Andra Staģa skaitļu skapis
Andrim var piezvanīt jebkurā laikā un uzdot jautājumu, kas saistīts ar vieglatlētiku. Piemēram, kura skrējēja 1954. gadā izcīnīja bronzas medaļu Latvijas meistarsacīkstēs 800 m skrējienā? Seko atbilde: „Vienu mirklīti!” Un pēc piecām sekundēm Andris nolasa kā no protokola: „Anna Čingule no Daugavas ar rezultātu 1:01,0.” Dators? Nē, Andrim mājās ir istabiņa ar slaveno skaitļu skapi, kura rūpīgi izgatavotās atvilktnēs glabājas kartītes par teju vai katru Latvijā un pasaulē nozīmīgu notikumu vieglatlētikā. Protams, ka uz galda ir arī dators, kurš skaitļu valstībā spēlē nozīmīgu, taču ne galveno lomu.
KADIĶA ŠĶĒPS UN BĒRZA DISKS
Andris rūpīgi pameklē un no dokumentu klāsta izvelk savu pirmo sacensību protokolu, kurš datēts ar 1953. gada 29. maiju. Tā bija viņa pirmā saskaršanās ar sacensību dokumentēšanu. Toreiz Andris un sētas puikas noskatījās filmu par 1952. gada olimpiskajām spēlēm Helsinkos un nolēma sarīkot paši savu olimpiādi. Programmā bija daudzas vieglatlētikas disciplīnas, un katrs puika pārstāvēja savu iedomāto valsti. Rezultāti rūpīgi pierakstīti, bet saņemtās medaļas, iespējams, stimulēja iet tālāk tik aizraujošajā sporta pasaulē.
Andris brīnās, ka laikmetā, kad nebija ne televīzijas, ne interneta, viņi tomēr sacentās disciplīnās, par kurām īstas saprašanas nebija. Pirmo kārti taisīja no egles vai kāda cita koka, no baļķim nozāģēta ripuļa izgatavoja disku. Īpaši viņš atceras savu pirmo paštaisīto veseri — no svina izlēja apmēram kilogramu smagu bumbuli ar caurumu vidū, pievienoja pienācīga garuma stiepli un šo rīku žvidzināja 80 m tālumā. Andris smej, ka toreiz nebija vesera mešanu redzējis, tāpēc veseri meta ar diskabola pagriezienu. Reiz gan tas iekrita rudzu laukā un pazuda.
Trenēties Andris sāka 15 gadu vecumā pie Eduarda Jakobsona. Pieredzējušais treneris novērtēja izstīdzējušā puiša stiprās kājas, atsperīgumu un ieteica nodarboties ar lēkšanas disciplīnām. Bet spēciņa tā pamaz, tāpēc, balstoties uz savu savdabīgo teoriju, Jakobsons ierādīja Andrim vesera mešanu, kas ļoti nostiprinot augumu. Iepatikās, un kādu laiku puisis bija vesera metējs. Ar saviem 68 kilogramiem sasniedza pat Latvijas jaunatnes rekordu ar 6 kg smago veseri. Pēc kādiem Baltijas valstu mačiem Minskā Vissavienības avīzē Sovetskij sport pat bija ierakstīts, ka Staģim un Biedriņam ar savu ķermeņa masu vesera mešanā nav ko darīt. Aivars Biedriņš (basketbolista Andra Biedriņa tēvs) vēlāk gan pārkāpa centnera slieksnim un meta pāri 60 metriem, bet Andris ar saviem nepilnajiem 80 kilogramiem tika līdz 55,07 m, kas tolaik bija cienījams rezultāts.
JOPROJĀM UZ PJEDESTĀLA
Kad Andris iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā, viņš vairāk pievērsās desmitcīņai un trīssolim, kur guva labus rezultātus. Īpaši trīssoļu lēcienā, kur tikai mazliet pietrūka līdz PSRS sporta meistara normai. Interesanti, ka Andris ar savu labāko rezultātu — 15,62 m — šogad Latvijas olimpiādē Liepājā pārliecinoši būtu kļuvis par… vicečempionu.
Andris atceras, ka reiz pēc mačiem PSRS dienvidos viņš pēc uzvaras trīssolī staigājis stipri padrūms, jo līdz sporta meistara normai pietrūcis pavisam maz. Tiesnesis, kurš mērīja rezultātus, pat apvaicājies — kāpēc nepriecājies! Uzzinājis par Andra nesasniegto mērķi, soģis tik noplātījis rokas — būtu uzreiz teicis, cik centimetru vajag, piemestu…
Mazliet žēl, ka tolaik tik nozīmīgā nozīmīte nerotāja Andra krūtis, taču savu galveno mērķi sportā — iekļūt Latvijas izlasē — un tikpat nozīmīgo dzīvē — iegūt augstāko izglītību — viņš paveica.
Andris pēc savām nopietnajām sporta gaitām turpināja nodarboties ar basketbolu, hokeju un, protams, vieglatlētiku, kur veterānu mačos vedis medaļas pat no Eiropas sacensībām. Interesanti, ka ne mazāk medaļu ir dzīves un savulaik treniņu biedrei Guntai.
Andris smej, ka Latvijas veterānu mačos pirmā diena paiet sasveicinoties, bet otrā — atvadoties. Šādas sacensības nav tikai uzvaras vai rezultāti, bet arī savas varēšanas pierādīšana, kopā būšanas prieks.
DATORS UN MAPĪTES
Sports joprojām ir Andra vaļasprieks. Tāpat kā vieglatlētikas statistika, sacensību komentēšana, sportam veltītu grāmatu rakstīšana. Andris ir sarakstījis vairākas grāmatas — par Jāni Lūsi, divas par šķēpa mešanu, par kārtslēkšanu, izveidojis sporta enciklopēdiju, ikgadējās Latvijas vieglatlētikas gadagrāmatas. Viņa mūža darbs ir vieglatlētikas vēsture, ar kuras fragmentiem jau divus gadus var iepazīties žurnāla Sporta Avīze lasītāji. Andris joprojām cer, ka reiz šī tik nozīmīgā sporta veida vēsture tiks izdota atsevišķā grāmata, taču tik nopietnam atvēzienam joprojām pietrūkst materiālā pamata. Andris smej: kad nonāksim līdz drukāšanai, tad vēsture būs tikai bagātāka un grāmata — biezāka.
Ar statistiku Andrim ir īpašas attiecības. Skaitļu apkopošanā viņu ieveda RPI profesors Ivars Knēts, kas pats savulaik bijis vieglatlēts. Pēc viņa ierosmes Andris apkopoja statistiku par institūta vieglatlētiem. Mācoties no tālaika statistiķiem Jura Bernsona un Irmas Jaunzemes, skaitļu aina kļuva arvien pilnīgāka.
Šobrīd statistikas vākšana liekas tīrā bērnu spēle, jo internetā jau pēc mirkļa pieejami visdažādāko sacensību rezultāti. Andris atceras, ka, iesaistoties starptautisko statistiķu pulkā, tolaik viss notika ar vēstuļu palīdzību. Andra sniegtā informācija bija svarīga, jo starptautiskā arēnā daudzi PSRS mači netika apkopoti un viņa sniegtā informācija vieglatlētikas rezultātu pasauli darīja pilnīgāku. Lielākajās sacensībās Andris joprojām tiekas ar saviem amata brāļiem, Starptautiskajā Vieglatlētikas statistiķu asociācijā — ATFS — ir aptuveni 300 biedru no visas pasaules. Mazliet žēl, ka Staģim neizdevās tikt uz olimpiskajām spēlēm Londonā, tās viņam būtu bijušas pirmās.
Statistiķis nenoliedz, ka dators stipri vien atvieglo rezultātu apkopošanu. Kad dators uz kādu dienu ir remontā, Andris jūtas kā bez acīm, ausīm un mutes, taču kartīšu un mapīšu sistēma joprojām pastāv. Tām nedraud ne datorsistēmas nobrukšana, ne elektrības pārrāvumi. Arī rezultātus un citus datus vieglāk atrast viņam tik saprotamajā pierakstu sistēmā.
Galvā Andris visu nemēģina atcerēties, pat visus pasaules rekordus no galvas nezina, jo cilvēkam, kas paļaujas uz precīzām atbildēm, katrs centimetrs vai sekundes simtdaļa ir nozīmīga, un to var atrast tikai pierakstos.
Andris rūpīgi gatavojas katrām sacensībām, kuras viņš uzaicināts komentēt, un ik pa brīdim skaļruņos atskan precīzi skaitļi par sportista veikumu, viņa vietu pasaules vai Latvijas rangā. Ja kaut kas nav precīzi zināms, tad Andris labāk nesaka neko, nekā gvelž aplamības.
KARALIENES PAGĀTNE, TAGADNE UN NĀKOTNE
Andris par sporta karalienes — vieglatlētikas — pavalstnieku sevi sauc jau gadus sešdesmit. Šajā laikā redzēts un piedzīvots tik daudz, ka viņš precīzi un izsmeļoši analizē vai katru desmitgadi.
Piecdesmitie. Iedvesmas laiks. Tas bija laiks, kad pēc kara atjaunojās gan dzīve, gan sporta stadioni. Vieglatlētika, kā tas ir arī šodien, ir viens no pieejamākajiem sporta veidiem, jo skriešanai, lēkšanai, mešanai nemaz tik daudz nevajag.
Sportot bija goda lieta, un treneriem audzēkņu netrūka. Toreiz tas liktos neiedomājami, ja Latvijas meistarsacīkstēs kādā no veidiem startētu tikai divi sportisti, kā tas bija šāgada Latvijas meistarsacīkstēs.
Tiesa, sportisti toreiz nebija izlepuši un bija laimīgi, ja ziemā varēja skriet pa Radiorūpnīcas šautuves izdedžu celiņu vai pa zemi virs siltumtrases pie Fizkultūras institūta, kas pat lielā salā neaizsala.
Sešdesmitie un septiņdesmitie. Šķēps un manēža. Sākās Jāņa Lūša laiks, arī citu šķēpmetēju lieliskie sasniegumi. Eiropas čempionātā 1971. gadā uz goda pjedestāla augstākajiem pakāpieniem pat stāvēja divi Jāņi, jo aiz Lūša otrais bija Doniņš. PSRS meistarsacīkstēs reiz pat viss pjedestāls tika latviešiem, jo trešais bija Vilnis Feldmanis. Andris atceras, ka spēcīga bija visa Latvijas izlase, jo PSRS Tautu spartakiādē 1967. gadā mūsējie komandu cīņā ieguva piekto vietu, tūlīt aiz lielajām republikām.
Liels stimuls vieglatlētikas izaugsmē bija Rīgas sporta manēža, kuru atklāja 1966. gadā. Tolaik tā bija viena no modernākajām PSRS, neatpalika no Eiropas labākajām ziemas vieglatlētikas bāzēm. Skumīgi, ka vēl šodien, kaut arī krietni paplukusi, tā ir vienīgā manēža Rīgā.
Andrim neizprotams liekas lēmums celt modernu ziemas manēžu Kuldīgā, nevis Rīgā, kur tā būtu bijusi krietni lietderīgāka. Arī modernus stadionus ceļ un rekonstruē nevis galvaspilsētā, bet provincē — Jelgavā, Bauskā,Valmierā, Salaspilī, kur tie netiek pienācīgi noslogoti.
Tāpat Andri satrauc fakts, ka nevienā no citādi lieliskajiem olimpiskajiem centriem, kuri ir vairākās lielākajās Latvijas pilsētās, nav atvēlēta vieta vieglatlētiem. Izņēmums ir Ventspils, kur ir manēža, tiesa, tā neatbilst starptautiskajām prasībām.
Astoņdesmitie un deviņdesmitie. Uzplūdu un atplūdu laiks. Tas bija gan uzplūdu (Daiņa Kūlas zelts un Jura Silova sudrabs olimpiskajās spēlēs Maskavā), gan atplūdu laiks. Nostājoties uz neatkarības ceļa, vieglatlētu saimē sākās jukas, jo pavērās iespējas startēt komercmačos, un katrs sāka domāt par sevi, Latvijas godu tāpat par brīvu vairs neviens īpaši nebija gatavs aizstāvēt.
Mūsu gadsimts. Labilā virsotne. Pamazām sistēma stabilizējās, un ik pa četrgadei mums tika medaļas arī olimpiskajās spēlēs — soļotājam Fadejevam Sidnejā (2000. g.), šķēpmetējiem Vasiļevskim Atēnās (2004. g.) un Kovalam Pekinā (2008. g.). Žēl, ka Londonā tāllēcējai Inetai Radēvičai pietrūka nieka centimetra līdz bronzai.
Par pēdējām olimpiskajām spēlēm Andris ir sarūgtināts, jo daudzi sportisti netika pat tuvu saviem labākajiem rezultātiem. To viņš skaidro ar pašu sportistu un viņu treneru nespēju koncentrēties četrgades lielākajām sacensībām. Ko līdz pašmāju augstie rezultāti, ja nevari kaut ko līdzīgu sasniegt svarīgākajos mačos. Andris ir tik sarūgtināts, ka dažiem mūsu vieglatlētiem Londonā gatavs piekarināt agrāk nelietoto marku — tūrists.
Runājot par nākotni un balstoties uz to pašu skaitļu valodu, Andris ainu mūsu vieglatlētikā salīdzina ar piramīdu, kuras pamatne pēdējos gados kļūst arvien šaurāka, pietiek kādam sportistam izkrist, un virsotne brūk. Tā ir lodes grūšanā, vesera mešanā, daudzās skriešanas disciplīnās. Nebūs masveidības — nebūs konkurences, nebūs konkurences — nebūs cīņas par vietām un augstu rezultātu, — vienkāršs skaitāmais pantiņš.
Andris saprot, ka tik ātri valsts bagāta nekļūs, tāpēc jāmeklē citi ceļi, lai vieglatlēti arī turpmāk veidotu teju pusi no valsts olimpiskās komandas. Jādomā par stipriem klubiem, par motivējošām sacensībām un, protams, par stadionu un ziemas bāzi Rīgā, jo vieglatlētu galvaspilsētā ir visvairāk.
Andris atzīst, ka statistiķa pienākums nav nevienu mācīt, taču tie paši skaitļi rāda, ka augšupeja rodas tad, kad sporta veidu vada spēcīgi, izdomas bagāti un — nav ko slēpt — izveicīgi cilvēki. Lai kā censtos tagadējā Vieglatlētikas savienība, par augšupeju bez kāda spēcīga un radikāla grūdiena grūti runāt. Andris pieļauj domu, ka, tā turpinot, uz spēlēm Riodežaneiro daudz vairāk par desmit vieglatlētiem neaizbrauks.
Būtu žēl, jo latvieši daudzkārt pierādījuši, ka arī mazas tautas tieši vieglatlētikā var daudzus pieveikt. Labi, mēs nevaram vinnēt sprintā, garo distanču skriešanā, (kaut gan Jeļena Prokopčuka šo faktu ir daudzkārt apgāzusi), taču mēs varam lieliski soļot, tālu un augstu lēkt, mest šķēpu, grūst lodi… Andris cer, ka sporta karaliene reiz atkal gozēsies saulītē.
Andris STAĢIS
Latvijas vieglatlētikas statistiķis un vēsturnieks, Starptautiskās Vieglatlētikas statistiķu asociācijas (ATFS) biedrs kopš 1971. gada
Dzimis: 1941. gada 3. augustā Ropažu novadā
Izglītība: 1969. gadā pabeidzis RPI (tagad RTU), inženieris
Sporta gaitas: Latvijas izlases vieglatlēts visās vecumu grupās (1960.—1970. g.)
Labākie rezultāti: tāllēkšanā — 7,19 m, trīssoļlēkšanā — 15,62 m, diska mešanā — 46,62 m, vesera mešanā — 55,07 m, desmitcīņā — 6241 punkti, daudzkārtējs medaļu ieguvējs Latvijas meistarsacīkstēs
Darba gaitas: VEF un Rīgas Radiorūpnīcas inženieris, Rīgas Radiorūpnīcas un Preses nama atslēdznieks, kopš 2004. gada — pensionārs
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Gunta, meitas Margita un Laila
Vaļasprieki: filatēlija, ogošana, kantrimūzika un šlāgeri
