
Rūgtumu nākamajā gadā kompensēja pirmās meitas Andras piedzimšana. Jau 1985. gadā Ingrīda bija ieguvusi augstāko pedagoģisko izglītību tagadējā LSPA. “Es ātri mācījos!” piebilst Ingrīda, kura tagad LU ieguvusi arī maģistra grādu un gatavojas absolvēt LSPA doktorantūru. Bet toreiz, kad bija pārvarētas dažādas veselības likstas un sagaidīta arī otra meita, Amantova sāka strādāt par sporta skolotāju gan tuvējā Rīgas 69. vidusskolā, gan bērnudārzā.
“Inga, nāc atpakaļ!” šos toreizējā Sporta pārvaldes vadītāja Einara Fogeļa vārdus Amantova, iespējams, bija gaidījusi gandrīz desmit gadus. Jāvārds šai uzrunai nozīmēja, ka Ingrīda Amantova kļūst par Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolas direktori un vienlaikus arī treneri. Bērnu ievadīšanu baltās ledus trases zinībās Amantova turpina joprojām, arī jau piecus gadus būdama Murjāņu sporta ģimnāzijas direktore, kurai jārūpējas par septiņu sporta veidu (vēl vieglatlētikas, riteņbraukšanas, airēšanas, kanoe un smaiļošanas, handbola un volejbola) jauno talantu audzināšanu.
Dibinot Latvijas Olimpiešu klubu, Ingrīda bijusi mūsu pirmās olimpiskās čempiones Ineses Jaunzemes līdzgaitniece, kas aktīvi piedalījusies tā projektu īstenošanā. Nu kluba vadību nācies pārņemt pašai.
Ingrīda AMANTOVA
Dzimusi
1960. gada 21. jūnijā Cēsīs.
Statuss
Toreiz: Kamaniņu braucēja (sporta biedrība Vārpa), 1980. gada ziemas olimpisko spēļu bronzas medaļas laureāte, LVFKI (tagad LSPA) studente.
Tagad: Murjāņu sporta ģimnāzijas (MSĢ) direktore, MSĢ bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolas (BJKSS) trenere, Ropažu novada domes deputāte, vietējā sporta kluba Brīze vadītāja, Latvijas Olimpiešu kluba prezidente.
SVARS, AUGUMS
Toreiz: 170 cm, 65 kg.
Tagad: 170 cm, 85 kg.
IZGLĪTĪBA
Toreiz: Tūlīt pēc Cēsu 1. vidusskolas beigšanas iestājos LVFKI (tagadējā LSPA), kuru beidzu bez kavējumiem.
Tagad: Pēc LVFKI absolvēšanas LU ieguvu maģistra grādu izglītības zinātnē un vadībā. Tagad LSPA jāaizstāv doktora darbs par duālo karjeru, kas izstrādāts Murjāņu sporta ģimnāzijā.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Neprecējusies.
Tagad: Kopš 1986. gada precējusies ar sporta mediķi Ausekli Priednieku. Abas meitas trenējušās basketbolā sporta skolā Rīdzene un spēlējušas Latvijas jaunatnes izlasēs. Vecākā meita Andra beigusi sporta augstskolu Ķelnē, ieguvusi maģistra grādus LSPA un Baireitas (Vācijā) universitātē, strādā Vācijas Sporta federāciju savienībā Potsdamā. Jaunākā — Arita — beigusi RTU, maģistra grādu inženierekonomikā un vadībā ieguvusi Viļņā, Swedbank analītiķe.
SPORTA VEIDS
Toreiz: Kamaniņu sports, kurā 1973. gadā Cīrulīšos par manu pirmo treneri kļuva tukumnieks Andris Miezītis, ar kuru joprojām tiekamies. Piecus gadus vēlāk, kad iekļuvu izlasē, nonācu pie Valda Tilika — izcilas personības, kas vienmēr domāja, pirms darīja.
Tagad: Divas reizes nedēļā vingroju kopā ar savām Ropažu aerobikas meitenēm. Kad atliek laiks, arī peldu. Esmu jau atguvusies pēc abu gūžu atjaunošanas operācijām, kas notika pērn.
INVENTĀRS
Toreiz: Vera Zozuļa par olimpisko čempioni kļuva ar Valda Tilika būvētām koka kamanām. Manējās izlases mehāniķis Valdis Ķuzis uzlīmēja no stiklšķiedras. Slieces gan izgatavoja Tiliks. Tās mēs katru dienu pulējām dziedādamas vai astoņas stundas no vietas līdz, tajās spoguļojoties, varējām acis krāsot.
Leikplesidā mūsu vagoniņš, kurā bija iekārtota darbnīca, atradās ārpus olimpiskā ciemata. Kādu rītu tūlīt pēc brokastīm ejam ķerties pie darba, veram durvis, bet… mūsu kamanu vagoniņā nav! Mēs panikā, bet treneri smej — mēs uz tām gulējām! Izrādījās, vakarā viņi tās bija aiznesuši uz savām šaurajām istabiņām un pabāzuši zem gultām. Lai sirds būtu mierīga, ka naktī ar kamanām nekas ļauns neatgadīsies.
Mums bija vēl viena viltība. Kamaniņnieku apaviem uztaisījām īpašas zolītes, kas pēdu ļāva noturēt nostieptu kā balerīnām. Šos plānos zābaciņus vilkām basās kājās. Tā kolosāli varēja just ātrumu, ledu, kamanas. Un — uh — kā bremzējot papēdīši svila!
Tagad: Viss nepieciešamais aerobikai un aktīvam dzīvesveidam, velosipēdu ieskaitot.
MĒRĶI
Toreiz: Virzīties uz augšu. Es biju ieguvusi tikai olimpisko bronzas medaļu un tikai vēl sākusi studēt. Šim principam esmu palikusi uzticīga.
Tagad: Ne visi audzēkņi, beidzot MSĢ, savos sporta veidos jau ir nokļuvuši nacionālajās izlasēs, visi tajās arī nekad nenokļūs, bet mēs nezinām — kuri. Lai labākie varētu turpināt izaugsmi sportā un nebaidīties par savu nākotni darba tirgū, Murjāņu ģimnāziju nepieciešams pārveidot par koledžu, kurā būtu iespējams iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību. Piemēram, kļūt par treneriem vai fizioterapeitiem. Tad tie līdzekļi, kurus ieguldām tajos absolventos, kas pēc MSĢ bieži vien gluži materiālu apsvērumu dēļ sportu spiesti pamest, tiktu izmantoti daudz lietderīgāk. Koledžā jaunieši mācītos un trenētos līdz 23 gadu vecumam, kad viņu perspektīvas lielajā sportā jau būtu visai skaidras. Tie, kam atlētu karjera vairs nebūtu daudzsološa, varētu sākt strādāt apgūtajā profesijā.
GRŪTĀKAIS UZDEVUMS
Toreiz: Es vienmēr jebkurām sacensībām, pat treniņiem mobilizējos maksimāli, un man bija arī ļoti svarīgi izpildīt visus studiju uzdevumus. Tas prasīja pašdisciplīnu, bet, ja guvu kādu panākumu, ļāvu arī dvēselei papriecāties. Bet nākamajā dienā ar rīta rosmi atšķīru jaunu lapu, kura atkal man bija perfekti jāaizpilda. Pēc sezonas ķermenis, īpaši mugura reizēm bija tādās lupatās, ka atjaunoties varēja tikai sanatorijā, kur savukārt notika visintensīvākā mācīšanās. Bet maija beigās aplis atkal sākās no sākuma, iepriekš izplānojot, kā pa to pacelties kādu vītni uz augšu.
Tagad: Būtībā mums ir četras skolas — vēl divas airēšanas skolas (Lielupē un Majoros), kā arī kamaniņu sporta skola. Nepieciešama liela daudzpusība — jāorientējas vispārizglītojošā mācību procesā, sporta sistēmā, treniņu metodikā… Te ir medicīna, ēdināšana, transports, internāts, visas saimniecības lietas, renovēšana un remonti, būvniecība un iepirkumi, arī juridiskie jautājumi. Garlaicīgi nav. Tagad pats galvenais — pabeigt vides sakārtošanu, visu ēku siltināšanu un renovēšanu, atjaunot stadiona segumu. Audzēkņi mums ir, treneri — vislabākie — ir, te mēs veidojam Latvijas nākotni un prestižu. Ne tikai sportā. Mūsu absolventi gūst panākumus arī mākslā, politikā, uzņēmējdarbībā un citās sfērās. Beidzot Murjāņus, cilvēki dzīvē dodas stipri — ar savu stāju un vēlmi attīstīties.
Skolai arī visu laiku jāiet uz priekšu, jāattīstās. Plānojam atvērt skeletona nodaļu, domājam par bobslejistiem, kuri jau tāpat te nāk un darbojas.
Valstī visa sporta sistēma jāsakārto. Mums ir vajadzīga sava sporta pārvalde un kārtība visos līmeņos — gan bērnu un jauniešu, gan tautas sportā, gan augsto sasniegumu sportā. Patlaban sports Latvijā dzīvo nevis attīstības spirālē, bet aplī, no kura nevar izrauties, jo nauda klāt netiek likta, bet prasmīgu treneru kļūst arvien mazāk, jo nav iespējams viņus nodrošināt ar pienācīgu atalgojumu. Mūsu dižie sasniegumi lielākoties gūti, pateicoties atsevišķu cilvēku vai ģimeņu entuziasmam, pat fanātismam. Bet uz entuziasmu vien ilgtspējīgu sistēmu balstīt nevar.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Godīga cīņa.
Tagad: Ģimene. Saskaņa kolektīvā — tu nedrīksti būt pārāks par citiem, tev jāprot vadīt sadarbojoties. Protams, arī tie paši sporta principi. Starp citu, mūsu olimpiešu klubs jau vairākus gadus ļoti aktīvi iesaistās starptautiskajā Fair Play kustībā.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz un tagad: Ar prātu un sadarbību, rēķinoties, ka es visu nekad nevaru zināt. Katrā ziņā nevairos no problēmu risināšanas.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz un tagad: Esmu Dieva bērns ar sargeņģeli, jo dzimusi tieši vasaras saulgriežos — 21. jūnijā. Tas ir mans laimīgais skaitlis. Pēc vajadzības spēju būt gan Dvīnis, gan Vēzis un galu galā — veiksmīgs cilvēks.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: 1983. gada pasaules čempionātā olimpiskajā Leikplesidas trasē mani jau visi sveica kā čempioni, kad žūrija paziņoja — esmu diskvalificēta! Slieces temperatūra par… pusgrādu esot bijusi siltāka, nekā ļauts. Kā to tajos laikos brīvā dabā vispār varēja tik precīzi nomērīt?! Vienkārši — bija valstis ar īpašu ietekmi žūrijā. Ļoti sāpēja arī mana izslēgšana no PSRS izlases dalībai 1988. gada spēlēs, kurām vajadzēja kļūt par man visveiksmīgākajām.
Tagad: Ir jau daudz visādu neveiksmju, bet es cīnos un mēģinu ar tām tikt galā. Mani ģimene atbalsta.
LIELĀKAIS PANĀKUMS
Toreiz: Olimpiskā bronzas medaļa Leikplesidas spēlēs. Pēc pēdējā brauciena, to izcīnot, pārņēma tik ārkārtēja viegluma sajūta, ka visi iepriekš pārciestie grūtumi aizmirsās kā nebijuši.
Tagad: Latvijas šāgada čempionātā piedalījās 20 mani audzēkņi — patīkami. Lielajā nacionālajā izlasē ir pieci — Zirne, Dārznieks, Rozītis, Putins, Marcinkevičs. Mums kopējiem spēkiem kamaniņu sportā izdevies izveidot pienācīga platuma piramīdu, kas spēj būt stabila. Latvijas čempionātos visās grupās kopā tagad startē vairāk nekā simt dalībnieku. Ne mazāk kā lielākās kamaniņu popularitātes laikos septiņdesmito gadu pašā sākumā, kad tas Cīrulīšos bija gandrīz kā tautas sports.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz un tagad: Vienmēr esmu disciplīnas rāmjos turējusies. Maz atļaujos līderību. Manu dienas kārtību nosaka veicamie darbi.
VAĻASPRIEKI
Toreiz un tagad: Vienmēr patikuši dārza darbi, jo esmu lauku meitene no Vaives. Daudz esmu adījusi, šuvusi un mūziku klausījusies. Patīk viss skaistais — dabā un mākslā. Man vajadzīgi lauki, plašums — tas palīdz sevi sakārtot.
