Ilonas daudzšķautņainā harmonija
Bez īpaša skaļuma, bet stabili olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro jau pērnajā rudenī kvalificējusies maratoniste Ilona Marhele. Viņa mūsu skrējēju sarakstā ir otrā aiz maratona zvaigznes Jeļenas Prokopčukas.
Olimpiskās līdzdalības normu Ilona izpildīja arī pirms spēlēm Londonā (2012), taču toreiz A un B normu pineklī viņa nedaudz zaudēja citai mūsu skrējējai Dacei Linai un uz spēlēm netika. Šoreiz, kad norma ir tikai viena, četras mūsu sportistes (vēl Jeļena Prokopčuka, ASV latviete Ariana Hilborna, dzimusi Zvērs, un Anita Kažemāka) spējušas pārkāpt šo patiesi augsto slieksni. Šajās spēlēs maratonā vienu valsti drīkst pārstāvēt ne vairāk par trim sportistēm, un Ilona Marhele droši spodrina olimpiskās kurpes.
— Kas notiek tavā galvā pirms starta 42,195 km garajā distancē?
— Mana pieredze vēl nav tik liela — esmu skrējusi piecus maratonus, tāpēc vēl meklēju labākos risinājumus. Labu laiku pirms starta visu pārcilāju galvā, cīnos ar uztraukumu. Man joprojām ir nelielas šaubas, vai esmu izdarījusi visu, ko varēju un vajadzēja. Reizē arī saprotu, ka vairs neko mainīt nevaru, tāpēc labprāt palasu labu grāmatu, cenšos novērst domas, relaksēties. Parasti starta vietā ierodos divas dienas pirms skrējiena un klusumā cenšos atbrīvoties no šaubām un nedrošības.
— Kā tu veido savu skriešanas grafiku?
— Galvenais ir pārbaudīt skrējiena grafiku ik pēc pieciem kilometriem. Pulkstenis man ir uz rokas, bet atsevišķi katram kilometram līdzi nesekoju. Turklāt trases nekad nav vienādas, dažādi segumi, reljefi, arī laikapstākļi. Tā savā rekorda skrējienā pērn Frankfurtē (tas bija pirmais maratons pēc bērna piedzimšanas — pēc triju gadu pārtraukuma) man izdevās ļoti ātrs sākums. Bija laba trase, laba kompānija, un savu grafiku maratona pirmajā pusē krietni apsteidzu. Cerēju, ka arī otro pusi veikšu godam.
Treneris man nekad nedodas līdzi, tas neko nedotu. Leonīdam Strekalovskim ir 76 gadi, un viņš ar riteni distancē līdzi neizbrauktu. Turklāt viņam ir daudz citu audzēkņu, kas maratonu neskrien. Gandrīz vienmēr mani ar divriteni pavada un atbalsta vīrs — cik iespējams, rūpējas par pareizu dzērienu, dod kādu padomu. Interesanti, ka Frankfurtē viņš mani pavadīja līdz 36. kilometram, tad Kristaps steidzās uz lidostu, jo gaidīja darbs. Finišēt nācās vienai pašai. Pēc viņa pēdējiem atvadu mājieniem jutos pacilāta un distances beigās pat kāpināju tempu, apsteidzu vairākas skrējējas un finišēju krietni ātrāk par nosprausto mērķi. Kopumā distanci beidzu bez liela saspringuma un mokām, turklāt personiskais rekords! Kā izrādījās, tad par 7 minūtēm pārsniegta arī olimpiskās kvalifikācijas norma.
— Kā tev ienāca prātā skriet maratonu, jo pirms tam galvenokārt sacenties stadionā daudz īsākās distancēs?
— Šāds jautājums man tiek uzdots pirmo reizi. Pat nezinu, ko atbildēt, jo par maratonu īpaši nedomāju, arī treneris ne reizi par to neieminējās. Līdz pirmajam maratonam nonācu 25 gadu vecumā. Vienkārši nolēmu pamēģināt, ko tas nozīmē. Iespējams viens no iemesliem bija arī tas, ka tēvs 1988. gadā noskrēja Tautasdziesmas maratonu.
Nebiju īpaši gatavojusies, līdz tam biju skrējusi vienīgi uz pusi īsākas distances. Vadījos pēc trenera ieteikumiem, kas pats savulaik bija labs maratonists (2.19:45). Interesanti, ka savas sporta gaitas pie viņa sāka arī Jeļena Prokopčuka (toreiz — Čelnova). Manā raksturā allaž ir sākt kaut ko jaunu, neieslīgt rutīnā. Gribēju kaut reizi pieveikt šo garo gabalu skriešanas etalonu.
Jau pati nokļūšana 2011. gadā Vīnē bija gana apgrūtinoša. Divi nakts braucieni ar autobusu uz Poliju, pēc tam — Vīni, vēl hostelis ar astoņiem cilvēkiem istabā.
Sāku skriet savu pirmo maratonu un ap 34. kilometru jutu, ka spēki ir galā. Tas bija dabiski, jo līdz tam sacensībās neko garāku par pusmaratonu skrējusi nebiju. Tomēr kaut kā saņēmos un iegalvoju sev, ka noskriet maratonu līdz galam ir goda lieta. Finišēju pēc 2.50, kas pirmajai reizei pavisam nebija slikti.
Turpmākajos maratonos man tādu nāves punktu vairs nav bijis. Personiskā rekorda cienīgs skrējiens pirms dēla piedzimšanas man bija Roterdamā 2012. gadā. Tad biju daudz nopietnāk gatavojusies. Divas nometnes ziemā Portugālē, pareizs treniņu grafiks. Tas nebija viegls skrējiens (vējš, tikai 5—6 grādi silts), tomēr izpildīju Londonas spēļu kvalifikācijas B normu (2.38:34). Uz Londonu ar šo normu varēja braukt tikai viena sportiste, un Dacei Linai vēlāk izdevās par 23 sekundēm ātrāks veikums…
Interesanti, ka, apkopojot savu nelielo pieredzi, varu teikt, ka man noskriet maratonu ir pat vieglāk nekā treniņos veikt kontroles skrējienus, kas ir īsāki, bet intensīvāki tempa ziņā. Vienmēr treniņos sevi motivēju, ka jāskrien no sirds un atbildīgi, jo citādi maratonā nebūs, ko darīt.
— Bija viegli atgriezties sportā pēc dēliņa piedzimšanas?
— Sākumā visu idealizēju. Likās, ka ātri atkopšos un nu tik skriešu, bet bērns prasīja krietni vairāk rūpju, nekā biju iedomājusies. Treniņiem laika bija maz, un atsākt nebija viegli. Man labs paraugs bija pasaules rekordiste angliete Redklifa, kas augstā līmenī atsāka skriet pēc vairāku bērniņu piedzimšanas. Arī Jeļena Prokopčuka ir iedvesmojusi — viņa pēc bērniņa nākšanas pasaulē joprojām skrien lieliski. Tiesa, Prokopčukai ir liela priekšrocība — viņas vīrs, Latvijas eksrekordists maratonā Aleksandrs Prokopčuks, ir arī viņas treneris. Tas ir neticams atbalsts. Portugālē, kur blakus trenējāmies, pārliecinājos, cik tas ir lielisks tandēms.
Ļena ir lielisks cilvēks, kas pierādījusi, ka arī visaugstākās klases sportists var būt cilvēcīgs un vienkāršs. Neesmu pārsteigta, ka viņa tomēr izvēlējās startēt Riodežaneiro, kaut arī karsts laiks nav viņas sabiedrotais. Nav noslēpums, ka reiz jau viņa savu karjeru beigs un labs skrējiens olimpiskajās spēlēs būtu teicams ieraksts viņas bagātajā skrējējas biogrāfijā. Turklāt Ļena ne reiz vien ir pierādījusi, ka var cīnīties ar melnādainajām sportistēm un pat uzvarēt. Domāju, ka afrikānietes ir ātras ne tikai dabas dotumu dēļ. Sports daudzām ir vienīgā iespēja izlauzties no nabadzības, tāpēc viņas skriešanai velta milzu enerģiju. Turklāt apdāvinātu skrējēju tur ir daudz, un pēc dabiskās atlases paliek visstiprākās.
Tikai 2014. gada rudenī, gadu pēc bērna piedzimšanas, pamazām iegāju ritmā. Turklāt pirms tam visai smagi saslimu, jo biju izstaigājusi plaušu karsoni. Tomēr viss sakārtojās — 2015. gada rudenī krietni pārsniedzu olimpiskās kvalifikācijas normu. Tiesa, šogad līdz pēdējam nebiju droša, vai mani atkal kāda neapsteigs, taču sarakstā esmu otrā. Vairs nesaspringu — tagad labā fiziskajā un garīgajā formā varu gatavoties Rio.
Ļoti žēl, ka Anitai Kažemākai neizdevās nedaudz ātrāks skrējiens Vīnē. Biju pārliecināta, ka viņa tur visu vajadzīgo izpildīs, bet neizdevās. Tas, ka viņa mēnesi pēc tam tomēr sasniedza olimpisko normu, bija varoņdarbs, jo veikt tik īsā laikā divus maratonus praktiski nav iespējams. Vismaz es to nevarētu. To, ka viņu nedaudz apsteigusi Amerikas latviete Ariana Hilborna, uztveru ar dalītām jūtām. Es Arianu nepazīstu un neko par viņu īsti nezinu. Cik spriežu pēc rezultātiem, viņa nav ļoti stabila. Var noskriet labi, var arī izstāties. Man daudz labāk būtu spēlēs skriet kopā ar Anitu, bet sportiskais princips šoreiz laikam ir svarīgāks. Mierinu, ka maratonu var skriet ilgi un Anita reiz īstenos savu olimpisko sapni.
— Kāda ir tava treniņu ikdiena?
— Tagad, kad dēliņš iet bērnudārzā, ir vieglāk. Aizvedu viņu uz dārziņu, atstāju mašīnu un skrienu, turpat pa Pārdaugavu. Tā ir rīta rosme vai rīta skrējiens 10—12 kilometri atkarībā no turpmākajiem dienas plāniem. Tiesa, dažreiz izskrienos arī agri no rīta, pirms visi ceļas, bet tas ne vienmēr iespējams.
Pēc tam dodos mājās. Ap pulksten divpadsmitiem ir dienas galvenais treniņš. Tas parasti ir nopietns treniņš ar konkrētu uzdevumu — ātrums, spēks, dažādi intervāli, elpošanas vingrinājumi.
Trenējos viena, pēc bērniņa piedzimšanas treniņu grupā neesmu skrējusi, jo skaidri zinu savus uzdevumus un kādam piemēroties man nav laika.
Skrēju arī karstajā laikā, jo jāgatavojas taču Riodežaneiro. Nav viegli, daudz jādzer ūdens, bet ej nu sazini, kāds laiks būs Brazīlijā…
Vēl 2—3 reizes nedēļā ir viegls treniņš vakarā, kad vīrs paliek ar bērnu. Mēnesī parasti noskrienu ap 600, varbūt vairāk kilometrus. Treneris gan saka, ka vajadzētu vairāk…
Papildus ģimenei un sportam laiku prasa arī mācības, tāpat manis pašas izvēlētās sportiskās aktivitātes ģimenes aprūpes centrā netālu no Dobeles, kur cenšos aizbraukt reizi nedēļā un padarboties kopā ar bērniem, kuriem dzīvē nav viegli gājis. Tas man dod gandarījumu.
Liels atbalsts man ir vīra plecs un sapratne. Viņš nepieprasa klasisku laulības modeli — ar vienmēr siltām vakariņām un izgludinātiem krekliem, nereti pats vakarā aplej griķus vai rīsus. Kristaps klātienē mani atbalstījis gandrīz visos manos maratonos.
— Ko dēliņš saka par skriešanu?
— Viņam šobrīd liekas, ka visi skrien. Tūlīt atskries tētis, tikko aizskrēja omma. Pašam arī patīk skriet. Pieļauju, ka vienaudžu skrējienos Hugo būtu pirmais. Lai paaugās, tad arī skriesim.
— Kas tevi vēl atbalsta?
— Šogad esmu olimpiskajā Latvijas olimpiskās vienības sastāvā, ir līdzekļi treniņnometnēm, medikamentiem. Daudz palīdz Alūksnes novada dome. Par manu sporta inventāru jau kopš 2012. gada rūpējas Adidas. Skrienamkurpju tagad ir daudz, kādreiz lāpīju vienas un tās pašas.
Viens pāris ir sagatavots Rio spēlēm. Jau izmēģināts, pieskriets. Tādas smukas kurpes — rozā ar melnām stīpiņām. Gaida savu brīdi.
— Kādas domas par Rio?
— Gatavojos. Nedaudz bažījos par to Zikas vīrusu, bet ceru, ka viss būs labi. Visu laiku tiekam informēti par jaunumiem šīs problēmas risināšanā, domāju, ka nepatīkamu pārdzīvojumu nebūs.
Jebkurā gadījumā mans mērķis nav tikai aizbraukt uz Brazīliju un piedalīties olimpiskajās spēlēs. Gribu skriet, cīnīties par iespējami augstāku vietu, sasniegt personisko rekordu. Gribētu nomest no sava labākā rezultāta minūtes divas, labākajā variantā — arī vairāk.
Par savu turpmāko skriešanas karjeru pašreiz nedomāju. Šobrīd vēl gribu skriet un skriet, reizē dzīvojot harmonijā ar sevi, savām ārpus sporta interesēm, ar ģimeni.
Man ir vieglāk nekā vienam otram profesionālim, jo izmisīgi necenšos sportā kaut ko pierādīt, man nav jāatskaitās sponsoriem, sports nav arī peļņas avots. Skrienu galvenokārt prieka un gandarījuma pēc. Esmu laimīga, ka mani rezultāti atbilst olimpiskajam līmenim. Ceru, ka man tās nebūs pēdējās olimpiskās spēles.
Ilona MARHELE
Vieglatlēte, maratoniste, fitnesa trenere
Dzimusi: 1986. gada 5. aprīlī Alūksnē
Izglītība: Alūksnes Ernesta Glika Valsts ģimnāzija, augstskola Turība, Tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumu vadības fakultāte
Augums, svars: 164 cm, ap 49 kg
Sporta gaitas: orientēšanās sports, kopš 16 gadu vecuma trenējas vieglatlētikā, pirmais maratons noskriets 25 gadu vecumā
Treneri: pirmais treneris Ilgvars Vaskis (Alūksne), tagad Leonīds Strekalovskis (Rīga)
Lielākie sasniegumi: izpildīti olimpiskie normatīvi maratonā Londonas un Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, iekļauta Latvijas olimpiskajā izlasē startam olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, četrkārtēja Latvijas čempione (5000 m, 10 000 m, 10 km skrējienā, krosā)
Labākie rezultāti: maratons — 2.38:01, 5000 m — 17:14,52, 10 000 m — 35:34,25, pusmaratons — 1.16:09
Darba gaitas: bijusi stjuarte airBaltic, šobrīd fitnesa trenere
Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Kristaps, dēls Hugo (2 gadi)
Vaļasprieks: literatūra, saldo ēdienu gatavošana
