Gribi uzvarēt — plāno!

Datu analītiķis, kam garšo alus, — šāds salikums nav nekas neparasts, bet, runājot par Pēteri Grīviņu, šiem apzīmējumiem priekšā jāliek — Latvijas čempions 100 km skrējienā, pirmais atlēts, kas 107 km no Rīgas līdz Valmierai veicis ātrāk par astoņām stundām.

Pusnaktī uz 11. jūliju tradicionāli pie Brīvības pieminekļa tika dots starts skrējiensoļojumam Rīga—Valmiera ar finišu pie Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas — pieskaroties durvju kliņķim. Pirmais savā ceturtajā skrējienā uz Valmieru pēc 7.59:02 finišēja Pēteris Grīviņš, pārsitot 28 gadus veco Georga Jermolajeva trases rekordu (8.01:38) par vairāk nekā divarpus minūtēm. Pēc nepilnas minūtes (8.00:00) finišā ielidoja siguldietis Kristaps Magone, nobīdot Georgu uz visu laiku rezultātu TOP3 trešo vietu. Trešais šogad finišēja kocēnietis Dmitrijs Ničipors (8.55:31). 

Trases rekords krita arī dāmu konkurencē — Diāna Džaviza savu pērnā gada rekordu uzlaboja par piecām minūtēm (9.21:49). Pēc vairāk nekā pusotras stundas finišēja otrās vietas ieguvēja Rita Anopa (10.58:32), trešā godalga Litai Dzelmei (11.15:16).  

Lai izdibinātu rekorda gāšanas noslēpumus, žurnāls Sports uz sarunu aicināja amatalus interneta veikala pinte.lv vadītāju un šī gada varoni Pēteri Grīviņu.  

— Bērnībā un skolas gados droši vien biji aktīvs un kustīgs?  

— Laikam būtu jārunā par diviem posmiem manā bērnībā. Kamēr vēl vecmāmiņa bija dzīva, katru vasaru braucu uz laukiem. Protams, dziļā Latgalē lielākā dienas daļa pagāja ārā, kur dauzījāmies ar brāļiem un brālēnu. Vēlāk savas vasaras lielākoties pavadīju Rīgā, kur biju diezgan neaktīvs. 

Līdz apmēram 25 gadu vecumam sports mani vispār neinteresēja. Šad tad ar draugiem uzspēlēju futbolu, bet tad lielākā interese bija par kopā būšanu, nevis par pašu bumbas dauzīšanu. Mēdzu uzspēlēt galda tenisu, jo to brīvajā laikā spēlēja mans tēvs. Līdz 25 gadu vecumam tas arī bija vienīgais sporta veids, kas mani uzrunāja, bet arī ar to nodarbojos tikai tik daudz, cik universitātē C daļā — izvēles studiju kursā bija nepieciešams. 

Man šķiet, ka lielākā problēma bija skolas izglītības sistēmā (ceru, ka tā vairs nav) — tā vietā, lai sporta stundās bērnus ieinteresētu un pievērstu aktīvam dzīvesveidam, mums lika, piemēram, vienā stundā driblēt, bet jau nākamajā mest soda metienus uz atzīmi. Vismaz tā man šīs stundas palikušas atmiņā. Šķiet, tikai loģiski, ka tie bērni, kas netiek vesti uz ārpusskolas nodarbībām, sāk ienīst sportu. 

— Tad kāpēc tu sāki skriet, turklāt pievēršoties tik īpašam sportam kā rogainings?  

— Es biju viens no tiem, kas teica — man nepatīk skriet. Kad skrēju, tūlīt jutos aizelsies, jo vienkārši nemācēju pareizi uzsākt skriešanu. Lūzuma punkts bija 2011. gadā, kad ieraudzīju piedzīvojumu sacensību video. Kaut kas mani tajā uzrunāja. Pieteicos uzreiz divām sacensībām. Protams, kūlos kaut kur pa pakaļgalu, bet āķis lūpā bija — doties nezināmajā, neko nesaprast, izaicināt sevi. Sākot ar trešajām sacensībām, nostabilizējās komanda. Pēc īpaši neveiksmīgas maldīšanās pa Cēsu gravām komandas biedrs Sandis saprata, ka jāmācās orientēties, kur mēs (es un mana sieva Ieva Upmace-Grīviņa) pavilkāmies līdzi. 

Kad skrien pa mežu un tā vietā, lai domātu par kartes lasīšanu, tikai elso, saproti, ka nebūs aršanas — jāattīsta spēja skriet. Tā nu pamazām sāku arī paskraidīt un izdomāju, ka 2012. gadā jānoskrien pusmaratons, tomēr joprojām liela daļa manas ikdienas bija piedzīvojumu sacensības. 

Laikam pēc 2012. gada sezonas nolēmu, ka jāizvirza mērķis noskriet maratonu. 2013. gadā sastādīju sev treniņplānu un skrēju pēc tā. Laikam tā arī iegāju ritmā — pēc savā pirmajā maratonā pārķertā starta, nomocītiem pēdējiem 17 kilometriem un visbeidzot finiša sapratu, ka gribu vēl. Nākamajos pāris gados piedzīvojumu sacensības palēnām sāka apsīkt, tad nu skriešana aizņēma arvien lielāku daļu no manas dzīves. 

Ļoti bieži tā bija lēkšana nezināmajā — pārbaudīt savas spējas, uzlikt latiņu augstāk. Tikai loģiski, ka 2013. gadā kopā ar sievu izdomājām pamēģināt arī pirmo rogainingu — 8 stundu distanci. Kopš tā laika Magnēta tautas rogainings mums ir gandrīz kā tradīcija — stāsts līdzīgs kā ar maratonu, kļūdas plānošanā un lidošana uz finišu no kartes otra gala, lai iekļautos kontrollaikā, atkal iedeva kaut kādu nepadarīta darba sajūtu un domu — mēs taču varam labāk. 

Sapratām arī, ka jāpamēģina klasiskais 24 stundu rogainings. Pieteicāmies dalībai Eiropas 2014. gada čempionātā, kas notika Igaunijā, un, protams, uzreiz arī Latvijas čempionātā. Pēc 12 stundām pa Igaunijas purviem dabūjām slīkoņa pēdas — pēc izskata atgādina trīs dienas ūdenī nogulējušu līķi. Tad arī beidzās mūsu pirmais 24 stundu rogainings — ar tādām pēdām pārvietoties bija tik nekomfortabli, ka lēnām čāpojām uz finišu. Bet kārtējo reizi — mēs taču varam labāk! Pārdomājām kļūdas un Latvijas čempionātā jau nocīnījāmies līdz galam. Tad arī izlēmām — piecu gadu laikā kļūsim par Latvijas čempioniem, ko 2019. gadā arī pārliecinoši paveicām. 

— Kur tu skrien ikdienas treniņos? 

— Dzīvoju Rīgā, arī lielākā daļa treniņu notiek Rīgā — Teikā, Čiekurkalnā, Mežaparkā. Svarīgi arī tas, kam trenējos. Pirms skrējiena Rīga—Valmiera gandrīz pilnībā skrēju pa asfaltu, vienīgie treniņi ārpus Rīgas bija, aizbraucot pie vecākiem, pa Raunas—Cēsu šoseju. Ja kāds vēlas izveidot imunitāti pret Murjāņu kalniņiem, kas jāpieveic distancē Rīga—Valmiera, tad Raunas—Cēsu šoseja ir ideāls variants — parasti stundas skrējienā savācu kādus 100 augstummetrus, ilgākā — jau pāris simtus. 

Savukārt, kad gaidāmas sacensības pa takām, tad arī tām jāpielāgojas — vasarā, kad ārā gaišs, ceturtdienās cenšos izrauties no Rīgas, kā arī sestdienās un svētdienās paskraidīt ārpus tās — visbiežāk Siguldā vai Cēsu apkārtnē. 

— Kad un kā tu satiki savu Ievu? Vai arī novirzēs uz sportu? 

— Tas bija 2007. gads. Abiem patika patusēt, un abi ienīdām sportu. Pirmo reizi ieskatījos Ievā pēc Ozija Ozborna koncerta, bet laikam īsti nesanāca aprunāties. Bet drīz vien tikāmies vēlreiz īsteni latviskā garā Jāņos. Pēc tam arī devāmies uz pirmo randiņu… Skriešanai un piedzīvojumu sacensībām vēlāk pievērsāmies kopā. 

— Kas tev ir prioritāte — ultragaro distanču skriešana vai rogainings? Takas vai šoseja?  

— Man nav šādas prioritātes — izvirzu sev sezonas galvenos mērķus un pārējo pakārtoju tiem. Vismaz pēdējos divus gadus tā ir bijis. Tāpēc arī, piemēram, aizgāju prom no Stirnu buka Lūša distances — 2018. gadā skrēju to visos posmos, bet sapratu, ka, tā turpinot, šis seriāls jāizvirza par prioritāti, jo septiņi 30+ km taku mači sezonā ir pārāk brutāli. 

Laikam jau rogainings man ir tuvāks sirdij, jo tajā ir tas nezināmais, kāpēc vispār sāku pievērsties aktīvam dzīvesveidam. Bet man ir gana liela izturība un ātrums, lai būtu problemātiski atrast cīņu biedru, kas spētu man turēt līdzi fiziski — vai nu tādi jau ir aizņemti, vai arī neinteresējas par rogainingu. Zinu, ka kādā brīdī gribēšu pacīnīties par Latvijas, Eiropas vai varbūt pat pasaules čempiona titulu arī vīriešu konkurencē, bet tam vēl ir laiks. Pagaidām vēl visi mērķi nav izpildīti jauktajā ieskaitē. 

Protams, 24 stundas kustībā jebkādā formātā nav vieglas, bet tas ne tuvu nav tas fiziskais izaicinājums, kādu spēju sev atrast ultrās. 

Par šoseju — tagad kādu laiku uz tās nerādīšos, bet esmu diezgan pārliecināts, ka maratonu spēju noskriet krietni ātrāk, kā arī 100 kilometros varētu sasniegt labāku rezultātu. Tikai jāieplāno, kad to darīt. 

— Par kurām sacensībām vai rezultātu ir vislielākais gandarījums?  

— Šo jautājumu var izvērtēt divējādi. No šodienas viedokļa visvairāk lepojos ar trešo vietu pasaules čempionātā rogainingā jauktajiem pāriem, kā arī ar Latvijas čempiona titulu šādā konkurencē. 

Bet var izvērtēt arī pēc finiša sajūtām. Protams, minētie panākumi arī ietilpst šajā kategorijā, bet tos papildina arī citi finiši. Piemēram, maratons Viļņā, ko noskrēju mazliet ātrāk par 3 stundām un 10 minūtēm. Toreiz jutos priecīgs ne tikai par jaunu personisko rekordu, bet arī par spēju otro distances pusi skriet ātrāk nekā pirmo. 

2013. gadā xRace Rīgas posmā finišējām pirmie. Piedzīvojumu sacensībās mēs vienmēr esam startējuši jauktajā grupā. Toreiz Rīgā finišējām pirmie starp visiem — spējām iekabināt arī visām džeku komandām. 

2016. gadā kā komanda spējām izcīnīt uzvaru 24 stundu piedzīvojumu mačos Latgalē. Arī tas bija kaut kas, uz ko bijām gājuši vairākus gadus. Viss salikās, īstajos brīžos spējām sev pārkāpt pāri un beigās finišējām ar atrāvienu. 

Rīga—Valmiera 2017. gadā, kad pilnīgi negaidīti finišēju otrais, kā arī Valkas Neiespējamais skrējiens, kurā uzvarēju. 

— Kā notika gatavošanās šāgada skrējienam Rīga—Valmiera? Kā trenējies? Trenera uzraudzībā pēc treniņplāna?  

— Pēc 2017. gada skrējiena Rīga—Valmiera treniņi aizgāja mazliet pa pieskari, trūka struktūras, tāpēc sapratu, ka jāmeklē trenera palīdzība. Kopš tā brīža arī trenējos pie Latvijas labākā taku ultramaratonista Andra Ronimoisa pēc viņa sastādīta treniņplāna.  

Par treniņiem — bez vispārējās fiziskās sagatavotības (VFS) neiztikt. Te jāsaka paldies diviem cilvēkiem — gan Andrim, kas vada Supervaroņu VFS treniņus, gan Jānim Mūsiņam, kas vada Spartas VFS treniņus. Atkarībā no sezonas un treniņplāna izvēlos vienu no tiem — parasti cenšos apmeklēt divus VFS treniņus nedēļā. 

Par skrējiena Rīga—Valmiera specifiskiem treniņiem — pirms sacensībām lielākoties pārgāju uz treniņiem pa asfaltu, palēnām arvien vairāk kilometru skrienot savā mērķa tempā. No visiem treniņiem vislabāk atmiņā palikuši divi. Vienā devos sestdienā ap vienpadsmitiem vakarā — 22 km ar ātrām beigām. Pēc tam tūlīt gāju gulēt, no rīta cēlos un bez brokastīm devos 28 km skrējienā Rīga—Valmiera mērķa tempā. Jāpiebilst, ka abus treniņus veicu Raunā, kur papildus visam vēl bija foršs reljefs. Šis laikam bija pirmais treniņš, pēc kura sapratu — man tas ir pa spēkam. Otrais bija pusmaratons tempiņā. Treniņrežīmā spēju noskriet līdz šim savu labāko pusmaratonu. Tas lika man aizdomāties — interesanti, cik ātri es varētu skriet pusīti sacensībās? 

— Kāds bija uzturs gatavošanās periodā? Vai tika ievērots īpašs miega režīms, lai sagatavotu organismu skriešanai naktī? 

— Ikdienā sekoju līdzi savam uzturam — nelietoju gaļu un piena produktus. Citādi gan pārlieku neuztraucos par korektu uzturu. Bija doma atteikties pilnībā no alkohola vismaz pēdējā nedēļā, bet tomēr pēc stresainās ceturtdienas atļāvos vakarā izdzert vienu alu. Tā, šķiet, ir tāda būtiska lieta ultrās — lielākoties jau tu skrien ar galvu, nevis kājām, līdz ar to vari būt ideālā formā, tomēr galva visu var izjaukt vienā mirklī, tāpēc brīžos, kad jāizvēlas starp labumu galvai vai ķermenim, — jāliek uz galvu. 

Miega režīms netika mainīts. Mazliet jau vienmēr biedē, kā organisms (vēders) uzvedīsies naktī, bet te ļoti palīdzēja pareiza noskaņošanās. Spēju sakārtot galvu, un viss pārējais nostājās pa vietām. 

— Vai skrējiena pārcelšana no 20. jūnija uz 11. jūliju negatīvi neietekmēja gatavošanās procesu? 

— Ja skrējienu nepārceltu, es tajā nebūtu piedalījies. Kaut kādā brīdī, kad visi šīgada plāni tika atcelti, sapratu, ka varētu skriet uz Valmieru, bet arī apzinājos, ka 20. jūnijs man neder — šķita, ka man nebūs gana laika, lai sagatavotos. 

Tieši pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas skrēju Kanārijās, līdz ar to pandēmijas sākums sakrita ar atkopšanās sākumu pēc Kanāriju skrējiena. Kādu laiku mocījos ar motivācijas trūkumu — skriet jau man gribējās, bet ne gluži pēc treniņplāna. Tad palēnām sakārtoju galvu un pārgāju uz sakarīgiem treniņiem, tāpēc arī šķita, ka 20. jūnijs ir pārāk agri — nebūšu vēl savā labākajā formā, bet viss salikās pa vietām, kad ieguvu vēl trīs nedēļas. 

— Kāda bija tava ekipējuma, apavu izvēle 107 km distancei? Vai mainīji apavus skrējiena laikā? 

— Par lielāko daļu no mana ikdienas ekipējuma jāpasakās maniem atbalstītājiem OSveikals.lv un pulsometrs.lv. Problēma gan radās, jo OSveikals.lv lielākoties piedāvā apavus takām, bet šoreiz vajadzēja skrienamkurpes asfaltam. Visi mani asfalta apavi bija vai nu nepiemēroti šādam mērķim, vai nonēsāti. Tā nu pusotru nedēļu pirms skrējiena Rīga—Valmiera iegādājos savus skriešanas apavus (HOKA Rincon), kas, protams, nav prātīgākais, ko skrējējs var izdarīt. Bet pēc pieredzes zinu, ka man nevajag ilgu laiku apavu ienēsāšanai. Drošības labad atbalsta komandai gan biju iedevis arī vecās, labās krosenes. 

Ekipējums tika komplektēts pēc iespējas minimāli — šorti, jostiņa (obligātajam inventāram, želejām un ūdenim), krekls, atstarojošā veste. Pieres lukturi gan paņēmu tādu pamatīgāku, jo solīja lietu — sapratu, ka būs ļoti tumša nakts. 

— Vai pirms starta izvērtēji pārējos spices skrējējus? Kurus uzskatīji par vissīvākajiem konkurentiem? 

— Jā un nē. Es apzinājos, kas ir mani konkurenti, bet skrējiena laikā centos par to nedomāt. Varu atzīties, kad atbalsta komanda pateica, ka mans pārsvars krītas, tad zināju, ka man seko Kristaps Magone. Viņa vārds netika minēts, bet jutu, ka tas ir viņš. Tas jau laikam arī parāda, no kura visvairāk baidījos (kā izrādījās — pamatoti), zināju, ka Kristaps var sasniegt augstvērtīgu rezultātu. 

Protams, pagājušo gadu čempioni Ainārs Kumpiņš un Konstantīns Biktimirovs bija vērā ņemami pretinieki, bet kaut kāda iemesla dēļ par viņiem neuztraucos. 

— Kurā brīdī distancē saprati, ka šī būs tava gonka? Kas notika tavā prātā, kad saprati, būs rekords? 

— To, ka šī būs mana gonka, sapratu, jau izskrienot no Rīgas. Un būtu vienalga, vai es finišētu otrais vai piektais, jo sajutu plūsmu — esmu es, šoseja un nakts. Un arī lietus nespēja to sabojāt. Viss bija labi, un prāts bija mierīgs. 

Par to, ka būs rekords, biju diezgan pārliecināts apmēram pusmaratonu pirms finiša — sapratu, ka esmu nonācis savā lēnākajā tempā, uzmetu galvā aprēķinus, un, šķita, ka tomēr ierakstos. Bet ar vecā rekorda pārsišanu jau nepietiek, ja kāds to izdara ātrāk par tevi. Pēdējos 7 kilometros vairs galīgi nebiju pārliecināts par savām spējām sasniegt baznīcas kliņķi pirmajam. Viszemākais punkts bija, ieskrienot Valmierā, kad šķita, ka vispār kājas vairs uz priekšu nenes. Laikam pārliecība par pirmo vietu atnāca tikai kādus 200 metrus pirms finiša. 

— Tu esi vienīgais, kurš nevienā no deviņiem kontrolpunktiem neesi aizkavējies ne sekundi. Kas tevi atbalstīja distancē? Kādu uzturu, dzērienus lietoji? 

— Varētu teikt, ka tā bija daļa no manas taktikas. Atbalsta komandas kapteinis bija mans treneris Andris, kā arī Viktors Saveljevs. Iepriekš, pārrunājot taktiku, teicu, ka vēlētos vismaz līdz pusceļam skriet bez piestāšanas. Vienojāmies gan, ka jāskatās pēc sajūtām. Un sajūtas bija labas, tad nu līdz pusei tā arī neapstājos nevienā kontrolpunktā. Laikam pirms Stalbes domāju, ka varētu apstāties, bet Andris man vienkārši nedeva šādu iespēju — kārtējo reizi sagaidīja pirms kontrolpunkta, paņēma visu nevajadzīgo, iedeva visu vajadzīgo. Lai gan gribējās stāties, tomēr nebija nekāda iemesla to darīt. Līdzīgi bija arī nākamajos punktos — man nebija iemesla apstāties. 

Par uzturu — varētu teikt, ka mans organisms ir gana pieredzējis, līdz ar to tik īsos pasākumos mierīgi varu iztikt bez īpašas pārtikas. Par uzturu varu pateikties pulsometrs.lv — pirmajā pusotrā stundā izdzēru puslitru iejauktu Maurten pulveri (ar ogļhidrātiem bagātināts sporta dzēriens), savukārt pēc tam ik pēc pusstundas ēdu Maurten želeju. Uz beigām apēdu divas kofeīna želejas. Ik pēc stundas ieņēmu pa sāls tabletei. Protams, regulāri dzēru — šādos laikapstākļos tas ir jo īpaši svarīgi, jo lietū var arī nejust, ka padzerties ir nepieciešams, un pēkšņi jāattopas, ka jau ir par vēlu. 

— Vai esi izanalizējis distancē paveikto un ir kādas atziņas, ko vajadzēja darīt citādi? 

— Iespējams, vēl vairāk jāpiedomā par dzeršanu — svarīgs ne tikai dzeršanas biežums, bet arī apjoms. Dzēru regulāri, tomēr apjoms piekliboja. To arī kādā brīdī trasē norādīja Andris, no manis kontrolpunktā saņemot pusizdzertu ūdens pudeli. Vēlāk to ievēroju arī pats, pēkšņi dzert gribējās visu laiku, kas norādīja uz to, ka iepriekš neesmu dzēris pietiekami. 

Skaidrs, ka lietus ietekmēja rezultātu. Kādā brīdī šķita, ka būs kādam jāprasa kāda sildošā smēre. Varētu būt, ka tas arī izpaudās krampjos, skrienot pēdējo pusmaratonu, bet pagaidām neesmu vēl sapratis, kā ar tiem būtu bijis labāk cīnīties. 

— Kādas bija sajūtas apbalvošanas ceremonijā, trīsreiz kāpjot uz skatuves — par uzvaru 107 km, par uzvaru 100 km Latvijas čempionātā, par trases rekorda labošanu? 

— Sāpīgi! Kopumā jau visa diena tāda mazliet miglaina — līdz apbalvošanai neizdevās pagulēt, tāpēc tagad grūti atcerēties savas emocijas tajā brīdī. Protams, prieks! 

— Pēc finiša un apbalvošanā dižojies ar zaļi oranžu karogu Surikati. Ko nozīmē šis nosaukums? Kāpēc tieši surikati? 

— Kad sākām savas aktīvās gaitas, regulāri piedalījāmies Pilsētas medībās (foto orientēšanās sacensības pilsētvidē), ko organizēja Lūzumpunkts. Laikam jau salīdzinoši nesen bija noticis incidents ar Rīgas Zooloģiskajā dārzā nozagto surikatu. Tā nu izdomājām kļūt par Surikatu atriebēju mafiju. Organizatori mūs sāka saukt par surikatiem, un drīz vien arī paši pavilkāmies līdzi — kļuvām par Surikatiem. 

— Cik ilgi pēc sacensībām ultragarajās distancēs notiek atjaunošanās un kad var atkal atgriezties normālā treniņu režīmā? Vai tika likti lietā par trases rekordu nopelnītie kāju muskuļu atjaunošanās masāžas zābaki (Aerify Recovery Boots)? 

— Tas ir ļoti atkarīgs no sacensībām. Domāju, ka šīs man prasīs mēnesi. Nedēļu pēc skrējiena joprojām jūtu sāpošus muskuļus. Trenēties gan atsākšu agrāk, bet domāju, ka mēnesis paies, kamēr treniņos vairs nejutīšu skrējiena Rīga—Valmiera ietekmi. 

Par masāžas zābakiem — jā, esmu tos pāris reizes izmantojis, bet domāju, ka par atjaunošanos vairāk tomēr jāpiedomā treniņu procesā, katra ātrāka atjaunošanās nozīmē, ka vari atkal pakļaut ķermeni stresam. Pēc lielām sacensībām jebkurā gadījumā vajag atpūtu — gan fizisku, gan morālu, tāpēc arī pārlieku sevi nešaustu, ja nedēļu vai divas pēc tam izlaižu kādu treniņu. 

Kopumā es teiktu, ka man ir divi noslēpumi. Es cenšos gulēt astoņas stundas dienā, kā arī ikdienā pārlieku nestresot, jo treniņš jau tā ir stress ķermenim, tad papildu stress tikai samazina apjomu, ko vari izpildīt treniņā. 

— Vai sekos Rīga—Valmiera dublis 5?  

— Jā! Tikai nezinu, kad. Būsim reāli — šajā skrējienā esmu sasniedzis augstāko, ko spēju. Protams, būs kāds, kas noskries ātrāk, bet es vienmēr palikšu pirmais breaking 8 skrējējs. 

— Vai jau iezīmējas nākotnes sportiskie mērķi un izaicinājumi?  

— Ir skaidrs, ka augustā piedalīšos Eiropas čempionātā rogainingā, kas norisināsies Latvijā, Tukuma apkaimē. Te gan mani māc bažas, vai tas tiešām būs Eiropas čempionāts — daudzas komandas (it sevišķi no valstīm ar 2 nedēļu karantīnu) varētu izvēlēties nebraukt, līdz ar to konkurence saruks. 

Parasti mans kalendārs ir sazīmēts nākamajam gadam, bet atbilstoši situācijai pasaulē vairs nav nekādu konkrētu sacensību plānu. Pašlaik ļoti ceru, ka rudenī būs iespēja aizlidot uz Nepālu pastaigāt pa kalniem — paspēju nopirkt biļetes tieši pirms sākās C-19 pandēmija. 

Par tālejošākiem plāniem — kad pasaules čempionāts rogainingā notiks Eiropā, tas visticamāk tiks izvirzīts kā mērķis. Gan jau kādreiz noskriešu UTMB (Ultra-Trail du Mont-Blanc — 171 km distance ar vairāk nekā 10 000 augstummetriem), pasen ar Dmitriju Ničiporu sarunājām, ka varētu kā komanda startēt UTMB garākajā PTL distancē (Petite Trotte à Léon — 307 km pārgājiens apkārt Monblānam komandām). Ir iespējams, ka atgriezīšos piedzīvojumu sacensību pasaulē — sameklēt kādu 3—7 dienu pasākumu. Bijušais kolēģis cenšas mani pierunāt uz Ironman triatlonu (3,86 km peldēšana, 180,25 km riteņbraukšana, 42,2 km skriešana), kam neesmu teicis nē. Kaut kad gribētos arī veikt kādu daudzdienu skrējienu vienatnē, kad katru dienu celies tikai ar domu — jāskrien tālāk, kaut gan līdz mērķim vēl pārsimt kilometru. Ir tik daudz pasākumu, sacensību, piedzīvojumu, kuros gribētos piedalīties, lielākā problēma ir nolikt sev prioritātes un izvēlēties tikai dažus no tiem. 

Pēteris GRĪVIŅŠ 

Gargabalnieks, biroja darbinieks, amatalus interneta veikala pinte.lv vadītājs 

Dzimis 1985. gadā Rīgā 

Sporta aktivitātes: garo distanču skriešana, rogainings, mazliet — orientēšanās 

Lielākie sasniegumi sportā: 1. v. Rīga—Valmiera 2020 — 7.59:02, 3. v. pasaules 2017. g. rogaininga čempionātā MIX grupā (kopā ar sievu Ievu Upmaci-Grīviņu), 1. v. Latvijas 2019. g. čempionātā rogainingā MIX grupā (kopā ar sievu Ievu Upmaci-Grīviņu) 

Personīgie rekordi: 100 km — 7.25:02 (2020.), maratonā — 2.49:42 (2018.) 

Komanda: Surikati/OSveikals.lv pulsometrs.lv 

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Ieva Upmace-Grīviņa — kopā ar vīru Latvijas čempione rogainingā un bronzas medaļas laureāte pasaules čempionātā 

Vaļasprieki: alus un ēdiens, skrējienpārgājieni 

• Vienlaikus tika izcīnītas medaļas Latvijas čempionātā 100 km distancē, rezultātu fiksējot 7 km pirms Sīmaņa baznīcas. Šajā disciplīnā vietu sadalījums tāds pats kā 107 kilometru distancē. 

• Trases pēdējos septiņos kilometros norisinājās cīņa sprinta distancē — abu dzimumu ātrākie šajā posmā saņēma INOV8 apavus no OSveikals.lv. Uzvarēja Konstantīns Biktimirovs (31:25), kuru kārtīga apmaldīšanās tumsā un lietū Sēnītes apvidū izslēdza no cīņas par medaļām 107 kilometros, un Diāna Džaviza (33:13). 

• Pavisam uz starta stājās 141 dalībnieks: 95 kungi, 46 dāmas. Līdz finišam nokļuva 117 dalībnieki (81 kungs, 36 dāmas), otro reizi distanci pieveica Valmieras mērs Jānis Baiks. 

• Devīto reizi Valmierā finišēja dalībnieks ar bagātāko šo sacensību pieredzi — Viktors Suborins, kurš ir divkārtējs šī skrējiena uzvarētājs (1991. gadā —8.03:45 un 1993. gadā — 8.44:03).