Atvēziens. Bez taurēm, bez bungām
Pagaidām skaļi
vārdi neskan ne par pasaules jaunatnes olimpiādi Singapūrā, ne par olimpiskajām
spēlēm Londonā un arī par jauniem valsts rekordiem ne. Vairāk runājam par
nodomiem un iespējām sakārtot talantīgu jauniešu grupu izturības skrējienos. No
400 metru barjerām un 800 metriem līdz maratonam. Idejas motors ir Raimonds Kairis – bijušais vieglatlēts, kura vārds
vēl joprojām atrodams Latvijas labāko 3000 metru šķēršļu skrējēju sarakstā, treneris
un idejas pamatizstrādes autors Elmārs Priede – tāpat šķēršļu skrējējs. Bijušais
Latvijas izlases treneris vidējās un garajās distancēs, pēdējais PSRS izlases
treneris Latvijā, pēc tam ilgu laiku dzīvojis Vācijā. Tagad viņa vārds vairāk
dzirdēts mūsu bobslejistu pēdējo gadu panākumu sakarā, jo Elmārs krietni
uzlabojis mūsu sportistu fizisko sagatavotību, atradis jaunus ceļus bobsleja
tehnikas iegādei. Ikdienas trenera darbu uzņēmies treneris Andrejs Saņņikovs,
kura vārds pēdējās sezonās visvairāk izskanējis saistībā ar 800 m skrējēja
Dmitrija Jurkeviča vārdu. Elmārs Priede:– Mūsu skrējēji var skriet visaugstākajā līmenī, un es negribu runāt par
kaut kādu melno skrējēju dominanti šajās disciplīnās. Redzu, ka pēdējos gados
mūsu skriešanas skolas sistēma ir sabrukusi, un tikai atsevišķi sportisti –
Jeļena Prokopčuka, Dmitrijs Miļkevičs – sasnieguši pasaules klases
rezultātus. Latvijas meistarsacīkstēs dažkārt var uzvarēt ar rezultātu, ar kuru
agrāk nevarēji sapņot pat par pirmo desmitu.Latvijā ir daudz tīrradņu, it sevišķi Latgalē, tikai dimantiņus jāprot
pacelt. Skriešana ir demokrātisks sporta veids, kur jāprot izmantot labāko, kas
mums ir, – pludmales, mežus, mājīgos stadionus ārpus Rīgas. Mēs to esam
sākuši bobslejā. Sākumā gan bija skepse, neticība, bet tas darbojas – jauni
apstākļi citreiz tik vienmuļajiem treniņiem piešķir citu elpu. Jauniešu, kas
grib skriet, netrūkst, bet galvenais, kā un kas viņus trenē. Kā veidot
mūsdienīgus skriešanas pamtprincipus?Es izaugu uz padomju skolas bāzes, toreiz skriešanas literatūra, metodiskie
materiāli bija krievu valodā un bija vieni no labākajiem pasaulē. Kad sistēma
sabruka, daudz kas mainījās. Arī krievu skola tagad strādā visā pasaulē. Ja mēs
gribam sekot līdzi laikam, ir jāskatās tālāk, arī Rietumu virzienā. Lai to
varētu, ir jābūt atvērtam, jāzina svešvalodas, jāstrādā dinamiski. Mums tādu
treneru ir daudz? Vai tā ir treneru mūsdienīga apmācība, ja augstskolās strādā
ar trīsdesmit gadus veciem metodiskajiem materiāliem? Ar barbariskajām padomju
skolas metodēm, kas balstās uz liela apjoma darbu, jauniešu gados mēs vēl varam
sasniegt zināmus rezultātus, bet ap gadiem astoņpadsmit, divdesmit viņi no
sporta pazūd. Viss ir apnicis, organisms ir pārpūlēts, sirsniņas izstaipītas un
gribas būt no sporta pēc iespējas tālāk. Pazuduši daudzi, kuriem tikai gados
divdesmit piecos vajadzēja tā pa īstam atvērties un sākt skriet pavisam citā
līmenī.Mēs strādāsim citādi, bez forsēšanas, bez izmisīgas dzīšanās pēc
apjomiem. Visa pamatā ir metodiska sistēma, kas balstīta uz pamatotiem
principiem, lai katrs talantīgs jaunietis spētu sasniegt labāko, uz ko viņš ir spējīgs.
Raimonds Kairis:
– Pirms pāris gadiem šo sistēmu centāmies ieviest Ventspilī. Radās
grupiņa, kas sāka visai daudzsološi. Vēlāk ventspilniekiem interese zuda, jo
sāka darboties Latvijas sportā tik raksturīgais mazdārziņa princips – mums
jau pašiem viss ir, kam mums padomi. Atceros, tā mēs savulaik no Latvijas
izdzīvojām Pāvelu Loskutovu, Murjāņu skolas absolventu. Viņš izgāja visu mūsu
skolas sistēmu, bet tālakajai izaugsmei Latvijā neredzēja iespējas. Pārcēlās uz
Igauniju un Minhenē kļuva par Eiropas vicečempionu maratonā, uzvarēja daudzās
nozīmīgās sacensībās.
Mūsu mērķis ir radīt sistēmu. Sākot no attālākajiem lauku rajoniem un
mazpilsētām. Treneru vidū ir jāatrod domubiedri, kas grib augt līdzi laikam.
Skriešanas apmācības principi nav tik sarežģīti, ja tie ir loģiski un pamatoti
izstrādāti un šīs skrējēju grupas treneri tos īsteno. Mēs gribam rīkot kursus,
seminārus, koptreniņus. Ir jābūt pārmantotībai. Kad jaunietis izaug un dodas uz
Rīgu, tad darbs tikai jāturpina, nevis jāsāk no jauna.
Andrejs Saņņikovs:
– Cita trenera audzēkni vienmēr grūti pārņemt, jo patlaban visi liekas
gudri un katrs trenē atšķirīgi. Ja nav rezultātu, tad katrs atrod savus
iemeslus. Pie manis tagad no Liepājas atnākusi Latvijas eksrekordiste 3000 m
šķēršļu skrējienā pasaules jaunatnes čempionāta ceturtās vietas ieguvēja Poļina
Jeļizarova. Viņa šķēršļus vairs negrib skriet – viņa no tiem baidās, tāpat
kā no milzīgajām pārslodzēm treniņos. Skatoties viņas pierakstus, mani pārņem
šausmas par darba apjoma.Tādā veidā tas nevar turpināties, jo jauniete aug, kļūst
par sievieti un ir ļoti jāpiedomā par katru soli. Tagad Poļina grib skriet 800
metrus, bet es viņu redzu daudz garākās distancēs. Paies labs laiks, kamēr mēs
sakārtosim izveidojušos situāciju.
Zinu, ka daudzi (arī es – ko tur liegties) gribētu stingras
receptes – darām to, pēc tam to. Brīnumrecepšu nav, kas der vienam, tas var
būt kaitīgs citam. Organismā ir jāieklausās, tas jāizprot, lai sasniegtu
galveno – ātri skriet.
Elmārs Priede:
– Andrejs vistiešāk saistīts ar ikdienas treniņiem. Es vairāk domāju par
kārtojumu, par rozīnītēm, bet viņš to visu saliks kopā. Jebkurā gadījumā
Andrejam jāpāriet uz jaunu kvalitāti, jo ar līdzšinējām metodēm uz izaugsmi
cerēt nevar.
Mēs tikko veicām pirmo nopietno kopdarbu, sarīkojām treniņnometni
Vācijā, Rozenheimā. Tā notika nelielos kalnos, un tur bija viss, lai trenētos.
Redzēju jauniešu sajūsmu, treniņprieku, un es domāju, ka viņi paveica krietni
lielāku un noderīgāku darbu, nekā varētu gaidīt mājās. Nodarbības ārpus
ikdienas ir arī psiholoģiski treniņi. Nav lieki piebilst, ka finansiāli sarīkot
treniņnometni Vācijā ir lētāk nekā Latvijā.
Mums nav vēl tik daudz līdzekļu, lai tādas nometnes rīkotu regulāri. Arī
tagad esmu ļoti pateicīgs Bobsleja federācijai, kas iedeva autobusu, jauniešu
vecākiem, kas daļēji sedza uzturēšanās izdevumus. Tas nevar kļūt par sistēmu,
jo ne katrs šajos spaidīgajos apstākļos var atrast lieku naudu savu bērnu
treniņiem.
Raimonds Kairis:
– Tā ir pasaules problēma. Naudas pietrūkst visiem un vienmēr.
Vieglatlētika nav tas sporta veids, kur apgrozās miljoni, un līdzekļu piesaiste
prasa izdomu un neatlaidību. It sevišķi jaunatnes sportā, kur jaunieši vēl nav
izauguši līdz Latvijas olimpiskās vienības līmenim un atbalsts jāmeklē citur.
Visgrūtākais ir brīdis, kad sportists izaudzis no jaunieša vecuma, bet
vēl īsti nespēj konkurēt pieaugušo sacensībās, kaut arī ir perspektīvs un
daudzsološs. Lai viņš paliktu sportā un pēc pāris gadiem sasniegtu daudz
augstākas klases rezultātus, ir jādomā. Mums talantu nav tik daudz, lai atmestu
ar roku un gaidītu nākamos.
Kā piemēru varu nosaukt Latvijas šķēpmetēju klubu, kas praktiski ir
vienīgais vieglatlētikā, kas jautājumus risina mūsdienīgi. Vallija Drauga un
domubiedri spējuši izmantot Starptautiskās Olimpiskās komitejas Solidaritātes
programmu, spējuši piesaistīt visaugstākās klases speciālistus (somu olimpisko
čempionu Tapio Korjusu), organizējuši kopīgus seminārus.
Arī Starptautiskajai vieglatlētikas federācijai ir programmas, ko var
izmantot tādas valstis kā Latvija, bet pie tā jāstrādā. Tā nekad nebūs, kad tev
atsūtīs naudu un teiks – tad nu patrenējieties, lūdzu.
Mēs pašlaik pie tā strādājam un ceram, ka uz pavasara pusi arī mūsu
skriešanas treneri varēs apgūt ārzemju speciālistu pieredzi.
Ir jāstrādā ar pašvaldībām. Ja ideja ir laba un noderīga, tad līdzekļus
var atrast. Mēs negribam būvēt nekādu skriešanas centru, bet gribam sakārtot
to, kas ir mūsu rīcībā. Rit sarunas ar Liepājas, Jēkabpils, Daugavpils un
Ventspils sporta darbiniekiem. Klaju noraidījumu patlaban nav – cilvēki ir
ieinteresēti, jo treniņgrupās ir viņu pilsētas pārstāvji. Vēl vairāk –
viņi labprāt uzaicinātu mūsu grupu pie sevis, sarīkotu kopīgus treniņus ar
vietējo treneru un sportistu līdzdalību. Tā būtu vislabākā skriešanas
popularizācija.
Elmārs Priede:
– Šķēpmetēji domā mūsdienīgi, tāpēc viņiem ir regulāri panākumi. Piemēram,
Valentīna Eiduka. Liekas, ka viņai kā trenerei viss ir skaidrs un nekādi padomi
nav vajadzīgi, bet viņa ir atvērta un pēc ilgākas sarunas uzaicināja mani
pakonsultēt savus metējus. Mēs kopā patrenējāmies, un Valentīna ļoti uzmanīgi
uzklausīja to, ko es varēju viņiem dot. Tikai sekojot līdzi jaunām idejām, mūsdienu
sportā var attīstīties. Jau runāju par krievu treneriem, kas pēc varenā monstra
sabrukšanas izklīduši pa visu pasauli. Īslandieši tagad met smagos rīkus, jo
tur strādā ekspadomju speciālists. Tāpat Austrālijā, Izraēlā. Vai viņiem savu
treneru trūkst? Ir jādomā plašāk un nemitīgi jāseko līdzi katram jauninājumam,
un nekad nedrīksti būt visgudrākais.
Ja tagad ieiet vieglatlētikas stadionā un pavēro, kā strādā vieglatlēti,
tad lielas pārmaiņas neredz – ir tāpat, kā bija pirms gadiem divdesmit
trīsdesmit. Tā ir atpalicība. Neiztirzāšu sportspēļnieku
fiziskos treniņus, bet viņi trenējas daudz mūsdienīgāk.
Andrejs pavisam negaidīti piesaistīja savu kursabiedru no Viļāniem,
vietējo biznesmeni un fanātisku skriešanas entuziastu Vitāliju Pīgožņu, kas
brīvajos brīžos trenē vietējos jauniešus. Viņš ir atradis talantīgus bērnus,
kas pēc kāda laika varētu iesaistīties mūsu grupā. Te nav nozīmes vecumam vai
pamatnodarbei – ir jāmīl sports un jāseko līdzi visiem procesiem. Viņš
pats izveidojis nelielu manēžu ar visiem trenažieriem, kurus izmanto ne tikai
vieglatlēti. Reģionos tādu fanātu ir daudz, un mūsu mērķis ir tos apzināt un
rosināt vienādiem apmācības principiem. Tikai tā mēs varam runāt par vienotu
skrējēja izaugsmi – no pamatskolas līdz augstskolai un tālāk. Jāveido kodols
visā Latvijā.
Raimonds Kairis:
– Pagaidām mūsu grupiņā ir deviņi skrējēji ar Dmitriju Jurkeviču un
Poļinu Jeļizarovu priekšgalā. Grupā ir arī mūsu ātrākais 400 m barjerskrējējs
Gatis Spunde un 1500 m skrējējs Ģirts Āzis. Abi viņi vēl ir Amerikā, un ir
problēmas ar viņu atgriešanos atpakaļ Latvijā, jo pagaidām nevaram atrast
iespēju trenēties un nopelnīt kaut nelielu, tomēr naudu, kas nodrošinātu iztiku.
Ja runājam par perspektīvām, tad abi viņi varētu sasniegt rezultātus, kas ļautu
piedalīties visaugstākā līmeņa sacensībās.
Andrejs Saņņikovs:
– Saprotu, ka mēs varam runāt gari un plaši, bet mūsu idejas un darbu
varēs vērtēt tikai pēc rezultātiem. Esmu runājis ar saviem jauniešiem, un visiem
viņiem sports ir pirmajā vietā. Ja mēs spēsim izdarīt visu, ko esam iecerējuši,
tad jau nākamajā sezonā tiem jābūt. Mūsu līderi ir tie, kas ar savu piemēru
spēs aizraut sekotājus, un skriešana Latvijā nebalstīsies tikai uz pāris
zvaigznēm, bet būs sistēmas produkts.
Sarunas nobeigumā ideju ģenerators Elmārs Priede piebilst, ka virsrakstā
citētie vārdi – bez bungām, bez taurēm – pieder izcilajam skrējējam
Pīteram Snellam. Arī šis projekts ir tikai tapšanas stadijā, jauni uzskati
jāapgūst treneriem, un brīnumus nav ko gaidīt – sportā burvji, kas izvelk
trusīti no piedurknes, nav. Viss ir jāizdzīvo pašiem.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
