Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ar sapratni un labvēlību

Vieglatlētikas pazinēji viņu vēl nesenā pagātnē
atceras kā teicamu barjerskrējēju, Eiropas vicečempionu telpās, daudzu nozīmīgu
sacensību uzvarētāju. Tie, kas rūpīgi seko līdzi vieglatlētikas sacensību
reportāžām Latvijas televīzijā, pazīst viņu kā lietpratīgu komentētāju ar labvēlīgo
attieksmi un prieku par katru mūsu sportista panākumu. Pavisam drīz, sākot jau
no piecpadsmitā augusta, Gunta Pedera balss skanēs no Pekinas, kur viņš
komentēs olimpisko vieglatlētu cīņas.
Tikšanās ar Gunti bija
rūpīgi jāplāno, jo viņš ir visai aizņemts gan tiešajā darbā – apdrošināšanas
brokeru sabiedrībā SIA LG Brokers -, gan joprojām aktīvi
darbojas vieglatlētikā un ir Latvijas Vieglatlētu savienības valdes loceklis. – Pirms cik ilga laika tu pameti skrejceļu,
lai paliktu savā iemīļotajā sporta veidā, bet tikai citā kvalitātē?
– Sportot beidzu 26
gadu vecumā, tātad 1999. gadā. Iespējams, ka tas bija pāragri, bet toreiz
vieglatlētikai nebija pārāk spoži laiki, mocījos arī ar veselības problēmām,
mans treneris Imants Kukličs grasījās beigt trenera gaitas. Arī dzīve prasīja
stabilu materiālo pamatu. Tomēr vieglatlētiku
nepametu. Sāku strādāt savienības valdē, kopš 2003. gada televīzijā vadu
reportāžas no lielākajām pasaules mēroga sacensībām. – Par vieglatlētiku Latvijā runā dažādi –
trūkst bāzes, citi sporta veidi savāc talantīgākos bērnus jau agrā bērnībā, vieglatlētika
neesot populārs sporta veids… Kādas ir tavas domas?
– Sākšu ar to, ka
vieglatlētika – gribat vai negribat – ir pamats jebkuram sporta veidam
– gan skriešanai
un mešanai, gan lēkšanai. Arī šahisti skrien krosu. Starp citu, par sporta
spēļu komandu fizisko sagatavotību galvenokārt rūpējas vieglatlēti. Arī mūsu
sieviešu basketbola komandai līdzi uz spēlēm Pekinā brauks izcilais trīssoļlēcējs
Māris Bružiks, kas ilgus gadus rūpējas par basketbolistu fizisko formu. Ja
atceramies mūsu futbola izlases pārsteidzošo iekļūšanu Eiropas finālspēlēs, tad
liela loma bija arī viņu fiziskās sagatavotības trenerim Kārlim Ieviņam. Tagad
viņš no šīs dzīves ir aizgājis un, paši redzat, ka mūsu futbolistiem vairs nav
ne tā ātruma, ne atlētiskuma.

Ko darītu mūsu
bobslejisti bez vieglatlētikas? Paskatieties, cik viņu treneri rūpīgi seko mūsu
sprinteru un daudzcīņnieku startiem.

Pavisam citādi ir, kad runājam
par nopietnu, specializētu nodarbošanos ar vieglatlētiku, tad jāteic, ka ir
daudzskanīgāki, varbūt arī skatāmāki sporta veidi. Par basketbolu (tagad arī
pats to uzspēlēju) nerunāsim, tas tomēr ir latviešu nacionālais sporta veids.
Runājot par hokeju, domāju, ka daudz ko nosaka mode, profesionālā hokeja
vilinājums. Bet cik mums īsti ir to, kas pelna lielu naudu? Cik bērnu, reizēm
vecāku spiesti, stiepj smagās somas, lai pēc pāris hokeja treniņu reizēm sportu
pamestu pavisam.

Vēl nedrīkst aizmirst, ka
vieglatlētikā bērni var trenēties bez maksas. Cik maksā jauno hokejistu
ekipējums, pajautājiet vecākiem. Ja domājam par bērnu veselību, tad vieglatlēti
daudz sporto svaigā gaisā, pat vēlos rudeņos un agros pavasaros.

– Bet ziemā jātrenējas novecojošās sporta
manēžās, kur vecākiem pat nav īsti kur apsēsties un bērniem nomazgāties.
Pretruna?

– Tas diemžēl ir
fakts. It sevišķi tas attiecas uz Rīgu, kur visvairāk nodarbojas ar
vieglatlētiku. Šodien tāda mēroga pilsētu kā Rīga grūti iedomāties bez modernas
vieglatlētikas manēžas. Esošā jau ir novecojusi par gadiem divdesmit, bet
Daugavas stadiona manēža būtībā ir garš koridors. Tomēr ledus ir sakustējies,
pērn Kuldīgā sāka darboties moderna, visai labi aprīkota manēža, kas ir laba
gan treniņiem, gan visai liela mēroga sacensībām. Tur vēl daudz kas jāuzlabo,
bet mēs gribam, lai spēcīgākie vieglatlēti tur vairāk rīkot centralizētas
treniņnometnes un Kuldīga, vismaz pagaidām, būtu ziemas vieglatlētikas centrs.

Ja runājam par
stadioniem, tad atsvaidzināts ir Daugavas stadiona segums Rīgā, rekonstruēti
stadioni Jēkabpilī, Liepājā, Slokā, uzcelts praktiski jauns stadions Salaspilī.
Vasarā lielu problēmu nav.

– Ko Vieglatlētikas savienība var darīt, lai
Rīgā būtu modernāks stadions, lai beidzot rastos mūsdienīgāka ziemas bāze?

– Daudzi, kas
pārmet, ka vieglatlētikas vadība neko nedara sporta bāžu celtniecībā, neizprot kādu
svarīgu lietu – savienība nav saimnieciska organizācija, kas būvē
stadionus. Mēs darām to, kas ir mūsu tiešais pienākums – rīkojam sacensības,
rūpējamies par vieglatlētika attīstību mūsu valstī, budžeta ietvaros nodrošinām
sportistu treniņnometnes, valsts vienības startus ārzemēs. Mūsu izlases
piedalās visās lielākajās sacensībās, dzīvo piemērotās viesnīcās, esam
pietiekami labi ekipēti. Atceros, ka manā laikā līdz 23 gadu vecumam man pašam
bija jāpērk naglenes, kāds sporta tērps. Tagad izlases sportistiem tas ir
nodrošināts.

Par sporta bāzēm runājot,
mūsu prezidents Guntis Zālītis ir piedāvājis daudzus priekšlikumus, kā risināt
šo problēmu, kādas būtu vieglatlētiku prasības. Bet tas ir vēlmju formā – tādu
celtņu būvi vai rekonstrukciju izšķir daudz augstākā līmenī. Vieglatlēti ir
gatavi iesaistīties jebkurās sarunās, kas veicinātu šo sasāpējošo problēmu
risinājumu.

– Sarunās vairākkārt izskanējusi doma, ka
vieglatlētikas attīstībā daudz labāk 
veicas kaimiņiem igauņiem, viņiem sacensībās ir daudz dalībnieku, pulks
skatītāju. Kādā veidā viņi mūs apsteidz?

– Ja runājam par
augstas klases sportistiem, tad tādu mums ir vairāk. To pierādīja arī nesenā
Eiropas kausu izcīņa Tallinā, kur mums individuālo uzvaru bija vairāk. Tiesa,
viņiem daudzās disciplīnās ir lielāka masveidība. Man liekas, ka igauņi
racionālāk izveidojuši savu sporta veidu prioritātes. Vieglatlētika viņiem ir
topa augšgalā. Tāpat viņi pratuši piesaistīt sponsorus, iespējams, ka viņiem ir
cita nodokļu politika, kad, ziedojot sportam, iegūsti lielākas atlaides. Viņiem
ļoti labi noorganizētas igauņu Zelta līgas sacensības, kuras vienmēr pulcē
labus sportistus, kuri par augstvērtīgiem rezultātiem saņem arī naudas balvas.
Ne velti arī mūsējie bieži brauc pie kaimiņiem un iegūst labas vietas.

Zelta līgas maču seriāls
notiek arī ziemā, jo Tallinā vien ir četras modernas manēžas. Starp citu, līdz 1996. gadam
igauņiem ziemas bāzes nebija un baltieši sacentās Panevēžā.

Mums jāmācās no igauņiem.
Vispirms tas saistīts ar naudas piesaisti, kā arī vieglatlētikas
popularizēšanau presē un televīzijā. Tas, protams, prasa līdzekļus, kurus
negribētu atraut no sportistu vajadzībām paredzētajiem.

Ja runājam par valdes darbu,
tad vienmēr var vēlēties, lai būtu labāk. Kaut arī valdes locekļi strādā
sabiedriskā kārtā, manuprāt, tomēr valdes locekļiem vajadzētu specializēties
kādā jomā, lai darbs veiktos raitāk. Kā nelielu kompensāciju par darbu var uzskatīt
iespēju reizi gadā doties līdzi sportistiem uz kādām sacensībām, jo ir jāredz,
kā tas notiek citur.

– Ja tev otrreiz būtu jāsāk sportot – vai
tu atkal izvēlētos vieglatlētiku?

– Droši vien, jo tas
tomēr ir ļoti skaists sporta veids. Manuprāt, viens no objektīvākajiem, šeit
visu nosaka metri un sekundes. Ja sporta spēlēs tev var nebūt veiksmīga diena,
tad kāds cits tevi var aizstāt. Vieglatlētikā ir jāstartē, un neveiksmes
gadījumā vari vainot vienīgi pats sevi.

Turklāt sportošanas laikā
es paguvu apskatīt pasauli, kas tajos laikos nebija tik vienkārši. Starp citu,
tas jauniešus piesaistīja sportam, jo citu iespēju tikt aiz priekšskara jau
nebija.

Sporta gaitās iepazinos
ar daudziem interesantiem cilvēkiem, ar kuriem tiekos vēl tagad. Bieži risinām
arī kopējus darba jautājumus.

Nevar nepieminēt arī
savus konkurentus tieši barjerskrējienā. Savdabīga personība bija Eiropas
čempions Igors Kazanovs, kurš gan bija desmit gadus vecāks par mani, bet mēs
kopā startējam labu laiku. Starp citu, par Eiropas sudrabu lielā mērā esmu
pateicīgs tieši viņam (Igors toreiz uzvarēja). Viņš, konkurents būdams, deva
man vērtīgus padomus, kā sagatavoties finālskrējienam – nekāda gulēšana
tās pusotras stundas, visu laiku ķermenis jāvingrina.

– Vai izdevās skrejceļā tikties arī ar
Staņislavu Olijaru?

– Stasis savukārt ir
sešus gadus par mani jaunāks – es jau beidzu, bet viņš tikai sāka. Lepojos
(smejas), ka viņu esmu arī pārspējis. Viņš ir neordināra personība, un viņa rīcība
bieži vien saceļ ažiotāžu. Domāju, ka Stasis zina, ko dara, un viņa
nestartēšana pašmāju sacensībās bieži vien ir attaisnojama, jo iedzīvoties
traumās mūsu bāzēs lielu mākslu neprasa. Vasarā pat – viņš bieži trenējas
manēžā, jo tur segums ir mīkstāks nekā stadionā. Uzvarētājus netiesā, jo viņa
Eiropas čempiona tituls, pasaules bronza, piektā vieta olimpiskajās spēlēs
Atēnās ir izcili sasniegumi. It sevišķi disciplīnā, kur dominē melnādainies
sportisti.

– Kā vērtē viņa izredzes Pekinā?

– Viss atkarīgs no
Staša veselības Ja viss būs kārtībā, viņš finālā var tikt augstā vietā. Dažkārt
saka – Stasim zieda laiki ir garām. Es tā neuzskatu, jo 29 gadi
barjerskrējējiem ir tikai brieduma gadi. Viņš ir pietiekami ātrs, tehnisks un
ļoti pieredzējis.

Vispār savos komentāros
es cenšos uzsvērt, ka nedrīkst mūsu sportistu startiem pieiet ar mērauklu –
nav medaļas, nav vērts braukt. Jau tikšana vien uz olimpiskajām spēlēm ir
izcils sasniegums, jo vieglatlētikā atlases kritēriji ir ļoti augsti, un
jāpriecājas par katru apsteigtu citas valsts sportistu. Kā nekā starptautiskā
vieglatlētu savienība IAAF, ja nemaldos, apvieno vairāk valstis nekā ir
olimpiskajā kustībā. Būsim izprotoši un labvēlīgi, jo vieglatlētika ir skaists
sporta veids!

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS