Apskrien un sapurini Latviju
Ar vadmotīvu Visapkārt gaisma ausa nedēļu pirms vasaras saulgriežiem Krāslavā tika iedegtas divas lāpas. Tautas stafetes skrējienā apkārt Latvijai piecas dienas un piecas naktis tās nesa gaismu viena pretī otrai. Lāpas nesa divas skrējēju komandas — Ziemeļaustrenis un Dienvidrietenis. Komandas sāka skrējienu Krāslavā, taču distancē katra nesa gaismu savā virzienā gar robežu, līdz atkal vienlaikus minūti minūtē tās satikās saviļņojošā finišā Kolkas ragā, noskrienot teju 1800 km un iededzot 87 ugunskurus.
Ideja par 1836 Gaismas ceļš skrējienu apkārt Latvijai dzima pirms vairākiem gadiem, taču nobrieda šā gada sākumā. Likteņa ironija — skriešanas seriāla Stirnu buks organizators Rimants Liepiņš bija nolēmis māju tuvumā Ķesterciemā, kur pēc viņa iniciatīvas tapis stadions, īstenot biedrības 1836 aizsākto iniciatīvu un ierakt maršruta ceļa stabiņu.
Proti, 2014. gadā biedrība 1836 sāka darbību ar mērķi iedzīvināt 1836 km garo Latvijas robežu tūrisma ceļā. Iesaistoties entuziastiem, kopumā tika veikti teju pussimts izpētes gājieni, izstaigājot visu distanci apkārt Latvijai. Nākamais solis bija vienlaikus iekurināt ugunskurus uz 1836 ceļa, simboliski izgaismojot Latviju un nostiprinot maršruta ideju, bet simtgadē apkārt Latvijai vērienīgā individuālā skrējienā devās 1836 dzinējspēks arhitekts un garo distanču skrējējs Dins Vecāns. Patlaban notiek infrastruktūras attīstīšana — iezīmēt ceļu ar īpašiem koka stabiņiem. Šim darbam var pieteikties ikviens.
Tā arī Liepiņš nonāca pie viena galda ar skrējiena idejas autoriem Enriko Podnieku, Vecānu un citiem 1836 entuziastiem. Satiekoties tik jaudīgai kompānijai, covid-19 pandēmijas laikā, kad stirnu bukus un citus darbus uz pauzes nolikuši koronavīrusa ierobežojumi, ideja gluži zibenīgi pārtapa aizrautīgā darbu maratonā. “Protests, saulgriežu laiks… Galu galā vajadzēja sevi kaut kā sapurināt,” iekšējo motivāciju raksturo Liepiņš.
IEDEDZ LATVIJU
Pa Latvijas ziemeļu robežu ceļu mēroja 46 komandas, savukārt pa dienvidu — 41. Nododot stafeti, pierobežas pagastos tika iedegts tikpat daudz ugunskuru. Katrā komandā bija trīs kapteiņi. Ik pēc 20 km stafete tika nodota nākamajai komandai, pie ugunskuriem skaitot tautasdziesmas Visapkārt gaisma ausa spēka vārdus (Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule ritināja. Visapkārt zelta josta, vidū mana tēvu zeme.). Skrējienam bija noteikts vienots temps — viens kilometrs 6 minūtēs un 30 sekundēs ar 15—20 minūšu pauzi. Tādējādi simboliski tika veidots Gaismas ceļa ritējums — nepārtraukti dienu un nakti. Ikviens varēja kaut uz mirkli doties līdzi nelielā skrējienā. Arī pašvaldības tika aicinātas atbalstīt skrējējus. Un tās patiešām sarūpēja ne vienu vien pārsteigumu.
Ziemeļaustreņiem bija jāveic 859 km, bet dienvidrieteņiem — 819 km. “Palika sajūta, ka gribas vēl,” sacīja Latvijas ātrākais ultramaratonists Andris Ronimoiss, kuram tika uzticēts gods aizdegt uguni un sākt distanci Krāslavā. “Ezeri, sakopta vide un superdraudzīgi cilvēki. Izskraidījāmies pa Latgales ceļiem un neceļiem. Prom aizbraucu pamatīgi uzlādēts,” atzina rūdītais gargabalnieks.
Skrējējus ceļā pavadīja atbalsta komandas, nodrošinot ar ūdeni, uzturu un uzmundrinošiem vārdiem. Skrējiena idejas līdzautors Jānis Dambītis norādīja, ka dalībniekiem ceļā bija jāievēro drošības noteikumi. “Pirms skrējiena prātojām — lai arī valstī ir izsludināts ārkārtējais stāvoklis, divi cilvēki taču var viens otram nodot lāpu. Tāpēc gaismas ceļš apkārt Latvijai būs! Skrējienā bija īpaša enerģija un degsme — svinējām mūsu brīvību!” patriotiski izteicās Dambītis.
ROBEŽSARGU BRĪDINĀJUMA ŠĀVIENI
Rimants uzsver, ka aizvien retāk gadās piedzīvot latvisku kopības sajūtu. Viņš novērojis — jo tālāk no Rīgas, jo cilvēki atsaucīgāki. “Vai varat iedomāties — pulksten 4.30 no rīta Apē skrējējus sagaidīja koris! Pašvaldības bija ļoti centušās sagādāt dažādus pārsteigumus. Cilvēkiem reģionos ir vēlme līdzdarboties. Latgales pusē cilvēki bija īpaši atsaucīgi un izpalīdzīgi.” Tāpat pierobežā sastaptas daudzas stipras ģimenes, kas izkopušas un saglabājušas muzikālas un etniskas tradīcijas.
Naktīs un agrās rīta stundās skriet bijis visskaistāk. Vienā posmā Ziemeļaustreņu komandai negaidīti pievienojies vietējais orientierists, kurš zīmē apgabala kartes. “Protams, bijām priecīgi par viņa ierašanos, taču nezin’ kādēļ viņš bija nolēmis lāpnešiem skriet pārsimt metru pa priekšu. Kādā mirklī redzējām, ka viņš nogriežas no maršruta un nesas mežā Krievijas robežas virzienā, līdz atskanēja mūsu robežsargu brīdinājumu šāvieni gaisā. Vēl daži metri, un, visticamāk, viņš būtu arestēts,” ar humoru atceras Liepiņš. Organizatori novērojuši — robežas ar Krieviju un Baltkrieviju tiek pamatīgi apsargātas, robežsargiem blīvi izvietojoties. “Noteikti nevienam neiesaku joka pēc pamēģināt šeit nofotografēties pie robežas stabiņa — tā var izrādīties liela kļūda!”
Citā epizodē atbalsta komandas busiņam ceļu nogriezusi būvgružu krava, kas izbērta uz pierobežas tiltiņa. “Mums nācās braukt milzīgu loku apkārt, kamēr skrējēji tur varēja izskriet. Distances dalībnieki sacīja, ka ūdeni viņiem nevajagot, pietikšot un mēs varot braukt riņķī. Skrējējus panācām tikai posma finišā. Protams, svelmē ūdens bija beidzies un viens otrs finišā vairs neizskatījās diez ko labi.”
BALTĀ KREKLĀ
Savukārt Enriko, kurš vadīja Dienvidaustreņa atbalsta komandu, vienu no aizkustinošākajiem skrējiena mirkļiem piedzīvoja Neretas pusē. “Pavadot distancē skrējējus, ievērojām, ka ceļa malā baltā kreklā stāv kāds kungs gados. Izrādās, vietējais iedzīvotājs Oļģerts Pļeps, kurš sekoja līdzi skrējienam. Mani tas ļoti aizkustināja — cilvēks, kurš tobrīd būtu darījis darbus uz lauka, bija svinīgi apģērbies un iznācis uz ceļa, lai sveiktu skrējējus! Šis mirklis man iekrita sirdī, īpaša cieņas un goda izrādīšana,” iespaidos dalās Podnieks.
Negaidīts pārsteigums piedzīvots Kalnu pagasta pusē. “Leišmalītē pie 1836 maršruta stabiņa mūs sagaidīja ar orķestri. Skrējējus pārsteidza lietuvieši, kuri bija ieradušies sadziedāties ar dalībniekiem. Katrā stafetes nodošanas punktā bija kas jauks — tradīcijas, klāts galds.”
Saulgriežos Latvijas daba ir maģiska. “Kādu rītu mūs aizkustināja Ziemeļrieteņa komandas video sociālajos tīklos — puiši sešos no rīta skrien gar gleznainu tīrumu, Latvijas Radio sāk skanēt Latvijas himna, un puiši paceļ cepures… To nav iespējams aprakstīt,” saviļņojošo ainiņu atceras Enriko.
Komandu pēdējā dienā pavadījis kāds vīrs kreklā ar uzrakstu uz muguras Džo. Skrējējs pievienojies dalībniekiem Užavā un noskrējis līdz pat Kolkas ragam, veicot 113 (!) km. Distances noslēdzošajā posmā dalībniekiem pievienojusies Dundagas pils vecākā gide Aina Pūliņa, kura šogad svin 90 gadu jubileju. Jaunībā — elites līmeņa vieglatlēte, vēlāk pievērsusies garo distanču skrējieniem, bet 1990. gadā senioru mačos Budapeštā kļuvusi par Eiropas čempioni.
Pēdējos metros skrējēju pulkam pievienojušies bērni, līdz ar to finiša taisnē bija pārstāvētas būtībā visas paaudzes. Kolkā pūtis ļoti stiprs vējš un brīvprātīgie skrējēji skrējuši pa priekšu lāpnešiem kā brāzmu vairogs, lai Vējamāte nenodzēstu uguni. Neticami, lai arī katra lāpa bija ceļā apkārt Latvijai pa savu robežas pusi, distanci organizatori bija saplānojuši tā, ka finišā lāpas satikās minūti minūtē!
SPORTA PATRIOTI IZPAUŽAS
Viens no komandu kapteiņiem Arvis Stivriņš ar ceļa biedriem skrējienu sāka Plieņciemā, lai kopā ar gaismas lāpu veiktu pirmo ceļa posmu līdz Mērsragam. Nodevis lāpu nākamajam kapteinim, Arvis tāpat turpinājis distanci. “Tālāk līdz Kolkai skrējām pa šoseju. 10 stundās noskrējām 101 kilometru. Pirms distances šķita, ka būs grūtāk, taču tas noteikti bija tā vērts — izaicināt sevi. Visgrūtākie bija pēdējie trīs kilometri, kad šķietami finišs ir teju ar roku sasniedzams… Pieveicot pirmo simtnieku dzīvē, sajūtas ir tiešām lieliskas!” iespaidos dalījās Gaismas ceļa dalībnieks Stivriņš, kurš katru vecgada rītu organizē skrējienu apkārt Tukumam, vadot biedrību Sporta patriots.
Pēdējā Ziemeļaustreņa posmā lāpu nesa grupas Auļi mūziķis Edgars Kārklis. Viņš noskrēja pat divus gaismas ceļa posmus. “Tas ir liels gods, finišā valdīja īpaša kopības sajūta. Prieks, ka nebija neviena tukša posma. Visi bija vienoti — gaisma ir galā,” sacīja Kārklis.
KAMOLS KAKLĀ UN KOLKĀ
Diennaktī gulētas pāris stundas, karstums un lietus, dalībnieku koordinēšana, ugunskuru kontrolēšana — to visu piedzīvoja skrējiena organizatori. Viņi pamanījās arī vairākus posmus noskriet kopā ar lāpas nesējiem. Un atkal jāatkārtojas — arī viņiem tikšanās Kolkas ragā bija īpaši emocionāla. “Šo pasākumu varu raksturot ar vienu vārdu — sirsnība. Kamols kaklā, jo nu piecas dienas patiešām ir bijušas stipri, stipri intensīvas. Mēs esam gulējuši divas trīs stundas,” atzina Vecāns.
Finišā Liepiņš piedzīvojis milzīgu gandarījuma sajūta, taču bijis priecīgs, ka sasniegts galamērķis. “Tas bija kapitāli. Nebija viegli, protams, bet bija kapitāli. Jauna pieredze. Pilnīgi mierīgi varam gulēt 45 minūtes un nākamajā dienā noskriet 30 kilometrus,” uzreiz pēc finiša intervijā Talsu TV sacīja Liepiņš.
Galvenā Liepiņa atziņa —Latvijai var apskriet apkārt viens pats, kas prasa vairāk laika. Taču daudz ātrāk var apskriet Latviju kopā. “Jo kopībā ir spēks, var paveikt vairāk. Katrs spējam paveikt vairāk, nekā domājam!” uzsvēra Liepiņš. “Bija svarīgi izturēt garīgi. Ne jau katru dienu varējām ieiet dušā — tad novērtē, cik labi ir tad, kad ugunsdzēsēji aplej ar aukstu ūdeni. Kā saka Enriko, ceļš ir visa pamatā, bet process ceļā — pats svarīgākais.” Organizatoriem, lai arī sapulcējušies no dažādām nometnēm, sanācis sastrādāties tik raiti, it kā visu mūžu būtu strādājuši kopā.
“Manuprāt, būtiski atgādināt, ka Latvija ir skaista valsts, kur ir ļoti daudz ko redzēt un ar ko lepoties. Šis skrējiens ir tikai par un ap Latviju. Tāpēc izvēlējāmies distanci, kas ļauj baudīt skrējienu un pierobežas dabu,” uzsvēra 1836 vadītājs Podnieks. “1836 kilometru garais ceļš simbolizē ceļu uz brīvību un ļauj ieraudzīt mūsu zemes unikalitāti dabā, vēsturē un cilvēkos.”
Interesanti, ka maršrutu jau iecienījušas dažādas citas kustības. Apkārt Latvijai devušies iedzīvotāji ar velosipēdiem, auto klubā, pat ar zirgiem.
Apskrien, izstaigā vai izbrauc ar velosipēdu dzimteni arī tu! Bet Enriko sola stāsta turpinājumu…
