Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jāņa Leiša riņķa dancis

Viens no olimpiādes varoņiem Liepājā bija rīdzinieks vieglatlēts Jānis Leitis, kurš četrreiz saņēma zelta medaļas — 200 m, 400 m, 4×100 m un 4×400 m stafetē. Labs emocionāls pakāpiens pirms olimpiskās cīņas Londonā!

Kad Jānis pirms nepilna mēneša Eiropas čempionātā Helsinkos atkārtoja Latvijas rekordu 400 m un izpildīja olimpisko kvalifikācijas normu, daudzi bija neizpratnē — Leitis taču lec tālumu!..

OLIMPISKAIS SAPNIS BIJA CITS

Jānis par Londonu pirmo reizi iedomājies pirms gadiem trim, kad, daudziem par pārsteigumu, uzvarēja Eiropas čempionātā junioriem. Viņš aizlēca 7,90 m, tikai par 20 cm atpaliekot no olimpiskās kvalifikācijas normas. Pamatotas bija cerības, ka atlikušajā laikā līdz Londonai piezemēšanās vieta smilšu bedrē būs vajadzīgajā attālumā, taču…

Speciālisti atzīst, ka tāllēkšana ir visai traumatiska vieglatlētikas disciplīna, jo, lecot aptuveni 8 metrus, atspēriena kājai un arī visam ķermenim jāiztur pamatīga slodze. Sastiepumi, muskuļu plīsumi, tā ir sportistu ikdiena. Mūsu tāllēcējs satraumēja sevi jau 2010. gada sezonā. Pērnā gada rudenī Jānis pārcieta meniska operāciju, taču, prātīgi un pārdomāti atjaunojot slodzi, ātri atgriezās ierindā.

Šogad sportists treniņnometnē Igaunijā visai viegli lēca 7,80—7,90 metrus. Tas nozīmēja, ka sacensībās varētu vismaz 30 cm tālāk, taču sezonas sākumā pamatīgs cirkšņa sastiepums, un tāllēkšana atkal bija jāatstāj maliņā.

Lai sapnis par olimpiskajām spēlēm neizplēnētu, atlika ķerties pie otras savas disciplīnas, kuru par savu mīļoto Jānis gan nedēvē, — 400 metriem. Nežēlīgi grūta distance!

Nevarētu teikt, ka tas būtu piespiedu sakars, jo Jānis šajā distancē ir gan Latvijas junioru rekordists, gan 2007. gadā ieguvis sesto vietu Eiropas jaunatnes meistarsacīkstēs. Viņš ir arī Latvijas rekordists 300 m skrējienā telpās, taču pirmā un īstenā mīlestība tomēr ir tāllēkšana.

LEIŠA VAROŅDARBS

Līdzdalībai Eiropas čempionātā Helsinkos Jānis bija izpildījis kvalifikācijas normu gan tāllēkšanā, gan 400 metros. Tā kā starts lidojumam tālumā bija zem jautājuma zīmes, atlika vien posties viena apļa skrējienam.

Jānis 400 m skrējienam speciāli nebija gatavojies. Bija labs ātrums, spēks, taču ātruma izturībai Jānis īpašu uzmanību nebija veltījis, turklāt arī liela pieredze tik spēcīgā konkurencē 400 m skrējienam nav uzkrāta.

Būdams analītisks sportists, Jānis skaidro, ka tāllēcēji treniņos daudz skrien 200 m, jo tur solis ir līdzīgs tāllēkšanā nepieciešamajam. Tas lieti noder arī garajā sprintā, taču 400 m skrējējam liela uzmanība ziemā un pavasarī jāpievērš krosiem, bet visvairāk 500 m kāpinājumiem, kas nepieciešama ātruma izturības veicināšanai. Tāllēkšanai tas ir lieki.

Helsinkos Jānis pārsteidza. Vispirms priekšskrējienā viņš finišēja otrais (vēlāk kļuva par uzvarētāju, jo angli, kas viņu apsteidza, diskvalificēja), tikai par 0,02 sekundes simtdaļām atpaliekot no olimpiskās kvalifikācijas normas.

Pēc finiša Jānis atzina, ka ir nedaudz vīlies, jo cerēja normu izskriet ar pirmo piegājienu un šaubījās, vai pēc dienas pusfinālā vairs spēs ko līdzīgu atkārtot. Arī valsts izlases galvenais treneris Edvīns Krūms, kurš ir nelabojams optimists un pats bijis viena apļa skrējiena speciālists, gandrīz vai bija gatavs derēt, ka tāllēcējs, kurš 400 m nav gatavojies, divas dienas pēc kārtas nespēs skriet olimpiskās līdzdalības ātrumā.

Tagad Jānis atzīst, ka pēc nosacītās neveiksmes ilgi nav sevi šaustījis, bet izanalizējis savu priekšskrējienu, izdarījis secinājumus un gatavojies pusfinālam. Arī treneris uzmundrinājis, galu galā palaist olimpisko sapni, kad tas ir mirkļa attālumā, būtu gribas vājums un īstena sportista necienīgi.

400 m ir sasodīti grūta distance, jo jābūt ne tikai ātram, spēcīgam, bet arī jādomā ar matemātisku precizitāti. Nav tā, ka jau no starta jābliež maksimālā ātrumā. Jāskrien tā, lai pietiktu spēka pēdējā taisnē, kad izšķiras vietu sadalījums. Jāskrien tā, lai pēc finiša varētu godīgi teikt, ka visus spēkus izliki precīzi 400 metru veikšanai — ne metru mazāk, ne metru vairāk.

Tikai fotofinišs noteica, ka Jānis palicis vienu vietu aiz fināla astoņnieka, taču olimpiskais normatīvs izpildīts, turklāt atkārtots 11 gadus vecais Latvijas rekords!

Pēc finiša visi gudri, arī Jānis atzīst, ka būtu pieticis finišā straujāk noliekt ķermeņa augšgalu un varbūt tad tā simtdaļa no rezultāta būtu nomesta, taču mirklī, kad ir viena izmisīga doma nezaudēt ritmu, soļa plašumu, finiša izmanīgai šķērsošanai vairs nav atlicis spēka. Būtu lielāka pieredze…

Jānis Leitis tomēr startēja arī tāllēkšanā. Lai netiktu sodīts par neierašanos un nebūtu jāmeklē ārsta zīme, noruna bija, ka viņš ieskriesies, trīsreiz pārkāps dēlītim un metīs mieru. Pirmajā lēcienā Jānis tā arī izdarīja, pirms otrā ar acīm meklēja treneri un lūdzās, lai atļauj vienu lēcienu veikt pa īstam. Uldis Kurzemnieks, pēc dabas lāga vīrs, saprata Jāņa izmisīgo cerību un pacēla pirkstu — eh, tikai vienu! Jānis ieskrējās un devās pretim savam īstenajam sapnim, taču neliels pārkāpums, nodevīgās cirkšņa traumas esamības atgādinājums tam pārvilka svītru (lēciens gan būtu bijis fināla cienīgs). Turklāt Jānis nodemonstrēja sava rakstura labākās īpašības — godaprātu un atbildību, jo pēdējā mirklī viņam bija jāveic vēl viens negaidīts pienākums, jānoskrien posms 4×100 m stafetē, jo traumas dēļ no starta Helsinkos bija spiests atteikties sprinteris (arī tāllēcējs) Elvijs Misāns. Trīs puišus pievilt nedrīkstēja. Starp citu, stafetē mūsējie pārspēja sīkstos sāncenšus lietuviešus un izcīnīja 12. vietu Eiropā.

KRUSTCELES?

Jānis atzīst, ka cerēt uz finālu olimpiskajās spēlēs būtu nepiedienīgi, jo viena apļa sparīgu veicēju ir pārpārēm, it īpaši to, kuriem ādas krāsa ir stipri tumšāka. Retais baltais var ielauzties viņu sabiedrībā. Latvijas rekords, veiksmes gadījumā — pusfināls, tas ir mērķis.

Par tālākajām gaitām Jānis runā apcerīgi. Uz Nebraskas universitāti ASV, ar kuru Jānis ir bijis iepazīties un kur mācās viņa draudzene Māra Grīva, tāllēcēja un trīssoļlēcēja, viņš dodas ar pārliecību, ka būs iespēja studēt maģistrantūrā, trenēties lieliskos apstākļos, būs pieejamas teicamas rehabilitācijas iespējas. Par sev vajadzīgo treneru atbalstu viņš nav tik drošs, vairāk jāpaļaujas uz paša pieredzi, trenera izstrādātajiem plāniem, jo viņš tur būs tikai viens no daudzajiem. Universitātes vadība atzīst, ka Leitis viņus pirmām kārtām interesē kā tāllēcējs, jo pāri 8 metriem arī tur nelec daudzi, bet ātrāk par 46 sekundēm 400 m skrien vai katrs trešais sprinteris.

Jānis domā, ka spēs iekļauties arī nākamajā olimpiskajā ciklā, jo 2016. gadā Riodežaneiro viņam būs 27 gadi, kas tāllēcējam ir spēka briedums. Protams, savus labojumus var ienest dzīve, jo trenēties un startēt starptautiskā līmeni gluži uz entuziasma pamata nav iespējams. Lai iegūtu stipendiju, jāizcīna attiecīgas vietas un jāsasniedz rezultāti. Tas nu ir paša rokās.

Uz Londonu Jānis dodas divas dienas pirms starta. Apzināti, jo par olimpiskajām spēlēm viņam ir sava filozofija. Viņš nenoliedz, ka līdzdalība pasaules sporta visaugstākajās sacensībās ir katra nopietna sportista sapnis. Tikt galā ar atlases sietu un tur nokļūt, tas vien ir izcils sasniegums, par kuru reiz varēs stāstīt mazbērniem. Par to, ka ēdi vienā telpā ar pasaules vislielākajām zvaigznēm, ka liftā saskrējies ar leģendāro Useinu Boltu un tev ar roku pameta izcilie amerikāņu basketbolisti… Tu vari būt lepns, ka esi viens no viņiem, piederi pie olimpiskās ģimenes!

Lai izvairītos no šā emocionālā lādiņa pirms starta, Jānis upurē atklāšanas ceremoniju un visas olimpiskās emocijas cer izbaudīt pēc viena olimpiskā apļa skrējiena, kurš nekādā gadījumā netiks veikts atzīmēšanās dēļ.