Atomvanaga īpašie lidojumi
Šveices lieluzņēmuma SIGA tehniskā direktora vietnieks Jānis Vanags 41 gadu vecumā XCO krosā izcīnīja savu pirmo Latvijas čempionāta medaļu, finišēdams trešais amatieru konkurencē. Būdams divdesmitgadīgs jauneklis, viņš kļuva par Eiropas čempionu BMX amatieriem, piecus gadus vēlāk ekspertu vērtējumā uzvarēja arī pasaules čempionātā. BMX viņš ir kopš tā dzimšanas, jo 1988. gada 4. septembrī ne tikai piedalījās, bet deviņgadīgo puiku grupā arī uzvarēja pirmajās oficiālajās BMX sacensībās Valmieras Baiļu trasē, ko bija būvējis viņa tēvs Valdis Vanags. Tolaik viens no sīvākajiem Jāņa konkurentiem deviņgadīgo puiku grupā bija Ivo Lakučs. Bet nākamais divkārtējais olimpiskais čempions Māris Štrombergs tad vēl bija tikai nepilnu pusotru gadu vecs. Jānis pirmais no latviešiem startējis pasaules čempionātā ekstrēmajā Four-Cross disciplīnā, pieveicis par MTB Dakāru uzskatīto Cape Epic Dienvidāfrikā, pat nonācis vienā reanimācijas palātā ar Arnoldu Švarcenegeru... Viņa biogrāfijā ir daudz unikālu faktu, bet par savu misiju Jānis Vanags uzskata sabiedrisko darbību Valmieras Velo Vienības veicināšanā.
Šīs tūkstošgades sākumā Jānis Vanags izdomāja, ka vajadzētu pamēģināt, tēlaini izsakoties, braukt BMX pa kalnu uz leju jeb oficiāli Four-Cross (4X), kurā ar MTB velosipēdiem četri braucēji startē vienlaikus dabiskā nogāzē izveidotā ar BMX elementiem un citiem šķēršļiem bagātā trasē, kuras veikšanai parasti nepieciešama nepilna minūte. Cīņas notiek pēc izslēgšanas principa līdz prasmīgāko (un arī veiksmīgāko) četrinieka finālbraucienam. Sakomplektējis šādām aktivitātēm aptuveni piemērotu velosipēdu un patrenējies kaut cik atbilstošā apvidū, Vanags uzdrošinājās doties uz 2002. gada Four-Cross pasaules čempionātu, kas risinājās kalnu slēpotājiem labi zināmajā Kaprunā.
VĒL VIENS TRAKS LATVIETIS
“Tas bija totāls šoks!” atzīstas Jānis. “Es biju vienīgais dalībnieks, kura ritenim nebija disku bremzes. Milzīgajā ātrumā stāvajās trases virāžās varēju noturēties, tikai atsitoties pret kādu no konkurentiem. Diezgan traks pasākums.” Tomēr no kādiem 200 dalībniekiem Jānis Vanags Latvijas krāsas aizvedis līdz ceturtdaļfinālam.
Pēc tam Four-Cross trase tika uzbūvēta arī Baiļos, un notika pat pirmais Latvijas čempionāts, kas diemžēl palika pēdējais. Lai gan bija visi apstākļi, pacēlāju ieskaitot, lai šo disciplīnu attīstītu, latviešu zēniem vairāk patika trenēties klasiskajā nobraucienā. Jānis Vanags startēja vēl divos Four-Cross pasaules čempionātos, kuros gan viņam neveicās tik labi kā debijas reizē. Toties Eiropas čempionātā Vanags izcīnīja septīto vietu, turklāt pusfinālā viņš atradās vadošā pozīcijā, kad pirms kārtējā lidojuma pār tramplīnu saķērās ar kādu Francijas riteņbraucēju.
Ar to gan Vanaga gaitas trakajā četrinieku krosā nebeidzās. Vietu Eiropas labāko astotniekā viņš bija izcīnījis ar Atom velosipēdu, kura rāmis speciāli 4X sacensībām bija ražots Taivānā pēc Krievijas kompānijas VeloMir pasūtījuma. Krieviem tieši bija vajadzīgs viens drosmīgs braucējs, kas uzņēmumu pārstāvētu profesionāļu seriālā, kas vasarās vai ik nedēļas nogali risinājās Maskavas pievārtē. Iepriekšējā sezonā viņu konkurenti bija noalgojuši Gundaru Osi, kas bija apliecinājis, — latvieši tik trakās trasēs prot braukt. Te nu bija vēl viens! Līgums ar Jāni Vanagu tika noslēgts uz diviem gadiem.
“Katru piektdienas vakaru pēc darba es sēdos lidmašīnā un lidoju uz Maskavu, tur mani sagaidīja personīgais menedžeris un personīgais mehāniķis ar jau sagatavotu velosipēdu. Man atlika tikai kāpt uz starta un rādīt, ko māku,” Vanags spožām acīm atceras savu īso profesionālā sportista dzīvi. “Es neko tādu iepriekš nebiju piedzīvojis.” Vienlaikus viņš turpināja, kā tagad teiktu, duālo karjeru — ar iedvesmu strādāja par inženieri BYKO-LAT koka māju ražotnē Valmierā un Baiļos trenējās tā, ka divu sezonu laikā Maskavā zaudēja tikai vienu maču un tad arī latvietim Aivaram Būrim, kas startēja citā komandā. “Pārējie bija tramvaja pieturu aiz mums! Kādā krievu žurnālā biju nosaukts par Atomnij Jastreb.” Latviski tas būtu Atomvanags.
VALMIERAS VELO VIENĪBAS SPĒKS
Tad Vanagu ģimenē pieteicās puika, un laimīgais tēvs profesionāļa karjeru nolēma beigt. Ap to laiku Jānis pārtrauca arī piedalīties BMX sacensībās. “Ģenerālā pāreja uz darba dzīvi bija notikusi,” Jānis Vanags raksturo situāciju 2006. gadā. “Piecus gadus es sportā nedarīju neko, un drīz sākās problēmas, vispirms jau liekais svars. Tad Arvis Piziks mani iesaistīja Valmieras Velo Vienībā. Arvja ideja bija ļoti vienkārša — visi, kas Valmierā brauc ar riteņiem, zināja, ka katru vakaru pulksten sešos sākas atklātais treniņš. Katru vakaru! Pulcēšanās vieta — Matīšu aplis. Ņem savu šosejnieku vai MTB un piedalies! Protams, pirmajā 50—60 kilometru treniņā lielie vīri mani iznīcināja. Nopirku šosejnieku un turpināju, drīz aptverot, ka arī tā šosejas lieta ir tīri forša. Ja jau tu trenējies, tad gribas arī mačos braukt. Lēnā garā sāku ar Igo Japiņa MTB maratoniem. Kā jau sportistam, man ir tā — ja šodien esmu simtais, tad rīt man jābūt deviņdesmitajam. Sasniedzis puslīdz pieklājīgu līmeni tautas klasē, sapratu, ja es gribu turpināt, jāsakārto uzturs un vajadzīgs strukturēts treniņplāns. Es jau biju sācis strādāt Šveicē.”
UN… TURĒT SVAIGU PRĀTU
Pateicoties savai interesei un zināšanām par tā dēvēto pasīvo māju būvniecību, Jānis Vanags nonāca Šveices uzņēmumā SIGA, kas ražo celtniecības blīvēšanas materiālus, ar kuriem nodrošināt ēku energoefektivitāti — līmlentes, hermētiķus, plastikas, membrānas, plēves, kuras lieto dažādām būvēm visā pasaulē. Pirms astoņiem gadiem sācis kā SIGA pārstāvis Baltijā, Vanags šogad konkursa kārtībā kļuva par visas kompānijas tehniskā direktora vietnieku. “Man kā latvietim strādāt uzņēmumā, kas savā industrijā ir vadošais pasaulē, ir zināms lepnums un, protams, atbildība,” šos vārdus sakot, šķiet, Jānis Vanags jūtas kā uz pjedestāla apbalvošanas ceremonijā.
“Mans darbs ir dinamisks — koordinēt globālu inženieru komandu, tātad nemitīgi kaut kur jālido,” skaidro Vanags. “Tas nozīmē, ka trīs nedēļas mēnesī es esmu ceļā. Viens ritenis mani gaida uzņēmuma bāzes mītnē Šveicē, otrs — Oslo birojā, trešais, protams, mājās Valmierā. Kur es esmu, tur arī trenējos. Ar Arvja palīdzību ir uzbūvēta treniņu struktūra, un es zinu, ko katrā vietā var izdarīt. Kur ir baseins peldēšanai, kur kāpnes, pa kurām paskriet, kur ar distancenēm uzslēpot, kur pa kalnu ar velosipēdu nobraukt, kur kāpumā augšā uzbraukt. Tā, trenējoties vismaz 10 stundas nedēļā, cenšos sevi uzturēt formā.”
Jānis ar velosipēdu nobraucot līdz 10 000 kilometriem gadā, ziemā kādu tūkstoti noslēpojot, ap 60 kilometriem nopeldot. “Bet mērķis nav iekļūt labāko divdesmitniekā vai desmitniekā,” uzsver SIGA inženieru līderis. “Mērķis ir uzturēt sevi labā vispārējā fiziskā formā un turēt svaigu prātu. Sacensības ir tests, vai es savu uzdevumu izpildu. Ja Latvijas MTB maratonos sporta klasē finišēju divdesmitniekā, tad viss ir kārtībā. Bet līmenis aug.”
Vienlaikus Vanags palīdz Pizikam attīstīt Valmieras Velo Vienību, kurā izveidota jauniešu treniņgrupa. Galu galā abiem aug dēli. Baiļos izveidota arī 4 km gara XCO trase, un Jāņa dēls Ralfs Eduards jauniešu konkurencē jau cīnījās Latvijas čempionātā Laurenčos. “Cenšamies jauniešos radīt mīlestību uz izturības sportu, aktīvu dzīvesveidu vispār. Lai nebūtu tikai telefonā sēdēšana,” skaidro Jānis. “Cik nu brīvais laiks atļauj, palīdzu Arvim vadīt treniņus. Darbošanos Velo Vienībā es uztveru kā tādu misiju.”
Bet kur tad leģendārā Baiļu bāze? “Baiļi kā sākotnējais kalnu slēpošanas komplekss savu funkciju ir zaudējis, jāmeklē cits pielietojums,” uzskata to izveidotāja un īpašnieka Valda Vanaga dēls Jānis. “Manuprāt, šī bāze ir ideāli piemērota skolēnu apmācībai,” viņš turpina. “Infrastruktūra ir, saražot un deponēt sniegu nav nekādu problēmu. Mežā izdzīta 6 metrus plata trase, lai to piecu kilometru garumā var sagatavot ar lielo retaku. Ziemā no Pārgaujas autobusa pieturas līdz Baiļiem varētu atslēpot pa apgaismotu trasi. Protams, mums ir savi īpašie sporta veidi, bet svaigs gaiss un pamatsportu iemaņas vajadzīgas visiem. Mums ir unikāla iespēja tāpat kā Laurenčos apmācīt skolas bērnus slēpošanā. Turklāt daudz lielākos apjomos. Tagad tur iekārtota arī 4 kilometrus gara XCO trase, kas neatpaliek no tās, pa kuru nupat cīnījāmies par Latvijas čempionāta medaļām. Tas viss tur ir, bet mūsu ģimene to vairs nevar pavilkt, lai gan parādu nav. Bija laba versija, ka Baiļus pārņem pašvaldība, bet, šķiet, šī ideja izgaist…”
SAVI ČAĻI ĪSTENĀ KLUBĀ
Jānis Vanags leģendārajā Valmieras Tālavas BMX klubā bija kopš tā dibināšanas dienas un kopā ar saviem talantīgajiem vienaudžiem Ivo Lakuču, Gundaru Osi, Uldi Sangoviču un citiem vispirms aizsitušies līdz Eiropas čempionātu fināliem un daži pat pjedestāliem jauniešu vecuma grupās, bija jau kļuvuši par pasaulē pamanāmiem junioru braucējiem, kas gatavojās lauzties elites durvīs.
Tajā pašā laikā Jāņa veselība ne tuvu nebija tā spožākā. Viņam tika konstatēta aortas koarktācija — šī lielā asinsvada sašaurinājums, kura dēļ jaunajam sportistam ķermeņa vienā pusē bija izteikti augstāks asinsspiediens ar draudošām ļoti dramatiskām sekām. 18 gadu vecumā tika nolemts veikt aortas protezēšanu, to mākslīgi paplašinot. “Tas bija gana smags process manā dzīvē,” atceras Jānis. “Bet, pateicoties dakteru prasmei un dažādām sakritībām, tā paša gada rudenī es pat spēju piedalīties BMX pasaules čempionātā un aizbraukt līdz ceturtdaļfinālam. Ivo tajā gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē kāpa uz junioru pjedestāla pēc pasaules sudraba. Būtībā tā gada sākumā pirms operācijas es biju savā vislabākajā fiziskajā formā.” Vēlāk atklājies, ka Jānis gulējis vienā reanimācijas palātā ar Arnoldu Švarcenegeru, kam tajā pašā Londonas slimnīcā veikta sirds operācija. Šo faktu gan Vanags īpaši neafišē, jo, kā smejies, autogrāfu neesot paprasījis.
“Daliņa stadionā uz skrejceļa zem tribīnēm mums bija uztaisīts starta kalns ar vienu tramplīnu, kur mēs visu ziemu trenējām startiņus, pat mačus taisījām, cīnījāmies uz simtdaļām,” Jānis akcentē īstena kluba nozīmi savā atlabšanas procesā. “Pēc operācijas pats galvenais bija, ka tur es varēju atgriezties pie saviem čaļiem. Sēdēju, skatījos, kā viņi brauc, smējāmies cits par citu, kopā dzinām muļķi, un es biju daļa no tā visa. Tāpēc es tik ātri varēju atgriezties.”
PĀRI ALPIEM, PIRENEJIEM, TUKSNESĪ…
Pēc tam sekoja septiņu gadu ilgas bakalaura un maģistrantūras studijas RTU Celtniecības fakultātē, kuru laikā Jānis vairāk trenējās Jelgavas BMX trasē, izmantojot vieglatlēta Aivara Ikaunieka strukturētās treniņu metodes, un starptautiski elites braucēju konkurencē pārstāvēja kādas Šveices BMX komandas krāsas. “Pāris Eiropas čempionāta posmos tiku uz pjedestāla, reiz varēju būt arī trešais kopvērtējumā, bet pēdējā kārtā sačakarēju visu pasākumu, rezultāti bija ļoti blīvi, paliku astotais, sadegu. Tā gadās,” Jāņa atmiņas iegūst Kurta Vonnegūta stila iezīmes. “Mūsu ģimenē bija nolemts, kad beidz studēt, beidzas arī atbalsts sportam. Ja pats spēj pietiekami nopelnīt, lūdzu, uz priekšu!”
Uz priekšu Vanagam junioram, protams, tikt gribējās. Tagad jau arī savā profesijā. Viņam izdevās dabūt inženiera vietu starptautiskā uzņēmuma BYKO-LAT Valmieras ražotnē, kur, Jāņa vārdiem runājot, “es aizrāvos ar zināšanu vākšanu par energoefektīvām ēkām, sapratu, ja gribam dzīvot neatkarīgi no Putina kunga gāzes krāna, mums jābūt gudrākiem.”
No BMX elites grupas Jānis Vanags pārgāja uz amatieru klasi un 2004. gadā kļuva par pasaules čempionu tā dēvētajiem ekspertiem, kas brauc ar īstajiem — 20 collu BMX divriteņiem.
Jāņa Vanaga piedzīvojumus Four-Cross un XCO trasēs jau pieminējām, bet tā nav visa viņa velodažādība. “Kopā ar savu draugu Ingusu Ozolantu no Murjāņiem īstenojam projektu Latvia Stage Racing Team,” inženiera un menedžera lūpās atkal ievelkas azarta smaids, jo runa sākas par trasēm, kam patiesībā kalnu divriteņi radīti. “Katru gadu cenšamies piedalīties kādā no pasaules lielākajām MTB daudzdienu sacensībām. Mēs esam nobraukuši vispopulārāko — TransAlp — no Maijerhofenas Austrijā vairāk nekā 550 km ar kopējo augstumu starpību virs 18 000 m līdz Gardas ezeram Itālijā. Astoņās dienās esam pieveikuši Cape Epic 700 km pa Dienvidāfrikas tuksnesi, ko uzskata par kalnu divriteņu Tour de France. Mārtiņš Blūms pērn vienā posmā bija uz pjedestāla. Mūsu rēķinā ir Beskidy Trophy Polijā un Trans Pyrenees no Vidusjūras pāri Pirenejiem līdz Atlantijas okeānam, kur savā grupā izcīnījām otro vietu. Šajos ultramaratonos, kuros ir ļoti liela dažādu negadījumu bīstamība, vienmēr jābrauc divatā. Tas ir grūtākais — saskaņoties ar otra fizisko, garīgo un psiholoģisko stāvokli. Ar Ingusu viens otru esam pietiekoši labi iepazinuši, lai to sekmīgi spētu. Šogad mums plānā bija Kolumbija, kur 800 km maršrutā agrāk bija jāveic kalnu pāreja 4500 m augstumā virs jūras līmeņa. Amatieriem tur bija pārāk daudz kritušo, un maratonu nolaida zemāk — uz tropisko daļu. Bet tagad Kolumbija pārcelta uz nākamo gadu. Tāda mums tā izklaide.”
