Būt labam egoistam
Tagad Staņislavu Olijaru visbiežāk var sastapt futbola laukumā. Viņš atgriezies spēlē, kurā nopietni trenējies līdz pusaudža gadiem, ne tikai kā Salaspils Nikars komandas uzbrucējs, bet arī kā Skonto junioru treneris vispārējā fiziskajā sagatavotībā. Tomēr visciešāk Staņislava Olijara vārds saistīts ar vieglatlētiku. Ilgs laiks paredzams viņa rekordam 110 m/b — 13,08 (2003.), jo Latvijā neviens no 14 sekundēm pagaidām izskriet nespēj. Staņislavs Olijars finišēja piektais Atēnu olimpiskajās spēlēs, 2006. gadā kļuva par Eiropas čempionu, 2008. gada pasaules vieglatlētikas ziemas meistarsacīkstēs izcīnīja bronzas medaļu, viņa kontā ir seši finālskrējieni pasaules čempionātos.
2011. gadā 32 gadu vecumā Staņislavs Olijars beidza profesionālā sportista gaitas. Tiesa, tagad viņš ik pa brīdim pavīd vieglatlētikas sacensību dalībnieku vidū un vēl pērn bija ātrākais 60 m barjerskrējienā Latvijā. Arī būdams treneris, viņš joprojām rūpējas par savu sportisko formu.
Staņislavs OLIJARS
Dzimis 1979. gada 22. martā Čeļabinskā.
STATUSS
Toreiz: Jau samērā agri, uzreiz pēc vidusskolas, kļuvu par profesionālu sportistu. Trenējos 1—2 reizes dienā, treniņnometnēs — vairāk. Paralēli mācījos, vienu brīdi arī ASV, taču tur dažādu iemeslu dēļ nepaliku. Arī mācības Latvijas Universitātē bija grūti apvienot ar lielo sportu, tāpēc studijas ievilkās 10 gadu garumā. Toties tagad esmu sporta speciālists.
Toreiz sports bija mans dzīvesveids.
Tagad: Tagad strādāju par vieglatlētikas treneri sporta skolā Arkādija, par Skonto junioru futbola komandas vispārējās fiziskās sagatavotības treneri, individuāli trenēju mūsu uzlecošo tenisa zvaigzni Aļonu Ostapenko
Šogad saņēmu UEFA B kategorijas futbola trenera licenci, kas man ļauj trenēt jaunos futbolistus (līdz 15 gadu vecumam). Tiesa, par komandas trenera darbu šobrīd nedomāju, nejūtos tam vēl gatavs. Esmu atlicis vairākus citus darba piedāvājumus, jo neko negribu darīt pavirši. Koncentrējos tam, ko esmu uzsācis.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: 191 cm, 84 kg.
Tagad: 191 cm, 85 kg. Šie rādītāji daudz nemainās, jo turpinu trenēties, ne tik daudz, bet tomēr.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Biju ātrs un spēcīgs, ātri skrēju 100 m — 10,42, pat 200 m — 20,91, arī tāllēkšanā aizlēcu gandrīz 8 metrus — 7,94 m.
Tagad: Pagaidām nejūtos daudz zaudējis. Galvenā atšķirība ir tā, ka viss tagad notiek lēnāk, nevaru trīs dienas ātri skriet, ilgāks laiks vajadzīgs atpūtai.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Biju jauns, neprecējies. Tikai pēdējos trijos sportošanas gados man bija draudzene (ar kuru vēlāk arī apprecējos) un bērns.
Tagad: Sieva Santa (bijusī tāllēcēja, valsts rekordista tāllēkšanā Jura Tones meita), dēls Jegors (7,5 gadi), meita Dara (drīz būs 3 gadi).
MĒRĶI
Toreiz: Sportojot mērķis bija viens — būt pirmajam. Cita lieta, ka tas ne vienmēr izdevās, bet nekad uz startu negāju ar domu — tas un tas ir spēcīgāks, cīnīšos par trešo vietu. Lielajā sportā citādi nedrīkst! Nekad ne no viena neesmu īpaši baidījies.
Zinu, ka bija un ir grūti sacensties ar tumšādainajiem sportistiem, jo viņiem anatomiskā uzbūve un līdz ar to arī biomehānika ir citāda, pat asinsvadu daudzums esot par 16% lielāks. Kad sportoju, 110 m/b biju otrais visu laiku ātrākais baltais sportists, šobrīd esmu trešais. Tas gan nenozīmē, ka mums sprintā, it sevišķi barjerskriešanā, baltajiem nebūtu ko darīt. Jādomā un jātrenējas daudz vairāk, kaut gan gludajā sprinta distancē, manuprāt, izredžu praktiski nav.
Tagad: Gribu būt labs treneris. Saviem audzēkņiem dot visu, ko zinu un protu, arī to, ko vēl mācos. Trenera darbs nozīmē, ka visu laiku jādomā, jāanalizē. Nevar izstrādāt programmu un visiem likt darīt vienu un to pašu, turklāt daudzus gadus pēc kārtas. Visu laiku gribu pilnveidoties. Ceru, ka ar laiku varēšu palīdzēt arī Latvijas pirmajai komandai.
Līdz 16 gadu vecumam pats trenējos futbolā, arī tagad, lai labāk izprastu sportistus, spēlēju futbolu Salaspils komandā, kas startē Latvijas otrajā līgā. Šobrīd mani ļoti interesē sajūtas, kādas ir pēc nospēlētām 60—70 minūtēm. Jāpanāk, lai tā nebūtu fizisko spēju bedre.
Mani ļoti uztrauc Latvijas futbola īstenība — daudzie mākslīgie segumi, kas ir tik mīksti, ka izraisa savainojumus. Saprotu, ka ir grūti neizmantot sintētiku, jo labu laikapstākļu mums nav daudz, taču sportistu veselībai par labu tas nenāk. Ceru, ka mākslīgie segumi kļūs arvien labāki, vairāk līdzināsies īstam zālājam. Hanzas vidusskolas Ogres laukumā tas jau ir tīri labs.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Domāju, ja kaut ko dari, tad pēc labākās sirdsapziņas. Nav vērts neko darīt pa roku galam. Sportā, sevišķi vieglatlētikā, ir jābūt egoistam. Es domāju labā nozīmē. Ir jāizguļas, pienācīgi jāatpūšas, nav jāuzņemas lieki darbi. Visam jābūt pakļautam labākajam rezultātam. Ja komandu sportā dažkārt var paļauties uz komandas biedriem, tad vieglatlētikā tu esi viens pats.
Tāpēc tik grūti apvienot darbu, mācības ar sportu visaugstākajā līmenī.
Tagad: Panākt progresu. Gan savā darbā, gan audzēkņu vingrinājumos. Nedrīkst būt nekā lieka, maksimāli jāizmanto katra sportista spējas. Ja redzu, ka kāds ir noguris un acis viņam nespīd, tad labāk ļauju atpūsties, nekā par visām varītēm lieku kaut ko darīt. Vingrinājumam jābūt izpildītam pareizi, tikai tad tas dod rezultātu.
PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA
Toreiz: Reizēm nebiju 100 % gatavs startam (mikrotrauma vai kas cits), taču sasniedzu labus rezultātus. Savu sportisko formu es veidoju galvā.
Tagad: Reizēm redzu, ka sportists iet pretim traumām. Norādu uz kļūdām, bet nekas nemainās un savainojums ir klāt. Jūtos atbildīgs, ka neesmu pienācīgi pierādījis riskus un sekas. Pie tā daudz jāstrādā.
LIELĀKĀ KĻŪDA
Toreiz: Nevienu īpašu kļūdu nevaru izcelt. Varbūt nevajadzēja tik daudz pārdzīvot neveiksmes, pārāk nervozēt pirms starta. Tagad saprotu, ka nevajadzēja visu uztvert tik nopietni, taču katra neveiksme jaunībā likās traģēdija.
Reizēm pietrūka iecietības, kaut vai sarunās ar presi. Sāp pārmetumi par atteikšanos no starta Pekinā, taču traumas dēļ tiešām nevarēju startēt. Pirms tam gan biju labā formā. Latvijas sportisti savu vietu olimpiādē vienmēr ir godam izcīnījuši.
Tagad: Cenšos izvairīties no lielām kļūdām.
LIELĀKAIS PANĀKUMS
Toreiz: Eiropas čempiona tituls 2006. gadā Gēteborgā. Tāpat 5. vieta Atēnu olimpiskajās spēlēs. Tas bija brīnums, jo traumas dēļ sezonu iesāku vēlu un nekas neliecināja, ka izcīnīšu tik augstu vietu. Kaut gan nebija viegli skriet četras dienas pēc kārtas, pratu sakoncentrēties.
Tāpat bronzas medaļa 2008. gada ziemas pasaules čempionātā, kad mani rezultāti nebija ne sevišķi augsti, ne stabili. Viss tā sakrita, ka pasaules ātrākais barjerists izstājās pēc pāragra starta (vēlāk izrādījās, ka tā nemaz nebija), cits spēcīgs ASV sportists netika finālā, un bronza rokā, turklāt ar ne pārāk augstu rezultātu.
Tagad: Par panākumiem vēl negribu runāt, tie vispirms jāsasniedz. Prieks par Skonto puišiem — talantīgi, ļoti ātri. Labākie varētu pat startēt sprintā Latvijas vieglatlētikas meistarsacīkstēs. Gribu dot to labāko, lai viņi būtu fiziski labi sagatavoti.
Prieks, ka dzīve saveda kopā ar tenisisti Aļonu Ostapenko. Ļoti talantīga un daudzsološa sportiste. Cenšos rast viņai vispiemērotākos vingrinājumus, kas reizēm nesakrīt ar vispāratzītajiem, bet Aļonai izrādās noderīgi. Bija patiess gandarījums, kad komentētājs Eurosport TV US Open turnīrā uzteica Aļonas fizisko formu, viņas kāju darbību.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Cēlos vēlu un vēlu gāju gulēt. Toreiz tas likās normāli, nu vairs tā nedomāju.
Tagad: Ceļos ap septiņiem, arī gulēt eju agrāk — ap desmitiem vienpadsmitiem. Jūtos daudz labāk.
Diena rūpīgi jāsaplāno, un katrai stundai ir nozīme. Protams, arī ģimene uzliek pienākumus, kaut gan lielākās rūpes uzņemas sieva Santa. Tieši viņa atrod laiku aizvest dēlu Jegoru uz futbola treniņiem.
VAĻASPRIEKI
Toreiz: Ārpus sporta neko daudz nedarīju, vēlāk apguvu datorprasmes un izveidoju pat savu mājaslapu.
Tagad: Kopā ar dēlu likt Lego klucīšus.
Sarunas beigās Staņislavs atzīst, ka, kožot trenera maizē, saprot, cik daudz problēmu ir mūsu vieglatlētikā. Pirmkārt, treneru atalgojums, jo grūti iedomāties, ka jaunie un spējīgie strādās par to nieka aldziņu. Ar to ģimeni neuzturēt. Jo vairāk papildu darbu, jo mazāk enerģijas vienam. Par spīti visam klāt nākuši jaunās paaudzes treneri — Edvīns Krūms, Andis Austrups un Andris Eikens. Tas gan plašajai vieglatlētikas saimei ir krietni par maz.
Otrkārt, stadioni Rīgā. Sacensību stadiona praktiski nav, jo neskaitāmas reizes atjaunotais Daugavas stadiona skrejceļš kļuvis tik ciets, ka uz tā var gūt traumas. Nedaudz labāks stadions ir Arkādijā, kaut gan ne visu disciplīnu vieglatlēti tur var trenēties.
Treškārt, moderna sporta manēža Rīgā. Tās nav! Stasim neesot datu par Albāniju, taču, viņaprāt, Eiropā nav citas galvaspilsētas bez ziemas stadiona.
Sarūkošo Latvijas iedzīvotāju skaits attiecas arī uz jaunajiem sportistiem, kuru vieglatlētikā kļūst arvien mazāk. Viņa disciplīnā tagad varot runāt par vienu, diviem, varbūt trim barjeristiem.
Kaut kam jāmainās, lai vieglatlētika nepazustu un Staša Latvijas rekords kaut kad tiktu labots.
