Ievas saldais ābols
Ieva Zunda parasti smaida. Arī pēc savas iemīļotās distances — 400 metri ar desmit barjerām — veikšanas viņa, vēl smagā skrējiena satraukta, paceļ skatienu un pasmaida, jo viņa ir paveikusi to, ko gribējusi. Apliecinājusi savus spēkus.
To viņa izdarījusi, piedaloties divās olimpiskajās spēlēs un iegūstot pa diviem bakalaura un maģistra grādiem. Turklāt Ieva Zunda joprojām ir sportā.
— Divdesmit pieci gadi vieglatlētikā. Kas ir dzinulis šādai aizrautībai?
— Vienkārši — man tas patīk. Laimīga sagadīšanās, ka vieglatlētika man reizē ir vaļasprieks, pamatnodarbošanās un aizrautība. Man šobrīd grūti sevi iedomāties ārpus sporta. Ja man pēkšņi vairs tā visa nebūtu — sacensību gaisotnes, starta šāviena gaidas, pirmo soļu distancē, cīņas līdz pirmajai barjerai, pēdējo soļu finišā —, droši vien justos kā bērns, kam atņemta iemīļota mantiņa.
— Tomēr reiz jau tu beidzi sportot — īsi pēc olimpiskajām spēlēm Atēnās. Tas bija pirms sešiem gadiem…
— Pēc Atēnām es katru gadu gribu beigt (smejas). 2005. gadā es to pamēģināju un pusotru gadu nostrādāju Latvenergo par prezidenta Kārļa Miķelsona palīdzi. Darbs bija gana prestižs, arī atalgojums labs, taču mani īsti tas neaizrāva. Beidzu trenēties, jo biju sasniegusi vienu no saviem lielajiem mērķiem un piedalījos olimpiskajās spēlēs. Jutos tāda kā iztukšota, biju psiholoģiski nogurusi. Labi apzinājos savas iespējas un sapratu, ka līdz olimpiskajām medaļām man neaizsniegties. Beigšu, un viss.
Neņemos zīlēt, vai ideālos apstākļos es varētu kāpināt savus rezultātus, bet nekad neesmu bijusi sportiste profesionāle. Vienmēr paralēli sportam esmu mācījusies, darbojusies biznesā (pirms kāda laika kopā ar domubiedriem tirgojām modernus apģērbus, taču tad savu biznesu pārdevām), palīdzējusi ar padomiem.
Tas nenozīmē, ka trenējos amatieru līmenī. Gluži otrādi — ziemas mēnešos, kad vieglatlēti gatavojas vasarai, trenējos sešas reizes nedēļā pa trim stundām un vairāk. Kad studēju Amerikā, tas vispār bija kā karuselis — mācības, treniņi un sacensības katru nedēļu. Beidzās vasaras sezona, sākās ziemas mači. Tā cauru gadu.
— Kāpēc atgriezies sportā?
— Nejutos piepildīta. Sapratu, ka šādā ofisa darbā es varētu atgriezties pēc pieciem gadiem, desmit, bet sporta karjerā ir savas robežas. Tagad man ir trīsdesmit divi, un es, liekas, jau esmu tuvu tai.
Atsāku pamazām, ar krosiņiem, nelielu slodzīti, bet man tā bija kā jauna elpa pēc darba stundām kantorī. Varēju likt lietā savu enerģiju. Jau 2007. gadā sapratu, ka gribu vēlreiz mēģināt tikt uz olimpiskajām spēlēm, uzteicu darbu un atgriezos skrejceļā.
Negribu piekrist, ja neesi olimpiskais medaļnieks vai vismaz iekļuvis pirmā desmitā, tad uz olimpiādi vari nebraukt. Pirmkārt, ja gribi tikt uz spēlēm, tad jāizpilda visai augstas prasības, piemēram, manā disciplīnā — 400 m/b to var sasniegt labi, ja kādas piecdesmit sievietes pasaulē.
Otrkārt, olimpiskajās spēlēs ir īpaša gaisotne, ne ar ko nesalīdzināma aura. Tad tu vari justies, ka piederi kādai izredzēto kastai — dzīvo olimpiskajā ciematā, tiecies ar visdažādāko sporta veidu pārstāvjiem, pie mītnes plīvo Latvijas karogs, visa dzimtene vairāk vai mazāk seko līdzi savu sportistu gaitām.
Tiesa, iepriekšējā olimpiskajā sezonā man pagalam neveicās. Biju tuvu olimpiskajam normatīvam, jo biju labā sportiskajā formā, tad smagi saslimu un tikai pēdējās dienās pirms atvēlētā termiņa Prezidenta kausu izcīņā Valmierā es vajadzīgo rezultātu sasniedzu.
Pekinā nostartēju labāk nekā Atēnās — izcīnīju 21. vietu (Atēnās — 23. vieta), taču pilnīgi apmierināta nejutos. Psiholoģiskā slodze pirms spēlēm, nelielas kļūdiņas man neļāva nokļūt tālāk par kvalifikācijas skrējienu. Tomēr biju laimīga.
— Atkal piezagās domas par sporta gaitu beigšanu?
— Protams. Sezona iznāca gara, un visu rudeni atpūtos. Tikai pērn janvārī atsāku treniņus. Gluži vienkārši jutu, ka varu. Pamazām atrisinājās manas problēmas ar treneri, jo ilgāku laiku trenējos patstāvīgi. Pēc Amerikas, kur mani trenēja Bahamu treneris Sterlings Moss (attāluma dēļ mūsu sadarbība pamazām apsīka), kādu laiku man palīdzēja labs draugs, bijušais barjerskrējējs un vidusdistančnieks Viktors Lācis, taču viņam bija daudz citu pienākumu, un es paliku bez trenera. Vairākkārt mani pakonsultēja mūsu izlases treneris Edvīns Krūms, kurš vēl nesen bija mūsu labākais 400 metru barjerists, līdz beidzot nospriedām, ka trenēšos pie viņa. Ar pašas pieredzi vien ir par maz, jo tikai no malas var redzēt kaut nelielas, bet nozīmīgas nianses. Ar Edvīnu ļoti labi saprotamies, jo viņš ir elastīgs domāšanā, rēķinās ar manu pašsajūtu, un tas ļauj variēt ar treniņu slodzēm, piemērotākajiem vingrinājumiem. Varbūt tieši tāpēc man pagājušā sezona bija viena no veiksmīgākajām un stabilākajām, kas vainagojās ar 12. vietu Eiropas meistarsacīkstēs.
Kā jau teicu, tad sportoju prieka pēc, jo man nav nekādas saistības ne ar kādām organizācijām, ne ar Vieglatlētikas savienību. Saprotu, ka šajos krīzes laikos vairs neesmu perspektīva un par finansiālo atbalstu varu nesapņot. Ja kāds man palīdz, tad tas ir mans dzimtais Tukuma novads, un Latvijas sacensībās es vienmēr esmu gatava izstāvēt savas pilsētas godu.
Tāda ir Latvijas realitāte, kaut tepat kaimiņos Igaunijā vai Lietuvā man būtu iespējas gūt arī kādu materiālu atbalstu. Nedomāju, ka tur būtu kaut kādi citi materiālie resursi, viņi citādāk skatās uz lielo sportu.
Mums vieglatlētika jau daudzus gadus ir tādā kā pabērna lomā. Trenējas tūkstoši, visattālākajās lauku skoliņās, taču valstiskā līmenī par vieglatlētiku dzird tikai lielo sacensību laikā. Latvijas čempionāti, citas lielas pašmāju sacensības notiek bez skatītājiem, bez masu mediju ievērības. Izņēmums ir Prezidenta kausu izcīņa, kas Valmierā allaž pulcē pilnas tribīnes, jo tur ir padomāts par priekšnesumiem, svinīgu sacensību atklāšanu, uguns iedegšanu. Diemžēl tas ir izņēmums.
— No kā tu iztiec?
— Teicu, ka nekad neesmu bijusi profesionāle. Tagad, kad esmu pārtraukusi darboties apģērbu biznesā, daudz palīdzu tēvam, kurš pēc aiziešanas pensijā nodarbojas ar koka māju celtniecību. Esmu atbildīga sarakstīties ar klientiem, atbildu uz zvaniem, darba pietiek. Vienmēr esmu augstu vērtējusi savu vecāku atbalstu (arī materiālo) savās sporta gaitās. Mans tētis un mamma arī iepazinās vieglatlētikas sacensībās, jo abi bija vidusdistančnieki.
Nezinu, vai gribētu to darīt visu mūžu, man tomēr vajag lielāku aktivitāti.
Būtu ideāli, ja pēc sporta gaitu beigšanas varētu savas zināšanas biznesā, menedžmentā apvienot ar darbu sporta laukā.
— Tev ir divi bakalaura un divi maģistra grādi. Kā to varēji apvienot ar sportu?
— Sports man ir nopietns vaļasprieks, tāpēc vienmēr esmu centusies apgūt zināšanas arī citās jomās. Rīgā pabeidzu Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultāti , Amerikā vēlreiz ieguvu biznesa vadības bakalaura un maģistra grādu Sentluisas universitātē, pērn saņēmu maģistra grādu sporta organizāciju menedžmentā Puatjē universitātē Francijā. Tas bija olimpiskās Solidaritātes studiju programmu ietvarā.
— Atgādini, par ko rakstīji?
— Par to, kā mums Rīgā nav — par vieglatlētikas sporta bāzēm. Nedomāju, ka mūsu sarunas tēma ir problēmu cilāšana vieglatlētikā, taču stāvoklis galvaspilsētā ir vairāk nekā katastrofāls. Labi, kaut cik vēl izmantojams ir Daugavas stadions, kaut nolietojies gan morāli, gan fiziski, taču ziemā vieglatlētiem jātrenējas pagājušā gadsimta sešdesmito gadu celtnē, kur vairs nekas neatbilst mūsdienu prasībām. Apnicis pieminēt Igauniju, taču viņiem ir četras, piecas modernas ziemas halles, mums tikai viena Kuldīgā, kura gan netiek pienācīgi izmantota, jo atrodas ģeogrāfiski patālu no Rīgas, vēl tālāk no Latgales.
Savā diplomdarbā veidoju vīziju, kas Rīgā ir nepieciešams — tas ir visām starptautiskām prasībām atbilstošs vieglatlētikas centrs ar galveno stadionu, treniņu arēnu un vieglatlētikas manēžu, nepieciešamo infrastruktūru. Nemeklēju iemeslus, bet saprotu, ka tas nav tikai saimniecisks jautājums, tur vajadzīga arī politiska izšķiršanās, jo cik nav zīmēti maketi, klīdušas visdažādākās runas par Daugavas stadiona nākotni, taču viss stāv uz vietas. Pat vairāk — lēnām sadrūp.
Pēc diplomdarba aizstāvēšanas saņēmu atzinību, taču neviens ar manu darbu tā arī nav vēlējies iepazīties kaut intereses pēc.
— Un tomēr vieglatlēti ik pa brīdim izcīna medaļas pat olimpiskajās spēlēs…
— Par to vajadzētu brīnīties, jo ir tik daudz vilinoši citi sporta veidi, kur iespējams gūt nesalīdzināmus materiālos labumus, taču vieglatlēti katru gadu iepriecina sporta draugus. Tā ir aizrautība, iespējams, ka tāda ir mūsu mentalitāte, jo esam raduši paļauties uz saviem spēkiem. Vieglatlētika ir aizraujošs sporta veids, taču reizē arī ļoti nežēlīgs, jo tu vari sasniegt tikai to, kam esi gatavs. Te nav ne komandas biedru pleci, aiz kuriem reizēm aizslēpties, ne arī veiksmīgi blakus apstākļi. Esi tikai tu un tavs rezultāts. Un izcīnītā vieta, kuru esi nopelnījis.
Domāju, ka mans sporta veids daudziem, tāpat kā man, ir mūža mīlestība, no kuras tā īsti nekad vaļā netiksi.
Arī tagad prātoju, ka varbūt pietiek, jo pēc garās sezonas vēl nosacīti atpūšos. Man pagājušo sezonu pirmie starti bija aprīlī, bet pēdējie vēl septembrī, jo startēju Itālijas klubā, kas kaut nedaudz, bet tomēr materiāli atbalsta manas sporta gaitas. Itālijas rangā es esmu pirmā, otrā.
Bet nāks jaunais gads, tad būs jāizšķiras, pagaidām neko nevaru pateikt. Un nejautājiet man par Londonas olimpiādi, divreiz esmu saldajā ābolā kodusi, bet vai ar to pietiks?
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Ieva ZUNDA
Vieglatlēte
Dzimusi: 1978. gada 20. jūlijā
Izglītība: Tukuma Ernesta Birznieka Upīša 1. pamatskola, Tukuma Raiņa 1. vidusskola, Latvijas Universitāte, St. Luisas universitāte (ASV)
Sporta gaitas: trenējas vieglatlētikā kopš septiņu gadu vecuma, pamatdisciplīna 400 m/b
Treneris: Edvīns Krūms
Sasniegumi: 23. vieta olimpiskajās spēlēs Atēnās (2004), 21. vieta olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008), trīsreiz startējusi pasaules čempionātos (1999, 2003, 2009), vienreiz Eiropas meistarsacīkstēs (2010), divdesmitkārtēja Latvijas čempione
Labākie rezultāti: 100 m — 11,96, 200 m — 24,72, 400 m — 52,32, 400 m/b — 55,96
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs Nauris
Vaļasprieki: sports, labi draugi
