Ceļa skrējējs
Mārtiņš Auziņš ir lielisks piemērs tam, kā skriešanu var sekmīgi apvienot ar zobārsta karjeru un rūpēm par dižģimeni. „Manuprāt, skriešana ir meditatīvs process, iespēja labi atpūsties pēc darba,” stāsta 38 gadus vecais skrējējs, kurš bez lieliem mērķiem sasniedzis labus rezultātus.
PARĪZE, BERLĪNE, RĪGA
Mārtiņš sev plašāku uzmanību piesaistīja pavasarī pēc Parīzes maratona. Savā 10. maratonā 47 000 dalībnieku konkurencē Mārtiņš ar rezultātu 2.41:15 izcīnīja 115. vietu. Pērn viņš veiksmīgi startēja arī slavenajā BMW Berlīnes maratonā, kurā 2014. gadā sasniegts pasaules rekords maratonā — 2.02:57
„Šis man ir personisko rekordu gads. Treniņi un to speciālas programmas īstenošana ir devusi rezultātus,” stāsta Mārtiņš. Vispirms viņam izdevās Parīzē sasniegt personīgo rekordu maratonā, bet pēc pusotra mēneša Rīgas maratonā labots rekords pusmaratona distancē — 1.16:30. „Pērn Berlīnē nedaudz kļūdījos ar ēšanu, tāpēc distances beigās nevarēju paskriet.” Spītējot visām nebūšanām, Mārtiņš no pašreizējā personiskā rekorda atpalika par četrām minūtēm, pie Bundestāga finišējot 481. vietā. Par rezultātu Mārtiņš stipri pārdzīvojis, jo tikai 15 sekundes viņu šķīrušas no garantētas dalības šāgada Berlīnes maratonā. Taču vēlāk Parīzē sasniegtais nolīdzinājis Vācijā pieļautās kļūdas, saņemot zaļo gaismu savam otrajam Berlīnes maratonam, ko Mārtiņš veiks 2017. gadā.
Berlīnē ir gluda trase, nav kalnu, retāk trasē iegriežas stipri vēji — šie apstākļi dod cerības arī no Mārtiņa nākamgad sagaidīt vēl kādu patīkamu pārsteigumu.
PIEDZĪVOJUMS SKRIET KOPĀ AR PROKOPČUKU
Engures novada pusē vietējie ir ievērojuši — vakaros ceļu posmā Milzkalne—Smārde lielā tempā mēdz skriet kāds džeks ar ūsām. Vēl kāds cits Mārtiņu šogad pamanīja televīzijas ekrānos Lattelecom Rīgas maratonā, kur pusmaratona distancē viņš bija redzams skrienam kopā ar Jeļenu Prokopčuku. „Es ļoti priecējos par šo unikālo iespēju skriet plecu pie pleca ar tāda kalibra zvaigzni! Viņa skrēja tādā pašā tempā, kādu es sev biju ieplānojis, jo Ļena bija sagurusi pēc Bostonas maratona. Mums bija izveidojusies tāda grupiņa, kurā skrēja arī Ilona Marhele un viena no labākajām Lietuvas skrējējām. Pēdējos četros kilometros Jeļena parādīja, kā viņa patiesībā skrien, un vienkārši aizskrēja projām no mūsu grupiņas,” Mārtiņš nosmej. „Beigas bija grūtas. Protams, pēc tam es domāju, štrunts, ka bija tik smagi, vajadzēja skriet līdzi! Bet, paskatoties pēc viņas ātrumu distancē, es nekad nebiju tik ātri skrējis pat treniņā…”
SĀKA AR HOKEJU
Mārtiņš ir nodarbojies ar daudziem sporta veidiem, bet sportista gaitas sācis ar hokeju. „Sešu gadu vecumā vecāki mani aizveda uz hokeju. Es spēlēju Rīgas Dinamo jauniešu komandā, bet 13 gadu vecumā man apnika.” Pēc ilga pārtraukuma Mārtiņš atgriezies hokejā vairākkārt, taču traumas pārvilkušas svītru pāri viņa motivācijai. „Slidas tagad stāv Smārdē — pakārtas uz nagliņas — un krāj putekļu kaudzi. Esmu nolēmis ar kontaktsporta veidiem vairs nenodarboties, jo tie ir tik neprognozējami, piemēram, saņemt triecienu kājās no cita spēlētāja, jo viņš ir nokritis un savaino tevi. Un tu nezini, vai varēsi vēl skriet,” paskaidro Mārtiņš.
Auziņš gājis cauri daudzām treniņnometnēm, tostarp slavenajai Kandavas ellei, kā to dēvē hokeja vecmeistari, iegūstot spēcīgu fiziskās sagatavotības bāzi. Kādu laiku aizrāvies ar atlētisko vingrošanu, taču tagad viņš tajā redz vairāk mīnusu nekā plusu. „Rezultātā man ir lieki muskuļi, kuri skriešanai nav vajadzīgi, un dabūt nost tos nevar,” stāsta sportists. Studiju gados pats strādājis par atlētiskās vingrošanas un aerobikas treneri, jo vecāki izveidojuši fitnesa centru. Vēlāk, kad izmācījies par ārstu, iesaistījies arī Ārstu tenisa savienības mačos.
PIEVĒRSĀS SKRIEŠANAI TIKAI PIRMS DESMIT GADIEM
Zinot Mārtiņa rezultātus un personiskos rekordus, grūti noticēt, ka Mārtiņš ar skriešanu sācis nodarboties tikai 25 gadu vecumā. „Tā bija viena no reizēm, kad hokejā pēc sadursmes biju guvis ceļgala traumu. Jāoperē nebija, bet trauma bija specifiska. Man fitnesa centrā bija jāstaigā pa skrejceliņu. Tas pamazām pārgāja lēnā skriešanā, un tajā brīdī kaut kas manī noklikšķēja. Sāku skriet ārā — zem klajas debess. Kādu dienu draugs mani uzaicināja uz Latvijas skrējēju centra rīkoto pusmaratonu Mežaparkā,” Mārtiņš atceras pavērsienu, kādēļ pievērsies skriešanai, „bez jebkādas īpašas gatavošanās noskrējām stundā un 45 minūtēs!”
Interesanti, ka bērnībā skriešana viņam nepavisam nav patikusi. Tagad gluži neapzināti tā kļuvusi par labāko veidu, kā atiet no stresa. „Manuprāt, skriešana ir meditatīvs process, kā labi atpūsties pēc darba.”
Mārtiņš noskrien vidēji 100 kilometru nedēļā. „Diemžēl es skrienu katru dienu. Kādēļ saku diemžēl? Tādēļ, ka visur raksta, ka nevajag skriet katru dienu un organismam jādod atpūta. Es nevaru tā — man gribas izkustēties un izlocīt kājas pat nākamajā dienā pēc maratona. Grūti atturēties.”
SKRIEŠANA — VISMAZĀKIE LAIKA IEGULDĪJUMI
Mārtiņš ir no Rīgas, taču sirds viņu ved uz Smārdes pagastu. Kopš šā gada viņš startē gan Engures novada skriešanas čempionātā, gan Stirnu bukā, pārstāvot Engures novadu — Smārdes pagasta biedrību Brīvsolis.
Ikdienā Mārtiņš strādā par zobārstu Juglas poliklīnikā, bet pēc darba bieži vien dodas uz Engures novada pusi pie sievas radiem, lai atslēgtos no galvaspilsētas dunoņas un izbaudītu kārtējo treniņu pie dabas krūts miera un takām apvītajā Smārdes pagastā. Viņš Smārdē ticis arī pie sava zemes gabala, ar ko saista nākotnes plānus.
Pēc darba Juglā uz mājām vai dzelzceļa staciju Auziņš dodas skrienot. „Zobārsta darbs ir tāds, ka tu visu laiku koncentrējies uz diezgan sīkām manipulācijām. Un, kad tu atskrien skriešus mājās, jūties nevis vairs noguris, bet jau atpūties,” komentē Mārtiņš. Ja jāskrien Juglā uz dzelzceļa staciju, viņš izvēlas… Imantu. „Šķiet, ka tas ir liels attālums skriet cauri visai galvaspilsētai, bet reāli tie ir tikai 16 kilometri,” Mārtiņš piebilst, ka skriet 6 kilometrus nav nekāds treniņš. „Nevajag pārstrādāties, lai viss neapniktu un cilvēks neizdegtu!”
Rīgā vislabprātāk Auziņš izvēlas skriet Mežaparkā.
Stāstot par skriešanu, Mārtiņš uzsver, ka tā ir sporta nodarbe, kas prasa vismazākos laika ieguldījumus. „Man ir liela ģimene un līdz ar to maz brīvā laika, lai es varētu veikt fiziskas aktivitātes. No laika ekonomijas viedokļa skriešana ir visekonomiskākais sporta veids — uzvelc kedas, sāc skriet no mājām un mājās atgriezies. Cik tas laika paņem? Stundu vai pusotras,” norāda dižģimenes galva. „Dodoties uz sporta zāli, vispirms ir jādodas saģērbties, iesildīties un tikai tad var sākt ko darīt. Pēc tam ir jāatsildās, duša, ģērbšanās un tikai tad tu vari doties mājās pie ģimenes.”
PADARA SKRIEŠANU INTERESANTU
2011. gadā Mārtiņš Rīgā pieveica savu pirmo maratonu, un viņa mērķis bija noskriet ātrāk par trim stundām. „Tā es arī esmu visus savus desmit maratonus noskrējis zem trim stundām — iespējams, šis mērķis lika sevi noturēt formā. Ātruma treniņus veicu tikai pēdējos divus gadus. Kāpēc — tiešām nezinu,” Mārtiņš piebilst, ka viņam nav nekādas konkurences ar draugiem. „Man vienkārši iepatikās izmaiņas treniņu procesā — nevar visu laiku vienkārši skriet, piemēram, 15 kilometrus. Tas vairs nav interesanti, tu iekrīti rutīnā. Taču, pamainot treniņu veidu, tu padari šo procesu interesantāku. Tādēļ tagad nodarbībās regulāri iekļauju intervālu treniņus un skriešanu stadionā. Smārdē ir jauns skaists stadions ar mākslīgo segumu, un skriešana pa šādu segumu ir mazāk traumatiska nekā skriešana pa asfaltu. Citreiz, kad no rīta negribas skriet tālu prom, aizeju tuvāk pie mājām, uz stadionu, — tā sevi motivēju skriešanai.”
Mārtiņš ir pārliecināts, ka viņam nepiemīt kāds īpašs fizioloģisks talants. Viņš ir pārliecināts, ka tādā līmenī, kā viņš skrien, var skriet jebkurš, kam ar veselību viss ir kārtībā. „Tas nav nekas ārkārtējs — man arī regulāri sāp, piemēram, potītes. Iespējams, palīdz medicīnas akadēmijā iegūtās zināšanas — tas, ka tu zini, kā ķermenī anatomiski notiek procesi un pārmaiņas. Svarīgi ir saprast, ko un kad ēst vai neēst, kad atpūsties un kad tu esi fiziskajā bedrē. Mūsdienās visa informācija bagātīgi ir atrodama internetā,” norāda Mārtiņš.
LAIMES HORMONS UN GANDARĪJUMS
Auziņam patīk arī riteņbraukšana. Taču šim sporta veidam daudz laika neatliek: „Velosports prasa tieši divas reizes vairāk laika, lai sasniegtu to pašu nogurumu,” teic Mārtiņš. „Man patīk nogurt — tam komplektā nāk gandarījums, ka esi pārvarējis slinkumu un piespiedis sevi ko darīt,” pieredzējušais sportists netieši pieskaras diviem galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki aizraujas ar sportu. Proti, endorfīnu ķeršanai jeb laimes hormoniem, kas izdalās, veicot fiziskas aktivitātes, un psiholoģiski — piepildījuma sajūtai par paveikto darbu sportojot.
„Es priecājos par mazajiem mērķiem, ko uzstādu un ko man izdodas sasniegt. Šogad tas bija Parīzē sasniegtais rezultāts, bet nākamais mērķis būtu Berlīnē noskriet maratonu ātrāk par divām stundām un 40 minūtēm.”
SKRIET MEŽĀ IR PATĪKAMĀK
Pieredzējušais skrējējs iesaka visiem skriet un novērtēt Latvijā tik daudzās pieejamās takas. „Skriet pa mežu ir daudz patīkamāk nekā pa asfaltu,” uzsver Mārtiņš.
Viņš ar nepacietību gatavojās piektajam Stirnu buka posmam Āža kalnā, kuram starts tika dots Šlokenbekas muižā, Smārdes pagastā. Šīs Mārtiņam ir īpašas sacensības: „Šlokenbekas pilī starta—finiša zonā allaž ir tāda atmosfēra, kāda nav nevienā citā posmā. Šeit ir takas un pauguri visām gaumēm, un cilvēki var patīkami izskrieties gan pa līkloču taciņām un kalniņiem, gan pa gludu zemes ceļu. Pērn distancē redzējām lielu alni, bet tikko treniņā sastapos ar mežacūku baru. Silti iesaku visiem — kad skrienat šeit, Āža kalnā, uz mirkli apstājieties virsotnē un paverieties atpakaļ uz tālumā redzamo Durbes pili! Skaisti skati ir Poļu kalnā — tas ir Latvijai neraksturīgs apvidus ar kārtīgiem kalniem,” norāda Mārtiņš.
Viņa izslavētajā Stirnu buka posmā Āža kalnā Auziņam izdevās izcīnīt 7. vietu, paceļoties kopvērtējumā uz trešo pozīciju. „Aptuveni trešajā kilometrā viss bija jau skaidrs un atlika savā tempā noskriet līdz beigām. Tuvojoties Jēkaba gravai, distances vidusdaļā izdevās pakāpties uz sesto vietu, bet prieki bija īsi — gravas dzirdināšanas punktā mani noķēra Kārlis Vanags — sekundi sekundē gluži kā pirms gada!” līdz distances beigām izmaiņas vairs nav notikušas. „Parasti lūša trasē nekāda lielā cīnīšanās ar konkurentiem nenotiek un visa trase tiek noskrieta lepnā vientulībā. Lielākā cīnīšanās notiek pašam ar sevi. Atšķirībā no citiem gadiem šogad skriet bija psiholoģiski vieglāk, jo trasi aptuveni jau zināju,” komentē Mārtiņš.
Nākamās sacensības rūdītajam skrējējam būs Stirnu buka priekšpēdējais — ainaviskais sestais — posms pie Rāznas ezera, Mākoņkalnā. Sezonu rūdītais skrējējs noslēgs 23. oktobrī ar Venēcijas maratonu. Nākamgad Mārtiņa ēdienkartē Londonas un Berlīnes maratons. Lai ātras kājas!
Mārtiņš AUZIŅŠ
Zobārsts, skrējējs
Dzimis: 1977. gada 9. decembrī
Izglītība: Rīgas 6. vidusskola,Latvijas Medicīnas akadēmija
Lielākie sasniegumi: 2016. gada Parīzes maratonā 115. vieta (2.41:15, pers. rek.), Rīgas pusmaratonā 20. vieta (1.16:30 pers.rek.), patlaban 3. vieta Stirnu buka kopvērtējumā
Citi sporta veidi: teniss, kalnu slēpošana, snovbords, riteņbraukšana
Ģimenes stāvoklis: precējies ar Ingu, trīs bērni — Eva (4), Rūta (2), Bruno (pusgads)
Filma, ko iesaka citiem: Programma(par Lensa Ārmstronga dopinga lietu)
Mūzika: no Raimonda Paula līdz drum&bass unhouse
