Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Nacionālais sporta veids meklē mājas Rīgā

Panākts konceptuāls atbalsts moderna basketbola centra celtniecībai Rīgā — jūlija beigās daudzi plašsaziņas līdzekļi izplatīja optimistisku vēsti, atsaucoties uz Latvijas Basketbola savienību un Saeimas sporta apakškomisijas vadītāju Sandi Riekstiņu. Kā būs — to redzēsim, jo viena bezdelīga, kā zināms, nenes pat pavasari, kur nu vēl taustāmu mantu Rīgas un visas Latvijas sporta infrastruktūrai.

Piesardzību šajā jautājumā stiprina vēsturiskā pieredze. Kaut gan 100 gadu laikā basketbols poētiski dēvēts gan par nacionālo sporta veidu, gan pat tautas ģēnija simbolu, lielās mīlestības praktiskās izpausmes tradicionāli bijušas ziemeļnieciski atturīgas. Nacionālais sporta veids bez statusam atbilstošas mājvietas — tas nebūs pārspīlēti teikts. Vai šoreiz cerības piepildīsies? 

PAR VIETU ZEM LAMPĀM 

1920./1921. gada ziemā jauno vīriešu kristīgās organizācijas YMCA (Young Men’s Christian Association) darbinieki Latvijas teritorijā pirmo basketbola grozu piestiprināja Rīgas Vingrotāju biedrības zālē. Šāda rīcība groza bumbu Latvijā automātiski nolēma nebeidzamai cīņai par vietu zem saules (precīzāk — sporta zāļu apgaismes lampām). 

Būtu amerikāņi ieradušies pusgadu vēlāk, kad saulīte jau bija iesildījusi latvju zemi un sirdis, iespējams, daža lappuse Latvijas basketbola vēsturē taptu uzrakstīta citādi. Jo visā pasaulē groza bumba līdz 20. gadsimta vidum attīstījās gan sporta zālēs, gan brīvdabas laukumos. Zem klajas debess tika sadalītas olimpiskās medaļas basketbola pirmajās spēlēs 1936. gadā Berlīnē, pēdējais Eiropas čempionāts brīvdabas laukumos notika 1959. gadā Turcijā. Tomēr Latvijā basketbols kopš pirmās brīvvalsts laikiem nostabilizējās ziemā kopjamo sporta veidu nišā, no pirmās dienas saskaroties ar eksistenciālu problēmu — kur spēlēt? 

Pirmās oficiālās, ieskaitot starptautiskās basketbola cīņas, Rīgā notika Vingrotāju biedrības un bijušās Aleksandra ģimnāzijas telpās iemājojušās Latvijas Konservatorijas zālēs. Tās vienoja gan ērti pieejamā atrašanās vieta pilsētas centrā, gan basketbola oficiālajiem noteikumiem neatbilstoši izmēri, kas būtiski ietekmēja spēles stilu. “Ierobežotās vietas dēļ vīri spēlēja gandrīz bez dribla, cenšoties bumbu tūlīt atdot līdzspēlētājam. Aizsardzībā parastais paņēmiens bija tāds, ka spēlētājs sedza spēlētāju visā laukumā. (..) Liela loma bija metienu precizitātei, kurā dažs spēlētājs sasniedza lielu virtuozitāti,” vēlāk rakstīja pirmo cīņu dalībnieks Aleksandrs Mālmeisters. Krietni plašāka bijusi par Koncentru nodēvētā vingrotava Pulkveža Brieža ielā, ko basketbola entuziasti iekārtoja vecā noliktavas ēkā. Taču prieki ilguši tikai dažus gadus, jo īres maksa sportistiem bijusi pārāk liela un ēka drīz atkal izmantota noliktavas vajadzībām. 

BEZ ULMAŅA SVĒTĪBAS PIE PAJUMTES NETIKT 

Grūtības norūda — basketbolā lieku reizi to apliecināja Latvijas valstsvienības uzvara pirmajā Eiropas čempionātā 1935. gadā Ženēvā. Pašu dalībnieku reportāžās pieminēts, ka pirmās spēles sākumā zināmu diskomfortu radījis lielās izstāžu halles plašums un caur stikla jumtu krītošie maija saules stari. Tomēr tie bija tikai simboliski šķēršļi Latvijas komandas ceļā uz lielo panākumu. Bet viens no tā galvenajiem kaldinātājiem — valstsvienības galvenais treneris (tolaik teica — sastādītājs) Valdemārs Baumanis čempioniem pievērstos uzmanības starmešus izmantoja, lai risinātu stratēģisku problēmu. „Jo sevišķi mēs izjūtam, cik ļoti mums Latvijā trūkst labas vingrotavas un līdz ar to pareizas iepriekšsagatavošanās,” skanēja Baumaņa atbildes vārdi Ministru prezidenta biedra Marģera Skujenieka suminājumam varoņu sagaidīšanas ceremonijā Rīgas stacijā. 

Lai no solījumiem pārietu pie darbiem, bija vajadzīgs vairāk nekā gads, pamudinājums no ārzemēm un valsts augstākās amatpersonas iejaukšanās. 1936. gada vasarā Berlīnes olimpisko spēļu laikā notikušajā Starptautiskās Basketbola federācijas kongresā Latvijas pārstāvji akceptēja FIBA priekšlikumu pēc nepilna gada Rīgā sarīkot otro Eiropas čempionātu. Par viesu uzņemšanu Rīgā jau esošajās sporta zālēs, protams, nevarēja būt ne runas. Par laimi, prezidenta Kārļa Ulmaņa kļūšana par Eiropas čempionāta Goda protektoru nodrošināja nepieciešamo paātrinājumu domāšanai un darīšanai. Vispirms izskatītas iespējas basketbola vajadzībām pielāgot kādas Vecrīgas celtnes (ieskaitot Lielo ģildi), līdz izvēle apstājusies pie bijušās fabrikas Fēnikss korpusa Brasas stacijas tuvumā. Darbu veikšanā tika iesaistīta armijas būvniecības daļa, un dažu mēnešu laikā Rīga tika pie savam laikam ļoti modernas sporta zāles ar ērtām palīgtelpām un tribīnēm, kurās varēja iespiesties pat 3000 skatītāju. Valču ielu pārdēvēja par Starta ielu, 1937. gada 2. maijā jauno Sporta namu iesvētīja mācītājs un atklāja Kārlis Ulmanis, bet 7. maijā šajā celtnē kronēja Eiropas otros čempionus — Lietuvas basketbolistus. 

Latvijas valstsvienībai jaunās mājas sākotnēji nebija veiksmīgas. Nepaguvuši tās apgūt treniņos, latvieši savā laukumā jutās kā svešumā, un astoņu komandu konkurencē iznāca tikai 6. vieta. Tomēr vairāku gadu griezumā Sporta nams kļuva par būtisku Latvijas basketbola izaugsmes faktoru. Lielajā laukumā un divos palīglaukumos no rīta līdz vakaram valdīja dzīvība, pieaugušajiem nomainot jauniešus un bērnus, vīru komandām mijoties ar sieviešu vienībām. Sporta namā basketbolu iepazina daudzi pusaudži, ieskaitot Tālivaldi Pētersonu un Oļģertu Altbergu, kuri pēc kara vētrām turpināja attīstīt Latvijas basketbola tradīcijas. 

Diemžēl pats Sporta nams karu nepārdzīvoja, kaut mūri netika sagrauti. Vācu okupācijas laikā plašās telpas tika nolūkotas vērmahta tanku remonta darbnīcas vajadzībām un sportistiem nācās tās pamest. Okupācijas varas mainījās, tikumi ne — 1944. gada rudenī Starta ielā uz ilgu palikšanu iekārtojās sarkanās armijas tehniskā daļa. 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā atgūtās neatkarības entuziasmā veterāni aktualizēja ideju par nama atgūšanu sporta vajadzībām, taču laika zobs bija darījis savu un veco telpu pielāgošana modernajiem standartiem būtu maksājusi pārāk dārgi. Tagad pēc daudziem pamestības gadiem nams atkal ticis pie rūpīgiem saimniekiem un turpina dzīvot atjaunotā kvalitātē. Taču ne vairs basketbola dzīvi. 

PILĪ, LŪGŠANU NAMĀ, KULTŪRAS TEMPLĪ UN FUTBOLA STADIONĀ 

Latvijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā ietekmēja pilnīgi visas jomas. Nacionālais lepnums basketbols sovetizācijai pretojās veiksmīgāk nekā citi sporta veidi, tomēr no svešāda akcenta pavisam neizdevās izvairīties. Sezonas ritējums tika pieskaņots Vissavienības sacensību kalendāram, daļēji pārceļoties uz brīvdabas laukumiem. Piemēram, 1946. gada augustā ar tenisitu klātajos sporta laukumos Kronvalda bulvārī aiz Drāmas (iepriekš un arī tagad — Nacionālā) teātra notika Vissavienības astoņu pilsētu jaunatnes basketbola turnīrs. Tajā pirmo lielo cīņu rūdījumu guva arī nākamās groza bumbas zvaigznes — Eiropas čempions Gunārs Siliņš un ilggadējais VEF meistarkomandas kapteinis un TTT meistarkomandas galvenais treneris Raimonds Karnītis. 

Tajā pašā 1946. gadā par Pionieru pili pārdēvētajā Rīgas pilī sāka darboties sporta biedrības Daugava bērnu sporta skola, kuras audzēkņi basketbola, volejbola un citu sporta veidu pamatelementus apguva viduslaiku bruņinieku vajadzībām savulaik būvētajās telpās. Zaimošana? Protams, turklāt tā nebija vienīgā izpausme! Vissavienības sacensību plānotāji augstu vērtēja Rīgas viesmīlību un pievilcību, Latvijas galvaspilsētai labprāt atvēlot tiesības un pienākumus rīkot nopietnas sacensības dažādos sporta veidos. Piemērotas bāzes trūkums nebija šķērslis — tikai pamudinājums sasprindzināt izdomu un atrast nestandarta risinājumus. 

“Martā rīdziniekus saviļņoja liels notikums sporta dzīvē — Staļina rajona kultūras namā “Ziemeļblāzma” un Latvijas Valsts universitātes vingrotavā risinājās Vissavienības XIV sacensības basketbolā telpās,” 1953. gada pavasarī vēstīja žurnāls Zvaigzne. Par Ziemeļblāzmu tā kā būtu skaidrs — vēsturiskais kultūras centrs ar šādu nosaukumu Rīgā darbojas vēl šobaltdien. Tā telpas sportošanai gan nebija īsti piemērotas, bet, ja atceras nama cēlāja Augusta Dombrovska ieceri Ziemeļblāzmu veidot kā pretalkohola kustības citadeli, zināmu mērķu kopību var saskatīt. Toties sportistu mājvietas iekārtošana vēsturiskajā baptistu lūgšanu namā Lāčplēša ielā 117 gan bija ateistisks spļāviens ticīgo ļaužu dvēselēs. Piedevām abās celtnēs pietika vietas standarta basketbola laukumiem, taču tās bija pārāk šauras un neērtas skatītājiem, kuru, tuvojoties Latvijas vīriešu basketbola lielāko panākumu laikam, kļuva aizvien vairāk. 

Nebūtu pareizi teikt, ka padomju vara par Rīgas basketbola infrastruktūras neatbilstību spēlētāju meistarībai un sporta veida popularitātei nebūtu likusies ne zinis. Grāmatā Rīgas ASK basketbola leģendas citēts žurnālista Jura Brežģa savulaik pierakstītais Gunāra Siliņa stāstījums par 1955. gadā notikušu sarunu ar Ministru Padomes priekšsēdētāju Vili Lāci. Valdības vadītājam sports nav bijis vienaldzīgs, basketbola zvaigzne bija uzstājīga, un abi esot apbraukājuši Rīgu, meklējot piemērotu vietu basketbola mājvietai. Apskatījuši Mežaparka stūri pie ceļa uz Vecmīlgrāvi, bet negribējies sporta zāli celt līdzās kapiem. Apdomājuši iespēju pārbūvēt kādu Centrāltirgus paviljonu. Ievērojuši tukšu laukumu starp Krišjāņa Barona, Artilērijas un Stučkas (tagad — Tērbatas) ielu, bet Lācis nogrozījis galvu — par dārgu… Tajā vietā Sporta pils tika uzcelta pēc 15 gadiem. 

Bet piecdesmito gadu otrajā pusē Eiropas labākā vīriešu basketbola komanda Rīgas ASK lielākās cīņas izcīnīja Ziemeļblāzmā, LVU zālē vai Dinamo sporta namā Strēlnieku un Emiļa Melngaiļa ielu stūrī. Par precīzu skatītāju skaitu tribīnēs oficiālā vēsture klusē. Mutvārdu daiļrade vēsta par 500—600 interesentiem, kuru liela daļa spēles vēroja iespiesti balkonos — kā siļķes mucā. Par laimi, 1958. gada pavasarī Spānijas diktators Franko aizliedza Madrides Real basketbolistiem doties uz pirmās Eiropas kausa izcīņas pusfināla spēli Rīgā, un izpalika kauns par nespēju karaliskos ciemiņus uzņemt pienācīgos apartamentos. Savukārt finālspēle bija paredzēta vasarā. Izgatavot dēļu grīdu, ar ko noklāt daļu Daugavas stadiona futbola laukuma varēja lēti un ātri — 6. jūlijā 17 000 skatītāju klātienē esot vērojuši, kā Rīgas ASK ieliek pamatu uzvarai divu spēļu summā pār Sofijas Akademik (86:81). Divas nedēļas vēlāk arī Sofijā tika spēlēts futbola laukuma vidū un rīdzinieki vēlreiz bija pārāki (84:71). 

SPORTA NAMĀ, MANĒŽĀ UN PILĪ 

Rīgas ASK un sieviešu komandas TTT uzvaras 1960. gada pavasarī panāca, ka pirmo un līdz šim vienīgo reizi vēsturē abas Eiropas klubu basketbola galvenās trofejas glabājas vienā pilsētā. Panākumi pamazām iekustināja arī padomju plānveida tautsaimniecības lēnos zobratus. Sešdesmito gadu sākumā Rīgā tika uzceltas divas savam laikam modernas sporta zāles, kas solīja vismaz daļēji atrisināt basketbola lielo problēmu. 1962. gada rudenī TTT komandas līdere Skaidrīte Smildziņa atklāja sporta biedrības Daugava centrālo sporta namu Krišjāņa Barona ielā. Savukārt 1965. gadā Maskavas ielā durvis vēra Sporta manēža, kurā vieglatlētikai vajadzēja sadzīvot ar sporta spēlēm. Bet jau drīz pēc atklāšanas izrādījās, ka mājīgā Daugava ar 1200 skatītāju vietām īsti lielam basketbolam tomēr ir par mazu. Savukārt manēža atrodas pārāk tālu no centra, turklāt nepievilcīgā rajonā (pašreizējās Krasta ielas celtnes toreiz vēl nebija pat projektos). Piedevām vīriešu komandām sākās slavas noriets, potenciālajiem skatītājiem mazinot vēlmi doties izaicinošajā ceļojumā pa Maskavas forštati. 

Par kvalitatīvāko ielāpu Rīgas sporta mundierim kļuva 1970. gada pavasarī atklātā Rīgas Sporta pils. Pamatā iecerēta un ar enerģiskā Viktora Tihonova pūlēm uzreiz privatizēta hokeja vajadzībām, ārēji interesantā un iekšēji mājīgā celtne uzņēma gan vingrošanas un cīņas sporta, gan volejbola un pat autosporta sacensību dalībniekus un vajadzības gadījumā vēra durvis arī basketbolam. 1975. gadā tur risinājās PSRS tautu spartakiādes sieviešu komandu turnīra cīņas, kas noslēdzās ar Latvijas izlases kārtējo triumfu. Tieši Sporta pilī vīriešu komanda VEF 1985. gada 26. oktobrī izcīnīja vienu no savām emocionālākajām uzvarām, ar 111:85 sagraujot visvareno Maskavas CSKA. Gandrīz uzrakstīju — skatītāju pārpildīto tribīņu priekšā —, tomēr negribas ne mānīties, ne pārspīlēt. Jo Sporta pils tribīņu stūru sektoros bija vietas, no kurām ar milzīgu piepūli varēja redzēt tikai pusi laukuma, un groza bumbas spēļu laikā tās parasti palika tukšas. Basketbols pa īstam ir baudāms tikai tad, ja to redzi no ērtām pozīcijām — tās jāielāgo ikvienam projektētājam un attīstītājam. Un vēlams to nedalīt ar ledus spēles pārstāvjiem. Spēles karstumā aukstajai grīdai var nepievērst uzmanību, toties tā veterāniem par sevi atgādina pēc gadiem — ar sāpēm savulaik apsaldētajās locītavās. 

Divus gadu desmitus aiz Sporta pils sienām Latvijas tautsaimniecības plānotāji varēja paslēpties no ikvienas iniciatīvas galvaspilsētā uzbūvēt ko jaunu un piemērotu tieši bumbu spēlēm. Padomju ekonomikas mazspēja bija stiprāka par vispārliecinātākajiem basketbola lobijiem. Ieskaitot pat šķietami visvareno Latvijas PSR Valsts plāna komitejas vadītāju Miervaldi Ramānu, kura biogrāfiju rotāja starptautiskās kategorijas tiesneša tituls un vairāk nekā desmit gadi Latvijas Basketbola federācijas prezidija priekšsēdētāja amatā. Palīdzēt basketbolistiem ar kādu ārpuskārtas dzīvokli vai automobili — to viņš varēja dabūt cauri. Uzlabot basketbola infrastruktūru galvaspilsētā — tam jaudas nepietika. Un cieta ne jau tikai meistarkomandu potenciālie skatītāji. Savu zāļu nebija vairākām Rīgas sporta skolām, kuru audzēkņiem, pajumti meklējot, nācās apceļot vai pusi pilsētas. 

ARĒNA ATRISINA DAUDZ. BET NE VISU 

Trūcīgais padomju laiku mantojums par sevi skaudri lika runāt pēc neatkarības atgūšanas. Ekspluatācijas izmaksu krasā pieauguma dēļ Sporta pils kādu laiku nebija basketbolam pieejama, Daugavas sporta nams vairs īsti neatbilda starptautiskajiem noteikumiem, un Rīgas basketbolistiem Eiropas kausa izcīņas spēles ar Spānijas čempioniem Badalonas Joventut nācās aizvadīt Iecavā un Ādažos.  

Lielais basketbols Sporta pils plašumos vēlreiz atgriezās 1995. gadā, kad ne tikai basketbola dzīves reorganizēšanā, bet arī lielajā politikā tolaik ļoti rosīgais Valdis Valters ledus laukuma noklāšanai atveda pasaules basketbola čempionātā Toronto izmantoto grīdu. Uz tās vairākas skaistas uzvaras Eiropas klubu turnīros izcīnīja ASK Brocēni-LMT, bet emociju kulmināciju 1996. gada novembra vakarā sagādāja Latvijas valstsvienība, ar 98:76 sagraujot nesen Eiropas čempionu godā pabijušo Vācijas izlasi. No goda viesu ložas notikušajā noraudzījās FIBA ģenerālsekretārs Borislavs Stankovičs un Vācijas Basketbola federācijas vadītāji, kurus latviešu viesmīlība tomēr neatturēja no delikātas kritikas — sak’, jūsējie spēlēja labi, bet tualetes gan vajadzētu izremontēt… 

Laukumā gūto panākumu iedvesmots, Latvijas Basketbola savienības toreizējais prezidents Indulis Ozols steidza kalt dzelzi, kamēr karsta. Spēlēt un rīkot mākam, celt arī protam — ja nu turīgie ciemiņi nāktu talkā ne tikai ar mutisku padomu, bet arī ar taustāmu atbalstu, pirmo Eiropas čempionu mantinieki varētu ātri uzsliet jaunu halli un uzrīkot Eiropas čempionātu. Kur? Vieta esot — pamatbiznesa vajadzībām LBS prezidenta vadītā firma bija tikusi pie kārdinoša zemes gabala netālu no Brīvības un Pērnavas ielu stūra… Par izcilu nodēvētā vieta, tuvāk aplūkota, pamazām gan atklāja savus trūkumus — pašauri, lai ierīkotu ērtus piebraukšanas ceļus un stāvvietas, turklāt celtniecību apgrūtinātu dažādi ierobežojumi. Problēmu vadzis drīz nolūza, atstājot tikai ironiskas atmiņas par prezidentu — sapņotāju. Reālākus ieguvumus solīja, taču tikpat nerezultatīvi beidzās nākamā LBS prezidenta Ojāra Kehra iesaistīšanās Multihalles attīstības projektā, kurā Rīgai piešķirtā pasaules hokeja čempionāta priekšnojautās 21. gadsimta sākumā bija apvienojušies vairāki Latvijas politekonomikas smagsvari. 

Par laimi, lielo hokeja svētku izjukšanas draudi bija gana efektīva pātaga, lai Rīgas varasvīri politiskās spēlītes uz laiku noliktu malā, neliekot šķēršļus konstruktīvam risinājumam. 2006. gada pavasarī bija gatava Arēna Rīga, kurā — zīmīgi — pirmais sportiskais pasākums bija Baltijas Basketbola līgas Zvaigžņu spēle. Arī turpmāk groza bumba Arēnā bija regulāra viešņa un pat saimniece. 

Divi Eiropas sieviešu čempionāta finālturnīri ar sasniegtu Eiropas apmeklētības rekordu, U-19 Pasaules kausa izcīņa, divi Eiropas U-18 čempionāti, neskaitāmas starptautiskas un vietēja mēroga spēles, bet kā kulminācija — 2015. gada Eiropas vīriešu čempionāta finālturnīrs, kad Arēnas tribīnes pārmaiņus piepildīja ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas valstsvienību atbalstītāji. Groza bumbas svētku bijis daudz, un tie risinājušies labākajos apstākļos, kādi Latvijā jebkad bijuši. Bet — svētkiem allaž sekojusi ikdiena ar tradicionālajām rūpēm par piemērotas vietas atrašanu Latvijas līgu spēlēm. Ar sporta skolu audzēkņu regulāro braukšanu uz treniņiem un spēlēm pa visu pilsētu. Ar vecāku rūpēm par loģistikas organizēšanu, kā arī treneru un sporta skolu vadītāju galvassāpēm, meklējot brīvas zāles treniņiem. 

EUROBASKET2015 MANTOJUMS UN DĀVANA JUBILEJĀ 

1937. gada Eiropas čempionāts Rīgai un Latvijai mantojumā atstāja Sporta namu. Pēc 2015. gada Eiropas čempionāta Latvijas Basketbola savienības kasē palika nopelnīts pusmiljons EUR un apņēmība to likt lietā ar ilgtermiņa efektu. Tā radās iecere par celtni, ko vispārināti var nosaukt par Basketbola māju. Sporta halli, kurā vienkopus varētu trenēties un arī spēlēt LBS ik gadu organizētās 8—10 jaunatnes izlases, kurā būtu iespējams centralizēti nodrošināt kvalitatīvus treniņu apstākļus, kā arī medicīniskos un rehabilitācijas pakalpojumus, kurā ik gadu varētu notikt vairāk nekā 20 oficiālie starptautiskie jauniešu turnīri, kā arī klubu komandu starptautiskās sacensības basketbolā un citās sporta spēlēs. 

Zīmīga veiksme — ap to laiku, kad LBS toreizējie vadītāji Valdis Voins un Edgars Šneps Rīgas domes vadībai vaicāja pēc piemērotas vietas, noskaidrojās, ka neizkustināmi iestrēgusi ideja par ebreju skolas celtniecību līdzās Daugavas sporta namam. Basketbolistu ideja uzrunāja, un 2017. gada martā Rīgas dome rezervēja pilsētas pašvaldībai piederošo zemes gabalu Krišjāņa Barona ielā 99 “starptautiskajiem noteikumiem atbilstošas treniņu bāzes izveidei nacionālo basketbola izlašu vajadzībām, kā arī Bērnu un jauniešu basketbola skolas Rīga audzēkņu treniņu apstākļu uzlabošanai”. Zemes gabala parametri dod iespēju šajā vietā uzcelt treniņzāli ar trim basketbola laukumiem, palīgtelpām treniņnodarbībām, kā arī dienesta viesnīcu treniņnometņu un turnīru dalībniekiem. 

Kā visi nozīmīgi infrastruktūras objekti — arī Basketbola mājas ideja publiskajā telpā izprovocējusi arī skepsi, kritiku un ironiju. Sak’, zāli, protams, vajag, bet ne tajā vietā, ne tik lielu vai tik mazu un ne jau par tādu naudu. 

Par vietu — jāatgādina senais teiciens par dāvināto zirgu, kam zobos skatīties būtu nepieklājīgi. Rezervētā zemes gabala tirgus vērtība tiek lēsta uz diviem miljoniem EUR, un līdzvērtīga piedāvājuma Rīgas domes rīcībā esošajā īpašumu portfelī pilsētas centrā nav. 

Par lielumu — zāles ietilpību ietekmē zemes gabala lielums un būvniecības noteikumi, tomēr projektētāju solītās 3200 skatītāju vietas spēļu laikā šķiet tuvu objektīvām vajadzībām. Lielajam basketbolam tik un tā būs vieta Arēnā. Savukārt vidējam basketbolam jātiek ārā no nemājīgās Elektrum Olimpiskā centra zāles, un jaunais piedāvājums solās būt nesalīdzināmi labāks spēlēm, vienlaikus nodrošinot racionālu zāles izmantošanu treniņu ikdienā. Saprātīgs kompromiss. Protams, savulaik valstij piederošā Daugavas stadiona rekonstrukcijas laikā solītā universālā sporta spēļu halle ar 5000 skatītāju vietām būtu labāka no daudziem aspektiem. Tik nelaime tā, ka, sākotnēji vērienīgās ieceres apcērtot, šī celtne no projekta svītrota, bet sapņi par privāto investoru iecerēm kādā no Rīgas nomalēm pagaidām palikuši sapņu līmenī. Varbūt labāk zīle rokā? 

Savukārt par izmaksām runāt varētu ilgi, katru basketbola mājas tapšanai iztērēto eiro apgrozot pirkstos un izpētot zem aizdomu lupas. Potenciāli bezgalīgs stāsts, ko tomēr labāk šķetināt reālas celtniecības laikā un pie pabeigtas ēkas, kas jau pilda savas pamatfunkcijas. Lai nezaudētu laiku un enerģiju, tvarstot aizdomu ēnas. 

Tiesa, pirms sākt apgrozīšanu, vispirms jāsarūpē, lai būtu, ko grozīt. Vezumu iekustināja jau pieminētais EuroBasket2015 mantojumā palikušais pusmiljons, un 2019. gada beigās LBS ar konkursa uzvarētājiem, SIA Ozola&Bula, arhitektu birojs, noslēdza līgumu par būvprojekta izstrādi. Vienlaikus risinātas sarunas ar valsts un pašvaldības institūcijām, kā arī potenciālajiem privātajiem investoriem, lai piesaistītu būvniecībai nepieciešamos miljonus. Bez ilūzijām, jo šāda veida celtnes, prasmīgi izmantotas, var atpelnīt uzturēšanas izdevumus, taču ne celtniecībā investēto. Taču ar misijas apziņu, jo jaunatnes sporta infrastruktūras atdeves izvērtēšana tikai grāmatvedības kategorijās liecinātu par aprobežotu tuvredzību. 

Uzvaras fanfaras skandināt vēl pāragri, taču reizēm labām iecerēm talkā var nākt pat ārkārtēji apstākļi. “Tuvākajos 2—3 gados Latvijai būs pieejami aptuveni 2,5 miljardi eiro no Eiropas ekonomikas atveseļošanās fonda, ko var izmantot infrastruktūras attīstībai, tai skaitā sporta infrastruktūrai. Futbola un hokeja iespējamā mājvieta varētu būt Daugavas stadions, savukārt basketbolam tādas nav. Basketbola halles projekts jau ir tādā gatavības stadijā, lai to šajā īsajā laika posmā varētu realizēt, tāpēc atbalstām šīs halles būvniecību,” LBS ieceres īstenotāju pusē nostājies Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs Sandis Riekstiņš (JKP), aicināsim arī koalīcijas partnerus basketbolu atbalstīt ne tikai vārdos. 

Optimisti lēš, ka moderna zāle Rīgas centrā būtu lieliska dāvana Latvijas basketbola 100. jubilejā visiem, kas pielikuši roku tradīciju kopšanai un panākumu kaldināšanai, nodrošinot stabilu pamatu turpmākai izaugsmei. Jubilejas torte ar 100 svecītēm tiks iedegta 2023. gada novembrī. Pagūsim?

Guntis Keisels
Guntis Keisels