Domas par zaļu zāli
PĒC PJEDESTĀLA
Domas par zaļu zāli
Statistika ir labu labā — daudzkārtēja Latvijas rekordiste, seškārtēja valsts čempione, olimpisko spēļu, pasaules un Eiropas čempionātu dalībniece, taču pirms četriem gadiem, 24 gadu vecumā, skrundeniece Inga Kožarenoka beidza savas šķēpmetējas gaitas. Tagad Inga dzīvo un strādā Baldonē un viņas dzīve mazāk saistīta ar sportu, vairāk — ar fiziskajām aktivitātēm.
Inga gan mani palabo teikto un teic, ka sporta gaitas tikai pārtrauktas. Mājās ir gan naglenes, gan šķēpi. Tiesa, pēdējos četrus gadus viņa tām nav pieskārusies, pietiek ar apziņu, ka viss inventārs tepat vien ir. Ja nu vajadzēs?…
— Kāpēc pārtrauci mest šķēpu?
— Cenšos par to nedomāt un skaidras atbildes nemeklēju. Jā, bija man elkoņa operācija. Pēdējā sezonā (2006. g.) vairākkārt šķēpu pat nevarēju noturēt rokā, bet vienalga metu. Ar pretsāpju injekciju, dažādu saišu palīdzību tikai par centimetriem sešdesmit atpaliku no sava 2005. gada valsts rekorda.
Kad man veica operāciju, nekas daudz nemainījās. Varbūt ne to izoperēja? Vienmēr esmu mocījusies arī ar muguru. Mainīju dzīvesvietu un, kad viss sakrājās, liku šķēpu malā. Bet savu šķēpmešanas slimību neesmu izslimojusi. Tāpēc saku — šķēpu tikai pagaidām esmu nolikusi malā.
— Cik ilgi tu meti šķēpu?
— Gadus desmit. Savā dzimtajā Skrundā sāku kā volejboliste. Spēlēju gan klasisko, gan pludmales volejbolu, bija arī panākumi. Reiz, kad rajona sacensībām vajadzēja šķēpmetēju, norīkoja mani. Sanāca tīri labi — pirmajā reizē aizmetu 28 metrus un dabūju pirmo vietu.
Tad mani aicināja treneris, bijušais desmitcīņnieks Aivars Krūmiņš, un sāku trenēties. Beidzu treniņu volejbolā, tad skrēju uz sešus kilometrus attālo tehnikuma stadionu mest šķēpu.
Kad paaugos un šķēps lidoja aizvien tālāk, mani uzrunāja Murjāņu sporta ģimnāzijas treneris Andrejs Vaivads. Sāku mācīties Murjāņos. Vēl metu tikai aptuveni 46 metrus, Latvijā īstas konkurences toreiz nebija, un viss aizgāja. Kļuvu par pasaules junioru vicečempioni, 18 gadu vecumā piedalījos olimpiskajās spēlēs Sidnejā, sāku labot Latvijas rekordus.
Tobrīd mans mērķis bija aizmest 64 metrus un pārspēt Leolitas Bļodnieces valsts rekordu, kas bija sasniegts ar vecā parauga šķēpu, tomēr neizdevās. Nomocījos ar traumām, mainīju trenerus — no Vaivada pārgāju pie Valentīnas Eidukas — un tā apstājos 3 cm pirms maģiskās robežas (tikai trīs gadus vēlāk, Pekinā, pirmā 60 m sasniedza Sinta Ozoliņa), kaut arī trenerīte visu laiku meta ar roku — tavs rezultāts ir piecus metrus tālāk!
Iespējams, ka sportot būtu beigusi jau agrāk, bet ļoti palīdzēja īsti sporta medicīnas burvji no Latvijas Olimpiskās vienības Mareks Osovskis un Māris Eikens, kas visādi mazināja manas sāpes, taču beigās arī viņi bija bezspēcīgi.
Tagad ikdienas dzīvē šīs traumas īpaši nejūtu, savās treniņu grupās arī pati trenējos, liekas, ka muguras muskulatūra man ir tik spēcīga kā vēl nekad. Ja gribētu atgriezties, tad ar mērķi cīnīties par visaugstākajām vietām, trešā vai ceturtā nekad negribētu būt. Tagad jau stabili aiz sešdesmit met Madara Palameika (Madaras Latvijas rekords ir 64,51 m), formu atgūst arī Sinta Ozoliņa, nāk jaunās. Viņas pārspēt būtu diezgan neiespējami, bet pasapņot jau var?
— Kāpēc šķēpmetējiem ir tik daudz traumu?
— Kurā sporta veidā tad nav? Mana disciplīna turklāt ir tik sarežģīta un milzu pārslodzes pilna, viena nepareiza kustība, un viss beidzies. Cik talantu nav priekšlaikus beiguši sporta gaitas…
Būtu ideāli, ja jaunie sportisti varētu pakāpeniski palielināt slodzes, bet tā nu pie mums iekārtots, ka uz atbalstu var cerēt tikai tas, kurš sasniedzis zināmus rezultātus. Tas liek treneriem forsēt, un no tiem pašiem Murjāņu audzēkņiem jāvelk ārā arī tas, kam viņi vēl nav gatavi.
Par to, ka var bez steigas izaugt līdz augstam rezultātam, liecina Madaras piemērs, kas tēva vadībā tā īsti sāka mest tikai ap gadiem divdesmit, kad organisms jau nobriedis.
— Vai viegli bija sākt dzīvot citu dzīvi?
— Ja reiz tā biju nolēmusi, tad nekas cits neatlika, kā piemēroties jaunajiem apstākļiem.
Mans pirmais darbs bija un vēl joprojām ir trenažieru zāles instruktore, jo ar to nodarbojos laikā, kad pati vēl sportoju. Lai gan Baldone ir neliela pilsēta, tomēr šeit ir ļoti plašas iespējas nodarboties ar daudziem sporta veidiem.
— Kas apmeklē trenažieru zāli?
— Visdažādākie cilvēki ar visatšķirīgākajiem mērķiem. Standarta uzskats, ka nāk tikai pumpēt muskuļus, nav gluži patiess. Daudzi grib nostiprināt atsevišķas muskuļa grupas, citi — vienkārši attīstīt savas fiziskās iespējas, dažs grib nodzīt vēderiņu.
Mans instruktores uzdevums ir ierādīt viņiem piemērotus vingrinājumus, ar tiem, kuriem ir īpašas vēlmes, strādāju atsevišķi. Pašreiz pie manis cītīgi uz treniņiem nāk motobraucējs Māris Rupeiks, kas skaidri zina, ko grib no manis un svaru zāles.
Lai aizmirstu par šķēpmešanu, cenšos uzņemties pēc iespējas vairāk pienākumu.
Otrs mans darbs ir Baldones sociālās aprūpes centrā, kur strādāju ar bērniem, kuri ir garīgi atpalikuši.
— Emocionāli grūti strādāt?
— Sākumā nebija viegli, taču tad skaidri formulēju savu mērķi — palīdzēt bērniem kaut nedaudz fiziski attīstīties — un šo uzdevumu cenšos pildīt. Zinu, ka no malas tas izskatās diezgan satraucoši, jo šie bērni nemaz nerunā, daudzi no viņiem ir ar ierobežotām kustībām. Noturēt viņu uzmanību ilgāk par piecām minūtēm nav iespējams, taču — kad redzi bērnu smaidus, prieka saucienus, tad saproti, ka darbs nav veltīgs. Ikdiena viņiem paiet četrās sienās ierobežotā lokā, bet katra izraušanās no ierastās vides kaut arī nedaudz, tomēr atsvaidzina dzīvi.
Dažkārt notiek arī brīnumi. Nāk pie manis 22 gadus vecs puisis, kas ilgus gadus bija bez pārvietošanās iespējām, tikai gulēja, bet, pateicoties vectēva pūlēm, dažādām blakus nodarbībām, tagad svaru zālē guļus jau uzspiež 70 kilogramus, brauc ar divriteni, mācās parastajā skolā. Turklāt Rihards ir optimistisks, vienmēr smaidīgs, un viņš tiek pieņemts veselo bērnu pulkā. Tādās reizēs saproti, ka tiešām cerība mirst pēdējā. Un vai vispār tai jāmirst?
Vēl vadu fiziskās aktivitātes grupu sievietēm, arī bērniem.
— Kādi ir šādu nodarbību mērķi?
— Tāpat visdažādākie, bet pamatā cenšamies kompensēt ilgstošo mazkustību, fiziskās slodzes trūkumu ikdienā. Ir arī savi sasniegumi, tā kāda kundzīte no saviem simt kilogramiem nometa trīsdesmit. Tas gan prasa ne tikai manu darbu un īpašus vingrinājumus, vispirms vajadzīga paša censoņa uzņēmība un gribasspēks.
Vēl neesmu tajos gados, lai sāktu īpaši spriedelēt par mūsdienu jaunatni, taču reizēm pārņem šausmas, kad redzi, ka 14 gadus veca meitene nevar izdarīt pat ne pusi no tā, ko var četrdesmitgadnieces. Skaidrs, ka mūsu ikdiena ir pilna ar sadzīviskām un materiālām problēmām, bet nedrīkst atstāt novārtā arī fiziskās nodarbības. Viss sākas bērnībā, skolā, kur sporta stundām tiek veltīts aizvien mazāk uzmanības. Žēl, jo līdz ar to nākamās paaudzes arvien mazāk spēs ko paveikt arī savā ikdienas darbā.
Ceru, ka mūsu sabiedrība sakārtosies, bet laiks iet…
— Visu mūžu redzi sevi šāda veida darbos?
— Nezinu, dzīve rādīs. Pašreiz Baldonē jūtos ļoti labi, mani te pazīst, kaut arī par manām sporta gaitām te īsti neviens nezina. Vecāki paši mani sameklē, sūta savus bērnus. Ir jauni nodomi, te mums ir tāds mazs baseiniņš, kur varētu būt treniņu grupa ūdens aerobikā.
Bet vienalga, kad sāk dīgt pirmā zālīte, pakrūtē sāk kņudināt un domāju par stadionu. Tik daudz palika nepateikts…
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Inga KOŽARENOKA
Sporta pedagoģe, šķēpmetēja
Dzimusi: 1981. gada 16. martā
Izglītība: Skrundas 1.vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, šomēnes aizstāvēs maģistres grādu Latvijas Universitātē
Sporta gaitas: spēlējusi volejbolu, kopš 12 gadu vecuma trenējas šķēpmešanā
Lielākie sasniegumi sportā: pasaules vicečempione junioriem (2000. g.), pasaules jaunatnes spēļu vicečempione (1998. g.), 30. vieta olimpiskajās spēlēs Sidnejā (2000. g.), 17. vieta pasaules čempionātā (2005. g.), 11. vieta Eiropas čempionātā (2006. g.), seškārtēja Latvijas čempione, valsts eksrekordiste — 59,97 m (2005. g.)
Treneri: Aivars Krūmiņš, Andrejs Vaivads, Valentīna Eiduka
Darba gaitas: sporta pedagoģe Baldones sporta centrā
Ģimenes stāvoklis: ir dzīvesdraugs Valts, dēls Rojs Martins (1,5 gadi)
Vaļasprieks: makšķerēšana, dārzniecība
