Bez medaļas — kaut kā neveikli
Trešdaļu no Latvijas delegācija pasaules
čempionātā Osakā veidos šķēpa metēji – Vladimirs Vasiļevskis, Ainārs Kovals un
Ēriks Rags.
Kad iznāks šis Sporta numurs, abi pirmie jau būs piedalījušies
kvalifikācijas sacensībās universiādē Bangkokā. Tur būs arī viņu trenere
Valentīna Eiduka. Trijotne Rīgā atgriezīsies tikai septembra sākumā pēc startirm
Osakā. Īsa saruna ar treneri Valentīnu Eiduku vēl Valmierā.
– Vīriem, tāpat kā agrāk, uz pasaules
čempionātu brauc trijnieks, bet kur tad daiļā dzimuma pārstāves?
– Sieviešu šķēpa mešanā šogad gan prieki, gan
bēdas. Traumu dēl sezonu izlaida valsts rekordiste Inga Kožarenoka, no kuras
jau sen un pamatoti gaidām metienus pāri sešdesmit metriem. Gribu ticēt, ka
olimpiskajā gadā Inga spēs pārliecinoši atgriezties.
Par Lindu Brīvuli,
kurai pavasarī tikai nieks pietrūka līdz valsts rekordam, ir īpašs stāsts.
Meitenei ir visas iespējas kļūt par augstas klases sportisti, bet viņa jau kuro
gadu cīnās ar elkoņa traumu. Neesmu psiholoģe, bet liekas, ka te jau vajadzētu šāda
speciālista palīdzību. Treniņos it kā viss būtu normāli, bet sacensībās, kolīdz
nedaudz sāk sāpēt, Sinta liek šķēpu nost. Man liekas, ka meitenei jāsakārto
dzīves mērķi. Ar varu no malas neko nevar izdarīt.
Tuvu kvalifikācijas normai
bija Sinta Ozoliņa, bet katru gadu nav iespējams progresēt pa metriem desmit. 57 metri šogad ir
labs starta laukums Pekinai atbilstošiem rezultātiem. Protams, ja Sinta spēs
aizmirst par sieviešu trauslumu un nežēlos sevi svaru zālē. Jāsaprot, ka šķēpu
nemet ar tehniku vien. Visas šeit nosauktās ir manas audzēknes, tāpēc viņas
labi pazīstu.
Murjāņiete Ilze
Gribule, cik zinu, arī sezonu izlaiž traumas dēļ. Šķēpa mešanā no tā neizbēgt.
Tāpēc arī valdemārpilietei Madarai Palameikai varbūt neizdevās sasniegt visu, ko jaunā
meitene jau šogad varēja. Ja veiktos, Osakā varēja startēt pat piecas mūsējās. Gan
nezinu, vai no vienas valsts tik daudz sportistu šajā disciplīnā varētu
piedalīties, bet šoreiz – nekā.
– Izskatās kā bēdu ieleja?
– Sports augstā
līmenī nav izprieca. It sevišķi šķēpa mešana, kur ķermenim ir tāda pārslodze,
ko dieviņš nav paredzējis. Vajadzīgs arī raksturs.
– Mēs runājam par Vadimu Vasiļevski?
– Arī par viņu.
Trenēju Vadimu no padsmit gadu vecuma un nesauktu par zelta gabaliņu. Taču tieši
viņa spurainais un reizēm neprognozējamais raksturs ļauj būt pasaules vadošo
šķēpa metēju vidū. Vadims traumu dēļ nereti no starta jāattur. Ir jābūt
milzīgām sāpēm, lai viņš izstātos. Ceru, ka to nebūs. Tādi puiši rodas reti.
-Pie jums trenējas arī nebūt ne vājāki un
slinkāki audzēkņi.
-Mani puiši ir labi.
Ainārs Kovals ir spējīgs tikt pie kārotajiem deviņdesmit metriem. Reizēm
nesaprotu, kāpēc viņš tik daudz rokas
sevī, dara tā un nevis savādāk. Aināram jāsaprot, ka pie tik milzīgām slodzēm
jālieto atļautie vitamīni. Pat tādi, kas aptiekā nopērkami. Šogad viņš slimojot
zaudēja ap desmit kilogramiem svara. Tagad lēnām atkopjas. Atlikušajās nedēļās jāsakārto tehnika un tad jācīnās.
– Jūsu prognozes?
-Ko tur zīlēt! Ja
viss izdosies Aināram, vismaz sešniekā jābūt. Par Ēriku Ragu lai runā viņa
treneris Māris Grīva. Nedomāju, ka viņi neplānotu tikt finālā.
– Un galvenā prognoze?
– Būtu padomju laiki,
teiktu, – bez čempiona titula mājās nebrauciet. Bet tagad pats domā un sver.
Labāk startēsi, būs lielāks valsts atbalsts, lielāka pašapziņa pirms
olimpiādes. Vispirms jātcer, ka nepamodīsies vecās traumas. Pēc sacīkstēm Bangkokā
trenēsiemies Japānā, turklāt darīsim to darīsim ļoti prātīgi. Par līderiem
uzskatu Torkildsenu, Vadimu un Pitkameki. Nedrīkst aizmirst arī amerikāni un
krievu šķēpa metējus. Ja nu gribat uzzinātr pilnīgi visu, teikšu, ka braukt
mājās bez medaļas būs.. kaut kā neveikli.
Juris BĒZIŅŠ-SOMS
