Jauna dzīve dzimtajās mājās
Trīs olimpisko spēļu dalībnieks Modris Liepiņš pēc soļotāja karjeras pabeigšanas jau vairāk nekā desmit gadus vada Tukuma ledus halli un darbojas pilsētas politiskajā dzīvē. Šķiet, jo tālākā pagātnē paliek Lielā ciemnieka izcīnītā 9. vieta Sidnejas olimpiskajās spēlēs, sasniegumi Eiropas un pasaules čempionātos, jo vairāk Modri pievelk nu jau ierastā ledus sporta dzīve. Ne gluži! Latvijas Slidošanas asociācijas valdes loceklis iecienītos soļošanas apavus tur auto bagāžniekā, jo ikdienā tie lieti noder — ne tikai startiem veterānu mačos, bet arī lai nodotu papēža pirkstgala meistara uzkrātās zināšanas Smārdes un Lielā ciema jaunākajiem iedzīvotājiem.
Sportista karjeras ziedu laikos Modris Liepiņš piedalījies 50 km soļošanas distancē trijās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas. 1996. gadā Atlantā viņš ieņēma 23. vietu, 2000. gadā Sidnejā sasniedza savu augstāko rezultātu olimpiskajās spēlēs — 9. vietu, bet olimpisko karjeru noslēdza ar 25. vietu 2004. gadā Atēnās. Modris guvis arī labus rezultātus pasaules un Eiropas čempionātos — 2002. gada Eiropas čempionātā Minhenē finišs sasniegts 9. vietā 50 km, savukārt 1999. gada pasaules čempionātā Seviljā izcīnīta 10. vieta.
Modris vairāk nekā 30 reizes uzvarējis Latvijas un Latvijas PSR čempionātā. Karjeras laikā arī desmit reizes labojis Latvijas rekordus soļošanā. Paskatoties uz Latvijas soļotāju pašreizējiem rezultātiem, šādi sasniegumi šķiet kosmoss, bet tolaik par Modri ātrāk soļoja tikai Aigars Fadejevs, tādēļ uzmanība pirms un pēc sacensībām lielākoties bija vērsta konkurenta virzienā.
JA PAVEICAS UN NEPAVEICAS
Modris ir dzimis Smārdes pagastā, audzis Lielajā ciemā. Skolas gaitas sācis Apšuciema pamatskolā, kur bērniem stipri bija veicies ar sporta skolotāju — Aija Mūrmane pratusi uzšķilt sportisko dzirksti un atrast katram ķiparam piemērotu sporta veidu. Modris, sācis riņķot skolas stadionā, piektajā klasē jau uzvarēja Latvijas skolēnu spartakiādē. Murjāņu sporta internātskolā pēc devītās klases Modri no skolas atskaitīja, jo trenerim viņš likās… neperspektīvs. Atgriezies dzimtajā pusē, viņš turpināja mācības Engures vidusskolā, kur atkal paveicās ar sporta skolotāju — Jurim Gaigalam bija radošas un netradicionālas treniņu metodes, kas deva rezultātu.
OLIMPISKIE ZIBŠŅI
Rezultāti auga, taču bija jādodas dienēt padomju armijā Kazahstānā. Šķita, ka sportista karjera ir beigusies, un, atgriezies Tukumā, Modris sāka strādāt mēbeļu rūpnīcā par slīpētāju. Šāds dzīves ritms Modrim lāgā negāja pie sirds — kaut kā trūka, un, cita Tukuma soļotāja Aļģa Moļņika pierunāts, Modris atkal pievērsās papēža un pirkstgala tēmai. Neticami, bet drīz vien personiskie rekordi krita cits pēc cita. Modris atsāka nopietni trenēties, šoreiz jau pie trenera Georga Gutpelca. 1993. gadā viņš veiksmīgi startēja savās pirmajās pasaules meistarsacīkstēs, bet pēc trim gadiem debitēja olimpiskajās spēlēs Atlantā, kur ieguva 23. vietu. Interesanti, ka Modra pierakstos arī 1992. gads sākas ar treknu pasvītrojumu — olimpiskais gads!
Liepiņš startēja vēl divās olimpiskajās spēlēs, lielākos panākumus gūstot 2000. gadā Sidnejā, kur 50 km distancē izcīnīja 9. vietu, bet Fadejevs kļuva par vicečempionu.
KAD JĀMET MIERS
Vēlāk Modris trenējās patstāvīgi, kas vairāk atbilda viņa raksturam. Ja uzvari, tad priecājies par savu treniņos ieguldīto darbu, ja neveicas — vari vainot tikai pats sevi. Pēc olimpiskajām spēlēm Atēnās Modris vēl turpināja trenēties, aizbrauca uz treniņnometni Portugālē, taču jau pirmajā treniņu dienā juta, ka kaut kas nav tā kā parasti, un treniņu pārtrauca. Labi — nolēma soļotājs — mēģināšu rīt, taču notika tas pats. Modris saprata, ka laiks beigt, jo soļošana vairs nesniedza prieku, to veldzējošo sajūtu, kas lika ikdienas treniņos — lietū, vējā, citreiz sniegā vai tveicē — apnicīgi krāt kilometru desmitus un simtus, lai sacensībās pierādītu sev un citiem, ka tas bijis tā vērts. Modris pārtrauca treniņnometni, par dārgu naudu nopirka biļeti un atgriezās mājās.
JAUNA DZĪVE
Būdams apveltīts ar organizatora spējām, viņš ātri iesaistījās dažādos projektos, un šobrīd jau ir gan vadītājs, gan deputāts, gan prezidents un valdes loceklis ar cienījamu stāžu. 2014. gadā Modra dzīve ieguva jaunu pagriezienu punktu — liktenis lēma, ka jāatgriežas dzimtajās mājās Lielajā ciemā, bet atgriešanās radīja plaisu laulības dzīvē.
Modris nesen sācis jaunu dzīvi. Viņš ir dzimtajās mājās kopā ar Modru, audzina abu nepilnu gadu veco meitiņu Magdalēnu, kura ir dzimusi vienā gadā ar viņa mazmeitiņu.
Modris LIEPIŅŠ
STATUSS
Toreiz: Vieglatlēts, Latvijas izlases soļotājs, LSPA students.
Tagad: SIA Tukuma ledus halle valdes loceklis, Tukuma novada domes deputāts, Tukuma hokeja kluba valdes loceklis, Latvijas Olimpiešu kluba valdes loceklis, Latvijas Slidošanas asociācijas valdes loceklis
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Precējies ar Anitu Liepiņu, audzināja meitu Kristīni.
Tagad: Attiecībās ar Modru, audzina kopīgo meitu Magdalēnu un Martu, vectēvs mazmeitai.
Dzīvi izmainīja atgriešanās dzimtajās mājās. Šodien braucu uz darbu un domāju — visa dzīve iet caur maniem iniciāļiem M un L. Manu dzīvesbiedri sauc Modra, viņas pirmo meitiņu Marta, mūsu kopīgo bērnu — Magdalēna. Savukārt ar L saistās māju nosaukums — Liepiņas, nāku no un atkal dzīvoju Lielajā ciemā. Un burts L aptver arī ledus halli.
SVARS
Toreiz: 68 kg.
Tagad: Aptuveni 80 kg.
AUGUMS
Toreiz: 178 cm.
Tagad: Aptuveni 178 cm, vakaros — mazāk.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Viss bija pakārtots lielajam sportam, lai sasniegtu rezultātu. Cēlos pēc pulksten septiņiem, pabrokastoju un aizvadīju pirmo treniņu. Ziemā Murjāņos cēlos sešos, lai handbola hallē varētu trenēties, neviena netraucēts, un nosoļoju tur līdz pat 60 km. Pa dienu — atpūta, noteikti jāpaguļ. Vakarā — otrs treniņš, tad atkal atpūta. Un tā ik dienas karuselis griezās, būtībā ietverot četrus aspektus — gulēšanu, ēšanu, trenēšanos un atpūtu. Pēc karjeras noslēguma vadīju Tukuma sporta dzīvi — visas aktivitātes grozījās ap Tukumu.
Tagad: Visa uzmanība ir vērsta uz Tukuma ledus halli, lai tā varētu pastāvēt, nostiprināties un attīstīties. Tā kā esmu valdes loceklis, atbildība ir visu diennakti, arī brīvdienās, tādēļ darba laiks ir nenoteikts. Pēc 2017. gada pašvaldību vēlēšanām Tukuma domē gāja karsti, bet tagad jau visi strādājam vienā virzienā. Šis man ir trešais sasaukums Tukuma novada domē. Daudz ko ir mainījis tas, ka esmu atgriezies dzimtajās mājās Liepiņās Lielajā ciemā, lai dzīvotu ne tikai hallei un sabiedrībai, bet arī sev. Esmu pieslēdzies arī trenera darbam un reizi nedēļā trenēju jaunos soļotājus Smārdē un Lielajā ciemā. Redzot situāciju soļošanas sacensībās, sapratu, ja gribam vēl ko glābt, jāsāk kaut kas darīt… Mainījusies personiskā dzīve, jārūpējas par jauno ģimeni, mazo meitiņu, jārūpējās par mājām.
MĒRĶI
Toreiz: Ja gribēji trenēties, sportā mērķiem bija jābūt visaugstākajiem — Eiropas, pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Tas arī bija stimuls, lai katru dienu soļotu un lietu sviedrus.
Tagad: Mērķi saistās ar darbavietu — lai Tukuma ledus halle spētu noturēties tirgū un konkurēt. Daudz vairāk mērķu saistās ar dzimtajām mājām, jauno ģimeni un arī soļošanu. Tāpat kā sportistam, arī man kā trenerim mērķi ir visaugstākie — sagatavot kādu sportistu, kurš varētu nest Latvijas vārdu pasaulē. Šogad Latvijas čempionātā izcīnījām divas medaļas — mana dzīvesbiedre Modra izcīnīja 2. vietu, piekāpjoties vienīgi Agnesei Pastarei, savukārt Evelīna Pabērza savā vecuma grupā izcīnīja 3. vietu, bet viņas brālis Daniels Pabērzs — 6. vietu. Viņi visi ir mani audzēkņi Lielajā ciemā. Vairākus gadus nebiju sekojis līdzi jauniešu sacensībām, bet, vērtējot rezultātus, līmenis ir bēdīgs.
Ir jātrenējas gudri — ir jāizdomā pieejas. Kā jau jebkurā sporta veidā, nepietiek vienkārši ar maukšanu. Viens aspekts soļošanā ir tehniskais izpildījums, otrs — lai organisms būtu fiziski gatavs slodzei.
Tā kā daudzus neesmu trenējis, ir jāatjauno mans B kategorijas trenera sertifikāts. Tādēļ, piemēram, arī šodien braukšu uz Rīgu, lai klausītos treneru kursus.
CITI SPORTA VEIDI
Toreiz: Pēc lielās sportista karjeras beigām, atnākot strādāt uz Tukuma ledus halli, nolēmu pamēģināt hokeju. Vairāk spēlēju kā laukuma spēlētājs, bet nedaudz arī stāvēju vārtos. Bērnībā Apšuciemā riktīgi spēlējām hokeju, regulāri rājienu dabūjām no skolotājiem, jo spēlējām uz pļavām, uz dīķiem — kur vien bija kaut cik labs ledus.
Tagad: Pagājušogad aizvadīju tikai vienu hokeja maču — vārtos —, kad spēlēja mūziķi pret deputātiem. Pēdējā laikā neesmu kāpis uz ledus — tā nav mana būtība. Taču varu šeit nodrošināt cilvēkiem apstākļus, lai viņiem patiktu darboties Tukuma ledus hallē, — tas ir mans darbs.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Rezultāts. Dzīvoju sporta pasaulē.
Tagad: Manas dzimtās mājas. Tā ir sajūta — Liepiņās esmu uzaudzis un aizgājis tālāk pasaulē. Pirms pieciem gadiem atgriezos mājās, jo paps aizgāja mūžībā. Daudzi man vaicā, kādēļ sacensībās pārstāvu nevis Tukuma, bet Engures novadu, kurā ir Smārdes pagasta Lielais ciems. Man liekas — sabiedrība senāk bija atvērtāka un sirsnīgāka, mēs vairāk novērtējām tieši dzimtas vērtības. Tagad mēs dzīvojam likumu normās, kas mūs padara par sausiņiem. Cilvēkiem ir jāsaprot, ko viņi dzīvē īsti grib, un jāpastāv par sevi.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz un tagad: Vienmēr esmu bijis diezgan prātīgs, bet tajā pašā laikā varu kļūt nikns un eksplodēt. Esmu iemācījies savaldīties, vairāk paklusēt un neizteikt pirmās emocijas, lai gan tāpat šad tad uzsprāgtu. To ir iemācījusi ne tikai darba un politiskā pieredze, bet vispār — redzot, kas notiek pasaulē. Vērtības ir mainījušās.
SPORTA VEIDS
Toreiz: Nepārdzīvoju, ka mani atskaitīja no Murjāņu sporta skolas — tā nebija vislabākā pieredze. Mana pirmā sporta skolotāja, kad uzzināja, ka esmu atskaitīts, teica: “Paldies dievam! Par to tev nevajag uztraukties.” Katram trenerim agrā jaunībā izteikti interesē rezultāti, un jaunie sportisti bieži vien tika burtiski nodzīti. Es gribēju turpināt soļot, tādēļ atgriezos mājās, mācījos Engurē un trenējos pie Jura Gaigala. Tādēļ pirmie augstvērtīgie rezultāti parādījās diezgan vēlu — kad atgriezos no dienesta padomju armijā, atsāku kustēties. Tukumā bija tāds soļotājs Aļģis Moļņiks. Viņš teica: “Modri, jātrenējas pamatīgi. Būs rezultāti!” Domāju — kādi tur rezultātu… Soļoju pa 50 minūtēm 10 km, bet pēc mēneša — jau 46 minūtēs… Āķis bija lūpā! Tad rezultāti strauji aizgāja uz augšu!
Latvijas soļošanas ziedu laikos mēs bijām vesela plejāde elites sportistu. Nebija viens Modris vai Aigars [Fadejevs], bet bija konkurence un arī jaunie čaļi, kuri elpoja pakausī — ar potenciālu startēt olimpiādē un iet tālāk. Kad mēs ar Aigaru beidzām soļot, karjeru noslēdza arī Latvijas labākās dāmas.
Runājot par noteikumiem, to, vai soļotājs soļoja tehniski korekti — iztaisnojot kāju un izvairoties no lidojuma fāzes —, noteica tiesnesis ar subjektīvu lēmumu.
Tagad: Situācija soļošanā ir bēdīga, jo vispārējiem panākumiem nesekoja turpinājums. Galvenā problēma — pietrūkst treneru. Ja salīdzinām ar Lietuvu, tur labākie soļotāji pēc karjeras beigām pārgāja trenera darbā un virzīja tālāk jaunos sportistus. Un tagad mēs redzam — rezultāti lietuviešiem ir ļoti labi, dāmām — 4. un 5. vieta pasaulē.
Pasaules rekordi šobrīd ir fantastiski. Manā laikā 50 km sacensības soļojām 3.40—3.47 robežās, bet 2014. gadā sasniegtais pasaules rekords ir 3.32:33. Kosmiska starpība. Tajā pašā laikā sacensību rezultāti pēdējās olimpiādēs un pasaules čempionātos ir atgriezušies normālā līmenī.
Noteikumi vēl nav mainījušies, bet šobrīd tiek diskutēts par čipu sistēmas ieviešanu 2021. gadā, ar kuras palīdzību tiktu elektroniski noteiktu lidojuma fāze, ja sportists tādu pieļautu.
INVENTĀRS
Toreiz: Apavi — tā sauktās trīs rubļu vingrošanas čības, kas ir līdzīgas kedām, bet tikai zemākas. Tās kalpoja labi, un noteikti tās ieteiktu izmantot bērniem un jauniešiem karjeras sākumposmā — palīdz labāk notvert soļošanai vajadzīgo izjūtu un pareizi noslogot pēdu no papēža līdz pirkstgalam. Ja sāk trenēties ar mūsdienu sporta apaviem, kuriem ir bieza, mīksta zole, būs grūtāk izprast, kā solis pareizi izpildāms. Tikko sacensībās bija uzskatāms piemērs — puisim ierasto botu vietā startam tika iedotas vecās trīs rubļu čības, un soļojums uzreiz bija pavisam cits — krietni labāks. Protams, ilgtermiņā ieteicams trenēties mūsdienīgos, elastīgos sporta apavos, lai izvairītos no triecieniem mugurai — jo lielāks ātrums, jo trieciens mugurai stiprāks.
Tagad: Apavi ir viegli un elastīgi. Pats soļoju savos vecajos sacensību Adidas apavos, kas ir viegli kā pastalas. Pēdējos desmit gados neredzu, ka sporta apavos būtu kas būtiski mainījies.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Karjeras pīķī soļoju pat 100 km, piedalījos diennakts 200 km soļojumos, trenējos divreiz dienā. Personisko rekordu 50 km soļojumā sasniedzu 1998. gadā Naumburgā — 3.47:48.
Tagad: Vairs nesoļoju tādas distances kā profesionālās karjeras laikā. Jūtos labi, ja nosoļoju 3 km, 5 km vai 10 km distanci. Lielāki attālumi mani pumpē laukā, tas ir nevajadzīgi. Pēdējos gados Stirnu bukā esmu noskrējis garāko Lūša distanci (ap 30 km) — ir forši sevi pamocīt, bet vai tas ir vajadzīgs? Nav tā, ka veterānu sacensībās es būtu ārpus konkurences — ir vīri, kuri joprojām aktīvi trenējas. Man nav svarīgi uzvarēt vai izcīnīt vietu uz goda pjedestāla, bet izbaudīt pašu procesu — iziet uz starta un savākties.
LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS
Toreiz: Emocionāli — pirmais pasaules čempionāts Štutgartē 1993. gadā. Pēc tam tajā pašā gadā septiņu dienu sacensībās Šveicē pa īstam sajutu, ka līdzvērtīgi varam soļot un konkurēt ar lielajiem dūžiem. Spilgti palicis atmiņā 2005. gada pasaules čempionāts Helsinkos, kad ar Aigaru Fadejevu soļojām visiem pa priekšu — trīs ķīnieši, trīs krievi un divi latvieši, tomēr tiesneši mūs noņēma no trases.
Tagad: Meitas Magdalēnas piedzimšana.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: 9. vieta Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Tas bija pamatīga darba rezultāts, bet soļošanā tā arī ir veiksme, ka tiesneši tevi nenoņem no distances.
Tagad: Atgriešanās dzimtajās mājās.
VAĻASPRIEKI
Toreiz un tagad: Dzimtajās mājās veidot savu pasauli — celt savu apkārtni.
GRŪTĀKAIS UZDEVUMS
Toreiz un tagad: Diennakts soļojums 1998. gada rudenī Francijā, kas visu mūžu paliks atmiņā. Vai nu nosoļo 200 km, vai arī tiek ņemts vērā sacensību kontrollaikā (24 stundās) nosoļotā distance. Šis soļojums mani salauza. Nosoļoju 160 km un jūtu, ka nepieciešams atvilkt elpu. Krievu sportists, kurš dzīvoja Francijā, man saka: “Labi, paguli automobilī.” Tikko biju iekāpis auto, kad divi franči mani izvilka laukā no auto, trešais francūzis stāv aizmugurē un skatās. Izlamājāmies, auto aizslēdza ciet un pateica: “Ejiet!” Ieliku rokas kabatās, un pirmā doma bija — ejiet jūs ratā, braukšu mājās. Tad nostrādāja klikšķis — sāku spriest, ka varētu vēl paspēt veikt 200 km. Un kā no jauna piedzimis — ar citu ātrumu atgriezos distancē un sasniedzu finišu. Šis soļojums mainīja manu domāšanu — ja cilvēks nevar, viņš patiesībā var daudz vairāk. Tolaik biju bedrē — 50 km distancē bieži izstājos; gāju, gāju, paskatījos pulkstenī: ai, nav pēc grafika… nākamreiz būs labāk. Figu! Francijā tie puiši mani piespieda — tiksi tam pāri, un viss būs labi. Kopš tā gadījuma 50 km distancē izstājos tikai reizi, kad trauma fiziski liedza turpināt sacensības.
