55 Siguldas ultrakilometros
Sporta kategorijas eksperts. Tā rakstīts Gata Bērziņa vizītkartē. Pārtraucis trenēties distanču slēpošanā, pirms pusotra gada viņš svēra 110 kilogramus un, vispārējai finansiālajai krīzei veļoties no kalna lejup, piekrita līdzdarboties šķietami nereālā projektā — jauna, speciāli skrējējiem domāta sporta preču veikala atvēršanā. Šīgada beigās Maratons jau prāto par paplašināšanos. Bet Gatis oktobra pēdējā sestdienā veica Latvijā garāko un grūtāko skrējienu — 55 kilometrus pa Gaujas senlejas kraujām. Tagad viņam ir daudz mazāks svars un vēl trakāki plāni.
Krīzes laikā dāmas biežāk pucējas un lūpu zīmuļu noiets pieaug — amerikāņi secināja pēc savas lielās depresijas pagājušā gadsimta sākumā. “Jo sliktāk klājas, jo cilvēki vairāk sporto, turklāt skriešana ir visdemokrātiskākais veids,” to mūsu dižķibelē novērojis Gatis Bērziņš.
Dzimis Smiltenē, audzis Raunā, distanču slēpošanā trenējies Cēsīs un Priekuļos, pat Pasaules kausa izcīņā skrituļslēpošanas sprintā finišējis piektais, Gatis Bērziņš pirms dažiem gadiem kustībās kļuva omulīgs kā atsaucīga pārdevēja smaids. Gandrīz vai tikai draugu pierunāts, viņš piekrita piedalīties tradicionālajā Sportlat tautas slēpojumā Alūksnē, kur pēkšņi izrādījās, ka nesen teicamais sprinteris nevienu kāpumu vairs nevar paņemt, ka pat iesirmi vīri skrien garām kā bērnam. Secinājums bija loģisks — kaut kas dzīvē jāmaina! Zīmīgi, ka tajā pašā vakarā, braucot mājās no sacensībām, Gatis saņēma telefonisku uzaicinājumu sākt strādāt jaunā veikalā.
Reizē ar pārmaiņām darbā nāca arī atziņa: “Skriešana taču ir labākais veids, kā nomest svaru. Skriet lēnām, bet ilgi.” Tā kustoties, galva strādā itin labi un skriet arī interesantāk, ja ir mērķis. Sagatavoties pusmaratonam, maratonam? Bet ir vēl garākas un aizraujošākas distances… Bija par ko apspriesties ar sava specializētā veikala klientiem, vienlaikus pašam kļūstot par viņu partneri.
Eiropā un arī visā pasaulē supergaro distanču skrējēju virsotne ir Monblāns, precīzāk — Ultra Trail du Mont-Blanc (UTMB) — aptuveni 166 km garš kalnu taku maršruts no Šamonī uz Šamonī apkārt Vakareiropas augstākajam kalnam, kas, pārvarot virs 9 000 m (augstāk par Everestu!) lielu augstumu starpību, jāveic 46 stundās. Pirmais no latviešiem 2007. gadā to izdarīja alpīnists Atis Plakans, kurš mērķi sasniedza pēc 33 stundām, vairāk nekā 2000 dalībnieku konkurencē izcīnot 242. vietu. Pērn Artūrs Veics viņa sniegumu aptuveni par stundu uzlaboja, finišējot ar 159. rezultātu. Distanci veica arī Reinis Žogots, bet Plakanam tas jau bija trešais UTMB (189. vieta). Šogad pēkšņo lietavu izraisīto nogruvumu dēļ sacensības apkārt Monblānam nācās pārtraukt.
Lai piedalītos šajā vīrišķīgajā superpiedzīvojumā, nepietiek tikai ar vēlēšanos vien, jo gribētāju ir krietni vairāk par vietām Alpu takās un rīkotāju spējām tos apkalpot. Pēdējos gados noteikts 2300 dalībnieku limits. Lai iekļūtu starp šiem laimīgajiem, jāsavāc noteikts UTMB kvalifikācijas punktu skaits. Piemēram, divas reizes finišējot kalnu satelītmaratonā tikai 98 km garā distancē (augstumu starpība 5600 m) no Kūrmaijeras Itālijā līdz Šamonī Francijā. Latvieši tajā debitēja 2008. gadā, kad visaugstāko — 89. vietu — izcīnīja eksbiatlonists Ivars Sedlenieks, finišējot pēc septiņpadsmitarpus stundām. Šogad viņa rezultātu par nepilnām četrām stundām uzlaboja mūsu olimpiskais soļotājs Igors Kazakevičs, izcīnot cienījamo deviņpadsmito vietu.
Arī šajā trasē kuram katram neļauj skriet, nepieciešams vismaz viens UTMB kvalifikācijas punkts. Un to var iegūt arī, desmit stundu kontrollaikā veicot 55 km Siguldas kalnu maratonu. Tātad Siguldā sākas ceļš uz Monblānu.
Bet ir vēl viens dižāks pārbaudījums, par kuru Latvijā vēl skaļi nerunā. Tā ir 220 km distance apkārt tam pašam kalnam, tikai pa plašāku teritoriju, kas jāveic vismaz 100 stundās. Tik ekstrēmā izturības piedzīvojumā ļauts piedalīties tikai komandām, kuras veido trīs skrējēji, kas, protams, savas spējas apliecinājuši visās iepriekš minētajās distancēs.
Tāds ir 27 gadus vecā Gata Bērziņa piecgades plāna mērķis. Pērn viņš noskrēja Rīgas un Kuldīgas pusmaratonus, bet Siguldas kalniešu skrējienā apstājās pēc 44. kilometra. Šosezon savā biogrāfijā viņš ierakstīja arī pirmo klasisko — Valmieras maratonu. Tomēr Siguldas kalnu skrējienā startēja ar bažām par gaidāmo 44. kilometru.
Sports devās viņam līdzi.
Dainis CAUNE
Kurš aizskries līdz Monblānam? Nike Siguldas 2010. gada kalnu maratonā olimpiskā centra kalnu slēpošanas trases pakājē startēja 435 dalībnieki. No tiem 75 cerēja veikt 55 km distanci (divi 22 km apļi plus 11 km), pārējie pārbaudīja spēkus 33 km (105 dalībnieki) un 11 km (255). Izņēmums bija Latvijā vienīgā trīskāršā UTMB veicēja Ata Plakana meita — astoņpadsmitgadīgā Rīgas 2. vidusskolas 12. klases skolniece Laila, kura, pieteikusies vidējai distancei, pēdējā brīdī pārdomāja un astoņās stundās, 19 minūtēs un septiņarpus sekundēs tika galā ar visiem 55 km un 1700 augstumu starpības metriem.
183 cm garš, 97 kg smags. Tāds Gatis Bērziņš devās 55 km distancē, kurā viņam nemainījās tikai auguma garums…
Dienu pirms starta. Klientu, kurus tikpat labi var saukt par partneriem un konkurentiem, Gatim Bērziņam netrūka līdz vēlam vakaram. Daudzu skrejamkurpes vajadzēja papildināt ar ieskrūvējamām naglām. Distancē gar Gaujas malu vietām viņus gaidīja ļoti noglumējušas laipas. Māra Krupenkova krosenes Gatis papildināja ar divām radzēm purngalā un papēdī. “Lai būtu ar ko bremzēt un pēc tam atsperties, šīs naglas var skrūvēt jebkurās krosenēs, ar tādās, ar kurām Rīgā skrienam pa ledainu asfaltu,” paskaidroja Gatis. Arī Mārim šis bija pirmais Siguldas kalnu maratons, viņš tajā finišēja pēc astoņām stundām un vienas minūtes.
Par kurpēm un par pēdām. Orientieristam Aldim Upeniekam, protams, bija ar ko skriet savu izvēlēto 11 km distanci. Neviens nopietns cilvēks dienu pirms starta jaunas kurpes nepērk. Saruna vairāk bija par nākotni. Cilvēku pēdas ir ļoti dažādas. Gandrīz katram būtu jāskrien ar savu īpašo ortopēdisko zolīti. Gatis veikalā piedāvā testa iespējas.
Astoņi no rīta — arsenāls uz grīdas. Gatis somu vienmēr sakārto iepriekšējā vakarā, pēc tam no rīta visu vēlreiz pārbauda, uzturlīdzekļus saliekot pašus pēdējos un apdomājot, ko, kad un kā lietos. No pieciem ūdens litriem, kas paredzēti sporta dzēriena atjaukšanai, distancē četrus viņš arī izdzēra. Katrā aplī nepieciešamo Gatis nesa līdzi mugursomā, pārējo atstājot kontrolpunktā. “Rēķinājos, ka 22 km apli veikšu apmēram trijās stundās. Pēc pusstundas es sāku dzert ik pēc 15—20 minūtēm, katrai pusstundai man nepieciešama viena enerģētiskā želeja jeb gēls — tie paši ogļhidrāti, kurus organisms lielās slodzēs spēj saglabāt, augstākais, 45 minūtes. Pēc tam benzīns bākā ir beidzies. Tas jāatjauno. Var jau ēst banānus, bet tad ar tā pārstrādi kuņģī nodarbosies daudz asiņu, kas tajā laikā nevarēs muskuļus apgādāt ar skābekli. Tāpēc izdomāti gēli, kas ātri uzsūcas.”
Jau nedēļu iepriekš. Gatis katru rītu un vakaru pēdas iezieda ar speciālu krēmu, lai izvairītos no tulznām. “Tas jādara savlaicīgi, lai ādu nobriedinātu. Šādi rīkojoties, man nebija nevienas tulznas vai noberzuma. Protams, ne mazāk svarīgi ir apavi un zeķes.”
Divas sviestmaizes neapēda. “Sacensību dienas rīts ir tāds pats kā jebkurš cits rīts,” uzsver Gatis Bērziņš. “Ja es jau astoņus gadus no rītiem ēdu desmaizi, uzdzerot jogurtu un tēju, tad es to arī daru pirms maratona. Baidos, ka, sākot eksperimentēt ar visādām putrām, mans starts būtu uz poda. Tik daudz gan kā parasti apēst nevarēju. Ar bezmiegu mocījos tikai pēc sešiem no rīta. Visu laiku uzplijās jautājums, vai nepadošos pēc 44. kilometra.”
Veiksmes buča. “70 procenti no uzvaras,” Gatis raksturo situāciju, atvadoties no savas meitas Patrīcijas māmiņas Vinetas Milleres, kurai Siguldas kalnu maratona dienā jādodas uz darbu.
Stopiņu novada Upeslejās. Dodoties uz Siguldu, izskatās, ka paunu ir par daudz. Tomēr tik garam skrējienam rezerves jāņem līdzi — lieks termokrekls, cimdi, cepure. Laiks var mainīties, priekšā vismaz desmit stundas nezināmā, šādā distancē var gadīties arī līdz kaklam ūdenī izpeldēties. Upesleju apkaime ir Gatim ierasta treniņu arēna, kurā nedēļā tiek noskrieti 50—70 km, vēl divas trīs reizes braukts ar divriteni, ļoti bieži uz darbu Rīgā un atpakaļ.
Siguldā gandrīz kā veikalā. Pazīstamais augstkalnu alpīnists Edijs Šadauskis, kam arī 100 km distance uz Monblānu nav sveša. Siguldas 55 km viņš veica ātrāk par septiņām stundām. “Te mēs visi esam no www.noskrien.lv. Tā ir skriešanas entuziastu satikšanās vieta globālajā tīmeklī, kur iespējams apmainīties ar ļoti vērtīgu pieredzi.”
Perifērā sirds. Gatis velk kājās Zoot kompresijas zeķi, ko lieto triatlonisti Ironman distancēs. “Dakteri ikru muskuli dēvē par otro jeb perifēro sirdi. Tas palīdz asinis no kājas dzīt uz augšu. Kompresijas zeķe veicina šo asinscirkulāciju, neļaujot muskulim palikt kā bluķim. Ingum Siliņam kājās ir tādas pašas, tikai melnas zeķes. Viņš vairāk domā par ultratriatloniem, bet Siguldas maratonā man ielika stundas divas.”
Kur citi slēpo lejup. Tur uzskriets augšā. Bet pievarēts tikai pirmais kalns… “Vēl bija tāda kā nerealitātes sajūta. Tikai kalngalā pamanīju, ka no uztraukuma esmu aizmirsis ieslēgt pulsometru. Faktiski vēl tikai iesildīšanās. Aiz muguras manas Cēsu sporta skolas bijušais direktors Mārtiņš Niklass. Drīz es redzēšu viņa muguru. Turklāt izgaistam tālumā. Meistarība nerūs…”
Čempions. Viens no Latvijas labākajiem orientieristiem Jānis Krūmiņš kā sāka līderēt pirmajā aplī, tā no konkurentiem atrāvās arvien tālāk, otrās vietas ieguvēju apsteidzot par 23 minūtēm un 55 km veicot 4.41:56,8. “Šogad trase bija ļoti piemērota orientieristiem, īpaši purvainā Krimuldas puse. Pa tādu jāprot skriet, un orientieristiem tā ir ierasta lieta.”
Distanču slēpotāja prioritāte. Skriet ar nūjām Gatim šķiet gluži ierasti. UTMB distancēs Alpos tās lieto praktiski visi. “Pateicoties nūjām, ne pret kalnu, ne no kalna neviens man garām neaizskrēja. Tām ir divi rokturi, apakšējo izmanto, ja kāpums ir sevišķi stāvs. Šīs kraujas galā mans pulss bija 191 sitiens minūtē. Vairāk, nekā vajadzētu.”
Trešais latvietis. Reinis Žogots ir trešais Latvijas pārstāvis, kas spējis veikt 166 km apkārt Monblānam. Siguldā viņš pārāk nesteidzās, finišējot pēc 7.12:58,8 un izcīnot 33. vietu.
Šogad vieglākas. “Pērn pa trepēm nācās skriet augšā daudzkārt, gandrīz katrs kalns bija ar kāpnēm, un tas šķita diezgan mokoši. Laikam biju tam psiholoģiski sagatavojies, un šogad kāpnes īpašas problēmas nesagādāja. Arī tāpēc, ka atkal veiksmīgi izmantoju nūjas.”
Dubļi, grants, koka kāpnes, māls, asfalts, bruģis. Tik dažāds bija segums. “Pirmajā aplī baidījos, ka bruģis no manam kurpēm varētu izraut kādu tālākam ceļam ļoti vajadzīgu radzi. Bailes bija nepamatotas. Nepazaudēju nevienu naglu.”
Krampji un jauna porcija. Pirmais 22 km aplis pabeigts, Gati Bērziņu sākuši mocīt krampji, no kuriem viņš netiks vaļā visus nākamos 33 km. Pagaidām viņš domā, ka šīs nepatikšanas pāries, un papildina mugursomu ar kārtējo ēdamā un dzeramā porciju.
Divi no trim Rumbeniekiem. Pazīstamais soļotāju treneris Aivars Rumbenieks trasē asistēja diviem dēliem. Jaunākais Arnis jau aizskrējis, lai tāpat kā pērn izcīnītu otro vietu (5.05:26,8). Starp citu, viņš vairāk domā par to, kā kvalificēties Londonas olimpiskajām spēlēm soļošanā, savukārt Andis aizrāvies ar riteņbraukšanu un hokeju. “Es nesaprotu, ka pēc 40 sekundēm vairs nekur nav jāskrien,” viņš smejas par šo savu ledus hobiju. Šajā brīdī, kad veikti mazliet vairāk par 40 km, Andis vēl cīnās par trešo vietu, kuru tomēr Mihailam Seļivanovam neatkaros. “Manējais dūšīgais tips,” Anda miesasuzbūvi vērtējot, spriež Gatis. “Simtprocentīgi ātrākais hokejists maratonā.” Andis Rumbenieks 55 km veica 5.18:11,8.
Vēl viens Mārtiņš Sirmais. Ne pavārs un ne orientierists, bet teicams gargabalnieks, kurš 55 km veica 5.27:17,5, izcīnot sesto vietu. “Pilnīgs amatieris un izcils entuziasts.”
Mans paraugs. Artūrs Veics. “Tipisks amatieris, kurš ikdienā strādā garas stundas bankā, bet gūst apbrīnojamus panākumus ultramaratonos. Viņam no latviešiem pieder labākais rezultāts skrējienā apkārt Monblānam. Aizpērn Artūrs uzvarēja arī Siguldā. Šogad viņam nebija tāds mērķis.” Patlaban Artūrs gatavojas 100 jūdžu (161 km) skrējienam Hamburgas apkaimē, kuram starts tiks dots 31. decembrī sešos no rīta. “Es ceru finišēt vēl šogad,” par ieceri saka pats gargabalnieks, kurš Siguldas 55 km veica 5.37:39,7, izcīnot septīto vietu.
No šitā jāmācās. Tā par Ivaru Sedlenieku saka Gatis Bērziņš. “Cilvēks, dzīve, sports — trīs vienā.” Viņš slēpo gan Vasaloppet, gan Tartu maratonus, gan Grenlandē aiz polārā loka, piedalās dažādos velomaratonos un, protams, gatavojas arī UTMB, 98 km distancē savā vecuma grupā pirms diviem gadiem izcīnot ceturto vietu. 55 km Siguldā viņš veica 5.58:19,5.
Pieredzes apmaiņa. Ar Ivaru Ragaini Gatis iepazinās, skrienot pirmos divus apļus kopā. “Izrādījās, ka viņš jau aizpērn noskrējis Monblāna 98 kilometrus. Par tiem runājāmies pirmos 30 kilometrus. Man bija liels gods skriet kopā ar tik pieredzējušu vīru.”
Kristaps Anša dēls. Pazīstamais kinorežisors Ansis Epners savulaik radīja leģendāro Tautasdziesmas maratonu, kura dalībnieku rekordi joprojām nav pārspēti. Viņa ceļu ultragarajās distancēs turpina dēls mākslinieks Kristaps, kurš šoreiz finišēja divpadsmitais (5.48:03,7).
Lukturis uz pieres. Gatis devies pēdējā 11 km aplī, kura daļu jau nāksies veikt pa tumsu, bet humorizjūta viņu nav pametusi. Viņš demonstrē savu sakodienu. Galu galā kritiskie 44 km jau palikuši aiz muguras. “Kāja gan sāpēja cītīgi. Iespējams, krampis no augšstilba muskuļa neatlaidās tāpēc, ka pirms starta nejauši šai kājai uztriepu par daudz sildošo krēmu.”
Laimīgā. Gatim vēl 11 km, bet Dace Traniņa, kurai arī ir Monblāna 98 km pieredze, jau saņēmusi balvas par uzvaru dāmu konkurencē (5.43:25,1) un kopā ar otrās vietas ieguvēju lietuvieti Grētu Endžulīti pozē fotogrāfiem.
Kopā ar saulrietu. Pēc sešarpus stundām finišējis Mārtiņš Niklass, kurš iepriekš nevienu maratonu nebija veicis. Tiesa, distanču slēpošanā viņš finišējis vairākos Vasaloppet un Tartu maratonos, kā arī Grenlandes aizpolārajā slēpojumā. Bijušais Cēsu sporta skolas direktors tagad ir daudzprofilu projektu vadītājs un brīvajā laikā organizē arī sacensības. Visbiežāk Priekuļu olimpiskajā biatlona centrā. “Jāmācas no viņa,” atzīst Gatis.
Beidzot! Pagājušas septiņas stundas, 41 minūte un 55,1 sekunde. Gatis Bērziņš finišējis. “Sacīkšu organizators Normunds Lisovskis nupat man kaklā uzkāris dalībnieka medaļu. Tā tiešām šķita smaga un vērtīga. Kāja man beigās neļāva daudz skriet, lielākoties pārvietojos ātrā solī. Šķita, ka tādā tempā es vēl varētu iet pāris stundas.”
Monblān, es nāku! “Tagad viss skaidrs, kas man jāizdara nākamgad,” smaida Gatis. Mugurā gan viņam jau ir veste, ko izsniedz tikai tiem, kas Monblāna distancē finišējuši. “Tā ir dāvana no maniem draugiem, kam palīdzēju sagatavoties Monblāna skrējienam. Kāds atteicās no savējā suvenīra. Es to novērtēju un ceru nākamgad atdot.”
Tikai netīras zeķes. “Nevienas tulznas vai pušuma. Baltās zeķes melnas tādēļ, ka skrēju ar apaviem, kas konstruēti tā, ka viss ūdens, kas tajos tiek iekšā, iztek arī ārā. Nākamās dienas sākumā jutos kā mazs robotiņš, bet pamazām tas pārgāja. Naktī gan visu laiku vēl skrēju.”
